VII Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušajam Dēlam, pilnu žēlastības un patiesības. (Jņ. 1: 14)

Mūsdienās saistībā ar Dieva trīsvienību daudz tiek diskutēts par Jēzus krusta nāvi. Tas ir būtisks jautājums, bet sāksim ar Dieva Dēla miesā nākšanu, ar kuru, šķiet, saistās līdzīgas problēmas.

Apustuļi bija pieredzējuši Jēzus varenos darbus, piedzīvojuši viņa augšāmcelšanos no nāves un pārliecinājušies par viņa dievišķumu. Jēzus krusta nāve un augšāmcelšanās bija viņu sludināšanas centrālā vēsts. Viņu izpratnē Jēzus bija tik cieši saistīts ar Dievu, tik lielā mērā identisks ar viņu, ka apustulis Pāvils noraidot pagānu daudzdievību ne mirkli nešauboties iesaista Jēzus vārdu jūdu lielajā ticības apliecībā – Klausies Israēl: “Bet mums ir viens Dievs – Tēvs, no kā ir viss, un mēs esam viņā, un viens Kungs – Jēzus Kristus, caur kuru ir viss un caur viņu mēs.” (1. Kor. 8: 6) Fokusējoties uz Jēzus krusta nāvi un augšāmcelšanos, baznīca tajā pašā laikā centās saglabāt arī visu citu būtisko, kas saistīts ar Jēzus dzīvi, viņa dzimšanu ieskaitot, kā to liecina Mateja un Lūkas evaņģēliji. Pirmie kristieši, protams, apliecināja arī ticību vienam Dievam un dažādību Dievā, bet velns vēl nebija uzmācies baznīcai ar jautājumu: vai Dieva Dēla miesā nākšana vispār ir iespējama Trīsvienības mācības gaismā?

Jūdi zināja par dažādību vienā Dievā, bet viņi bija pietiekoši piesardzīgi, lai necenstos šo jautājumu detalizēti analizēt un skaidrot. Viņi gaidīja Kristus atnākšanu un bija pārliecināti, ka tad, kad viņš atnāks, Kristus tiem visu izstāstīs. Tomēr tad, kad Kristus bija atnācis, lielākā daļa no jūdiem nevēlējās atzīt, ka Jēzus ir Kristus. Viņi labi zināja tādus Vecās Derības tekstus kā, piemēram, Daniēla grāmatā rakstītais: “Debesu mākoņos nāk itin kā cilvēka dēls! Viņš pienāca pie sirmgalvja un nostājās tā priekšā. Viņam deva varu, valstību un godu! Visi ļaudis, ciltis un tautas slavēja viņu! Viņa vara ir mūžīga, tā nebeigsies, viņa valstība nav iznīdējama!” (Dan. 7: 13-14) Tomēr viņi nevēlējās šo Vecās Derības tekstu attiecināt uz Jēzu. Iespējams, ka viņi baidījās kompromitēt mācību par vienu Dievu. Šīs bailes varēja būt saistītas ar bailēm no pagāniskām idejām un vēlēšanos uzsvērt lielo atšķirību starp Dievu un radību. Tādēļ doma, ka Dievs varētu būt kļuvis cilvēks un turklāt tāds kā Jēzus, tiem šķita skandaloza. Kā to liecina ap 160. ga­du pēc Kris­tus sa­rak­stī­tais Jus­tī­na Mo­cek­ļa Dia­lo­gs ar jū­du Tri­fo­nu, Kristus pēc jūdu domām ir ne­kas vai­rāk kā parasts cil­vēks, bet kris­tie­šu mā­cī­ba par Jē­zu kā Die­vu, vi­ņaprāt, ir ne­kas vai­rāk kā grie­ķu muļ­ķī­bas. Tas ir piemērs tam, ka jūdu vi­dū valdīja uzskati, kas vairs nepazina do­mu par mū­žī­bā dzi­mu­šu un par cilvēku tapušu Die­va Dē­lu. Pēc Trifona domām, šādi uzskati nāca no grieķu mitoloģijas. Tā kā mums agri vai vēlu savā dzīvē nāksies saskarties ar līdzīgiem jautājumiem, tad nepieciešams pienācīgi sagatavoties, lai velns nevarētu mūs apmulsināt un pazudināt.

