15. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam. Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs zūdāties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug – ne tās nopūlas, ne vērpj,  bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?! Tādēļ nezūdieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.  Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu. (Mt. 6:24-34)

Vienkāršos vārdos Kristus atklāj cilvēka patieso stāvokli šajā pasaulē – mēs visi esam kalpi! Lai cik daudz un cik dedzīgi mūsdienu cilvēks runā par brīvību, viņš tomēr ir un paliek nekas vairāk kā tikai kalps. To liecina Dieva vārds un visa cilvēka dzīves pieredze. Lūkas evaņģēlijā (13:11-16) lasām par kādu sievieti, kuru tik ļoti mocīja nespēka gars, ka tā bija salīkusi un nespēja iztaisnoties. Slimību gars Sātans to bija turējis sasietu jau astoņpadsmit gadus, līdz Kristus tai uzlika rokas un dziedināja, un sieviete tūdaļ iztaisnojās un sāka slavēt Dievu. Šī sieviete ir visas cilvēces simbols, cilvēces, kuru pēc grēkā krišanas Sātans tur sasaistītu savos valgos tā, ka tā salīkusi un sakņupusi ir piesaistīta pie šīs zemes lietām, ka tā nespēj izslieties taisni, paskatīties uz augšu un domāt par Dievu un debesu lietām. Dāvids šā stāvokļa traģiskumu apraksta psalmā: “Cilvēks, kas dzīvo godībā un tomēr bez dziļāka ieskata lietu būtībā, ir līdzīgs kustonim, kuru vienkārši nokauj.”  (49:21) Pirmais cilvēks tika brīnišķīgi radīts pēc Dieva tēla un līdzības, bet velna pievilts viņš to pazaudēja un kļuva līdzīgs lopam jeb kustonim. Tagad tāpat kā visi zvēri un lopi cilvēks ložņā pa zemi un mēģina tur atrast sev barību un dzīves jēgu. Tas ir arī tas, ko par cilvēku saka mūsdienu zinātne – cilvēks ir lops, kurš savu iztiku meklē zemē un ir iemanījies to iegūt vairāk par citiem lopiem, tādēļ viņš atrodas šīs rāpuļu ķēdes augšgalā. Tāds ir cilvēka liktenis – būt salīkušam, piekaltam pie zemes, nedomāt ne par Dievu nedz debesīm, līdz nāk žēlsirdīgais Kristus un atbrīvo no velna varas.

Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus stāsta, kā mēs varam tikt atbrīvoti no šīs briesmīgās dvēseles slimības – tikai caur viņa vārda spēku. Tikai caur viņa mācību un Svēto Garu varam atgūt zaudēto Dieva tēlu un atrauties no zemes, iztaisnot savas muguras un pievērsties Dievam. Paši saviem spēkiem to paveikt nespējam. Mūsdienu pasaule tam ir uzskatāms apliecinājums - cilvēki ložņā un meklē, rāpjas un kārpās pa zemi, cerot kaut ko atrast, iegūt un apēst. Velna vara ir piekalusi cilvēku zemei, zeme ir kļuvusi par cilvēka kungu, un cilvēkam ir jākalpo tai, līdz viņa kupris to noliec zemu jo zemu, līdz beidzot viņu aprok zemē un par zemi tas paliek. Pēc grēkā krišanas tas ir nenovēršami – lai gan daļa cilvēku cenšas aizbēgt no zemes, pie datora ekrāna te salīkst vēl ātrāk un pamatīgāk. Tā, īsi sakot, ir kritušā cilvēka, pagāna dzīve.

Agrāk kristietības ietekmē cilvēki bija pārliecināti, ka ar visu savu dzīvi viņi kalpo Dievam. Cilvēka darbs, darbība laicīgajā sfērā arī tika saprasta kā kalpošana Dieva aicinājumam. Savā praktiskajā darbībā cilvēks baudīja lielu brīvību, būdams atbildīgs Dieva priekšā. Iegūstot izglītību, veidojot savu praktisko dzīvi – cilvēki, protams, domāja arī par sava labuma gūšanu, bet viņi par to pateicās Dievam gan vārdos, gan darbos. Ikviens zināja, ka tas ir Dievs, kurš viņu svētī caur godīgu darbu, un sava darba augļus viņš dāsni lika lietā, lai veicinātu Dieva darbu šajā pasaulē. Mūsdienu pasaulē Dieva vietā sevi praktiski ir nostādījusi milzīga birokrātu armija - valsts administrācija. Tā ir izveidojusi sarežģītas pārvaldes struktūras, kuras nākas uzturēt tiem, kas vēl kaut ko ražo un rada. Savukārt valsts likumdošana, valsts diktēta izglītība, nodokļu politika un dažādas priekšrocības nav vērstas vis uz zinātnes, uzņēmējdarbības un ražošanas veicināšanu, bet lielākie ieguvēji arvien ir valsts pārvaldes birokrātija un dažādi starpnieki, ko varam īsi un vienkārši saukt par milzīgu liekēžu bandu. Kā tas var būt, ka, piemēram, ārsts, kurš glābj cilvēku dzīvības saņem piecas, sešas un vairāk reižu mazāku atalgojumu nekā slimnīcas administrācijas darbinieks? Kad klausāmies šā brīža politiķu priekšvēlēšanu diskusijas, ar nožēlu jāsaka, ka redzam tikai lopus, kas kāri raugās uz iespēju tikt pie lielās siles. Tik apbrīnojams trulums un vienaldzība pret jebko augstāku un cēlāku sen nav redzēts! It kā cilvēkam nebūtu nekāda augstāka mērķa; it kā cilvēkam nebūtu gara, nekā, kas to paceltu virs dzīvnieka līmeņa.

