II Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Jo pie tevis ir dzīvības avots, tavā gaismā mēs ieraugām gaismu (Ps. 36:10).

Mūsu dzīves ar saviem priekiem un bēdām, laimi un nelaimi, dažādajām vajadzībām un problēmām, ilgām un sapņiem, nākotnes cerībām vai gluži pretēji - bailēm no tā, ko nākotne varētu nest; intelektuālas sadrumstalotības, vietējo un globālo politisko notikumu pavadīts tas viss veido fonu mūsdienu cilvēka trauksmainajai dzīvei, mūsu katra dzīvei. Pasaules drudžainā steiga un nemiers nedod daudz laika apstāties, domāt, iedziļināties, un nereti cilvēki to arī negrib darīt, jo šādas domas ir vai nu nepatīkami biedējošas, vai arī cilvēki pavisam vienkārši vairs neprot ilgstoši, pamatīgi un mērķtiecīgi domāt, iespējams, nekad nav arī pratuši.

Tomēr kaut kādas vadlīnijas jau ir katram cilvēkam; ir kaut kas, pēc kā viņš savā dzīvē vadās, vai vismaz vēlas vadīties, domā, ka vadās, vienlaicīgi gan saprotot, ka tā varētu būt arī tikai ilūzija, ka visu nosaka kādi citi noslēpumaini spēki, kas ir augstāki un pārāki, grūti izzināmi un vēl grūtāk kontrolējami, ja vispār tas iespējams. Tai nav jābūt kādai reliģiskai vai dziļi filozofiskai atziņai, jo pat ciema ateists ir spiests atzīt, ka vai nu kaut kas viņā pašā, piemēram, gēni vai kaut kas ārpus viņa, sociālie apstākļi ir tie, kas nosaka un veido viņa dzīvi, neatkarīgi no tā, ko viņš pats par to domā, grib to vai negrib. Dzīvē notiek daudzas grūti paredzamas un nevēlamas lietas – savstarpējas nesaskaņas, trūkums, karš, noziedzība, neārstējamas, mokošas hroniskas slimības, minot tikai dažas no dzīves problēmām. Lai kam arī cilvēks tic vai netic, viens ir skaidrs katram, ka kaut kas ar šo dzīvi un pasauli nav kārtībā. Kaut kādu iemeslu dēļ tā nav tāda, kādu mēs vēlētos to redzēt, jo neviens taču nevēlas ciest, un visi grib būt laimīgi, bet tā vietā ir daudz ciešanu un daudz nelaimju. Un mēs pamanām arī, ka kaut kas nav kārtībā ne tikai ar šo pasauli, bet arī ar mums pašiem. Ir cilvēki, kas ir visnotaļ pārliecināti, ka ar viņiem pašiem viss ir kārtībā, bet, protams, visi pārējie labi zina, ka tas tā nav. Nekas nav kārtībā! - ne ar pasauli, ne ar mums pašiem.

Bija laiks, kad cilvēki ticēja, ka tas viss kaut kā nokārtosies, un bija gudri vīri, kas mācīja, kā to paveikt, vai vismaz izskaidrot un saprast. Bija Darvins un Nīče, Markss un Ļeņins, Hitlers un Staļins, Freids un Einšteins; bija tādi, kurus pašus tagad uzskatām par ļaunuma avotu, bija arī labu griboši cilvēki, bet tomēr ar pasauli un mums pašiem nekādas ievērojamas pārmaiņas uz labo pusi nav notikušas, un mūsdienu cilvēks pa lielai daļai ir vīlies cilvēks, vīlies gan pasaulē, gan šīs pasaules gudrajos, gan pats sevī. Tā nu cilvēks dzīvo, kā nu var, provizoriski, ar zināmu nolemtības sajūtu kaut kur dziļi sirdī, bet tomēr vēl joprojām ar apbrīnojamu ticību zinātnei un nenovēršamam progresam – būs labi, būs labāk, jābūt labāk. Bet vai būs? Un kādēļ, lai būtu?

