V svētdienā pēc Lieldienām

Tajā dienā jūs man vairs nejautāsiet neko. Patiesi, patiesi es jums saku: ko vien jūs Tēvam manā vārdā lūgsiet, viņš jums dos. Līdz šim jūs neko manā vārdā neesat lūguši. Lūdziet, un jūs saņemsiet, tā ka jūsu prieks būs piepildīts. Es jums to esmu runājis līdzībās, bet nāks stunda, kad es vairs nerunāšu līdzībās, bet atklāti jums pasludināšu par Tēvu. Tajā dienā jūs lūgsiet manā vārdā. Es jums nesaku, ka es lūgšu Tēvu par jums, jo Tēvs pats jūs mīl, tādēļ ka esat iemīlējuši mani un ticat, ka es esmu izgājis no Tēva. No Tēva es izgāju un pasaulē esmu nācis, un es pasauli atkal atstāju un eju pie Tēva.” Viņa mācekļi viņam sacīja: “Redzi, tagad tu saki skaidri un vairs nerunā līdzībās. Tagad mēs zinām, ka tu zini visu un tev nevajag, lai kāds tevi jautātu; tādēļ mēs ticam, ka tu esi izgājis no Dieva.” (Jņ.16:25-30)

Mūsu īsās un rūpju pilnās dzīves aizskrien ātri, kā teiksmaina pasaka. Ne reti mēs pārprotam dzīves jēgu un uzdevumu tērējot laiku un spēkus nebūtiskām lietām. Pēdējā laikā daudz esam runājuši par to, ka mūsu dzīves mērķis ir mūžīgā dzīve jaunajā pasaulē. Bet kāda tad ir nozīme, jēga un saturs īsajam laikam, ko pavadām šeit uz zemes? Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus saka, ka viens no svarīgākajiem darbiem, viena no būtiskākajām lietām mūsu dzīvēs ir lūgšana. Nedaudz vēlāk Jēzus saviem mācekļiem sacīs, ka atšķirības zīme, pēc kā ikviens varēs pazīt viņa mācekļus, būs tā, ka tie viens otru mīlēs. Šajā tekstā viņš runā par savstarpējas mācekļu mīlestības pamatu – mācekļi ir iemīlējuši Jēzu un ticējuši viņam, un pats Debesu Tēvs mīl viņus. Tātad tas, kas saista cilvēkus ar Dievu un vienu ar otru ir mīlestība. Pretējais mīlestībai ir naids, bet vēl ļaunāka par naidu ir vienaldzība. Tā degradē, pazemo un atņem dzīves prieku. Tātad lūgšana un mīlestība ir divas ļoti svarīgas mūsu dzīves lietas, un tās ir arī cieši saistītas savā starpā.

Lai gan mūsdienu pasaule daudz runā par mīlestību, vārds, kas to raksturo vistrāpīgāk ir tieši pretējais - vienaldzība. Kad sastopamies ar vienaldzību arī baznīcā, ieraugām kaut ko patiesi biedinošu. Vienaldzība ir zīme, ka pasaule ir uzvarējusi ticību. Ja, piemēram, kāds cilvēks gadu apmeklē baznīcu, viņš ir kristīts un nāk pie Vakarēdiena un gada laikā neviens pat nepajautā – kā tevi sauc? Ko tu dari? Kur dzīvo? Kā tev iet? Tad viņš varētu sākt domāt, ka nokļuvis sazin kur, tikai ne kristiešu vidū. Viena no pirmajām pazīmēm, kas liecina par vienaldzības uzvaru pār mīlestību ir tā, ka draudzē vairs neparādās jauni ticīgie. Tā nav tikai sekularizācijas un pasaules bezdievības radīta problēma, bet kaut kas daudz nopietnāks.

Dievs aicina cilvēkus kopā vienā draudzē, vienā ģimenē, lai tie mācītos dzīvot kopā ticības dzīvi, atbalstītu un stiprinātu viens otru, mīlētu viens otru. Katrs jaunpienācējs ir arī Dieva dāvana draudzei, arī katram tās loceklim atsevišķi. Jo Dievs draudzē aicina kopā noteiktus cilvēkus, lai tie kalpotu viens otram, mīlētu viens otru un savstarpēji bagātinātu cits citu. Piemēram, ja tu būtu Dievs, vai tu aicinātu cilvēku uz tādu draudzi, kur par viņu neviens neliksies zinis, viņa ticība būs apdraudēta un no kuras viņš beigu beigās atkritīs? Protams, nē! Nu un Dievs jau nav dumjāks par tevi. Tātad pirmā vienaldzības un mīlestības trūkuma pazīme ir tā, ka draudzē vairs neparādās jauni draudzes locekļi; otra pazīme kļūst redzama drusku vēlāk un tā ir tā, ka draudzes locekļu starpā kļūst vērojama atklāta vienaldzība vienam pret otru, savstarpējas intereses trūkums.

