13. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Visa Israēla dēlu sapulce nonāca Cīna tuksnesī un apmetās Kādēšā. Tautai nebija ūdens, un viņi sapulcējās pret Mozu un Āronu. Tauta strīdējās ar Mozu un teica: “Kaut mēs būtu gājuši bojā, kad Kunga priekšā gāja bojā mūsu brāļi! Kāpēc atvedi Kunga pulku uz tuksnesi, lai šeit nomirtu gan mēs, gan mūsu ganāmpulki?! Kāpēc aizvedi no Ēģiptes un atvedi mūs uz šo slikto vietu? Te nav kur sēt labību, nav ne vīģes koku, ne vīnakoku, ne granātābolu un nav ūdens, ko dzert!” Tad Mozus un Ārons no sapulces aizgāja pie Saiešanas telts durvīm, krita uz vaiga, un tiem parādījās Kunga godība. Kungs teica Mozum: “Ņem spieķi, sasauc sapulci - tu un tavs brālis Ārons - un runājiet, tai redzot, uz klinti, tad tā dos ūdeni. Tā tu iegūsi viņiem ūdeni no klints un padzirdīsi visu sapulci un tās ganāmpulkus!” Mozus ņēma spieķi, kas stāvējis Kunga priekšā, kā Kungs viņam to bija pavēlējis. Mozus un Ārons sapulcināja visu sapulci klints priekšā, sacīdams: “Klausieties nu, jūs dumpinieki! Vai lai no šīs klints mēs jums iegūstam ūdeni!?” Tad Mozus pacēla roku un divas reizes sita pa klinti ar savu spieķi, un izplūda daudz ūdens, un dzēra visa sapulce un tās ganāmpulki. Kungs sacīja Mozum un Āronam: “Tādēļ ka jūs man neticējāt, neizturējāties pret Mani kā pret svētu, Israēla dēliem redzot, jūs neaizvedīsiet šo pulku uz zemi, ko es tiem esmu devis!” Šie ir Meribas ūdeņi, kur Israēla dēli strīdējās ar Kungu, bet Viņš atklājās svēts viņu vidū. (4. Moz. 20:1-13) 

Ilgs sausums un karstums Latvijā nemēdz būt bieži. Šogad mēs piedzīvojām vienu no karstākajām vasarām vēsturē, un tas ļauj labāk saprast tos cilvēkus, kam ikdienā jāmācās sadzīvot ar saules svelmi. Uz šā fona pārdomāsim dažus nozīmīgus tekstus no 4. un 5. Mozus grāmatas, kas saistās ar tuksnesi. Tieši caur tuksnesi veda Dieva tautas ceļš uz apsolīto zemi. Tas bija garš un ilgs ceļš pa dedzinošas saules apspīdētu tuksnesīgu vidi, ceļš kura pavadonis bija nemitīgs, neciešams sausums un karstums. Tas spiedās pat cauri sandalēm, un visur smiltis, nebeidzamas smiltis.. pat somās, kabatās, visur - pat ēdienā, uz mēles, starp zobiem. Ja tas ilgst dienām un gadiem, tas kļūst ārkārtīgi nomācoši. Reiz Vidusāzijā kāds krievu virsnieks, žēlodamies par dzīvi, man sacīja – nolādētā stepe un smilts; dienu no dienas tā šņirkst man zobos; no tā nav glābiņa. Šāda dzīve nelīdzinās brīvdienām pie Vidusjūras, bet tāds tuksnesis ir visur un vienmēr.

Neparastu parādību un brīnumu pavadīta Israēla tauta tika izvesta no verdzības Ēģiptē. Neticamā bēgšana, glābšanās cauri jūrai, kas sākumā šķita laime, šeit tuksneša vidū, velkot smagās kājas pa smiltīm, šķita pavisam citāda. Visapkārt ķildīgi bērni, raižpilnas sievas, satracināti vīri, pārtiekot ik dienas no vienmuļās debesu mannas… lai cik neparasts tas viss bija, tagad došanās prom no Ēģiptes vairs nebūt nešķita laba doma. Uzmācās šaubas - vai tam bija kāda jēga; vai tas bija tā vērts; vai upuris nebija par lielu? Un uzmācās arī jautājums: kas ir šis Dievs un ko viņš no mums grib?