Tas, par ko mēs šeit runājam ir daudz svarīgāks par visu, kas saistās ar cilvēka laicīgo dzīvi, priekiem un bēdām, laimi un nelaimi. Laicīgās pasaules problēmas nereti cilvēkus nodarbina tādā mērā, ka to risināšana šķiet ārkārtīgi un neatliekami svarīga. Protams, cilvēka dzīve šajā pasaulē ir svarīga, bet ne tuvu tam, cik svarīga ir Dieva pazīšana. Ja kādam ir Dievs, tad viņam ir viss; ja Dieva nav, tad nav nekā! Neļaujiet velnam šajā sakarībā sevi piemuļķot! Viņš ir tas, kurš iededz jūsos kāri pēc pasaules un apsola jums visus tās labumus. Tomēr, ja jūs iegūsiet pat visu pasauli, bet pazaudēsiet savu dvēseli, ko tas jums palīdzēs? Pasaule nekad nespēs remdēt dvēseles alkas pēc Dieva. Pasaulē nav Dieva mīlestības, tikai kārības, bēdas un sekli prieki. Tādēļ pat tad, ja iegūsiet visu pasauli, mieru un apmierinājumu savai dvēselei neatradīsiet. Pavedinot cilvēku, velns sagrāba varu pār pasauli, bet tādēļ viņš nekļuva laimīgs. Tieši otrādi, nav nelaimīgākas būtnes par viņu, jo bez Dieva neviens nav un nevar būt laimīgs. Tādēļ nemīliet pasauli, nedz to, kas ir pasaulē, bet mīliet Dievu, kurš jūs pirmais ir mīlējis, pat tad, kad vēl dzīvojāt savos grēkos, un mīliet brāļu saimi, kas cīnās to pašu ticības cīņu kā jūs, cīņu, kas svētajiem reiz uzticēta.

Iepriekšējās svētdienās tika runāts par to, ka Dievs ir viena, pilnīgi viengabalaina, tas ir, no daļām nesastāvoša, nedalāma būtība, kas pilnā mērā piemīt katrai no Trīsvienības personām. Par personām tika sacīts, ka tās raksturo tas, ka Tēvs nav ne dzimis, nedz radīts, nedz iziet, Dēls nav radīts, bet ir dzimis no Tēva, un Gars iziet no Tēva un Dēla.