Jā, pa lielai daļai mēs esam kļuvuši turīgāki, dzīves labklājība ir augstāka, bet vienlaikus esam pārliecinājušies, ka tas nevienu nepadara laimīgu un lielās dzīves problēmas neatrisina. Pieviļ un tiek pievilts, saslimst, strīdas, cieš, skauž, iekāro, aprunā un tiek aprunāts un beigu beigās nomirst gan nabagais, gan bagātais, gan gudrais, gan muļķis. Nav jābūt sevišķi gudram, lai spētu secināt, ka atrisinājums dzīves mīklai nav atrodams šajā pasaulē un mūsos pašos. Ir protams, cilvēki, kas joprojām turpina domāt citādi, pretēji, par spīti tam, ka viņu priekšgājēji aiz sevis atstājuši tik daudz vilšanos, bet vienkārša loģika, vai labāk sacīsim - veselais saprāts saka, ka tas nav un nevar būt iespējams. Ja pasaule ir noslēgta sistēma un ārpus tās nekā nav, tad sistēmas ietvaros vienmēr būs nepilnības un pretrunas; cilvēka maņām un prātam, kas attīstījušies bioloģiskas nepieciešamības dēļ nekad nevarēs pilnībā uzticēties, un kas pats galvenais - atrast izskaidrojumu un esamības jēgu nav un nebūs iespējams, jo pasaule vai universs, nevar būt jēga un izskaidrojums pats sev, tāpat kā tas nevar būt cēlonis pats sev.

Par spīti zinātnes sasniegumiem nepastāv vienprātība arī jautājumā par to, kas īsti zinātne ir un kāda ir tās metodoloģija. Mūsdienu zinātnieki uz daudziem jautājumiem raugās citādi, nekā to darīja viņu kolēģi pirms gadsimta. Tas ir tādēļ, ka arī zinātnes atziņas ir balstītas sava laikmeta filozofiskajos pieņēmumos un atkarīgas no cilvēka valodas, jēdzieniem un konceptiem. Arī šeit mēs sastopamies ar cilvēka spēju ierobežotību. Īsi sakot, mēs nevaram uzticami izskaidrot paši sevi, esamību, universu, savu prātu, atrast dzīves jēgu, pat pamatot to, kas ir labs un kas slikts – dzīve tikai savu maņu un saprāta konstruētā pasaulē - ir dzīve izziņas tumsā. Šādā intelektuālā klimatā nav iespējams izskaidrot nevienu no fundamentālajiem universa likumiem; nav iespējams rast pamatojumu saprāta saprātīgumam, pat pierādīt pašiem savu un šīs pasaules esamību. Šīs, ja tā varētu sacīt, eksistenciālās neziņas tumsā vairojas nihilisms, dzīves bezjēdzības apziņa, depresijas māktu cilvēku skaits, bet vienlaicīgi rodas arī alkas pēc glābiņa no tā visa, izsalkums pēc patiesības, pēc Dieva. Dievs ir radījis cilvēku sev, un tādēļ cilvēka sirds vienmēr būs nemierīga, kamēr tā neatradīs savu Radītāju.

Vēstures gājumā, īpaši pēdējos gadsimtos, Dieva esamības jautājums ir ticis pamatīgi analizēts, apspriests un diskutēts. Izsekojot ideju vēsturei, varam samērā precīzi konstatēt gan ticības, gan neticības filozofiskos iemeslus, tomēr neviens no tiem nav bijis pietiekoši pārliecinošs – tāds, ko vēlāka laika domātāji nebūtu spējuši vismaz nopietni apšaubīt. Diskusijas par Dieva esamību parasti balstījās abstraktos pieņēmumos, ka Dievs ir nemateriāls, mūžīgs, visvarens, viszinošs, visuresošs, absolūti labs visuma radītājs un uzturētājs. Par nopietni ņemamiem šāda Dieva esamības pierādījumiem tika uzskatīti apgalvojumi, kas spēja sniegt tādu Dieva jēdzienu, kurš nebija iekšēji pretrunīgs, kam bija pietiekoši pierādījumi, kas balstīti dabiskās teoloģijas premisās un secinājumos. Tas bija mēģinājums izsecināt Dieva esamību un visu, kas par Dievu zināms tikai no dabas pasaules un cilvēka prāta spriedumiem. Tomēr grēka samaitātā prāta skepticisms nav spējīgs atrast Dievu. Pat labākajā gadījumā prāta meklējumi beidzas nevis ar ticību, bet šaubām un izmisumu. Tie ļauj izdarīt zināmus secinājums par morāles jautājumiem, kas tomēr nereti ir pretrunīgi un absurdi. Attiecībā uz Dievu prāts spēj saprast, ka Dievs ir, tomēr nemitīgi šaubās un kas vēl sliktāk – prāts dumpojas un ir naidīgs pret Dievu un viņa prasībām.