Lai cik iespaidīgi bija brīnumi, kas pavadīja Israēla iziešanu, nokļūšana tuksneša kailatnē šķita vēstam nolemtību ilgstošām ciešanām un nenovēršamai nāvei. Ar šādām grūtsirdīgām domām sirdī Isarēla bērni lūkojās apkārt – vīlušies, novārguši un neapmierināti. Kur lai rodam normālu pārtiku? Kad tiksim pie normālas dzīves? Ja mums klājas šādi, vai tad vispār ir jēga dzīvot? Vai tas Dievs, kurš mūs izveda no Ēģiptes mūs vienkārši neienīst? Viņš mūs izveda no posta, bet ieveda vēl lielākā nedrošībā, neziņā, acīmredzamā bezizejā! Viņš gan aizveda mūs līdz Apsolītās zemes robežai, viņš gan parādīja, cik tā laba, skaista un auglīga; taču tur priekšā izrādījās lielas, spēcīgas tautas, kuras mums nav cerību uzveikt. Citiem vārdiem: Dievs visu šo ceļu veda un rādīja mums to, - ko mēs nekad nevarēsim iegūt! Kā gan lai mēs ticam, ka Dievs ir labs, nevis ļauns? Kāpēc tiekam tā mocīti? Vai Dieva svētītai tautai ir jādzīvo šāda ciešanu pilna dzīve? Kurš gan spēj to izturēt! Un arī sūdzēties, žēloties viņš mums ir aizliedzis. Vai Dievs patiešām ir skops? Vai viņš ir tik mazisks, ka nevar dot vismaz nedaudz vairāk, vismaz nedaudz normālāku dzīvi? Šādas domas kūsāt kūsāja sakarsušajās Isarēla bērnu galvās, līdz beidzot sašutums un niknums darīja savu: “Kaut mēs būtu gājuši bojā, kad Kunga priekšā gāja bojā mūsu brāļi! Kāpēc atvedi Kunga pulku uz tuksnesi, lai šeit nomirtu gan mēs, gan mūsu ganāmpulki?! Kāpēc aizvedi no Ēģiptes un atvedi mūs uz šo slikto vietu? Te nav kur sēt labību, nav ne vīģes koku, ne vīnakoku, ne granātābolu un nav ūdens, ko dzert!”

Tas ir tik cilvēciski un pašsaprotami un šādas emocijas šķiet loģiskas sekas arī mums. Vai mēs nebūtu domājuši un teikuši to pašu? Kāpēc visa vienmēr ir par maz? Dievs gan dod, bet ne to un tā, kā gribam. Viņš sola daudz, bet arī gaidīt liek ilgi. Lai gan esam Dieva tauta un viņa svētīti ļaudis, ārēji tas ir grūti pamanāms. Kur tad ir viņa svētība un mūsu izredzētība? Šāda veida neapmierinātība būs pazīstama arī daudziem no mums. Laikam Dievs mūs ienīst, ka nedod vairāk! Tad seko neapmierinātības pilns skats uz debesīm, dūres kratīšana un kurnēšana pret Dievu. Un tad.., tad nāca sods. Tās bija indīgas čūskas, kas tagad dzēla Israēlu, it kā Dievs naidīgi jautātu – vai patiesi vēlaties saņemt to, ko esat pelnījuši? Ne vienmēr ir vajadzīgas čūskas, lai sodītu neticību. Šādas sirdis ir sods pašas sev. Šīs nepateicībā sadzeltās un saindētās sirdis jau pašas par sevi ir - īsta pašmocība un briesmīgs Dieva sods.

