10. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!  Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” (Lk. 18: 9-14)

Pasaulē ir tikai divas reliģijas. Viena reliģija ir farizejisms vai tā paveids, otra kristietība. Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus stāsta par diviem šo dažādo reliģiju pārstāvjiem – farizeju un muitnieku. Abi bija ieradušies templī, lai lūgtu Dievu. Jēzus izmanto šo vīru lūgšanu, raksturojot viņu reliģisko piederību. Tas ir patiess tādā mērā, ka varētu sacīt – cilvēks ir tas, ko viņš lūdz.

Farizeja lūgšana ir pateicība Dievam par to, kas viņš ar Dieva palīdzību ir kļuvis – ne tāds, kā pārējie cilvēki. Farizejs domā, ka atšķirībā no pārējiem viņš ir augstas morāles cilvēks – viņš rūpīgi ievēro likumu, vairās no visa ļauna, gavē un maksā desmito tiesu no visa, ko iegūst. Varētu šķist, ka farizejs patiešām ir augstas morāles cilvēks, kam pārējiem ir grūti pat līdzināties, tomēr Jēzus atklāj, ka garīgā ziņā farizejs ir dziļi pagrimis, pat degradējies un netaisns cilvēks – augstprātīgs liekulis. Lai gan farizejs gavē, Jēzus zina, ka tā ir tikai izrādīšanās. Kāda vietā viņš pamāca savus klausītājus: “Kad jūs gavējat, neesiet nīgri kā liekuļi, kas rāda drūmu seju, lai rādītos cilvēkiem kā gavētāji. Patiesi es jums saku: tie savu algu jau saņēmuši. Bet, kad tu gavē, svaidi savu galvu ar eļļu un mazgā savu seju, ka tu nerādies kā gavētājs cilvēkiem, bet savam Tēvam apslēptībā, un tavs Tēvs, kas redz apslēptībā, tevi atalgos.” (Mt. 6: 16-18) Farizeji un pat Jāņa Kristītāja mācekļi bija sašutuši, ka Jēzus mācekļi negavē. Tādēļ Jāņa mācekļi viņam reiz jautāja: “Kādēļ mēs un farizeji bieži gavējam, bet tavi mācekļi negavē?” Jēzus tiem atbildēja: “Kā var kāzu viesi sērot, kamēr līgavainis ar tiem? Bet nāks dienas, kad viņiem tiks atņemts līgavainis, tad tie gavēs.” (Mt. 9: 14-15) Kamēr Jēzus ir kopā ar saviem mācekļiem, tiem nav iemesla gavēt, tas būtu tikpat nedabiski, ka ja kāds gavētu kāzās. Tad, kad Jēzus tiks krustā sists, kad mācekļiem šķitīs, ka tie uz visiem laikiem ir šķirti no viņa, tad tie gavēs. Tātad gavēšana nav reliģisks rituāls, bet tā dabiski izriet no nepieciešamības. Kad cilvēkam ir lielas bēdas, liela nelaime – viņš aizmirst pat par ēdienu un tikai lūdz Dievu, tajā paša laikā nekādi necenzdamies izrādīties citu priekšā.