Liela problēma mūsdienu cilvēkam ir tā, ka neraugoties uz savu ierobežotību un bieži vien pilnīgu nevarību pat laicīgās lietās, prāts pieprasa ne tikai Dieva pierādījumus, bet pierādījumus arī Dieva atklāsmei Bībelē. Šāda prasība ir muļķīga tādēļ, ka jau pati Dieva atklāsme, pati Bībele ir viņa esamības pierādījums. Arī prasība pēc tāda Dieva jēdziena, kurš nebūtu iekšēji loģiski pretrunīgs ir nepamatota, jo tas, ko kāds domā par to, kādam Dievam vajadzētu būt, ir pārāk cieši saistīts ar cilvēka valodu un cilvēku kopienas priekšstatiem. Jebkurš cilvēku formulēts Dieva jēdziens arvien būs abstrakcija, kas patiesībā neatbilst kristiešu Dieva izpratnei. Tādējādi jautājums ir jānostāda būtiski citādāk, proti, nevis - vai eksistē kaut kas līdzīgs abstraktam filozofu Dievam, bet vai eksistē Trīsvienīgais kristīgās ticības Dievs – Tēvs, Dēls un Svētais Gars? Tas nenozīmē, ka cilvēka prāts bez Dieva atklāsmes Bībelē pilnīgi neko nevar zināt par Dievu. Var, bet šīs zināšanas nevienu nepadara par kristieti un neglābj no pazušanas.

Pozitīvā puse pēdējo gadu desmitu Dieva meklējumiem ar saprāta palīdzību ir bijusi tā, ka tika noraidīti daudzi iepriekšējo gadu aizspriedumi un pieņēmumi un mūsdienu ateistiem, ja tie nevēlas tikt uzskatīti par tumsonīgiem ļaudīm, ir jāatsakās no aizspriedumainiem iepriekšpieņēmumiem par mūžīgu un bezgalīgu matēriju, kas pastāv pati no sevis bez kāda cita cēloņa. Mūsdienu intelektuālajā klimatā ateisti vairs nevar vienkārši noraidīt kristiešu mācību par Dievu ar tādiem lozungiem kā: viss ir matērija un matērija ir viss, tādēļ Dieva nav. Turklāt, tā kā kristiešu mācība par Trīsvienīgo Dievu reāli pastāv, tad ateistiem jāspēj vismaz paskaidrot – no kurienes kristiešu mācība radusies, tāpat kā kristieši spēj izskaidrot psiholoģiskos, filozofiskos un socioloģiskos ateisma cēloņus.

Ja astronoms fiksē gaismas viļņus, tad tas meklē arī gaismas avotu – zvaigzni visumā. Lai gan pašu zvaigzni, kāda tā ir tagad, nav iespējams redzēt, zinātnieks pēc gaismas īpašībām cenšas debesu spīdekli restaurēt. Viņš zina, ka gaismas avots ir tas, kas nosaka gaismas pastāvēšanu. Savā ziņā zinātnieks arvien ir vēsturnieks, kas pēta pagātni, senu pagātni, un ir pilnīgi iespējams, ka pašreiz viņa pētāmā objekta vispār vairs nav, vai arī tas ir būtiski mainījies, tomēr tā izstarotā gaisma vēl pastāv. Tā ir tieši pati gaisma, kas ļauj šo avotu atklāt un kaut ko par to spriest, bet tā arvien ir pagātnes gaisma un tas, vai līdzīgi procesi atkārtosies nākotnē, arvien ir tikai ticības jautājums. Turklāt pati gaisma ir tā, kas ļauj redzēt, novērot, pētīt, saprast. Bez gaismas būtu tikai tumsa un ja nebūtu gaismas, tad nevarētu ne tikai redzēt, bet arī paša pētnieka vispār nebūtu.

