9. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Kad viņš pienāca tuvāk pilsētai, uzlūkojis to, viņš sāka raudāt, sacīdams: “Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm. Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki cels ap tevi nocietinājumus, tevi ielenks un spiedīsies uz tevi no visām pusēm. Tie notrieks tevi zemē un tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās akmeni uz akmens, tādēļ ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.” Iegājis templī, viņš sāka dzīt ārā tos, kas templī tirgojās,  tiem sacīdams: “Ir rakstīts: mans nams būs lūgšanas nams, bet jūs to esat padarījuši par laupītāju midzeni.”  Viņš mācīja templī ik dienas. Bet virspriesteri un rakstu mācītāji, tāpat arī ievērojamākie no tautas meklēja, kā viņu nonāvēt, bet nesaprata, kā to izdarīt, jo visa tauta viņam bija pieķērusies un viņā klausījās. (Lk. 19: 41-48)

Nekur evaņģēlijā nav lasāms, ka Jēzus būtu smējies. Divreiz viņš raudāja. Viena reize bija pie Lācara kapa un otra reize - uzlūkojot Jeruzālemi, neilgi pirms viņa krusta nāves. Jēzus raud skaļi, aizgūtnēm, izplūzdams asarās. Kamēr viņa mācekļi apbrīnā un sajūsmā raugās uz svēto pilsētu, Jēzus raud. Ar nožēlu un bēdu pārpilnu sirdi Dievs raudzījās uz pasauli pirms grēku plūdiem. Tagad, kad viņš nav žēlojis pats savu Dēlu un sūtījis to pasaulē, lai viņš pasauli glābtu, Dieva Sūtītais raud. Pēc dažām dienām, kad Jēzus tika krustā sists, arī viņa mācekļi raudāja, bet pasaule un jūdu vadoņi priecājās un smējās. Tomēr pēc īsa brīža Jēzus augšāmcēlās, un viņa mācekļu asaras tika pārvērstas priekā. Pagāja vēl daži gadu desmiti, un tagad raudāja jūdu valdības vīri, jo romieši dedzināja un postīja Jeruzālemi, kāva un sita tās iedzīvotājus, kurus vēl nebija piebeidzis bads un slimības. Jēzus jau iepriekš zināja, ka tas notiks, bet atšķirībā no cilvēkiem viņš nepriecājās ar ļaunu prieku, bet raudāja. Viņš darīja visu iespējamo, lai tas nenotiktu – šķīstīja templi no apgrēcības un mācīja tajā ikdienas. Pateicības vietā, jūdu reliģiskie līderi meklēja iespēju viņu nokaut un nerimās līdz to atrada. Pasaule nepieņēma un noraidīja savu Radītāju, kurš bija ieradies to glābt. Jēzus zināja, kādas tam būs sekas un gauži raudāja par to: ”Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru.” Jūdi to nesaprata un nevēlējās saprast, viņu domāšana bija kļuvusi pārāk pasaulīga.

Arī mūsu attiecības ar pasauli ir sarežģītas. Mēs esam aicināti rūpēties par to, bet vienlaicīgi esam pasaulē viesi, ceļinieki, kas dodas uz apsolīto, jauno pasauli. Šī pasaule, kurā dzīvojam tagad ir kritusi pasaule. Tajā vēl joprojām ir daudz Dieva radītā skaistuma, bet tas ir pieviļošs skaistums. Pasaule ir kā skaista netikle, kas vilina un sola, bet izmanto un piekrāpj. Cilvēki iekrīt pasaules mīlas lamatās, tie alkst un kāro pēc tās, bet tad, kad iegūst to, kļūst vīlušies un nelaimīgi. Tas notiek daudzos un dažādos veidos, bet visos gadījumos scenārijs ir viens – pasaule izmanto un piekrāpj savus pielūdzējus. Kas tad ir pasaule, no kuras Raksti tik daudzās vietās brīdina?

