Svētās Trīsvienības diena

Tajā gadā, kad nomira ķēniņš Uzijāhu, es redzēju Kungu sēžam augstā un dižā tronī, un viņa tērpa krokas piepildīja templi.  Un virs tā stāv serafi – katram ir seši spārni, ar diviem tie aizsedz seju, ar diviem klāj kājas, un ar diviem tie lido! Un tie sauc: “Svēts, svēts, svēts Pulku Kungs – visa zeme pilna viņa godības!”  Sliekšņu pamati trīcēja no saucēja balss, un nams pildījās dūmiem. Un es teicu: “Vai! man – pagalam es, jo man nešķīstas lūpas un mītu tautā, kam nešķīstas lūpas, – bet manas acis nu skatījušas Ķēniņu, Pulku Kungu!” Tad man pielidoja viens serafs, un rokā tam bija kvēlojoša ogle, ko tas ar knaiblēm bija paņēmis no altāra. Viņš pieskārās manai mutei un teica: “Redzi, tā pieskaras tavām lūpām –noņemta tava vaina, apklāts tavs grēks!” (Jes. 6: 1-7)

Ceturtajā gadsimtā kristietība plauka un zēla, un strauji izplatījās Ziemeļāfrikā. Tomēr šajā laikā kristiešu vidū parādījās arī nevienprātība. Pats strīdīgākais jautājums bija – kas īsti bija Jēzus, kuru kristieši pielūdza? Prezbiteris Ārijs, līdzīgi Jehovas lieciniekiem mūsdienās, uzskatīja, ka Kristus nav mūžīgs, bet viņš esot pirmā Dieva radītā radība. Ārijs tātad mācīja, ka ir bijis laiks, kad Dieva Dēla nebija. Aleksandrijas bīskaps Aleksandrs disciplinēja Āriju un izraidīja viņu no savas bīskapijas. Ārijs devās uz Nikomēdiju, kur atrada bīskapa Eisēbija atbalstu. Pēc neilga laika visa Austrumu baznīca jau bija ierauta strīdā un baznīcai draudēja šķelšanās. Austrumos tajā laikā valdīja imperators Licīnijs, kas atradās Eisēbija ietekmē, un Ārijs tur varēja justies droši. Rietumos Romas imperators Konstantīns bija noraizējies par baznīcas un visas impērijas vienību. Viņa vadībā 325. gadā tika sasaukts Nīkajas koncils. Tas bija pirmais vispārējais baznīcas koncils, kurā piedalījās vairāk nekā 300 bīskapu. Koncils nosodīja Ārija uzskatus un apstiprināja baznīcas mācību, ka Kristus ir vienāds ar Tēvu būtībā, tātad patiess Dievs, un nekādā ziņā nav zemāks vai mazāks par Tēvu – Gaisma no Gaismas, patiess Dievs no patiesa Dieva, dzimis, ne radīts. Konstantīns stingri atbalstīja Nīkajas lēmumus un centās pasargāt baznīcas vienību, tomēr strīds drīz iedegās ar jaunu sparu. Lai gan Nīkajas ticības apliecība kļuva par pareizi Dievu slavējošas baznīcas apliecību, tomēr tās teksts tika skaidrots dažādi. Situācija mainījās, kad par Aleksandrijas bīskapu kļuva gados jaunais Atanāsijs, kurš bija piedalījies Nīkajas koncilā un tagad enerģiski ķērās pie cīņas ar baznīcu šķeļošo ķecerību. Izmantodams iespēju skaidrot ticības apliecību pēc sava prāta, sagrozot tās patieso jēgu, prezbiteris Ārijs bija parakstījis Nīkajas ticības apliecinājumu un tagad pieprasīja viņu atjaunot baznīcas amatā. Atanāsijs atteicās to darīt, bet tā kā Ārijs bija ieguvis ietekmīgus atbalstītājus valdnieku aprindās, bīskaps Atanāsijs tika izsūtīts trimdā. Pēc Konstantīna nāves impēriju savā starpā sadalīja viņa dēli un strīds kļuva vēl asāks, šķeļot Romas baznīcu ar Austrumu baznīcu, jo Roma uzskatīja, ka austrumi atbalsta Ārija ķecerību. Situāciju vēl pasliktināja tas, ka Romas baznīca arvien noteiktāk pieprasīja sev vadošo lomu baznīcā. Austrumos tas radīja lielu nepatiku. 346. gadā Atanāsijs atgriezās Aleksandrijā, kur pavadīja 10 gadus cīnoties ar Ārija maldu mācību. Neraugoties uz viņa izcilajām spējām un sarakstītajām grāmatām, izskaust maldus Atanāsijam neizdevās. Ariāņi šajā laikā bija ieguvuši Konstantīna dēla imperatora Konstancija atbalstu un 356. gadā Atanasija vietā tika iecelts ariāņu bīskaps. Baznīcas šķelšanās draudi arvien pieauga. Tad cits Konstantīna dēls Teodosijs 381. gadā sasauca lielu baznīcas koncilu Konstantinopolē. Romas pārstāvji uz koncilu neieradās. Diženais austrumu baznīcas tēvs Gregorijs no Nazianses, kurš atbalstīja Nīkajas ticības apliecību un Kristus dievišķumu tika iecelts par Konstantinopoles bīskapu. Tomēr arī viņš strīda laikā bija spiests atkāpties. Beigu beigās Konstantinopoles koncils 381. gadā tomēr apstiprināja Nīkajas ticības apliecību, precizējot formulējumus, piešķirot Nīkajas ticības apliecībai tādu formu, kādu mēs tagad lietojam katru svētdienu. Lai gan ariānisms pilnīgi neizzuda vēl ilgi, tomēr cerības uzveikt baznīcu maldu mācītājiem vairs nebija. 17 no saviem 45 kalpošanas gadiem bīskaps Atanāsijs pavadīja trimdā. Mūža beigās viņam izdevās atgriezties Aleksandrijā, un pēdējos savas dzīves gadus viņš varēja netraucēti sprediķot un rakstīt. Atanāsijs mira 373. gadā, dažus gadus pirms izšķirīgā Konstantinopoles koncila.