Kristieši par Dievu un īpaši par Dieva atklāsmi runā kā par gaismu. Līdzīgi kā dabiskā gaisma ved atpakaļ pie tās avota, kristiešu mācība par Trīsvienīgo Dievu ved atpakaļ pie tās avota Dieva. Gaisma, ko šis avots dod, ne tikai kaut ko stāsta par pašu avotu, bet ļauj arī ieraudzīt un saprast apkārtējo pasauli un pašiem sevi. Turklāt nevis pagātnē, nevis ar laika nobīdi kā zinātnē, bet pašreiz, tagad un kas pats pārsteidzošākais – arī nākotnē. Lai gan pārējā esamība arī kaut ko stāsta par Dievu, tomēr tikai Dievs savā atklāsmē ir tas, kas uzticami izskaidro esamību, realitāti, līdzīgi kā saules stari ļauj mums ne tikai redzēt sauli, bet arī visu apkārtējo pasauli, pašiem sevi ieskaitot. Tādēļ kristīgā teoloģija sākas ar Trīsvienīgo Dievu. Tieši šī mācība, kas šķiet neticama un pretrunīga cilvēka prātam, ļauj redzēt, saprast un pareizi izskaidrot visu pārējo esamību, pašu cilvēka prātu ieskaitot. Viss, kas tiek patiesības gaismas apspīdēts, iemirdzas brīnišķīgās varavīksnes cerību krāsās, atklājot neaprakstāmi skaisto Dieva radīšanas darbu un liecinot par paša Dieva neizmērojamiem gudrības un varenības dziļumiem. Tomēr pats galvenais ir tas, ka Dieva gaisma Kristū ļauj ieraudzīt Debesu Tēva gaismu, kas nozīmē visu cilvēka ilgu un mērķu piepildījumu, dzīvību, mūžību, glābšanu no velna elles un nāves. Visas šīs lietas ir daudz augstākas par cilvēka prāta spējām. Tādēļ Trīsvienības noslēpumu nav jāmēģina pierādīt ar prātu un no dabas pasaules ņemtiem skaidrojumiem. Trīsvienības noslēpums ir ne tikai augstāks par cilvēka prātu, bet arī pretējs kritušā cilvēka prātam, jo prāts ir samaitāts, grēka aptumšots un aizspriedumu pilns pret Dievu un viņa žēlsirdīgo glābšanu Kristū.

Tā kā Dieva Trīsvienību nevar pierādīt ar prātu, tad ar prātu to nevar arī atspēkot, jo tas ir loģiski neiespējami: ticības lietas nevar tikt atspēkotas ar saprāta palīdzību. Trīsvienības mācība ir unikāla jeb citiem vārdiem - īpašs gadījums, ko nevar nedz pamatot, nedz atspēkot ar argumentiem no parastās cilvēka dzīves pieredzes. Ja cilvēka pieredzei tiek piedēvētas absolūtas un neierobežotas spriešanas spējas, tad nokļūstam absurdā situācijā, kas ir pretrunā ar jebkuru loģiku. Tajā pašā laikā jāatceras, ka lai gan Trīsvienības mācība ir pāri par cilvēka saprātu un visu, kas atrodas dabas pasaulē, tomēr tā nav pretrunā dabiskās pasaules kārtībai un norisēm. Mēģinājumi ar prātu apšaubīt Dieva Trīsvienību ir Dieva radības izkropļojums, jo šādā gadījumā Dieva radītais prāts tiek vērsts pret pašu tā Radītāju. Samaitātības dēļ cilvēka prāts ir gatavs pieņemt visus iespējamos maldus un noraidīt patiesību. Tādēļ ticības lietās saprāta spriedumiem nav un nekad nedrīkst būt noteicošā loma; mums cilvēkiem ir tikai viens ceļš, kā iepazīt Dievu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, mūsu Radītāju un Glābēju, proti, Dieva atklāsme Svētajos Rakstos. Tur mēs ieraugām Dievu, kāds viņš ir patiesībā.