Mīlestība nenozīmē uzspēlētu ārēju emocionalitāti, apkampšanos un skūpstīšanos, bet tā tomēr vienmēr nozīmē patiesu interesi vienam par otru. Mīlestība arvien ir darbīga, tā pat strīdas, dusmojas, bet tā nekad nav vēsi vienaldzīga. Un šeit neder aizbildinājumi – viņš ir jocīgs vai pat slikts cilvēks, tādēļ es par viņu nelikšos zinis. Tas ir pilnīgi iespējams, ka viņš ir jocīgs, bet Dievs tevi ir aicinājis mīlēt viņu, nevis spriest tiesu. Nebaidies palikt par muļķi mīlestības dēļ, bet daudz vairāk baidies palikt bez mīlestības, kļūt vienaldzības mākts, vēss un truls aprēķinātājs. Ja kāds ir nokļuvis tavā draudzē, tad tas ir noticis ar Dieva nodomu, arī tev par svētību. Ja tu to negribi atzīt, tad tavā sirdī valda vienaldzība un nicinājums arī pret Dievu. Tev apkārt taču ir brāļi un māsas, par kuriem Kristus ir miris. Dievs ļoti mīl nevis tikai tevi, bet arī viņus. Ja esi vienaldzīgs vai pat nicini kādu, tad tu esi vienaldzīgs un nicinošs arī pret Dievu. Jo tas, kurš mīl Dievu, ko viņš nav redzējis, mīl arī savu brāli, ko ir redzējis. Tas, kurš nemīl savu tuvāko, nemīl arī Dievu. Tā tas ir.

Visvieglāk to, kā lietas īsti ir, var pateikt pēc tā – vai tu lūdz Dievu vai nelūdz. Ja tu tici, ka Dievs ir, un viņš uzklausa lūgšanas, tad tu, protams, lūdz Dievu. Ja tu mīli savus brāļus un māsas, tad tu noteikti lūdz par viņiem Dievu. Nu un pats par sevi saprotams, tu lūdz nevis par kaut ko abstraktu un nenoteiktu, bet par konkrētām lietām. Tātad tev vispirms ir kaut kas jāzina par Dievu, ar kuru tu runā lūgšanā un jāzina arī par savu tuvāko. Tieši šī zināšana, tas, ka tu pazīsti Dievu un savu tuvāko, mudina tevi lūgt. Lūgšana nav abstrakta pļāpāšana, bet ja tu zini, ka kāds ir slims, viņam nav darba, ir kādas citas problēmas, likstas vai bēdas, tad tu par to lūdz Dievu. Mēs neviens nevaram atrisināt visas citu cilvēku problēmas, bet mēs varam lūgt Dievu. Lai lūgtu, ir jāzina, par ko lūgt, tādēļ mēs runājam viens ar otru. Un tad, ja lūdzam, mēs arī vēlamies zināt vai Dievs ir ko darījis, vai viņš ir uzklausījis mūsu lūgšanas, vai mums jāturpina lūgt par šo pašu vai kādu citu lietu. Tātad lūgšanas pamatā ir ticība Dievam un lūgšana sākas un turpinās ar interesi par saviem līdzcilvēkiem. Tā nav tukša ziņkāre, bet mīlestības vadīta interese, kas mudina mūs runāt vienam ar otru. Egoisms arvien runā pats vai vienaldzīgi klusē, bet mīlestība prot gan runāt, gan klausīties, tā vēlas zināt iespējami daudz par to, kuru mīl. Lūdziet, un jūs saņemsiet, tā ka jūsu prieks būs piepildīts – saka Kristus. Lūk, šeit arī viena patiesa prieka formula. Ja, tu interesējies tikai par sevi, tu nekad nebūsi patiesi priecīgs. Egoists gandrīz vienmēr ir īgns un nepamierināts. Tas tādēļ, ka tavas dzīves jēga un piepildījums nav atrodams tevī pašā, bet citos cilvēkos. Mēs neviens nedzīvojam paši sev, saka apustulis, un tā ir patiesība.

