VI Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

“Pāvils, Silvāns un Timotejs Dievā Tēvā un Kungā Jēzū Kristū sveicina tesalonīkiešu draudzi. Lai žēlastība jums un miers! Mēs allaž pateicamies Dievam par jums visiem, arvien pieminēdami jūs savās lūgšanās, kad Dieva un mūsu Tēva priekšā atceramies, kā jūs ticību vēršat darbībā, mīlestību – centībā un cerību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu – izturībā. Jūs, brāļi, kas esat Dieva iemīļoti, zināt, ka esat izredzēti, jo mūsu pasludinātais evaņģēlijs pie jums nonācis ne tikai ar vārdiem, bet spēkā un Svētajā Garā un lielā noteiktībā”(1. Tes. 1: 1-5)

Skaidri un noteikti šajos Pāvila vārdos atklājas dogma, kas vēlāk agrīnajā baznīcā tika formulēta kā Dieva Trīsvienība. Pāvils sveicina draudzi Dievā Tēvā un Kungā Jēzū Kristū, sakot ka viņa sludinātais evaņģēlijs pie tiem nonācis Svētajā Garā. Turklāt Pāvils šajā sakarībā nesniedz nekādus paskaidrojumus, kas liecina, ka šis kristiešiem raksturīgais veids, kā šeit tiek runāts par Dievu, jau sākotnēji kristiešu draudzēs bijis skaidri saprotams un labi pamatots. Tātad Pāvila Pirmajā vēstulē tesaloniķiešiem, kas iespējams ir pats pirmais rakstītais kristiešu dokuments, skaidri atklājas trīsvienīgi veidota ticība, kas izpaužas lūgšanās un dievkalpojumos. Dieva tauta vienmēr ir lūgusi tā, kā tā tic, jo ticībai ir praktiskas un konkrētas izpausmes dievkalpojumos un kristiešu dzīvē. Tādēļ arī Atanasija ticības apliecībā tiek sacīts, ka kristieši pielūdz Dievu Trīsvienībā un Trīsvienību vienībā. Tas nenozīmē tikai formāli atzīt vai pareizi runāt par Dievu. Vienalga, cik pareizi tas tiek darīts, tā vēl nav pareiza sapratne, ja zināšanas par Dievu neved pie viņa pielūgsmes un godāšanas.

Šajā sakarībā ir atkal jāatgriežas pie Vecās Derības tekstiem, kur piemēram, Dievs caur pravieti žēlojas: “Mana tauta ir muļķe, mani tā nepazīst, mani dēli ir stulbi, tie nesaprot, viņi ir gudri uz ļaunu, bet labu tie nezina.” (Jer. 4:22) Ko Dievs šeit saka? Viņš saka, ka cilvēki var būt visādi citādi ļoti zinoši, tomēr patiesībā viņi ir muļķi, jo nepazīst Dievu. Tas nav pārmetums tikai vienkāršajiem ticīgajiem vien, jo citviet Dievs caur šo pašu pravieti saka: „Priesteri nevaicāja: kur ir Kungs? Bauslības zinātāji mani nepazina, tautas gani atkāpās no manis un pravieši pravietoja Baalu, sekodami nevērtīgiem elkiem.” (2:8)

Tātad priesteri nevaicā pēc Dieva, bauslības eksperti viņu nepazīst, un tautas vadītāji ir iegrimuši elkdievībā. Pravieša Jeremijas teksts sasaucas ar Jāņa evaņģēliju, kur pirmajā nodaļā evaņģēlists apraksta traģisko situāciju brīdī, kad bija ieradies tas, kuru Israēla tauta bija gaidījusi gadu tūkstošiem. Cilvēki, kuru galvenais pienākums bija atpazīt Kristu, viņu nepazina, nicīgi jautāja – kas tu tāds esi? – un atteicās no viņa. Viņi lasīja lekcijas, sniedza mācību stundas par gaidāmo Kristu, bet kad viņš bija atnācis, tie viņu nepazina. Tomēr nāks laiks, saka Dievs, kad „Neviens vairs nemācīs nedz savu tuvāko, nedz savu brāli, sacīdams: pazīstiet Kungu! – jo viņi visi mani pazīs, no maza līdz lielam, saka Kungs, es piedošu viņu vainas un viņu grēkus vairs nepieminēšu!” (Jer. 31: 34)