Vārds “pasaule” ir saprotams gan pozitīvā, gan negatīvā nozīmē. Tiktāl, cik pasaule joprojām ir Dieva radība, tā ir laba. Tomēr vispirms pasaule ir ļaunie, bezdievīgie un nekristīgie cilvēki un viņu radītā kultūra. Līdzīgi kā nezāles tīrumā blakus labībai tie dzīvo kopā ar Dieva ļaudīm un līdz tiesas dienai nav nošķirami no tiem. Arī mūsu vecais cilvēks, vēl dzīvā kritusī daba mūsos ir daļa no kritušās pasaules. Par spīti savam ļaunumam un ļaunajiem motīviem pasaule tomēr ir spiesta pildīt Dieva gribu un darīt arī labu, kalpojot Dieva iedibinātā kārtībā. Savukārt ticīgie cilvēki vēl joprojām ir tik vāji, ka tie nereti slikti pilda savu aicinājumu, vairojot pasaulē ļaunumu. Tādēļ pasaulē kopumā valda liels sajukums, un tā nekad nav statiska, bet vienmēr dinamiska un mainīga: viens otrs no neticīgajiem cilvēkiem nāk pie ticības, bet kāds no ticīgajiem atkrīt no ticības un tā joprojām. Te nav skaidru un nemainīgu robežu. Pasaule arvien ir kaujas lauks, kur Dievs cīnās ar velnu.

Kad mēs nākam pie ticības un pasaules vietā sākam mīlēt Dievu, mūsu dzīves nokārtojas, Dievs par mums īpaši gādā un rūpējas, glābj un sargā. Mūsu nelaime ir tā, ka savas kritušās dabas dēļ mēs zaudējam modrību un topam atkal no jauna pasaules savaldzināti un apburti, ātri aizmirstam bijušo un atkal no jauna metamies pasaules apkampienos, uzsākot ar to jaunu mīlas dēku. Tā vienmēr beidzas vienādi – slikti priekš mums. Tad mēs saucam un vaimanājam – kur ir Dievs un kādēļ viņš to pieļauj? Kādēļ pasaulē ir tik daudz ļaunuma? Kādēļ tas notiek tieši ar mani? Bet pasaule taču vairs nav Dieva pasaule, kādu Dievs to radīja. Tā ir kritusi pasaule, kas atrodas velna varā; tā ir pasaule, kuru izvēlējāmies un veidojam mēs paši, nevis Dievs. Un tad, kad mēs pļaujam to, ko esam sējuši, nav pareizi vainot Dievu, ka augļi ir rūgti un nebaudāmi. Dievs ir sūtījis savu Dēlu glābt mūs no šīs nelaimīgās mīlas dēkas, bet diemžēl glābšana nav viegla. Ir vērts to sev nemitīgi atgādināt.

Dieva iecerētais pasaules glābšanas plāns saistījās ar vienu tautu - Jēkabu un viņa dēliem, no kuriem tapa 12 Israēla ciltis. Jēzus dzīves laikā no 12 ciltīm bija palikušas vairs tikai divas – Jūdas un Benjamīna ciltis. Pārējās 10 bija zudušas uz visiem laikiem. Kā patiesais Israēls Jēzus atjaunoja Isaraēla tautu, kuru tagad pārstāvēja viņa 12 mācekļi, un ar savu upura nāvi viņš pats kļuva par jauno templi, kur kā augstais priesteris viņš pienesa savas miesas upuri par visu cilvēku grēkiem, izpirkdams tos no Dieva dusmām un velna varas. Caur viņa 12 mācekļiem no atsevišķās jūdu tautas pestīšana kļuva pieejama visai pasaulei, kā Dievs to jau sākotnēji bija apsolījis un apstiprinājis caur Ābrahāmu. Dieva glābšanai ticēja un to pieņēma tikai neliela jūdu tautas daļa. Atlikušie, neticīgie jūdi uz visiem laikiem kļuva par Dieva tiesas zīmi un brīdinājumu izglābtajiem – par cilti, kura nezudīs līdz laiku beigām.