Strīdi par Kristus dabu tomēr turpinājās arī pēc Konstantinopoles koncila. Tajos nemitīgi tika iesaistīti arī augsti politiķi un ietekmīgi ļaudis. Jau pirms Konstantinopoles koncila, piemēram, Armēnijā ariāniski noskaņotam imperatoram 359. gadā bija izdevies sasaukt koncilu, kurā piedalījās pat 400 bīskapi no rietumu baznīcas, kas atbalstīja ariāņu uzskatus. Paldies Dievam, Romas bīskaps Liberius tūdaļ noraidīja un nosodīja šā koncila lēmumus. Parādījās vēl citi jautājumi, saistīti ar Kristus personu, kuros iesaistījās daudzi tā laika ievērojamākie teologi. Lielākā daļa teologu diemžēl atbalstīja ariānismu vai citas maldu mācības, jo tās bija vieglāk saskaņojamas ar cilvēka prātu, nekā Nīkajas- Konstantinopoles koncila lēmumi. Pateicoties Atanāsija nenogurstošajām pūlēm, Aleksandrijas patriarham Kirilam, pāvestam Leonam un tā saucamajiem trīs kapadoķiešiem – Bazilam Lielajam, viņa jaunākajam brālim Gregorijam no Nisas un Gregorijam no Nazianzes, kā arī citiem dievbijīgiem bīskapiem un teologiem glābjošā patiesība, kas tika apliecināta Nīkajas koncilā tika nosargāta. Arī jautājumi par Kristus dabu attiecību vienā Dieva Dēla personā pietiekoši skaidri tika noteikti un atrisināti. Visu šo jautājumu būtība bija – kurš bija tas, kas mira pie krusta? Cīņa bija nežēlīga un smaga, kā jau to varēja sagaidīt, jo velns darīja visu iespējamo, lai noliegtu glābjošo patiesību, ka Kristus bija patiess cilvēks un patiess Dievs. Tomēr arvien atradās Dievam uzticīgi ļaudis, kas uzņēmās grūto cīņu par glābjošo patiesību, aizstāvot pret maldu mācībām mācību par Dieva trīsvienību. Kristus baznīca arvien ir pateicīga saviem uzticamajiem kalpiem, kas droši stājās pretī velna pavedinošajiem meliem, cīnoties labo ticības cīņu, kas tiem bija uzticēta.