Tātad nāks diena, kad Dieva tauta pazīs savu Dievu. Ir svarīgi ievērot, ka pravietis Jeremija vārdu „pazīs” lieto citādā nozīmē, nekā tas tiek darīts mūsdienu sekulārajā kultūrā. Pravietis runā Bībeles valodā, kur Dieva pazīšana nav tikai zināšanas par Dievu, bet Dieva pazīšana ir dziļi personiska Dieva pieredze. Pravietis runā par personas pazīšanu un tas ir kaut kas pilnīgi cits, nekā tikai zināt kādas lietas. Tas ir pat atšķirīgi no kaut kā zināšanas par kādu personu. Var kaut ko zināt par kādu cilvēku tādā veidā, ka kādam vienkārši ir vairāk informācijas par viņu, nekā citiem, bet pazīt cilvēku nozīmē personiskas attiecības ar viņu. Tā nav vairs neatkarīga, vēsa prāta vadīta novērošana, bet atbilde, iesaistīšanās, attiecības. Bībelē zināšanas par Dievu nav tikai prāta zināšanas, lietu cēloņsakarību un atsevišķu kopsakarību izpratne, bet kaut kas daudz vairāk – tuvas, personiskas attiecības.

Mūsdienu cilvēks saka, ka viņš kaut ko zina tad, kad viņš kādu lietu ir pilnībā izanalizējis un var izskaidrot visus faktorus, kas nosaka tās izcelsmi. Tad šādas zināšanas kļūst par daļu no viņa kopējā pasaules redzējuma. Turpretī Bībelē zināšanas ir dzīve ar kaut ko tuvās attiecībās, veidojot kopību. Piemēram, Vecajā Derībā seksuālas attiecības tiek sauktas par atzīšanu, un tas bez šaubām ir kaut kas daudz vairāk, nekā tikai novērošana un faktu konstatēšana. Ebreju valodā vārdi da’at ‘elohim “Dieva pazīšana” un diženākais Vecās Derības vārds, kas apraksta īpašu, mīlestības pilnu Dieva žēlastību - hesed, var tikt lietoti gandrīz kā sinonīmi. Tādējādi Bībelē zināšanas attiecībā uz Dievu ir kaut kas cits, nekā tikai formālas, vispārīgas zināšanas par Dievu. Tā nav teorija, hipotēze vai ideja par Dievu. Tās nav filozofiskas pārdomas par Dieva dabu, bet tās ir eksistenciālas un personiskas zināšanas, tā ir dzīve ar Dievu, dzīve, kuru raksturo patiesas attiecības, staigāšana kopā ar Dievu, kā to daudzviet mēdz attēlot Vecā Derība, un šī personiskā pazīšanās balstās Dieva mīlestības pilnajā žēlastībā, kuras mudināts viņš atklāj pats sevi. Tādēļ Bībele nemēģina sniegt filozofiskas zināšanas par Dievu, bet vest cilvēku kopībā ar Dievu. Bībeles nolūks ir vest cilvēku derības, kopības attiecībās ar Dievu. Šī jau Vecajā Derībā sastopamā izpratne skaidri atspoguļojas Jāņa evaņģēlijā, kur apustulis raksta, ka evaņģēlijs nav rakstīts, lai sniegtu detalizētu un visaptverošu informāciju par Jēzus darbību, bet lai vestu lasītājus pie ticības, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, jo tikai šāda ticība, nevis tikai informatīvas zināšanas, dāvā mūžīgo dzīvību (Jņ. 20: 30). Dievs neļauj apmierināties ar datu vai informācijas vākšanu par sevi un turēt viņu izstieptas rokas attālumā. Patiesas zināšanas par Dievu arvien ir zināšanu kopums, kas satur gan vispārīgas, vairāk teorētiska rakstura zināšanas, gan personisku pazīšanu, kas ir zināšanu mērķis. Tas nenozīmē, ka nav nepieciešamas pareizas zināšanas.

Ja cilvēka zināšanas par Dievu ir nepareizas, tad jo reliģiozāks viņš ir, jo bīstamāks kļūst. Nepareizas zināšanas par Dievu izkropļo žēlsirdīgā un mīlestības pārpilnā Dieva izpratni un padara viņu par monstru, kas nes nevis dzīvību, bet nāvi. Tādējādi ir nepieciešama laba un skaidra saskaņa starp atšķirīgiem zināšanu veidiem. Tas nepieciešams, lai Dieva tauta nekristu elkdievībā, nekļūtu par cilvēkiem, kas it kā pielūdz Dievu, bet patiesībā pielūdz to, kas Dievs nav. Jaunajā Derībā ir labs piemērs, kas liecina, ka pat Jēzus mācekļi bieži nezināja ko darīt ar tādu Kristu, kāds viņš patiesībā bija. Kad Jēzus runā par savu krusta nāvi, Pēteris viņu apsauc un norāj. Kad Jēzus vēlas viņam mazgāt kājas, Pēteris saka – ne mūžam tu to nedarīsi, jo tas pēc viņa domām nav Kristus cienīgi. Mums visiem ir nepieciešamas labākas, pareizas zināšanas par Dievu, bet tās nevar būtu tikai neitrālas intelektuālas zināšanas. Tam jābūt kaut kam tādam, kas atrodas un sakņojas sirds dziļumos. Dievu ir jāpazīst katram personiski, tā lai ikviens var sacīt – tas ir mans Dievs, Dievs, kuru es pazīstu, nevis manas idejas, iedomas vai viedoklis par Dievu. Tas ir loti svarīgi, jo pazīt Dievu, nozīmē pazīt arī mūžīgo dzīvošanu.