Ar savu dzīvi Jēzus sagatavoja jaunās pasaules radīšanu, kuras pamatā ir grēku piedošana – glābiņš no Dieva tiesas, kas nāk pār veco, samaitāto pasauli. Tie, kas pieķeras šai pasaulei un paliek tās varā, paliek zem Dieva dusmām un tiesas. Tādēļ, lai cik skaista un vilinoša joprojām ir pasaule, ticīgajiem ir jāsargās koķetēt ar to un jābūt ārkārtīgi modriem un piesardzīgiem, jo pasaules kungs – velns, zinādams, ka tam maz laika atlicis staigā apkārt kā izbadējies lauva, kārodams aprīt, ko vien iespējams. Jaunā radīšana un glābšana no kritušās pasaules sākās ar Jēzus augšāmcelšanos, kas zīmīgā kārtā notika nedēļas pirmajā dienā. Jēzus nemēģina mainīt šo pasauli, bet glābt no tās, tās vietā radot jaunu. Nāves un bēdu ielejas vietā Jēzus rada dzīvības un prieka pasauli. Viņš nav revolucionārs, kurš grib varmācīgi uzlabot šo pasauli; viņš nav utopijas sludinātājs, bet reālists - patiess Dievs, kurš rada jaunu no nekā. Viņš pats ir Durvis un Ceļš uz šo jauno pasauli, jaunas Iziešanas iesākums; viņš ved savu tautu caur šīs pasaules tuksnesi, kur mums nav paliekama mājvieta, uz jauno, mūžīgo pasauli.

Jēzus neizplata kādas abstraktas reliģiskas idejas, bet dara ļoti konkrētas lietas – Kristībās vecais, pasaulīgais cilvēks mirst un jaunais garīgais cilvēks dzimst; Kristības turpinās visu atlikušo cilvēka mūžu grēku nožēlā un grēku atlaišanā jeb absolūcijā; jaunās radīšanas darbs turpinās caur sprediķi kā Evaņģēlija pasludinājumu; īpašā veidā tas notiek Svētajā Vakarēdienā, kur debesis nolaižas uz zemes, grēki tiek piedoti un dvēseles dziedinātas; kur mēs pulcējamies pie Dieva galda, lai baudītu viņa gatavotās zāles pret nāvi – Kristus miesu un viņa asinis. Jēzus miesā un asinīs mums ir atvērtas durvis atpakaļ pie Dieva, un viņš pats ir kļuvis mūsu Ceļš. Ar Kristus miesas ēšanu un asins dzeršanu kristieši tiek vienoti ar Dievu arvien ciešākām saitēm. Katrs dievkalpojums tādējādi ir radības atjaunošanas un radīšanas pabeigšanas darbs, kā arī jaunās pasaules nākšana, kuru nepacietīgi gaida visa Dieva tauta. Tas ir tas, ko nozīmē liturģiskā formula – no šīs maizes ēdot un no šīm asinīm dzerot, jūs pasludināt tā Kunga nāvi, iekams viņš nāk. Baznīca jaunajā iziešanā ir izgājusi no gūsta verdzības zemē – šajā pasaulē; izgājusi no svešniecības un nošķirtības no Dieva un tagad ieiet atjaunotās cilvēces mūžīgajās mājās – jaunajā pasaulē.

Jēzus miesā un asinīs Dievs slēdz jaunu derību ar savu tautu, kuru viņš rada no jauna. Līdzīgi kā Ādams ēdot krita grēkā un nokļuva kopībā ar Sātanu, ēdot pie krusta koka upurēto Jēru, baznīca atgriežas kopībā ar Dievu. Tā ir neizsakāma Dieva žēlastība, bet ja jaunā žēlastības derība tiek lauzta un noraidīta, tā kļūst par postu, par iznīcinošu sodu. Atklāsmes grāmatā lasām, ka Dieva Jērs Jēzus atver septiņus zīmogus, kas ir Dieva derība jeb cilvēces glābšanas testaments. Tas nes ne tikai glābšanu un jauno radību, bet arī vecās iznīcināšanu. Jāņa atklāsmes grāmata sniedz mums arī tēlainu, bet visnotaļ saprotamu debesu liturģijas ainu: „Tad es ieraudzīju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmās debesis un pirmā zeme bija zudusi, un jūras vairs nebija. Es ieraudzīju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm no Dieva, kā līgavu, sapostu un izrotātu savam vīram. Es dzirdēju varenu balsi atskanam no troņa: "Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, viņš mājos kopā ar viņiem, un viņi būs viņa tauta, pats Dievs būs ar viņiem un būs viņu Dievs. Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis." Tas, kas sēdēja tronī, teica: "Redzi, visu Es daru jaunu." Šī dziļiem Bībeles tēliem piepildītā debesu liturģijas aina sniedz mūsu dievkalpojuma piepildījuma redzējumu – to jaunās dzīves realitāti, kas piepildīsies jaunajā pasaulē.