Citviet farizeju reliģisko darbību Jēzus raksturo šādi: “Mozus krēslā ir apsēdušies rakstu mācītāji un farizeji... Tie sasien smagas un grūti panesamas nastas un uzkrauj tās cilvēku pleciem, bet paši negrib ne ar pirkstu tās pakustināt. Tie visu dara, lai izrādītos cilvēkiem… Tiem patīk mielastos un sinagogās ieņemt goda vietas un saņemt sveicienus tirgus laukumos, un dzirdēt, ka cilvēki viņus sauc par rabi.” Šie, it kā īpaši reliģiskie ļaudis, ar savu liekulību un augstprātību paši neiet Debesu valstībā un neļauj tur ieiet arī citiem. Tādēļ Kristus saka: “Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs braukājat apkārt pa jūru un sauszemi, lai kādu pievērstu ticībai, un, kad tas noticis, jūs padarāt viņu par elles dēlu, divtik ļaunāku nekā jūs paši. Vai! jums, aklie ceļa vadoņi.” “Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm, bet atmetat to, kas svarīgākais bauslībā – taisnīgu tiesu, žēlsirdību un ticību; šo jums vajadzēja darīt un arī to otru neatmest! Aklie ceļa vadoņi! Jūs knišļus izkāšat, bet kamieļus norijat! Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs šķīstījat biķera un šķīvja ārpusi, bet iekšpuse ir pilna laupītkāres un izlaidības. Aklo farizej! Šķīstī vispirms biķera iekšpusi, tad arī ārpuse būs tīra.  Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs esat līdzīgi nobalsinātām kapenēm, kas no ārpuses izskatās skaistas, bet no iekšpuses pilnas miroņu kauliem un visādām nešķīstībām. Tāpat arī jūs – no ārpuses jūs cilvēkiem rādāties taisni, bet savā iekšienē jūs esat pilni liekulības un ļaundarības. Vai! jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jūs ceļat kapenes praviešiem un izrotājat kapu pieminekļus taisnajiem. Jūs sakāt: ja mēs dzīvotu mūsu tēvu laikā, mēs nebūtu līdzvainīgi praviešu asinsizliešanā. Tā jūs apliecināt, ka esat praviešu slepkavu bērni, un savu tēvu mēru piepildāt līdz galam.  Jūs čūskas! Odžu dzimums! Kā jūs izbēgsiet no elles soda?” (Mt. 23) Citviet Jēzus īpaši brīdināja savu mācekļus, lai tie sargās no farizeju un saduķeju mācības.” (Mt. 8: 11-12) Jēzus atklāj, ka farizeju morālais pārākums ir augstprātīga ilūzija. Tas balstās reliģiska rakstura darbos, no kuriem daudzi ir pašu cilvēku izdomāti un ieviesti. Turklāt nav tādu darbu, ar kuriem cilvēks var tapt taisns Dieva priekšā. Jo vairāk kāds pūlas, jo sliktāks kļūst. Tāda ir viena reliģija – cilvēki, kas uzskata, ka labie darbi un viņu pašu spriedums ir tas, kas attaisno cilvēku. Tā ir kritušā cilvēka reliģija, ar kuru tas cenšas atgūt zaudēto Paradīzi – Dieva draudzību un klātieni. Šī reliģija samaitā un pazudina cilvēku, padarot to par garīgu kropli.

Šādas domas parasti sanikno cilvēkus, jo ikvienam šķiet, ka labie darbi ir Dievam tīkami un citiem cilvēkiem derīgi. Turpretī Dievs spriež pēc cilvēku motīviem – ikvienam darbam ir jāpagodina Dievs, nevis jāceļ paša cilvēka lepnums un prestižs. Šādus darbus kritušais cilvēks ne tikai nespēj darīt, bet Dievs arī tos neprasa cilvēka attaisnošanai viņa tiesas priekšā. Cilvēks tiek glābts no Dieva žēlastības, ticībā Kristum, bez darbiem.

To Jēzus rāda ar muitnieka piemēru, minot nabaga grēcinieku kā otras reliģijas, jeb pareizāk sakot, kristīgās ticības piemēru. Visu var sacīt par Jēzus laika muitniekiem, tikai ne to, ka tie bija labi cilvēki. Viņi kalpoja romiešu okupācijas varai, izspieda no savējiem naudu, bija korumpēti un pa lielākai daļai nelikās zinis par ticības lietām un nereti nodevās uzdzīvei. Kā tas var būt, ka šādu cilvēku Jēzus min kā kristīgās ticības un patiesas dievbijības paraugu? Jēzus nemin par paraugu muitnieka līdzšinējo dzīvi, bet viņa pazemīgo attieksmi. Muitnieks nelepojas ar saviem ļaunajiem darbiem, viņš nemēģina iestāstīt kaut ko līdzīgu tam, ka visi jau ir grēcinieki, tur neko nevar darīt. Nē, muitnieks nesalīdzina sevi ar citiem cilvēkiem, bet viņš sit sev pie krūtīm, norādot tikai uz sevi. Viņš neuzdrošinās pacelt savas acis pret debesīm, bet tikai pazemīgi lūdz Dieva žēlastību. Viņš nemēģina aizstāvēt sevi, kaut kā attaisnot sevi, bet lūdz tikai un vienīgi pēc attaisnojošas žēlastības, un, redzi, viņš noiet mājās Dieva attaisnots, labāks par farizeju. Tad, kad muitnieks bija ticis Dieva attaisnots, Dievs caur viņu darīja arī labus darbus. To mums labāk palīdz saprast notikums ar citu muitnieku Zakhaju jeb Caķeju. “Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls.  Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.”” (Lk. 19: 1-10)