Traģēdija, kas valda kritušajā pasaulē ir tā, ka cilvēki Dievu nepazīst. Pat ja viņi domā vai uzskata, ka viņiem ir kāda interese vai zināšanas par Dievu, tad parasti tās ir velna uzburtas ilūzijas, ar kurām velns cenšas paturēt cilvēku savā nāves valstībā. Ar ko tad sākas patiesa Dieva pazīšana?

Tā sākas ar Jēzus pazīšanu, kurā tiek sastapts žēlsirdīgs Dievs, kurš nācis piedot grēkus un atjaunot mieru jeb labas, pareizas attiecības starp Dievu un cilvēkiem. Citiem vārdiem, tas nozīmē pazīt Dievu, kāds viņš ir – pilnīgi uzticams, žēlsirdīgs un gādīgs Dievs, kurš bezgalīgi mīl savu radību. Pats Dievs pazīst savus ļaudis līdz beidzamajam sīkumam, katru viņu vainu, sāpi, katru prieku, katru cerību un domu. Pati briesmīgākā lieta, kuru var nākties dzirdēt no Dieva ir – ej prom no manis, es tevi nepazīstu! (Mt. 25:12) Tas, ko Dievs negrib pazīt ir neticība, augstprātība, lepnums un remdena vienaldzība, īsi sakot - grēks. Tas ir grēka cilvēks, kurš nepazīst Dievu, un kuru Dievs negrib pazīt. Savukārt savstarpēja pazīšana, vienotība ar Dievu nāk no žēlsirdīgā Kristus, kurā Tēvs ikvienu velk pie sevis. Tas notiek tā, ka Dieva mīlestība Kristū uzveic velna varu, salauž cilvēka spītību un bezdievību, darot viņu par Dieva draugu. Tas viss notiek tikai un vienīgi caur sludinātu, Kristībās, Grēku atlaišanā un Vakarēdienā sniegtu un saņemtu Dieva vārdu. Tā sākas pazīšanās ar Dievu, kur vairs nav svešinieku, bet ir viņa tauta, viņa bērni, kas pielūdz un godina Dievu, mācās un lasa Dieva vārdu, apmeklē dievkalpojumus, lai sastaptos ar Dievu, saņemtu viņa svētību un cildinātu viņu slavas un pateicības dziesmās un lūgšanās.

Dieva pazīšanu varam raksturot, kā bailes pazaudēt Dievu, uzticību, paļāvību un mīlestību pret Dievu, atbildi, kas rodas pateicoties Dieva mīlestībai Kristū. Tā ir ticība, kas dara patīkamu Dievam, mudina lasīt Dieva vārdu, mācīties viņu pazīt arvien pilnīgāk, lūgt Dievu un sastapt viņu dievkalpojumā. Ticības un cerības radīta un uzturēta mīlestība arvien ved tuvāk un tuvāk pie Dieva. Tā nekad nav vienaldzīga vai tukša prātošana, kas meklē iespējas tirgoties ar Dievu, vai meklē tikai savu labumu. Tā neapmierinās ne ar ko citu kā tikai ar pašu Dievu. Tai nekad nav diezgan, tai neapnīk klausīties Dieva vārda mācību par to, kāds Dievs ir, un ko viņš mūsu labā ir darījis. Dieva mīlestības pārņemts cilvēks burtiski deg Svētā Gara mīlestības liesmās, kas dzēš elles liesmas, vientulību, bailes un izmisumu. Šajās mīlestības pilnajās attiecībās ir tik daudz prieka un svētlaimes, ka ticīgais pat iedomāties nevar, ka viņš varētu nelasīt un nemācīties Dieva vārdu, regulāri neapmeklēt dievkalpojumus un nelūgt Dievu. Viņš labi zina, ka dzīve bez Dieva ir nekas cits kā nāve, bezcerība un izmisums, kuru nespēj remdēt pasaules prieku seklais mierinājums - virspusēja dziedināšana, kas uzjundī emocijas, saviļņo maņas, bet nespēj dāvāt mieru ar Dievu un nākotnes cerību.