Lai gan dabas pasaulē trejādības princips ir sastopams bieži, tomēr tas vienmēr būtiski atšķiras no Dieva Trīsvienības. Dievs ir vienreizējs un ar prātu neaptverams, bet pielūdzams un godājams. Kā to dzirdam Pāvila vārdos: “Kāds Dieva bagātības un gudrības, un atziņas dziļums! Cik neizprotamas ir viņa tiesas un neizdibināmi ir viņa ceļi!  Kas gan ir izzinājis Kunga prātu, kas viņam ir bijis padomdevējs; kas viņam jebkad ko ir devis, ka viņam būtu jāatlīdzina. Jo no viņa un caur viņu, un uz viņu ir viss; viņam ir gods mūžīgi! Āmen! Tāpat Ījabs pēc savām žēlabām par dzīves bēdām atzīst: “Jā, es runāju, bet nesapratu, brīnums tas man – es nezināju.  Klausies jel, es runāšu, es tev vaicāšu, stāsti tu man! Tikai dzirdējis biju par tevi, nu manas acis tevi ierauga – tāpēc noliedzu sevi un nožēloju pīšļos un pelnos.” Līdzīgā veidā Dieva priekšā runā diženais pravietis Jesaja, atklādams baznīcas ticības apliecībā pausto, ka Dievs nav filozofiski izzināms, bet pielūdzams. Tātad Dievs ir tas, kuru vienīgo baznīca drīkst pielūgt un kurš vienīgais tai arī ir jāpielūdz. Un pielūgšana notiek tā, ka baznīca pielūdz vienu Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību vienībā, skaidri izšķirot trīs dievišķas personas un vienu dievišķu būtību. Tā ir kristīgā ticība. Bet ko tas nozīmē?

Vispirms tas nozīmē, ka ir trīs atšķirīgas personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Visām šim trim personām ir viena dievišķa būtība, kas tām katrai piemīt pilnā mērā, tā kā Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir vienādi dievišķi, vienādi godībā, vienlīdz mūžīgi savā dievišķajā majestātiskumā. Dieva Būtība ir tā, kas visām Trīsvienības personām ir viena un tā pati. Mēs līdzīgi varētu runāt par trim cilvēkiem, kam visiem ir viena būtība – cilvēcība. Tomēr atšķirībā no cilvēkiem, kas visas ir radītas būtnes, ne Tēvs, ne Dēls, nedz Svētais Gars nav radīti. Visas Trīsvienības personas ir tiktāl augstākas par cilvēku, ka nav mūsu prātam aptveramas, un arī nekas cits radītajā pasaulē nevar aptvert Dievu. Visas trīs Dieva personas ir arī mūžīgas, bet radītajā pasaulē nekas nav mūžīgs. Lai gan mēs saucam Tēvu par mūžīgu un Dēlu par mūžīgu, un Svēto Garu par mūžīgu, tomēr nav trīs mūžīgo, bet ir tikai Viens Mūžīgais, tāpat kā ir tikai viens neaptveramais un neradītais, nevis trīs neaptveramie un neradītie.

Trīs Dieva personas – Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir visvarenas, tomēr nedrīkst sacīt, ka ir trīs visvarenie, bet tikai viens ir Visvarenais. Visas trīs personas ir Dievs, tomēr nav trīs Dievu, bet tikai viens vienīgs Dievs. Visas trīs Dieva personas ir godājamas vārdā Kungs, kuru ebreji parasti lietoja vārda Dievs vietā, tomēr atkal nedrīkst sacīt, ka ir trīs Kungi, bet gan viens vienīgs Kungs. Un tomēr kristīgā ticība prasa, lai mēs katru Dieva personu atsevišķi atzītu par Dievu un Kungu, bet tā aizliedz runāt par trim Dieviem vai trim Kungiem. Kādas tad ir atšķirības starp trim Dieva personām – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu?

