Vasarsvētku diena

Jēzus tam atbildēja: “Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu. Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus; un vārds, ko jūs dzirdat, nav mans, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis. To es jums esmu sacījis, būdams pie jums. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis. Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka es jums sacīju: es noeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es eju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks par mani. Un to es jums esmu pateicis tagad, pirms tas notiek, lai jūs ticētu tad, kad tas notiks. Es vairs daudz ar jums nerunāšu, jo nāk šīs pasaules valdnieks, bet viņam nav varas pār mani. Lai pasaule zina, ka es mīlu Tēvu un daru, kā Tēvs man ir pavēlējis. Celieties, iesim no šejienes!” (Jņ. 14: 23-31)

Pasaule savā drudžainajā skrējienā ir dažādu trokšņu pilna. Troksnis apdullina, uzkurina cilvēka maņas, padara steidzīgus un rosīgus, beigu beigās notrulina, bet troksnim nav dziļākas jēgas un satura. Tas nedod iekšēju mieru, patiesu gandarījumu un apmierinājumu. Tādēļ pasaules miers nekad nav īsts miers, kas gan netraucē pasaulei nemitīgi runāt par mieru. Tā gan sola mieru, bet pienāk brīdis, kad atklājam, ka pasaule mūs ir piekrāpusi – miera tai nav un tā nevar dot to, kas tai nav. Tādēļ Jēzus saka, ka viņš dos citādu mieru, nekā pasaule dod. Tas nebūs tikai tukšs solījums, bet tas būs paliekošs miers ar Dievu, ko Jēzus izcīnīs priekš cilvēces izlejot savas asinis, atdodot savu dzīvību par mums. Tas būs miers ar Dievu, turklāt Jēzus mums nedod tikai savu mieru, bet arī savu mīlestību un prieku. Viņa dotā mīlestība, prieks un miers ir patiesi, reāli un pilnīgi uzticami, tieši pretēji pasaules trokšņainajam nemieram un iluzorajiem solījumiem. Kādā veidā Jēzus mums dod savu mieru?

Mieru mums dod viņa un Tēva klātiene. Tāpat kā vecāku klātiene iedrošina un dod mieru bērniem, tā Jēzus un viņa Tēva klātiene iedrošina viņam ticīgos. Jēzus saka pat vēl vairāk – viņš un Tēvs mājos savos ļaudīs. Tas notiek tā, ka mēs turam Jēzus vārdu, mācamies un klausāmies, saņemam to Dievkalpojumā. Tas ir Svētā Gara darbs, kurš atgādinot visu, ko Jēzus paveicis, vada visā patiesībā, piedod grēkus, dod mieru un prieku un sirdī iededz mīlestību pret Dievu. Lai tas viss varētu piepildīties, Jēzus dodas izšķirīgajā cīņā ar šīs pasaules valdnieku.

Mūsu problēma, patiesa dzīves traģēdija ir tā, ka mēs dzīvojam skaistajā, Dieva radītajā pasaulē, un mums ir grūti aptvert, ka to savā varā sagrābis un saindējis velns. Tāpat kā aizliegtais auglis Ievai šķita acīm tīkams un iekārojams, tā mums tagad acīm tīkama un iekārojama šķiet pasaule. Tā valdzina mūsu sirdis un prātus, sola laimi, bet šķir no Dieva. Vienīgais, pār kuru pasaulei un tās valdniekam nav varas ir Jēzus. Tādēļ viņš vienīgais var mūs glābt no velna, pasaules un grēka un atjaunot kopību ar Dievu. Kopība ar Dievu ir tas, ko mums māca un nemitīgi atgādina Pirmais bauslis. Tā nu visa mūsu dzīve ir cīņa ir starp Dieva mīlestību un pasaules mīlestību, starp Dieva klātieni un pasaules klātieni. Abas šīs lietas nav savienojamas – tas, kurš mīl pasauli, nemīl Dievu. Tas kurš mīl Dievu, nemīl pasauli. Tam, kuram pasaule ir kļuvusi par Dievu, ir šausmīgas bailes to zaudēt. Bet kuram ir bail zaudēt Dievu? Tikai tiem, kuru sirdīs mājo Svētais Gars. Vienīgi viņā var apklusināt pasaules troksni un ar skaisto evaņģēlija simfoniju piepildīt mūsu sirdis ar dievišķīgas mīlestības mieru un prieku, ar Svētās Trīsvienības klātieni mūsos.

Kad pirmajos Vasarsvētkos Svētais Gars uzsāka savu darbu un izveidoja agrīno kristiešu baznīcu, viņš to paveica ar lielām un varenām zīmēm. Apustuļu darbu grāmatā lasām, ka 50 dienas pēc Kristus augšāmcelšanās, svētdien, deviņos no rīta Svētais Gars ar stipram vējam līdzīgu rūkoņu, kas nākusi no debesīm, Jeruzālemē pulcinājis kopā ļaudis no dažādām tautām un valodām.