Nekas nav manījies mūsu dienās. Lai kādu dzīves līmeni sasniegtu, lai cik augstu izglītoti būtu, lai kādas iespējas un ērtības baudītu, cilvēkam nekad nav gana un sirds nav piesātināma. Šajā ziņā mēs latvieši esam gaušanās lielmeistari. Tas trāpīgi ir atspoguļots kādā dzejolī: “Pēc rudens depresijas nāk ziemas apātija, tad seko pavasara nogurums, tad bažas par īso, auksto un lietaino vasaru., un tā tālāk, uz riņķi vien, līdz beidzot nāk bažas, ka pat tā drīz vairs nebūs. Bet kamēr vēl ir, ja saule spīd, tā šķiet par spožu un karstu; ja tā nespīd, tad ir par aukstu, tumšu un drēgnu. - Dievs laikam mūs tiešām ienīst, ja mums jādzīvo šādos draņķīgos laika apstākļos!? Grēcīgā cilvēka domas arvien ir nepateicīgas un sirds neaptēsta. Kā akls dundurs cilvēks riņķo apkārt pats sev, nomoka un apdullina sevi ar nemitīgu gaušanos un aplamām domām. Viņa acis ir aklā acis un ja tās arī kaut ko redz, tad nekad Dievu, viņa dāsno devumu un labvēlību; tas ir cilvēks, kurš arvien ir pārņemts tikai ar sevi, un viņa acis redz tikai un vienīgi sevi – es, man, gribu, esmu pelnījis… Šis cilvēks, mūsu tautietis ir augstās domās pats par sevi. Vecā Derība tam šķiet slikta teika par beduīnu piedzīvojumiem tuksnesī, bet pats viņš taču ir tikpat garīgi dezorientēts, ceļu pazaudējis, bez jēgas un sapratnes kādā ceļā tas atrodas, no kurienes un uz kurieni iet un kas ir tas, kurš viņu šajā ceļā ved un vada. Tuksnesis labi kalpo kā simbols grūtam, sarežģītam, cilvēciski nepanesam ceļam. Šajā ceļā ļoti viegli ir kļūt par kurnētāju, Dieva apsūdzētāju un izaicinātāju! Tāpēc Svētajos Rakstos mums ir doti šie stāsti, lai atgādinātu un brīdinātu, sniegtu mācības stundu, bez kuras neiztikt, ja negribam saņemt sodu, bet tā vietā palikt, un pastāvēt uzticībā Dievam pat vislielākajās bēdās un izaicinājumos, nezaudējot augstāko skatu un ticības mērķi.  

Pāvila vēstules Korintiešiem lasījumā dzirdējām brīdinājumu no paša ļaunākā scenārija:  Tie neiegāja atdusā. Tie nesasniedza apsolīto zemi. Pat gājuši kopā ar visiem lielajā un svētītajā draudzes pulkā, pat pieredzējuši Dieva brīnumus, gājuši cauri jūrai, tikuši kristīti jūrā un padebesī, ēduši debesu mannu un dzēruši no garīgās klints, tik daudzi tomēr padevās kurnēšanai un neticībai, - - viņi izaicināja un iededza Dieva dusmas! Pāvils brīdina: netopiet jūs tādi, kas esat kristīti, svētīti, draudzei piederīgi, pie visām veltēm tapuši līdzdalīgi; nekļūstiet cieti, sarūguši kurnētāji, Dieva nicinātāji un izaicinātāji.

Pāvils mudina bīties no šīs ļaunās iespējas, kura ir drauds mums visiem, proti, nelietot aplami savu svētīto, priviliģēto stāvokli. Zināt savu vietu un lomu garīgajā kartē. Ievērot un atpazīt brīdinājuma zīmes. Zināt un pārredzēt savas dzīves garīgo vēsturi un ģeogrāfiju. Lai mēs nebūtu kā apjukuši, apmaldījušies. Proti - ziniet, kādā lielā, augstā un cēlā svētceļojumā esam izgājuši Dieva vadībā. Proti to, ka esam pēdējo laiku ceļojumā uz Viņa Mūžīgo Valstību, kas mums jau atspīdējusi. Proti - ka beigas jau ir tuvu, ceļa mērķis vairs nav tālu! Protams, tāpēc mūsu šīs pasaules tuksneša ceļojums nekļūs vieglāks un ērtāks, bieži tieši otrādi. Tomēr apzinieties savu vietu Dieva garīgajā vēsturē un ģeogrāfijā!

