IV Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta (Jūd. 3).

Lai gan jūdu vidū jau pastāvēja izpratne par dažādību vienā Dievā, tomēr viņi necentās to precīzi aprakstīt, formulēt un definēt. Šis grūtais darbs bija jāuzņemas agrīnajai kristiešu baznīcai. Turklāt tai bija jāatrod piemēroti vārdi un termini grieķu un latīņu valodās, kas uzdevumu sarežģīja vēl vairāk. Lai to paveiktu, baznīcas tēvi patapināja vārdus no grieķu filozofijas, bet piešķīra tiem īpašu, baznīcai vien raksturīgu nozīmi, kas ne vienmēr saskanēja ar šo vārdu lietojumu klasiskajā kultūrā. Baznīcas termini tika izvēlēti ne tik daudz, lai aprakstītu un pateiktu neaprakstāmo un nepasakāmo par Dievu, cik lai pasargātu baznīcu no maldu mācībām. Tomēr ticība, nebūdama racionāla, ir saprātīga darbība, un tai piemīt neapturama vēlme izprast pašai sevi, precīzi formulējot to: kam tiek ticēts, kāda tam ir jēga, kur pamatojas tās patiesums, kāda ir ticības morālā vērtība un kāda ir tās praktiskā nozīme cilvēka dzīvē. Baznīcas uzdevums tātad bija iespējami skaidri un noteikti saskaņot izpratni par vienu Dievu ar dažādību jeb iekšējām atšķirībām Dievā.

Tā nebija galvas lauzīšana par matemātisku problēmu vai filozofiskas mīklas risināšana par to, kā trīs var būt viens un kā viens var būt trīs. Tās nebija grieķu filozofijai raksturīgās filozofiskās spekulācijas par kosmosa uzbūvi vai dievišķā dabu, bet tie bija centieni ar ļoti praktisku mērķi – paturēt skaidru un tīru kristīgo ticību par cilvēka glābšanu, kas nozīmēja paturēt kopā šķietami pretrunīgo domu, ka Dievs ir viens, tomēr viņā ir personiska dažādība. Šie centieni noveda arī pie maldu mācībām, jo ne visiem pietika iekšēja spēka un iztēles paturēt abas lietas, kas sakāmas par Dievu kopā, proti, to, ka Dievs ir viens, bet viņā ir dažādība. Tā vietā daudzi izvēlējās pieviļošo racionālo skaidrību, kas atbrīvoja no intelektuālas spriedzes – vai nu, vai nu – tā vietā apstiprinot vienu un noliedzot otru. Turklāt tas viss notika noteiktā kultūrvidē, ar noteiktu pasaules, valodas, filozofisko un dievišķā izpratni. Baznīcas tēvu spēks, raksturs un intelektuālā izcilība parādās tajā, ka viņi nevis piemēroja ticību Trīsvienībai sava laika filozofiskajiem uzskatiem, bet ietērpa savu ticību nesagrozītu apkārtējās pasaules vārdos un domās. Tas ir, nevis kristīgā ticība tika helenizēta, bet grieķu filozofiskā doma tika kristianizēta. Pārsteidzoši, bet lietojot nevis kādu Bībeles vārdu, bet grieķu jēdzienu “vienāds būtībā”, baznīcas tēvi atspēkoja ariāņu helenizēto Dieva izpratni, satriecot ienaidnieku ar viņa paša ieročiem, viņa paša laukumā.

