III Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani. Ja jūs pazīstat mani, jūs pazīsiet arī manu Tēvu. (Jņ. 14: 6)

Pēc aptuvenām aplēsēm pasaulē pašreiz ir pāri par 4000 dažādu reliģiju, tajā skaitā 37 miljoni kristiešu baznīcu un gandrīz 40 000 dažādu konfesionālo novirzienu. Tas nozīmē, ka Dieva izpratne un pielūgsme dažādu reliģiju vidū un pat kristiešu starpā ir dažāda, tomēr saskaņā ar Bībeli Dievam ir tikai viena tauta un Kristum tikai viena līgava – baznīca. Skaidrību šajā mulsinošajā situācijā ievieš Atanasija ticības apliecība, kur pēc 500 gadu ilgas rūpīgas Bībeles pētniecības apkopota viena, pareiza Bībeles mācība par Dievu jeb kristīgā ticība. Pie skaidras kristīgās ticības nepieciešams turēties ikvienam, kas vēlas tapt glābts, iemantot mūžīgo dzīvību un nenokļūt elles liesmās. Neviens, kas stipri neturas pie šīs ticības un nepatur to tīru un neizkropļotu, nevar cerēt uz glābšanu. Īsumā kristīgā ticība ir tā, “ka mēs pielūdzam vienu Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību vienībā, nesajaucot personas un nesadalot būtību.” Tātad kristīgā mācība ir mācība par Trīsvienīgo Dievu un ja tā tiek pareizi saprasta, tad saprasts ir arī viss pārējais, un mēs esam glābti no Dieva dusmām, velna, elles un nāves.

Daudzi atturas runāt par Dieva Trīsvienību, jo tā šķiet mulsinoša cilvēka prātam. Tā ir briesmīga nolaidība un vārdos neaprakstāma bezatbildība, jo nepazīt Dievu kā Trīsvienību, kā Tēvu, Dēlu un Svēto Garu nozīmē vispār nepazīt Dievu. Tas nenozīmē, ka kādam būtu iespējams pilnībā izprast Trīsvienības noslēpumu, tomēr noteiktas zināšanas par Trīsvienību, Trīsvienīgā Dieva pielūgšana un apliecināšana ir absolūti nepieciešama glābšanai. Tas tā ir tādēļ, ka ikvienam, kurš cer uz pestīšanu ir jāatzīst tas, ko Dievs ir atklājis pats par sevi. Citādi tā būtu nekas vairāk kā ticība pašradītam, pašu cilvēku izdomātam elkam.

Pagājušā gadsimta vidū baznīcās atdzima interese par Trīsvienības mācību, diemžēl daudzi teologi novērsās no pareizticīgo baznīcas skolotāju mācības, mēģinot rast mūsdienām atbilstošākus skaidrojumus. Pārmaiņa bija tik dramatiska, ka burtiski tika radīta jauna mācība, kas patiesībā nozīmēja neko citu, kā atkrišanu no kristīgās ticības. Atšķirībā no senās baznīcas, kas klausījās Svēto Rakstu vēstī kopumā, jauno laiku teologi pievērsās galvenokārt tikai Jaunajai Derībai. Mēģinot saprast Dieva klātieni radītajā pasaulē, viņi atmeta senās baznīcas izcilo skolotāju priekšstatus par Dieva klātesamību, priekšroku dodot maldu mācītāju viedoklim, ka Dieva Dēls ir veids, kā Tēvs ir klātesošs radībai. Senā baznīca šo mācību bija nosodījusi kā maldu mācību, jo tā noliedza visu trīs Dieva personu vienlaicīgu eksistenci. Mēģinot izprast Dieva vienotību, modernie teologi novērsās no pareizticīgajiem skolotājiem, kuri mācīja, ka Dieva būtība nav izzināma un patapināja savus uzskatus no maldu mācītājiem, kuri bija pārliecināti, ka cilvēks spēj jēgpilni spriest par Dieva būtību. Tādējādi tika noraidīta arī senās baznīcas skolotāju centrālā doma, ka Dieva būtība ir pilnīgi vienkārša, nevis sastāvoša no atsevišķām daļām. Visbeidzot jauno laiku teoloģija, sekojot vairākiem baznīcas nosodītiem herētiķu uzskatiem, uzsvēra katras Trīsvienības personiskumu mūsdienīgā vārda „persona” izpratnē. Tā tika zaudēta izpratne par vienu Dievišķu būtni, kuras personas atšķiras tikai ar savstarpējām attiecībām mūžībā – Tēvs nav ne radīts, ne dzimis, nedz iziet; Dēls nav radīts, bet ir dzimis no Tēva, un Gars nav ne radīts, nedz dzimis, bet iziet no Tēva un Dēla. Visā citādā ziņā Dievā valda pilnīga vienība. Sekojoši, katra Trīsvienības persona senajā baznīcā netika saprasta kā apveltīta ar atsevišķu prātu, gribu vai zināšanām, kā tas būtu mūsdienīgā personas izpratnē.