Ko mēs varam mācīties no šā teksta? Tauta toreiz bija zaudējusi ticību. Pa ceļam tā bija pazaudējusi, izlaidusi no acīm ko izšķiroši svarīgu. Viņi bija aizmirsuši: Uz ko norādīja daudzie pieredzētie brīnumi. Ko tad nozīmēja manna no debesīm? Un ko viņiem un visiem mums no tā vajadzētu mācīties? Proti - tā bija svēta klātbūtne, ko redzami un gandrīz satverami tie piedzīvoja savā vidū.  Mākoņu stabā pa dienu un uguns stabā pa nakti tos veda un pavadīja pats Dievs. Pēc Sinajas kalna, kur tika slēgta derība, tā bija Saiešanas telts, Dieva mājoklis Savas tautas vidū. Tā bija īpaši svēta klātbūtne, tā bija debesu klātbūtne viņu vidū.

Bet ko toreiz redzēja tauta? Kurnot un sūdzoties pret Dievu, tā redzēja tikai sadusmotu Mozu, kas ar spieķi dusmās sit pa klinti un izsit ūdens pārpilnību, - bet Pāvils mums paskaidro, - kas tā bijusi par klinti! Pirms Sinaja tie vienreiz jau to pieredzēja Meribā, kad savā rūgtumā kurnēja, gaudās un sūdzējās, bet Mozus sita pa klinti, - klints atvērās un padzirdīja viņus. Tur rakstīts, tie dzēra dusmīgi un rūgtām sirdīm. Tālāk Bībele vairāk kārt atgādina Meribas rūgtos ūdeņus kā apsūdzību tautai un Mozum… Taču Pāvils šeit saslēdz abus neparastos padzirdīšanas notikumus kopā un saka: Tā ir viena un tā pati klints, kas visur jums gājusi līdzi. Apustulis saka pavisam tieši: šī klints bija Kristus!

Tā ir brīnišķīga, evaņģēliska patiesība arī mūsu ceļojumā. Dieva un Kristus klints neredzamā, svētījošā klātbūtne. Pie šīs svētās klātbūtnes un Dieva solījumiem ticīgām sirdīm arvien ir cieši jāpieķeras un stipri jāturas. Daudzējādā ziņā mēs esam kā Israēls tuksneša ceļojuma laikā. Mēs esam saņēmuši lielāku pestīšanu nekā jūdi, bēgot no Ēģiptes. No grēka verdzības zemes mēs esam aicināti uz Kristus Debesu Valstību. Vienreiz par visām reizēm mums ir atvērusies Kristus klints. Kā ap. Jānis raksta, no Viņa miesas pie krusta izplūda ūdens un asinis. Šī klints joprojām ir mūsu vidū Kristības ūdenī un Vakarēdiena maizē un vīnā, Kristus miesā un asinīs. Tā krucifikss arvien ir uzlūkojams. Tas stāv pašā centrā, uz altāra kā atgādinājums par mūsu nemainīgo klinti, kas mūs visur pavada. 

Dzīvinošais un spirdzinošais garīgais dzēriens, kas nāk no klints arvien ir mūsu vidū, veldzējot mūs un sniedzot patvērumu, kā dziedājām skaistajā korālī: “Svētā klints, jel atveries, ļauj man Tevī patverties!” Citi pret šo klinti klūp un krīt, un tiek satriekti, bet mēs tajā iegūstam glābiņu un drošu patvērumu: “Svētā klints, jel atveries, ļauj man Tevī patverties! Šķēps kad sānus caurdūra, Dieva klinti pāršķēla, ūdens, asins tecēja - mani šķīstot Kristībā. Kails un nabags tuvojos, žēlastību izlūdzos; tukšām rokām ticībā, Tava krusta nopelnā, Glābēj, dzīvā avotā Mani tīru nomazgā!”  To izlūdzamies arī mēs šodien! Āmen.