Pirmais vārds, kuru apskatīsim ir būtība. Šis vārds nav ņemts no Bībeles, bet Baznīca to ieviesa, lai pasargātu ticīgos no maldiem, ka Dēls un Svētais Gars pēc savas būtības ir atšķirīgi no Tēva. Pēc ilgstošām un nogurdinošām cīņām Bībeles mācību, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir patiess Dievs, baznīca apliecināja ar terminu “vienāds būtībā”. Tūdaļ gan jāpiebilst, ka dievišķā būtība ir unikāla, tai nav līdzīgas nekur citur ne dabas, nedz eņģeļu pasaulē un vārds būtība arī pilnīgi nepasaka to, kas Dievs ir. Ja, piemēram, runājam par cilvēka būtību vai dabu, tas ir, kaut ko tādu, kas piemīt visiem cilvēkiem, tad vārdu “cilvēcība” lietojam abstraktā nozīmē, kā vispārīgu apzīmējumu. Cilvēcība nepastāv pati par sevi, bet tā ir atvasināta no konkrētiem cilvēkiem, piemēram, cilvēka daba ir - domāt, vēlēties, gribēt utt. Runājot par Dievu, vārds būtība turpretī tiek lietots konkrētā nozīmē, proti, apzīmējot kaut ko tādu, kas patiesi pastāv pats par sevi. Dieva būtība nav abstrakcija. Tā ir viena un reāli eksistējoša. Dieva būtība pilnā mērā piemīt katrai Trīsvienības personai, tas ir, tā nesastāv no trim daļām, bet raksturo pašu Dievu, kurš dievišķā veidā pastāv kā Viens Trijos. Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam ir viena un tā pati dievišķā būtība visā pilnībā, nevis katram pa vienai dievišķās būtības daļai. Mums vienkārši nav labāka vārda, lai pateiktu to, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars pēc savas dabas ir viens vienīgs Dievs. Mums nav arī jācenšas izgudrot citi vārdi, bet jāpaliek pie šā paša vārda, kuru izvēlējās senā baznīca. Ar šo vārdu baznīca negrib pasacīt neko vairāk kā tikai to, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir viens vienīgs Dievs. Vārds “būtība” apzīmē dievišķo dabu un tai piemītošās īpašības vienskaitlī. Piemēram, tiek sacīts, ka Dievs ir Mūžīgs, Dievs ir Gars un Dievs ir Mīlestība, bet nekad trīs mūžīgie, trīs gari, vai trīs mīlestības, bet vienmēr - viens Mūžīgais, viens Gars, viena Mīlestība. Terminu “būtība” baznīca lietoja ar tādu pašu nozīmi kā paša Dieva Mozum atklātais vārds – Jahve - ES ESMU, KAS ES ESMU, ESOŠAIS (2. Moz. 3:14). Dažreiz to lietoja arī Dieva dabas nozīmē (2 Pēt. 1: 4); dažreiz, lai pateiktu, ka dievišķā daba Kristum piemīt pilnībā (Kol. 2: 9). Tomēr jāpatur prātā, ka Dievs ir kaut kas vairāk un augstāk par jebkuru citu būtību, un vārds “būtība” nepasaka visu, kas Dievs ir un nekādi neierobežo Dievu.

Otrs termins, kuru baznīca lieto saistībā ar Dieva Trīsvienību ir – persona. Mūsdienu kultūrā šis vārds tiek lietots, lai apzīmētu indivīdu, racionālu būtni, kas pastāv pati par sevi, ir ar savu prātu, gribu un emocijām. To, kas raksturo atsevišķu indivīdu mūsdienu izpratnē nevar piešķirt kādam citam. Mans prāts ir mans prāts, es to nevaru komunicēt kādam citam un cits cilvēks nevar savu prātu piešķirt man. Attiecībā uz Dievu termins “persona” tiek lietots citā, pilnīgi unikālā nozīmē, proti, nav trīs Dievi, bet ir viens Dievs ar vienu un to pašu dievišķu būtību un dievišķām īpašībām, kas ārēji rīkojas ar vienu un to pašu gribu, varu un spēku. Katra dievišķā Persona pastāv pati sevī un ne citā personā kā īpašība vai iezīme. Pati sevī tā ir apziņas centrs un atšķiras no citām personām ar to, ka Tēvs nav ne dzimis, nedz radīts, nedz iziet no kāda; Dēls nav radīts, bet ir mūžībā dzimis; savukārt Svētais Gars nav radīts, nedz arī dzimis, bet no Tēva un Dēla iziet. Vārdi “dzimis” un “iziet” arī ir saprotami unikālā, tas ir, īpašā nozīmē, tie neapzīmē kaut ko līdzīgu tam, kas notiek šajā pasaulē, bet apraksta mūžīgas attiecības vienā dievišķā būtībā starp Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.