Kāda smagi slima, bērnu triekas ķerta kundze, kura lielāko sava mūža daļu bija pavadījusi guļot, man daudz stāstīja par savu dzīvi. Viņa bija saslimusi aptuveni 20 gadu vecumā. Tad trīs gadus gulējusi gultā, lādējusi Dievu un pasauli, dzīvojusi pilnīgā tumsā, jo domājusi tikai par sevi un savu neapskaužamo likteni. Tad viņa nākusi pie ticības, un viņas dzīve pilnīgi pārvērtusies – tajā ienācis prieks. Vispirms tas bija prieks, kas nāca no Dieva vārda lasīšanas un studēšanas. Otrkārt, tas bija lūgšanu prieks – viņa lūdza par katru, ar ko nonāca kādā saskarē. Un Dievs atbildēja uz viņas lūgšanām visdažādākajos veidos. Piemēram, reiz kāda ģimene bija nokļuvusi lielā trūkumā. Slimā kundze, protams, neko nevarēja palīdzēt, bet viņa tūdaļ lūdza Dievu un pēc pāris dienām trūkuma piemeklēto ģimeni apmeklējuši sen neredzēti lauku radi, kas tiem atveduši daudz dažādu lauku labumu, ar ko tiem pieticis visai ziemai. Šādu un līdzīgu stāstu bija bez gala, un, protams, ir vēl daudz citu liecību par lūgšanas spēku un nozīmi. Kāda mācītāja sieva, piemēram, stāsta, ka tikusi ieslodzīta padomju nometnē, un nometnes sargs gribējis viņu nošaut, bet tam pēkšņi kļuvusi paralizēta roka. Kad sargs aizvedis sievieti atpakaļ uz baraku, paralīze atstājusies. Pa ceļam viņš jautājis – vai kāds lūdz par tevi Dievu? Viņa atbildējusi – jā, mana māte noteikti to dara. Te mēs redzam, ko nozīmē vecāku lūgšanas par saviem bērniem. Lūgšana ir mūsu pienākums, viens no galvenajiem ticīga cilvēka darbiem šajā pasaulē, kas dāvā lielu gandarījumu un prieku, kad dzirdam, ka Dievs tās ir uzklausījis.

Augustīns saka, ka lūgšanas ir darbs, nopietns un grūts darbs. Jēzus brālis Jēkabs saka, ka lūgšanas bijusi problemātiska lieta arī jau pašos kristietības sākumos, arī Jeruzālemes draudzē: “Jūs.. cīnāties un karojat, bet jūs neiegūstat, tādēļ ka jūs nelūdzat, jūs lūdzat, bet nesaņemat, tādēļ ka lūdzat aplami, lai tērētu savām baudām.” (Jēk. 4: 2-4) Diemžēl Jēkaba nosodošie vārdi attiecināmi uz lielāko daļu kristiešu un viņu lūgšanām.

Pirmkārt, mums visiem ir pietiekoši daudz brīva laika, lai lūgtu Dievu, bet šis laiks parasti tiek izšķiests bezjēdzīgās izklaidēs vai nodarbēs. Otrkārt, lūgšanas, kas cer iegūt no Dieva savas baudkāres apmierināšanu, ir tukšas un veltīgas. Kad nopietni vērojam pasauli un pārdomājam, kas tajā notiek, pamanām, ka velns, izmantojot cilvēku vājumu, veido tādu dzīves kultūru, kur lūgšanām nav laika un vietas. Apzināti un mērķtiecīgi viņš nodarbina cilvēkus ar visdažādākajām lietām, lai tikai tiem nebūtu laika un spēka lūgt Dievu. Un ja kāds tomēr vēlas lūgt, tad velns visapkārt rada troksni, stumdīšanos un grūstīšanos, lai nepieļautu lūgšanu. Atšķirībā no muļķa cilvēkiem velns zina, cik bīstamas viņa plāniem ir ticīgo lūgšanas. Viņš zina, ka Dievam patīk runāt ar saviem bērniem, un viņš tos labprāt uzklausa. Tādēļ velns dara visu iespējamo, lai cilvēki nelūgtu Dievu.

Kad tevi piemeklē posts un bēdas, slimības vai kāda cita nelaime, tu tomēr atceries lūgšanas un lūdz no sirds un dedzīgi. Tad tu atceries, ka Kristus ir laipns un žēlsirdīgs un viņš tev ir mācījis un mudinājis tevi lūgt. Nu un to pašu tev jādara par saviem brāļiem un masām, par savu draudzi, zemi, kur tu dzīvo, un tu redzēsi un piedzīvosi, cik ļoti viss izmainīsies, jo Dievs ir apsolījis uzklausīt tavas lūgšanas. Bet, lai lūgtu, tev ir vajadzīga vismaz interese par saviem līdzcilvēkiem; interese, kuru lūgšanas pārvērtīs mīlestībā.

Mēs patiesi dzīvojam ļoti sekularizētā laikā un ne tikai lūgšana, bet arī daudzas citas labas kristiešu tradīcijas ir pagaisušas vai reti sastopamas. Agrāk kristieši satiekoties viens otru sveica ar slavas vārdiem Dievam vai Kristum. Atvadoties tie vienmēr teica īsu lūgšanu un svētības vārdus. Vecāki svētīja savus bērnus ar krusta zīmi, atgādinot, ka tie ir kristīti un pieder Kristum. Lūgšana bija tā, kas saistīja kristiešus kopā gan klātbūtnē, gan vienam no otra tālu esot. Mums no jauna jāmācās šo mākslu, zinot, ka lūgšanai viņa vārdā Kristus devis lielus apsolījumus – Dievs arvien uzklausīs lūdzēju un dāvās tam pilnīgu, nezūdošu prieku. Āmen.