Pirmā problēma cilvēka prātam šajā sakarībā ir doma, ka, ja Dēls ir dzimis, tad šķiet, ka kaut kad Tēvam vajadzēja būt bijušam vienam. Tomēr tas ir tā, ja par Dieva Dēla dzimšanu tiek spriests pēc analoģijas no cilvēku pieredzes. Tomēr tā spriest nav pareizi, jo Dieva Dēla dzimšana ir unikāla, vienreizēja, īpaša un tādēļ Nīkajas ticības apliecībā tā tiek saukta par dzimšanu “pirms pasaules sākuma.” Noraidot domu, ka Dieva Dēls varētu būt bijis radīts, Nīkajas koncils uzsvēra, ka Dieva Dēls ir dzimis, ar šo vārdu saprotot mūžīgu dalīšanos ar Tēvu dievišķajā būtībā. Tas tika apliecināts ar terminu “vienāds būtība”. Arī Apustuļu ticības apliecība lieto no Jāņa evaņģēlija patapināto vārdu - vienpiedzmušais. Šā vārda nozīme ir – vienīgais Dēls, un tas uzsver unikālās attiecības starp Tēvu un Dēlu. Apustulis Jānis savu izpratni ir smēlis no paša Jēzus vārdiem, proti, ka Jēzus ir viens ar Tēvu (10: 30); ka viņš pastāv Tēvā, tāpat kā Tēvs pastāv viņā (17:21), un abi veic vienus un tos pašus darbus (5: 19-24). Arī citos evaņģēlijos lasām par Dieva Dēla mūžīgo dzīvi kopā ar Tēvu. Matejs uzsver, ka Jēzus ir Dievs ar mums (1: 21); Jēzus un Tēvs pazīst viens otru pilnībā (11: 27); pats Jēzus sevi sauc par Dieva Dēlu (Mt. 26:25; Mk. 16:64). Par to viņš tika apsūdzēts Dieva zaimošanā un sodīts ar krusta nāvi. Dieva Dēla dzimšana no Tēva mūžībā ir skaidri apliecināta arī mūsu Mazajā katehismā, kur par Jēzu tiek sacīts, ka viņš ir ne tikai patiess cilvēks, bet arī “patiess Dievs, no Tēva mūžībā dzimis.” Jēzus mūžīgā dzimšana tātad nav vienreizējs pagātnes notikums, bet gan mūžīgas attiecības starp Tēvu un Dēlu, kur Tēvs pilnībā dalās ar Dēlu savā dievišķajā būtībā, neko no tās nezaudēdams. Bez šīm attiecībām vai mūžīgās dzimšanas nav iespējams runāt par Dievu. Bez tām Dievs nebūtu tas, kas viņš ir – Trīsvienīgais Dievs.

Tālāk Nīkajas apliecībā tiek sacīts, ka mūsu pestīšanas labad tikai Dieva Dēls, ne Tēvs, nedz Svētais Gars ir tapis cilvēks. Bet kas, Dieva Dēlam topot par cilvēku, notika ar Svēto Trīsvienību? Vai kaut kādā veidā Trīsvienība tika sadalīta? Vai Tēvs un Svētais Gars palika debesīs, kamēr Dieva Dēls kļuva cilvēks un staigāja pa šo zemi? Mēs agrāk runājām arī par to, ka Dieva būtība ir viengabalaina, pilnīgi vienkārša - nesastāv no daļām - un nav dalāma. Mēs esam runājuši arī par to, ka Dievs ir nemainīgs. Vai pieņemot cilvēka dabu, Dieva Dēls tomēr mainījās? Vai abi šie jautājumi neliek domāt, ka Dieva Dēla miesā nākšana vienkārši nav iespējama, vismaz nav iespējama nesadalot Trīsvienību un neradot pārmaiņas Dievā, kas nav iespējams, jo tad Dieva vairs vienkārši nebūtu.

Pirmā lietas, kas jāņem vērā ir tā, ka Debesis Bībelē nav saprotamas kā vieta laikā un telpā. Debesis ir tur, kur ir Dievs. Debesis ir Dieva klātiene. Pieņemot cilvēka dabu Dieva Dēls nepārvietojās laikā un telpā; viņš nenolaidās uz zemes, kamēr Tēvs un Svētais Gars palika debesīs. Pieņemot cilvēka dabu, kļūstot par cilvēku Dieva Dēls arī pats nemainījās, bet īpašā veidā iesaistījās jaunās attiecībās ar cilvēci – kļuva cilvēks, pieņemot cilvēka dabu. Tas tomēr nenozīmē, ka viņš kļuva cilvēciska persona, kā jebkurš cits cilvēks. Kļūstot par cilvēku, Dieva Dēls pieņēma cilvēka dabu, bet ne cilvēka personību. Personība arvien palika tā pati - Dieva Dēla persona. Jēzus cilvēka dabai nepiemīt pašai sava personība un tā eksistē vienīgi Dieva Dēla personā. Tas, ko šeit vērojam ir viena persona un divas dabas. Tas, protams, rada papildus jautājumus, bet mūsu nolūkam pašreiz pietiek ar to, ka Dieva Dēlam kļūstot par cilvēku dievišķā būtība un Dieva Dēla persona netika ne sadalīta, nedz mainīta. Tajā pašā laikā būdama personas vienībā ar Dieva Dēla dievišķību, Jēzus cilvēka daba no paša ieņemšanas brīža pilnībā līdzi dalījās Trīsvienīgā Dieva dzīvē.