Atšķirībā no cilvēkiem vai eņģeļiem, kas savu būtību nevar komunicēt citai personai, Dieva Personām ir viena un tā pati kopēja būtība, kas caurauž visas trīs Dieva Personas, ir savstarpēji komunicējama un tādējādi unikāla, neraksturīga nekam citam radītajā pasaulē. Ja es saucu sevi par personu, tad tas nozīmē, ka mana būtība un persona ir viena un tā pati, cik cilvēku, tik arī būtību, bet tā tas nav attiecībā uz Dievu. Dievam ir viena būtība, kas reāli eksistē trīs dažādās personās visā pilnībā. Šeit mūsu valoda un prāts īpaši izjūt savu ierobežotību un nepilnību. Lai gan Dieva būtība nav aptverama un saprotama ar prātu un mūsu valoda nespēja to aprakstīt, tomēr mēs zinām, ka Dieva īpašības, proti, tas kāds Dievs ir, neatšķiras un nav nodalāmas no viņa būtības. Šā iemesla dēļ mēs varam vadoties no Dieva īpašībām, kas atklājas viņa darbos, jēgpilni runāt arī par Dieva būtību. Piemēram, mēs nesakām Dievam piemīt mīlestība, bet Dievs ir Mīlestība. Mīlestība nav nosacīta Dieva īpašība, kas var būt un var arī nebūt, bet tā ir noteikta un nemainīga Dieva būtība. Dievs vienmēr pēc savas dabas ir Mīlestība.

Nākošais baznīcas lietotais termins, kas arī nav tieši ņemts no Bībeles ir Trīsvienība. Šis vārds norāda uz Dieva nedalāmo vienību un vienkārši nozīmē – trīs vienā. Vārds Trīsvienība attiecas uz Dievu unikālā nozīmē, jo tas nenozīmē, ka Dievs sastāvētu no trim daļām, bet ka trīs Dieva personas eksistē vienā dievišķā būtībā. Dievs nav trīsdaļīgs un viņa būtiskās īpašības, kas praktiski ir tas pats, kas pati būtība, piemīt visām personām un ir saprotamas vienskaitlī. Dieva personas nav trīs ģintis vai sugas. Tie nav trīs Dieva stāvokļi vai izpausmes, bet vārds “persona” nozīmē to, ka Tēvs nav ne dzimis, ne radīts, Dēls ir dzimis un Gars iziet.

Ir nepieciešams arī ievērot atšķirību starp vārdu Dievs un dievišķs. Ir pareizi sacīt, - ir trīs dievišķie, bet nepareizi ir sacīt - ir trīs Dievi. Dievišķība šeit ir saprotama kā vispārīgs apzīmējums. Tādēļ ir pareizi sacīt: viens dievišķais dzemdē otru dievišķo, bet nepareizi ir sacīt – viens Dievs dzemdē otru Dievu. Dievs nav sadalīts trīs personās, bet trīs personas, atšķiramas viena no otras ir nesaraujami saistītas – visas trīs personas līdzi dalās vienā, unikālā, nedalāmā būtībā, kas tiek komunicēta visām trim personām.