Arī evaņģēlists Matejs, viens no 12 Jēzus mācekļiem, kādreiz bija muitnieks. Par viņu mēs lasām, ka Jēzus “ieraudzīja muitnieku, vārdā Levijs, sēžam pie muitnīcas, un tam sacīja: “Seko man!” Tas, visu atstājis, cēlās un sekoja viņam. Tad Levijs rīkoja viņam lielu mielastu savā namā, un liels pulks muitnieku un citu ļaužu bija pie viena galda kopā ar viņiem.  Bet farizeji un viņu rakstu mācītāji sāka kurnēt pret viņa mācekļiem: “Kādēļ jūs ēdat un dzerat kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Jēzus tiem atbildēja: “Veseliem ārsta nevajag, bet gan slimajiem. Nevis taisnos es esmu nācis aicināt atgriezties no grēkiem, bet grēciniekus.” (Lk. 5:32)

Muitnieki labi zināja, ka viņi bija grēcinieki, un citi to tiem atgādināja katru dienu. Pēc atgriešanās viņu dzīve mainījās: baznīcas tradīcija stāsta, ka Caķejs vēlāk kļuvis par bīskapu Cēzarejā, savukārt Levijs jeb Matejs kļuva par Jēzus apustuli un sarakstīja evaņģēliju par Jēzus dzīvi, kur atstāstīja kopā ar Jēzu pieredzēto, kā arī citas lietas, kas saistās ar Kristus dzīvi. Agrīnajā baznīcā viņi bija ievērojami ļaudis, bet savā sirdī šie bijušie muitnieki arvien palika pazemīgi grēcinieki. Viņi zināja, ka viņu kritušajā miesā nav nekā laba, un viņi nepaļāvās uz saviem darbiem, bet dzīvoja ticībā Dieva žēlastībai, kas atklājusies Jēzū Kristū.

Kad farizejiski noskaņoti ļaudis dzird šādas lietas, tie nicīgi saka: “Tad jau tikai turpināsim grēkot, lai Dieva žēlastība kļūst lielāka.” Kristus un viņa mācekļi zina, ka šādi cilvēki ir akli un stulbi. Tie nepazīst ne grēku, nedz ticību. Vai kristietim ir prieks par savu grēcīgo dabu? Nē, kā liecina bijušā farizeja Pāvila piemērs, tie raud gaužas asaras par savu miesas nespēku un dzīvo nemitīgās sirds sāpēs un nožēlā, paļaudamies tikai uz Dieva piedošanu Kristū. Šāda dzīve ir neizsakāmi grūta ne tikai nemitīgo sirdssāpju un bēdu dēļ, bet arī tādēļ, ka Dieva taisnošana ticībā nav piedzīvojama pieredzes veidā. Tai arvien ir jātic pamatojoties Dieva vārdā un to atkal un atkal no jauna ir jāsaņem ar sludinātu Evaņģēliju, grēku atlaišanā un Vakarēdienā. Tā ir pazemīga dzīve, kur ticīgais apzinās, ka tam pietiek ar pasludināto un sakramentos izdalīto Dieva žēlastību. Vairāk šajā pasaulē nav iespējams iegūt. Tādēļ viņš vienmēr nāk uz baznīcu izsalcis un izslāpis pēc Dieva taisnības, kā lūdzējs pēc Dieva žēlastības, kā ubags, kas dzīvo tikai no Dieva laipnības. Viņš zina, cik briesmīgs ir grēks, bet viņš arī zina, cik neizsakāmi mierinošs un dziedinošs ir Dieva piedošanas vārds. Un tā ticīgais turpina dzīvot dienu no dienas no ticības uz ticību, līdz beidzot nāve paņems savā varā kritušo miesu, un augšāmcelšanās dienā Dievs dāvās jaunu, svētu, pilnīgu miesu, jaunai, mūžīgai dzīvei. Tā nav kāda reliģiska ideja, nedz arī ilūzija, bet tā ir realitāte, kas apsolīta visvarenā un žēlsirdīgā Dieva vārdā. Tas jau ir sācies! Tas notiek jau tagad, vecajam cilvēkam grēknožēlā mirstot ik dienas un jaunajam ticībā ceļoties jaunai dzīvei. Un lai gan šī dzīve ir tik lielā mērā bēdu, grēka un nelaimju pilna, ka mums kopā ar apustuli nereti gribas izsaukties – kas mani izraus no šīs nāvei nolemtās miesas! – tomēr mēs zinām arī atbildi: “Paldies Dievam, kas mums uzvaru devis mūsu Kungā Jēzū Kristū!” Viņam, mīļajam Dieva Dēlam, žēlsirdīgajam Tēvam un dzīvu darošajam Garam ir gods, slava un pateicība mūžīgi! Āmen.