Tēvu neviens nav veidojis, radījis vai dzemdējis, bet Dēls ir vienīgi no Tēva dzimis, bet ne radīts vai veidots. Savukārt Svētais Gars nav ne veidots, ne radīts, nedz dzimis, bet no Tēva un Dēla iziet. Tādējādi nav trīs Tēvi, trīs Dēli un trīs Gari, bet viens Tēvs, viens Dēls, viens Svētais Gars, kas saistīti ciešā un nesaraujamā Trīsvienībā. Šajā Trīsvienībā neviena no tās personām nav ne pirmā, nedz pēdējā, neviena nav par otru lielāka vai mazāka, bet visas ir vienādi mūžīgas un vienlīdzīgas. Šādā veidā baznīca pielūdz Dievu – Trīsvienību vienībā un vienību Trīsvienībā. Dievs vēlas, lai viņu pielūgtu pareizi, tādēļ tam, kurš vēlas tapt pestīts par Trīsvienību ir jādomā tikai šādi. Iepriekš sacītais nepasaka visu par Dievu, bet novelk skaidras un noteiktas robežas, kā Dievs ir pareizi jāpielūdz, lai nekristu maldos un neietu pazušanā. Tas, kurš šo mācību nepatur tīru un neizkropļotu tiks pazudināts, brīdina senās baznīcas ticības apliecība. Brīdinājums ir ļoti nopietns un dots mums mīlestībā, lai mēs zinātu, cik svarīgi mūsu pestīšanas labad ir prast pareizi pielūgt Dievu, pareizi viņu godāt un pareizi ticēt. Ticība Trīsvienīgajam Dievam ir kristīgās ticības pamats, tās galvenā dogma jeb mācība.

Mūžīgās glābšanas iemantošanai vēl ir nepieciešams nešaubīgi ticēt, ka Dieva Dēls, mūsu Kungs Jēzus Kristus ir tapis par cilvēku. Viņš paveica to pieņemot cilvēka dabu Marijas klēpī un tādējādi viņš ir gan patiess Dievs, gan patiess cilvēks. Kā Dievs viņš piedzima no Tēva būtības mūžībā, pirms pasaules sākuma, kā cilvēks viņš piedzima no Jaunavas Marijas cilvēcības tad, kad Dieva noliktais laiks mūsu glābšanai bija pienācis. Tātad Jēzum Kristum kā Dievam ir viens Tēvs un nav mātes, bet kā cilvēkam viņam ir viena māte Marija, bet nav tēva. Jēzus ir pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks ar saprātīgu dvēseli un īstu cilvēka miesu. Pēc savas dievišķības viņš ir vienāds ar Tēvu, bet pēc savas cilvēcības mazāks par Tēvu. Tā nu mūsu Glābējs ir gan Dievs, gan cilvēks, bet viņš ir viens vienīgs. Viens Kristus ir nevis tādēļ, ka viņa dievišķība būtu pārvērtusies cilvēcībā, bet tādēļ, ka cilvēcība ir uzņemta Dievā. Dieva un cilvēka daba paliek atšķirīgas, bet tās ir cieši un nesaraujami saistītas vienā Dieva Dēla personā. Līdzīgi, kā mēs esam cilvēki tāpēc, ka mums ir miesa un dvēsele, tā Dievs un cilvēka daba kopā ir viens Kristus.

Miesā nākšanas brīnumu Dievs paveica, lai glābtu mūsu no grēka, velna, elles un nāves. Tas notika tā, ka Kristus mūsu dēļ cieta, nokāpa ellē un trešajā dienā augšāmcēlās no mirušajiem. Pēc tam viņš uzkāpa debesīs jeb atgriezās pie Tēva Dieva godībā, kur arī viņa cilvēka dabai tika piešķirta dievišķa godība un varenība. Laiku beigās viņš atgriezīsies šajā pasaulē, lai tiesātu gan dzīvos, gan mirušos. Kad viņš otrreiz atnāks šajā pasaulē, visi cilvēki celsies augšā no saviem kapiem savās cilvēka miesās, lai stāstos Dieva tiesas priekšā. Pirmoreiz Kristus atnāca uz šo pasauli kā Glābējs, otrreiz viņš nāks kā Tiesnesis. Tie, kas būs darījuši labu, ieies mūžīgā dzīvē, bet kas ļaunu – mūžīgā ugunī. Labu būs darījuši tie, kas būs ticējuši Kristus nopelnam un paļāvušies uz viņu; ļaunu – visi tie, kas būs paļāvušies paši uz sevi un saviem darbiem. Ticība Kristum nekad nepaliks neauglīga, bet tā arvien izpaudīsies labos, Dievam tīkamos darbos. Šī ir kristīgā ticība, pie kuras jāturas uzticīgi un stipri tai jātic, ar Dieva dāvāto ticību, citādi neviens nevar tikt pestīts. Ja cilvēks to negrib mācīties, saprast un tam ticēt, tad labāk būtu, ja viņš nemaz nebūtu dzimis.