Dievišķo būtību neviens nevar aptvert ar savu prātu vai aprakstīt vārdos. Viss, ko varam pateikt, turklāt tikai līdzību veidā par personu atšķirībām ir, ka Tēvs dzemdē Dēlu un no Tēva iziet Svētais Gars; Dēls dzimst no Tēva un no Dēla iziet Gars; Gars ne dzimst, nedz dzemdē, bet iziet no Tēva un Dēla. Tas viss notiek mūžībā, mūžīgajā Dievā. Visas šīs norises ir unikālas, nav aptveramas cilvēka prātam un par tām mēs zinām tikai tik daudz, cik pats Dievs ir atklājis Rakstos.

Tas, ka par Dieva Trīsvienību mums nākas runāt tikai nepilnīgu līdzību veidā rada jautājumu – vai vispār ir jēga par to runāt? Tas pats jautājums rodas, kad runājam par Dieva Dēla miesā nākšanu Jēzū Kristū, kas ir unikāla, vienreizēja un ne ar ko nesalīdzināma. Nekas no mūsu dzīves pieredzes nevar mums nekādi palīdzēt saprast to, kas ir Trīsvienība vai Kristus miesā nākšana. Trīsvienību un Kristus dzimšanu baznīca parasti sauc par Noslēpumiem. Nu un tad rodas jautājums – vai varam jēgpilni runāt un spriest par kaut ko, kas ir unikāls noslēpums?

Atbilde ir, - varam, un mums ir jārunā jēgpilni, bet mēs nevaram izskaidrot un atbildēt uz jautājumiem – kāpēc un kā? Proti, par Dieva Dēla mūžīgo dzimšanu tiek runāts burtiski, tā nav alegorija vai līdzība, bet reāls, konkrēts, mūžīgs notikums, kura saturs ir tāds, ka Tēva būtība tiek dāvāta Dēlam dzimšanas veidā. Lai gan vārds ir līdzīgs, šī dzimšana atšķiras no jebkuras citas mums zināmās dzimšanas. Pirmkārt, tā ir mūžīga dzimšana, tas ir, tai nav sākuma un beigu. Mēs zinām, ka šī dzimšana ir reāla un patiesa, bet nezinām un nevaram aprakstīt veidu, kā tā notiek.

Baznīca tātad runājot par Dievu lieto īpaši izvēlētus vārdus un terminus unikālā nozīmē, kas nav sastopama nekur citur pasaulē un neapraksta neko, kas notiek šajā pasaulē. Ķeceru maldi rodas tādēļ, ka viņi šos baznīcas vārdus un terminus lieto parastajā, ikdienišķajā šo vārdu nozīmē arī runājot par Dievu, par Trīsvienības Noslēpumu. Atšķirībā no radības Dievs nevar tikt loģiski definēts, jo viņš atrodas pavisam citā kategorijā – viņš ir mūžīgs un nav radīts, nav pakļauts laikam un telpai, nedz tās likumiem. Zināms par Dievu mums ir tas, ko viņš pats par sevi ir atklājis Svētajos Rakstos, un šīs zināšanas ir gan nepieciešamas, gan pietiekošas, lai ticīgais varētu iemantot pestīšanu.

Ja Kristus nebūtu Dievs, viņš nevarētu mūs glābt. Ja Svētais Gars nebūtu Dievs, kā gan viņš varētu darīt mūs svētus? Visa kristīgā ticība un mūsu glābšana ir atkarīga no Trīsvienības mācības. Tomēr, ne tikai! Trīsvienības mācība, kas nepakļaujas prāta spriedumiem, ir mācība, ka ļauj mūsu prātam saprast arī pašam sevi un šo pasauli. Šajā sakarībā ir jāiegaumē fundamentāla patiesība, ka nevis pasaule un tas, kas ir tajā, izskaidro Dievu, bet Dievs ir tas, kurš izskaidro pasauli un visu, kas ir tajā. Nākošajās svētdienās mēs ar žēlsirdīgā Dieva gādību mēģināsim šos jautājumus apskatīt balstoties Svētajos Rakstos, lai pārliecinātos, ka senās baznīcas mācība patiesi ir bībeliska mācība. Āmen.