Kas attiecas uz šo pasauli, tad Dievs raud par to, par ko pasaule smejas, jo viņš redz visas pasaulīgās godības, varenības un cerību neīstumu. Mēs lepojamies ar savām tehnoloģijām un progresa idejām, neredzot un nesaprotot, ka tas viss ir tikai šķietamība - naiva ilūzija, kas nespēj glābt no morālas samaitātības un nāves. Turpretī tas, ko tik daudzi nicina, nievā un nenovērtē, par ko pat atklāti smejas – Dievkalpojums - ir patiesa jauna radīšana, cilvēka atjaunošana. Pasaule nekad nav varējusi saprast, ka tai ir morāls raksturs, proti, cilvēka dzīves atslēga un dzīves jēgas izpratne ir nevis tehniskas, bet morālas dabas jautājums. Vecā pasaule un vecais cilvēks līdzīgi kā vecais templis no lūgšanu nama ir pārtapis par laupītāju midzeni, kur maina, pērk un pārdod, izspiež, krāpj un blēdī. Visus, kas netic vecā tempļa priesteru teiksmainajiem progresa stāstiem, tie meklē nokaut. Nāves kultūra arvien cenšas nonāvēt tos, kas netic, ka nāvei pieder pēdējais vārds. Turpretī jaunā - dzīvības, cerības un mūžīga prieka kultūra gan raud par ilūziju pārņemtās, naivās pasaules cerībām, bet tā tikai pasmaida par tās draudiem. Jaunā radība zina, kāds liktenis gaida naivos, utopiskos šīs pasaules sapņotājus un tā pazīst Dieva doto apsolījumu realitāti. Grēknožēlā un piedošanā jaunā cilvēce tiek morāli atjaunota, stiprināta ar dzīvības maizi, bauda zālēs pret nāvi un droši dodas prom no nāves valstības pa Dzīvības Ceļu atpakaļ pie Dieva, pie savu ilgu un cerību piepildījuma. Tā dodas prom no šķietamības pretī realitātei, pretī pašai Esamībai.

Šajā ceļā tiek piedzīvots daudz grūtību, jo dzīvības ceļš nav platais un līdzenais pazušanas ceļš, bet tas ir šaurs, ērkšķiem sēts ceļš, jo tas ir ceļš, kas vēl ved pa šo pasauli, bet tam ir pavisam cits mērķis, kas nav no šīs pasaules. Tas ir uzvarētāju ceļš, jo to cauri šīs pasaules tuksnesim un džungļiem bruģē tas, kurš šo pasauli ir uzvarējis. Kā Labais gans viņš ved savas avis pa šo ceļu pretī zāļainām ganībām un dzidra ūdens strautiem; apsien viņu brūces, dziedina vainas, iepriecina bēdās un uztur cerībā, līdz tie savām acīm skatīs Dieva apsolījumu piepildījumu, kas jau ietērpts tās liturģijas vārdos: “Gars un līgava saka: “Nāc!” Un, kas to dzird, lai saka: “Nāc!” Kam slāpst, lai nāk! Lai ņem dzīvo ūdeni bez maksas katrs, kas grib!” “Jā, es nāku drīz!” – saka tas Kungs, un draudze atbild: “Āmen, nāc, Kungs Jēzu!” Tava žēlastība lai ir ar mums visiem!”

Un Tas Kungs nāk, viņš nāk savā vārdā un dievišķajos noslēpumos. Viņš nāk Vakarēdienā, lai ēdinātu un dzirdinātu un uzturētu mūs grūtajā ceļā uz jauno pasauli. Viņam ir nebeidzama slava, gods un pateicība par vārdos neizsakāmo, cilvēka valodā grūti ietērpjamo žēlsirdību, bezgalīgo laipnību un mīlestību pret mums nabaga grēciniekiem. Āmen.