„Pie tevis ir dzīvības avots, tavā gaismā mēs ieraugām gaismu.” (Ps. 36: 10) Šajos noslēpumainajos psalma vārdos atklājas dievišķās dzīves daudzveidība. „Dzīvības avots” ir Kristus, un tas ved pie pravieša Jeremijas vārdiem, kur pats Dievs tiek saukts par „dzīvā ūdens avotu” (Jer. 2: 13). Šajos tekstos atklājas Dieva Tēva un Dēla vienotība vienā dievišķā Būtnē. Baznīcas tēvi bieži lietoja avota tēlu, lai aprakstītu Tēva un Dēla vienotību. Vārdi „tavā gaismā mēs ieraugām gaismu” bija ļoti nozīmīgi 4. gs. Trīsvienības mācības skaidrojumos. Šie vārdi tika saprasti tā, ka Dieva vārdā un gudrībā, kas ir Dieva Dēls, mēs ieraugām Tēvu, kā pats Jēzus saka: “Kas mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.” (Jņ. 14:9) Šī izpratne atspoguļojas Nīkajas-Konstantinopoles ticības apliecībā, kuru kopā ar visu kristīgo baznīcu apliecinām katru svētdienu, proti, Dieva Dēls ir “Gaisma no Gaismas”. Austrumu baznīcā tas tiek saprasts tā, ka „Mēs saņemam Dēla gaismu kā Tēva gaismu Svētā Gara gaismā.” Citiem vārdiem, Svētais Gars ar Evaņģēliju mums atklāj glābjošo Kristus gaismu, kas spīd tumsībā un saņemot šo gaismu jeb šajā glābjošajā gaismā mēs ieraugām, ka tā ir mūsu mīļā un žēlsirdīgā Debess Tēva gaisma.

Apustulis Pāvils šajā izpratnē skaidro visu kristieša dzīvi: “Jo jūs reiz bijāt tumsa, bet tagad esat gaisma Kungā; dzīvojiet kā gaismas bērni! Gaismas auglis ir visā, kas krietns, taisnīgs un patiess. Pārliecinieties, kas ir patīkams Kungam! Nepiedalieties neauglīgos tumsības darbos, bet gan atmaskojiet tos! Ko nepaklausīgie slepenībā dara, par to ir kauns pat runāt, bet viss atmaskotais gaismā top redzams,  jo viss, kas gaismā redzams, ir gaisma. Tādēļ ir sacīts: guļošais, mosties! Celies augšā no mirušajiem, un tev atmirdzēs Kristus!” (Ef. 8-14) Tā Dieva svētā tauta dzīvos līdz tai lielajai dienai, kad piepildīsies brīnišķīgais Jāņa pravietojums par jauno gaismas pasauli, kur vairs nevajadzēs dabisko gaismu, lai to darītu gaišu, jo to apspīdēs paša Dieva godības spožums un tās gaismeklis būs Jērs (Atkl. gr. 21: 23-24). Jau tagad, evaņģēlija atsegti, mēs atspoguļojam tā Kunga godību, kurš mūs pārveido pēc sava tēla aizvien lielākā godības spožumā (2. Kor. 31:8). Šī gaisma, kurai topam līdzīgi, kura pārveido mūs, nav abstrakcija, jo apustuļi to jau redzēja paši savām acīm Apskaidrošanas kalnā, un Jānis atklāsmē redz augšāmcelto Kungu: “Viņa galva un mati bija balti kā vilna… un viņa vaigs mirdzēja kā saule visā tās spožumā (Atkl. gr. 1: 14-16). Lūk, šādai, vārdos grūti aprakstāmai un pašreiz vēl cilvēka acīm nepanesamai, Debesu godības spožuma pilnai dzīvei Dievs mūs ir aicinājis Kristū un svētījis Svētajā Garā. Gods ir Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam tagad un mūžīgi mūžos. Āmen.