Atrazdamies filozofisku ideju varā, daudzi domā citādi. Pēc viņu domām Dievs ir tik pārpasaulīgs, ka nekāda reāla saistība starp Dieva un cilvēka dabu nav iespējama, jo galīgais nevar ietvert bezgalīgo. Sekojoši Dievs nevar ne tikai patiesi līdzi dalīties ciešanās un nāvē, bet arī viņa nākšana cilvēka miesā praktiski nav iespējama, tāpat kā patiesa klātbūtne Vakarēdiena maizē un vīnā. Vadoties no šādiem filozofiskiem apsvērumiem, kristīgā mācība tiek izkropļota līdz nepazīšanai, jo nekas no tā, kas apliecināts Rakstos un Nīkajas ticības apliecībā faktiski vairs nav iespējams. Lai gan doma, ka galīgais nevar ietvert bezgalīgo šķiet loģiski pilnīgi pareiza, attiecināta uz Dievu, tā kļūst galīgi absurda. Vispirms jāņem vērā, ka jēdzieni galīgs un bezgalīgs ir tikai filozofiski jēdzieni. Otrkārt, ja šis princips ir patiess arī attiecībā uz Dievu, tad tas ierobežo Dievu, noliedz viņa visvarenību un kaut kādā ziņā ir pat lielāks par pašu Dievu. Attīstot domu līdz galam, gribot negribot, ir jānonāk pie pilnīga agnosticisma, jo ja ierobežotais nekādā gadījumā nevar ietvert neierobežoto, tad jebkuras attiecības starp Dievu un viņa radību kļūst neiespējamas, tāpat kā jebkuras iespējas Dievam sniegt un cilvēkam iegūt kādas zināšanas par Dievu. Dieva vārda sludināšana un sakramenti tad nevar vairs sniegt glābšanu, patiesībā arī grēku izpirkšana ir neiespējama un Kristus upuris veltīgs. Tādēļ, tam, kurš grib saprast Bībeles mācību un iepazīt Dievu, ir jāvairās no jebkuriem mēģinājumiem uzspiest Dievam cilvēka prāta spriedumus. Tas tā ir ne tikai attiecībā uz Dievu, bet realitāti kopumā. Pat radītā pasaule nereti nepakļaujas cilvēciskās loģikas spriedumiem, kā tas, piemēram, ir kvantu fizikā. Īsi sakot, starp Dievu un viņa radību nepastāv nepārvarama barjera, kas izslēdz ciešāku saskarsmi.

Lai gan šķiet, ka Kristus miesā nākšanas iemesls ir vienīgi grēks, tomēr jau Bībeles sakumā lasām par tuvajām Dieva attiecībām ar Ādamu un Ievu - Dievs pastaigājās ar tiem kopā un sarunājās. Grēks ir tas, kas šķir cilvēku no Dieva, bet nevis pati cilvēka daba. Tādēļ Dievs cilvēka pestīšanas labad cieši saistījās ar cilvēka dabu. Dieva Dēls pat pieņēma visus ierobežojumus, kas saistīti ar kritušā cilvēka dabu un ir raksturīgi visai cilvēcei, izņemot grēku. Dieva Dēla miesā nākšana ir liels ticības noslēpums, kura priekšā debesis un zeme metas uz ceļiem apbrīnā un pielūgsmē. Tomēr tas nav nekas Dievam neiespējams vai Dieva necienīgs. Jēzus ir Dievs un cilvēks vienlaicīgi. Kā Dievs viņš zina visu, bet kā ikviens cilvēka bērns viņš mācās; kā Dievs viņš uztur pasauli un valda pār to, bet kā cilvēka bērns viņš guļ Marijas klēpī, dzer viņas pienu un tiek viņas sargāts un uzturēts; kā Dievs Kristus ir visuresošs, kā cilvēks savas zemes dzīves laikā viņš ir saistīts ar noteiktu vietu un laiku. Lai iepazītu Dievu, līdzīgi kā to vērojam apustuļu sludināšanā, ir jāsāk nevis ar loģiskām spekulācijām par Dievu, bet ar Jēzu Kristu, kas patiesi ir augstākā un pilnīgākā Dieva atklāsme, Dievs ar mums. Kristū Dievs mājo visā pilnībā, un viņā mēs redzam Tēvu.