Piecdesmit dienas pēc Kristus augšāmcelšanās bija jūdu Vasarsvētki jeb pirmās ražas novākšanas svētki. Jēzus mācekļi šajā rītā bija sapulcējušies vienkopus un klausījās sprediķi par Jēzus ciešanām, nāvi, augšāmcelšanos, debesbraukšanu un Svētā Gara apsolījumu. Sprediķa laikā no debesīm atskanēja varens troksnis, stiprai vēja pūšanai līdzīga rūkoņa. Tā pieņēmās spēkā, nāca arvien tuvāk un tuvāk un drīz piepildīja visu namu. Zīmīgi bija tas, ka šī varenā rūkoņa atgādināja vēja pūšanu, jo gan ebreju, gan grieķu valodā Garu sauc tādā pašā vārdā kā vēju. Debesu dārdoņai turpinoties, pār katru no sapulcētājiem Jēzus sekotājiem nolaidās it kā uguns mēles, un katrs no klātesošajiem tika piepildīts ar Svēto Garu. Arī uguns mēles ir dievišķās klātbūtnes simbols. Kad Dievs uzrunāja Mozu tuksnesī, viņš atklājās tam ērkšķu krūmā kā degoša uguns “ērkšķu krūms dega ugunī, bet nesadega!” Tā arī kristiešu sirdīs tagad deg Dieva klātbūtnes liesma, deg, bet nevis sadedzina, bet pārveido un pārrada.

Varenais troksnis piesaistīja arī apkārtējo ļaužu uzmanību. Tie tūdaļ sapulcējās, lai redzētu, kas notiek. Un viņi ne tikai ieraudzīja Kristus mācekļus, ar ugunīgām mēlēm rotātus, bet dzirdēja arī, ka pašu mācekļu mēles bija kļuvušas citādas – tās dažādās valodās slavēja Dieva varenos darbus. Šīs neparastās zīmes bija brīnums un būtu bērnišķīgi naivi censties to izskaidrot vai noliegt ar mūsu cilvēcisko pieredzi vai prātu. Brīnumainā veidā te piepildījās Jēzus apsolījumi - kristīt mācekļus ar Svēto Garu un sūtīt tiem Aizstāvi. Saņēmuši Garu, mācekļi tūdaļ runāja dažādās cilvēku valodās un tie, kas saprata šīs valodas, saprata mācekļu sacīto. Tā bija zīme, kas liecināja, ka Svētā Gara vēsts izskanēs pa visu pasauli, visu tautu un tautību starpā. Mēģināt atdarināt šo brīnumaino notikumu un nesakarīgi murmulēt, kā to daži dara mūsdienās, nozīmē pilnīgi un galīgi nesaprast Vasarsvētku notikumu, vai pat jau būt nokļuvušam velna nagos.

Paturēsim prātā, ka Svētā Gara stāšanās pie sava amata pildīšanas – jaunās radīšanas ir vienreizējs, neatkārtojams notikums. Apliecinājis savas darbības sākšanos ar varenām zīmēm, un vareni izpaudies agrīnajā baznīcā, Svētais Gars tālāk darbojās klusi un nemanāmi caur sludināto Vārdu un izdalītajiem Noslēpumiem. Svētais Gars ir pazemīgs gars, Viņš nevēlas izrādīties, bet celt godā Dieva Dēlu, liecinot par visu, ko Jēzus cilvēku labā ir darījis un paveicis. Ja patiesi vēlamies būt garīgi ļaudis, tad mums ir jātiecas nevis pēc ārējām zīmēm un brīnumiem, bet jāklausās vienkāršā sludināšanā, kas ceļ godā Jēzu un jāsaņem Grēku atlaišana un Vakarēdiens, ar kuriem Jēzus veikums tiek izdalīts baznīcā. Varenie Vasarsvētku brīnumi un zīmes, liecina par to vareno garīgo spēku, kāds piemīt vienkāršajiem Evaņģēlija vārdiem un Dieva noslēpumiem – tie atgriež no grēka, padzen velnu un nāvi, dāvā mieru ar Dievu un mūžīgu svētlaimes pilnu dzīvi Dieva tuvumā. Pazemīgi saņemot šis Svētā Gara dāvanas, mēs patiesi dodam godu Svētajam Garam un tiekam viņa piepildīti un saņemam visas viņa brīnišķīgās dāvanas. Savukārt pasaule tūdaļ darīs visu iespējamo, lai atrautu mūs no Dieva vārda, iesaistītu savās šķietami nopietnajās nodarbēs, kas patiesībā ir tikai spēle, triks, kas uzkurina kaislības un ceļ cilvēka lepnību, bet kam nav nekādas patiesas jēgas un nozīmes. No tā lai Svētais Gars mūs pasargā un uztur vienkāršā, skaidrā un īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu. Āmen.