Saturiski noraidot senās baznīcas Trīsvienības mācību, mūsdienu teoloģijā parādījās neskaitāmas jaunas problēmas. Senās baznīcas pareizticīgie skolotāji to būtu pamanījuši nekavējoties un bez liekām runām un vilcināšanās lielum lielā mūsdienu kristietības daļa tiktu nekavējoties izslēgta no baznīcas par postošu maldu mācību sludināšanu. Tas, ka mūsdienu kristieši nespēj pat īsti saprast šos jautājumus, liecina tikai par to, cik dziļš intelektuāls un ticības pagrimums valda kristietībā. Senās baznīcas uzticīgie teologi, kuru balss skaidri dzirdama Nīkajas un Atanasija ticības apliecībā, Kristīgo ticību saprata kā pareizu, tīru un neizkropļotu Dieva pielūgsmi, kur Dievu citādi nevar pielūgt kā tikai Trīsvienībā jeb kā austrumos mēdza sacīt - Trejādībā. Abi šie formulējumi – Trīsvienība un Trejādība bija leģitīmi senajā baznīcā, bet neviens cits uzskats netiktu paciests. Senā baznīca pārāk labi apzinājās, ka citādi tiktu pazaudēta pestīšana, līdz nepazīšanai izkropļota kristīgā mācība būtiskos jautājumos, uz neatgriešanos pazaudēta bībeliskā tādu vārdu kā mīlestība, žēlastība, ticība, patiesība, svēts, mūžīgs izpratne, kā tas diemžēl lielā mērā ir noticis mūsdienu pasaulē. Tādēļ senās baznīcas brīdinošā balss ir nevis mīlestības trūkums vai matu skaldīšana, bet patiesa, sargājoša mīlestība un dziļi dievbijīga izpratne, kā Dievs pareizi pielūdzams un godājams. Tas ir tas, kas mums uzcītīgi un nopietni jāmācās. Dievs ir parādījis mums tik lielu mīlestību, atklādams sevi un Kristū uzņemoties mūsu vainas un nastas, ka mēs nekad nevarēsim pietiekoši viņam pateikties par viņa vārdos neizsakāmo žēlsirdību. Dievs mums ir devis laiku un vietu kur dzīvot, lai mēs mācītos viņu pazīt. Tas ir lielais mūsu dzīves uzdevums, tādēļ neizniekosim dārgo laiku, ko Dievs mums devis tukšām vai maznozīmīgām lietām. Ja citas reliģijas vai baznīcas to nedara, tad varam izteikt tikai nožēlu un līdzjūtību, zinot ka mums visiem reiz būs jāstājas svētā Dieva tiesas priekšā. Salīdzinājuma pēc padomāsim, cik ilgu laiku topošais mediķis velta tam, lai iepazītu cilvēku. Tās ir ilgas, garas un nogurdinošas studijas praktiski desmit vai pat vairāk gadu garumā, kas jāturpina visu mūžu. Tas, kas tiek pētīts šajā gadījumā ir tikai cilvēks, pārsvarā tikai viņa fiziskais ķermenis. Bet kā tad dažs labs iedomājas, ka par Dievu viņš visu uzzinās pāris stundu laikā, pāris reizes gadā atnākot uz baznīcu? Vai tādam tiesas dienā nebūs jādzird – ne Es pazīstu tevi, nedz tu pazīsti Mani; ej pie tā, kam esi veltījis savu dzīvi? Mīļie draugi, dienām un naktīm mums ir jādomā par Dievu, kā to darīja mūsu ticības tēvi un jāmācās ir dedzīgi un visā nopietnībā, un to visu jāpavada sarunai ar Dievu jeb lūgšanai. Tikai tā mēs varēsim kaut nedaudz iepazīt savu žēlsirdīgo, bezgalīgi laipno, mīļo un gādīgo Radītāju, Glābēju un Svētdarītāju. Ar ko mums vajadzētu sākt?