Lai nedaudz palīdzētu mums šajā jautājumā iedziļināties, atcerēsimies Vecās Derības vārdus par Dievu: “Tavā gaismā mēs redzam gaismu.” Tā nebūt nav nejaušība, ka Bībele par Dievu un viņa pašatklāsmi runā kā par gaismu. Līdzīgi kā dabiskā gaisma ved atpakaļ pie tās avota, tā arī mācība par Trīsvienīgo Dievu ved atpakaļ pie tās avota Dieva. Turklāt gaisma, ko šis avots dod, ne tikai kaut ko stāsta par pašu avotu, bet ļauj arī ieraudzīt un saprast apkārtējo pasauli. Lai gan pārējā esamība arī kaut ko stāsta par Dievu, tomēr tikai Dievs pats savā atklāsmē ir tas, kas pilnībā izskaidro esamību, pastāvošo realitāti, līdzīgi kā saules stari ļauj mums ne tikai redzēt sauli, bet arī visu apkārtējo pasauli, pašiem sevi ieskaitot. Tādēļ Dieva atklāsme Bībelē ir tā, kas ļauj redzēt, saprast un izskaidrot visu pārējo esamību, nevis otrādi. Viss posts, ko vērojam pasaulē ir tādēļ, ka cilvēki tam netic. Tie uzskata, ka nevis Dieva vārds izskaidro pasauli, bet cenšas Dieva vārdu izskaidrot pēc pasaules prāta. Tādēļ arī, palikusi bez Dieva gaismas, mūsdienu pasaule grimst neprāta tumsā. Pasaule nekad nevar pareizi saprast un izskaidrot Dievu un līdz ar to arī visu Dieva radīto esamību. Pasaule tic savam prātam un tās spriestspējām, neapzinoties, ka vienīgi pats Dievs ir pamatojums tam, kādēļ mēs vispār varam uzticēties savam saprātam un savām maņām. Mēģinot par visu spriest tikai pēc cilvēka prāta, visi jautājumi, kas attiecas uz pašu pasauli, cilvēku un viņa vietu un jēgu tajā, tiek bezgalīgi samezgloti un top par dziļu pretrunu pilniem uzskatiem. Pazaudējot Dievu, mēs pazaudējam arī paši sevi. Nav pārsteigums, ka viena no lietām, ko pieprasīja tā saucamā Apgaismības laika domātāji, bija cilvēka tiesības uz pašnāvību. Tā bija līdz galam nenoformulēta atzīšanās, ka dzīvot ar jaunā laika atziņām varētu būt neizturami cilvēka prātam, tik neizturami, ka cilvēki varētu vēlēties labāk mirt, nekā dzīvot bezjēdzīgas un morāli tukšas dzīves.

Ticība Trīsvienīgajam Dievam piešķir jēgu cilvēka esamībai, sniedz tai morālu pamatu, veido un rada pašu cilvēku un viņa dzīvi šajā pasaulē. Tā ir dzīve ar ticību, cerību un prieku. Tā ir mīlestības pilna dzīve, kuru cilvēks ir mācījies no mīlošā Trīsvienīgā Dieva. Visa cilvēces kultūras vēsture, morāle, skaistuma izpratne un sabiedriskā dzīve, kā arī pašu kristiešu garīgās dzīves pieredze kalpo kā apstiprinājums tam, ka mācība par Trīsvienīgo Dievu ir patiesa un glābjoša, un citādi tas arī nevar būt. Tomēr to visu saprast nav viegli un ir rūpīgi un nopietni jāmācās. Bet tad, kad ļaujam Dieva vārda gaismai apspīdēt savu prātu, un mūsu skatiens noskaidrojas, mēs iegūstam mieru un prieku, jo viņa gaismā esam ieraudzījuši arī savu gaismu – cerības, miera un prieka gaismu, kas ir kaut kas daudz lielāks un augstāks par visu pasauli. Dižens un varens ir svētais Trīsvienīgais Dievs, un diženi un vareni ir viņa darbi. Āmen.