Tādēļ pareiza izpratne par Dievu, mācība par Dieva trīsvienību sākas ar Jēzu, nevis otrādi. Jēzū Dievs ir nācis pie mums cilvēka dabā. Tas ir brīnums, kura priekšā baznīca arvien noliec savu galvu pielūgsmē un apbrīnā. Jēzus cilvēka miesa ir Dieva ceļš pie mums, lai atkal darītu mūs sev līdzīgus, lai glābtu mūs no velna varas un dāvātu jaunu, mūžīgu dzīvi. Jēzū mēs sastopam dzīvo, darbīgo, vareno Dievu, Dievu priekš mums – žēlsirdības, mīlestības un laipnības pilnu Dievu. Viņā tiek atjaunota un pārradīta cilvēce, top jauna, brīnišķīga un laba pasaule, kurā Dievs ir paredzējis vietu katram no mums. Cilvēka sirdij šī vēsts ir jāsaņem ar dziļu pateicību, vienkāršā bērnišķā ticībā. Tāpat kā Jēzus devās nezināmajā un biedinošajā krusta nāvē, pilnīgi paklausot un uzticoties Tēvam, tā mums jāmācās paļauties uz Dievu ne tikai dzīves grūtību, bet arī nāves priekšā, zinot, ka Dievs mūs cels augšā no nāves, tādēļ ka esam Kristībā un ticībā saistīti ar Jēzu, pār kuru nāvei vairs nav varas. Velnam šāda ticība gauži nepatīk un viņš mudina un spiež mūsu kritušo dabu uz šaubām un neticību. Cilvēka prāts un loģika velna priekšā ir bezspēcīgi, vienmēr spiesti kapitulēt. Nav tādas atbildes, kas apmierinās velnu un sekojoši to, kas atrodas viņa ietekmes sfērā. Par to mums jābūt skaidrībā. Savukārt ticība, kas balstīta Dieva vārdā spēj stāvēt pretī velnam, ellei un nāvei un droši aizvest uz jauno, Dieva apsolīto pasauli, kur saņemsim atbildes uz visiem grūtajiem jautājumiem, lai gan tad mums šīs lietas vairs nešķitīs grūtas un droši vien vairs pat neinteresēs, jo mums būs pavisam kas cits, kas saistīs mūsu dvēseli un prātu – pats Dievs, kuru tad pazīsim pilnīgi, tāpat kā viņš tagad pazīst mūs. Būs arī jaunā pasaule, būs mūsu tuvinieki, draugi un ticības biedri, ar kuriem tiksim vienoti uz mūžiem jaunai dzīvei. Kuru vairs tad interesēs tas posts un blēņas – velna triki, kas valda šajā pasaulē? Mums tad vairs nebūs svarīgs jautājums – kā tas iespējams? – jo būsim vaigu vaigā sastapuši to, kam viss ir iespējams, un kurš savā laipnībā un žēlsirdībā būs darījis visu nepieciešamo, lai glābtu mūs un vestu pie sevis. Viņam – Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam ir mūžīgs gods un pateicība. Āmen.