Tas, kurš mīl, redz un grib redzēt tikai savu mīļoto, viss pārējais tam ir nenozīmīgs, turpretī katrs sīkums, kas attiecas uz mīļoto ir svarīgs un nozīmīgs. Zināmu izpratni par to, kas tas ir - mīlestība, Dievs ir devis mums arī attiecībās cilvēku starpā, un viņš arī patiesi salīdzina savas attiecības ar ticīgajiem, izmantojot līdzību no laulību dzīves. Diemžēl šajā kritušajā pasaulē cilvēku attiecības ir grēka samaitātas un aptumšotas, un mīlestība nereti ir grūti nošķirama no iekāres. Visi vēlas mīlēt un tikt mīlēti, bet tā vietā vienkārši prasti izmanto viens otru, pieviļ un pamet, kas rada tik daudz sāpju un bēdu pasaulē. Nekas nav tik pretīgs, kā tuva cilvēka izmantošana, pievilšana un pamešana. Diemžēl tā tagad ir pasaules ikdiena, kur cilvēki krāpj un izmanto viens otru uz nebēdu. Un tas, protams, nevar neatsaukties arī uz cilvēka attiecībām ar Dievu. Tu vari būt drošs, ka cilvēks, kurš krāpj savu laulāto draugu, piekrāps arī tevi un aizmirsīs arī savus uzticības solījumus Dievam. Dievs to ziņa ļoti labi, tādēļ viņš uzstāj uz pareizām, mīlestības pilnām laulības attiecībām ticīgo starpā. - Ja tās netiek ievērots, ja nav uzticības laulāto starpā, tad nebūs uzticības arī Dievam. Tas viss iet roku rokā – kādas ir cilvēka attiecības ar Dievu, tādas arī būs viņa attiecības ar citiem cilvēkiem un otrādi, tavas attiecības ar citiem cilvēkiem daudz ko pasaka arī par tavām attiecībām ar Dievu. Citiem vārdiem, mūsdienu pasaule ir svešinieku un vientuļnieku pasaule, kur cilvēki nepazīst Dievu un tādēļ nepazīst arī viens otru. Viņi daudz runā par mīlestību, bet pazīt viņi to nepazīst. Tā vienkārši ir psiholoģiska nepieciešamība runāt par to, kā visvairāk trūkst. Izkropļotas, samaitātas un bezjēdzīgas ir kļuvušas cilvēku attiecības un visa šī pasaule kopumā, jo bez galvenā principa, pēc kura pasaule ir radīta, un kas ir arī radīšanas mērķis - bez mīlestības, viss ir tikai bezjēdzīgs troksnis, kas līdzinās vājprātīga cilvēka radītām skaņām, kurš savā bezprātā izmisīgi dauza bleķa gabalu vai nesakarīgi rausta kāda instrumenta stīgas. Tas ir biedējošs troksnis, grūti panesams ausīm; troksnis, kas rada galvassāpes un nelabumu. Ar šo velnišķo kakofoniju ir pilna visa pasaule.

Novērsīsim savas ausis no tās un tā vietā mācīsimies harmonijas pilnu mīlestības dziesmu; patiesi dievišķu simfoniju, kura ieskanas mūsu sirdīs katru reizi, kad mācamies pazīt patieso Dievu – Tēvu, Dēlu un Svēto Garu, kad sastopamies ar viņu viņa vārdā un sakramentos, kad pasakāmies viņam lūgšanā. Ieklausieties baznīcas mīlestības dziesmā – dievišķajā liturģijā, kur Kristus līgava, Dieva tauta uzklausa sava žēlsirdīgā Līgavaiņa mīlestības dziesmu un dzied viņam atbildes oratoriju, piesaucot Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdu. Ar to tā sāk, turpina un beidz dievkalpojumu, kurā pats Trīsvienīgais Dievs tai kalpo vārdā un sakramentā, dziedādams piedošanas, mīlestības un uzticības himnu, no kuras neizsakāmā priekā līksmi dreb debesis un zeme. Lūk, tā ir sadziedāšanās, dievišķā liturģija, kas no debesīm nolaižas uz zemes un no zemes izskan līdz pašām debesīm, lai pārvērstos nebeidzamā mūžīgas mīlestības, prieka, slavas un pateicības dziesmā, kuru dzied visu svēto un eņģeļu koris, Tēva Dēla un Svētā Gara vadībā. Āmen.