Kristus skaidri un noteikti saka: “Mans Tēvs man ir devis visu, un neviens nepazīst Dēlu kā vien Tēvs, nedz Tēvu kā vien Dēls un kam Dēls vēlas to atklāt.” (Mt. 11: 27) Ikvienam ir jāgodā Dēls, “tāpat kā tie godā Tēvu”, jo “kas Dēlu negodā, tie negodā Tēvu, kas viņu sūtījis.” (Jņ. 5:23) Tādēļ apustulis Jānis brīdina: “Ikviens, kas grib tiekties tālāk par Kristus mācību un tajā nepaliek, ir bez Dieva. Kas paliek mācībā, tam ir gan Tēvs, gan Dēls. Ja kāds nāk pie jums un šo mācību neatzīst, neuzņemiet viņu savā namā un viņu nesveiciniet. Kas tādu sveicinādams pieņem, tas kļūst līdzdalīgs viņa ļaunajos darbos.” (2. Jņ. 9-11) Raksti skaidri māca, ka tie, kas ir bez Kristus, ir ārpus baznīcas, ir bez Dieva un viņu nepazīst. Piemēram, apustulis Pāvils raksta efeziešiem, ka pirms tie kļuva par kristiešiem, viņi bija “svešinieki apsolījuma derībai, bez cerības un bez Dieva pasaulē.” (Ef. 2:12) Galatiešiem Pāvils raksta: “Tolaik, kad Dievu vēl nepazināt, jūs vergojāt tiem, kas patiesībā nebija dievi.” (4:8). Efeziešiem Pāvils saka, ka pirms tie kļuva Kristum ticīgi, tie pēc savas dabas bija “dusmības bērni tāpat kā visi pārējie.” (2:3) Un pats Jēzus apliecina, ka “Tam, kas tic Dēlam, ir mūžīgā dzīvība, bet, kas Dēlu neklausa, tas dzīvību neredzēs, un Dieva dusmas paliek uz viņa.” (Jņ. 3: 36) No tā varam mācīties, ka vienīgais glābiņš no Dieva pazudinošajām dusmām ir rodams Kristū, no viņa un glābšanas caur ticību viņam mēs iepazīstam Dievu kā Trīsvienīgu Dievu un tiekam glābti.

Pazīt Dieva kā Trīsvienīgo Dievu nenozīmē tikai savā prātā piekrist mācībai par Dieva trīsvienību. Kristīgā ticība nav tikai teorētiskas zināšanas par Dievu, bet tās ir praktiskas, dzīvas, glābjošas zināšanas - stipra, nesatricināma paļāvība uz Dievu, kam seko arī paklausība Dievam. Šī Dieva pazīšana arvien ir evaņģēliska, balstīta Kristus personā un tajā, ko viņš ir paveicis mūsu glābšanas labad. Mūžīgā dzīve ir atrodama tikai Kristū: jo ticība Kristum un viņa pazīšana dāvā mūžīgo dzīvošanu; ar savu krusta nāvi viņš ir nodrošinājis mums mūžīgo dzīvošanu; viņš mums to pasniedz un dāvina, rādot pats sevi un dāvinot pats sevi. Raksti runā par mūsu piederēšanu Kristum un Kristus piederēšanu mums, kas nozīmē satvert viņu patiesā ticībā un šajā ticībā iemantot mūžīgo dzīvošanu, kuru viņš mums dāvā gan cerībā, gan pēc savas dievišķās būtības, jo tā viņam pieder no iesākuma un visā pilnībā (Jņ. 3: 36). Ticība Dieva trīsvienībai tātad vispirms nozīmē ticību Kristum kā Glābējam. Šī ticība vai tās trūkums rada lielas atšķirības cilvēka dvēselē, sirdī un prātā.

Kāda tad ir atšķirība starp nekristīga cilvēka un kristieša dvēseli? Nekristīgs cilvēks savā sirdī jūt vainu, viņu grauž un moka sirdsapziņa; viņš baidās no Dieva soda un bēg no Dieva, laiku pa laikam viņš mēģina novērst draudošo sodu, izdomādams un darīdams šķietami labus darbus, bet vienlaicīgi jūt, ka šie darbi nav nekas vairāk kā tikai veltīgas pūles un turklāt to visu pavada bailes no nāves (Ebr. 2:15), bezcerība un izmisums (Ef. 2:12). Pilnīgi pretēji jūtas kristietis, cilvēks kurš tic Trīsvienīgajam Dievam un paļaujas uz viņu. Pamatojoties glābjošajā Kristus darbā, caur ticību Dievam viņa sirdsapziņa ir droša un mierīga, un viņā valda Dieva miers (Rom. 5:1). Šāds cilvēks iekšēji nebēg un nevairās no Dieva, bet paļāvības pilns meklē Dievu, mācās un grib uzzināt par viņu visu, cik vien iespējams daudz (Rom. 5:2); viņa sirdī nevalda nāves bailes un bezcerība, bet triumfējoša ticība uzvarai pār nāvi (1: Kor. 15:55; Fil. 1:23); prieks un cerība uz Dieva godību, kas reiz pušķos Dievam uzticīgos bērnus.

Tumsas kungs, kas valda neticīgo sirdīs nekad nespēj dāvāt līdzīgu prieku, mieru un drošu paļāvību. Tāpat to nespēj ticība cilvēku izdomātām dievībām un pašu cilvēku darbiem, jo tikai Jēzus Kristus personā Trīsvienīgais Dievs ir nācis pasaulē, lai glābtu grēciniekus. Pestīšana nav atrodama nekur citur un nav cits vārds mums dots, kā vien Jēzus Kristus, caur kuru Tēvs mūs velk pie sevis un sūta mūsu sirdīs Svēto Garu, kas ļauj tām priecīgi saukt Dievu par savu Tēvu, rast pie viņa palīdzību visās bēdās, drošību, mieru un prieku, ticības, cerības un mīlestības pilnu dzīvi. Āmen.