Kad nu Kristus kādu atbrīvo no šīs briesmīgās varas un atdod zaudēto Dieva tēlu, kas ļauj pacelt acis arī uz debesīm, tad viņš arī māca, kā tam pareizi dzīvot, proti, nevis kā lopam, bet kā cilvēkam, kam vairs nav jābūt zemes vergam, kam ir dots Dieva tēls un līdzība.

Pirmā lieta, kas velk pie zemes un spiež aizmirst Dievu ir nemitīgās bailes par savu dzīvību un nemitīgā zūdīšanās – ko ēdīsim, ko dzersim, ko vilksim mugurā? Te Kristus nāk palīgā un māca, ka dzīvība ir labāka, kaut kas daudz vairāk nekā barība, un miesa kaut kas daudz vairāk, nekā drēbes. Ja Dievs ir devis dzīvību, tad viņš dos arī maizi. Ja Dievs ir devis miesu, tad viņš dos arī, ar ko to apģērbt. Citiem vārdiem Kristus māca novērsties no zemes, iztaisnot muguru un pievērsties Dievam. Par piemēru viņš min putnus un pļavas ziedus. Mūsdienu cilvēkam nav laika lasīt Bībeli, nav laika lūgt Dievu, nav laika apmeklēt dievkalpojumus, jo nemitīgā zūdīšanās dzen viņu pie zemes. Putni ir daudz gudrāki, jo tiem vienmēr atliek laika ar savu dziesmu slavēt Dievu, un puķe bez kādas zūdīšanās un raizēm uzzied skaistāka pat par ķēnišķīgu apģērbu. Dabas pasaule vēl ir saglabājusi tik daudz sapratnes, ka ar raizēm un zūdīšanos neko nevar iegūt. Nav cilvēka spēkos pagarināt savu dzīvi pat par minūti, lai kā viņš arī raizētos, zūdītos, kauktu un gaudotu kā mežonīgs zvērs, tas nedos neko.

Visa mūsdienu pasaule ir pilna ar bailēm un zūdīšanos par maizi un veselību, bet kā nav diezgan, tā nav, un nekad arī nebūs. Raizes, bažas, alkatība dzen cilvēku sacensties ar cilvēku, valsti ar valsti, izspiest, krāpt, atņemt, pat nogalināt un tam nekad nav ne gala, nedz malas, nekad nav diezgan. “Velti jūs agri ceļaties un vēlu paliekat nomodā un ēdat savu maizi ar rūpēm”, saka Dieva vārds (Ps. 127:2). Un turpat dziesminieks piebilst brīnišķīgus vārdus: “Saviem mīļajiem Viņš to bagāti dod miegā.”  Lūk, tas ir tas, ko dara Dievs – viņš dod bagātīgi, dod tā, ka pietiek un ir diezgan. Apustulis Pāvils par to saka: “Liels ieguvums ir dievbijība ar pieticību: jo mēs neko neesam ienesuši šajā pasaulē un neko nevaram arī iznest; ja vien ir iztika un apģērbs, ar to mums būs diezgan. Bet, kas grib iedzīvoties bagātībā, tie krīt kārdināšanā, lamatās un daudzās bezprātīgās un kaitīgās iegribās. Tas viss iegrūž cilvēku postā un pazušanā, jo visu ļaunumu sakne ir alkatība. Pēc naudas tiekdamies, dažs ir nomaldījies no ticības un daudzkārt sagādājis sev asas sāpes. (1. Tim. 6:6-10) Kristus brīdina no tā, sacīdams: “Pēc tā visa pagāni dzenas.” Tas ir, Kristus saka, ja jūs darāt to pašu, ko pagāni, tad jums nebija vērts kļūt par kristiešiem. Dzīšanās pēc naudas un mantas cilvēku atkal padara par pagānu. Viens otrs gan nāk uz baznīcu, jo cer tādējādi kļūt bagāts, iegūt veiksmi un izdošanos šajā pasaulē. Tie ir cilvēki, kas Pāvila vārdiem sakot - “dievbijību uzskata par veidu, kā tikt pie bagātības”. Tas ir tik absurdi, ka Pāvils izbrīnījies piebilst, “bet dievbijība pati par sevi jau ir liela bagātība.” (1. Tim. 6:5) Kristietis ir atbrīvots no rāpošanas pa zemi ar saliektu muguru. Viņš stāv stalts un taisns, paceltu galvu raugās uz Dievu un dzenas pēc debesu bagātības, pēc paliekošas, mūžīgas mantas. Viņš zina, ka viņa debesu Tēvs tam dos visu, kas viņam šīs zemes dzīvei vajadzīgs. Atslēgas vārds šeit ir Pāvila minētā dievbijība ar pieticību. Kristieši ir cilvēki, kam pietiek, kam nav jāzūdās un jākurn, kam nevajag vairāk, jo Tēvs tiem dod, kamēr tie guļ visu, kas tiem nepieciešams.

Bet tā dzīvot nav viegli, jo vecā, kritusī daba atkal velk atpakaļ pie zemes. Tādēļ Kristus dod lielisku un apbrīnojami gudru pamācību, kā ar to cīnīties: “Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu.” Tas, ko Jēzus saka būtībā nozīmē –ļaujiet, lai rītdienas rūpes paliek rītdienai. Atlieciet visas rūpes un raizes uz rītdienu! Tāpat kā sliņķi mēdz atlikt savu darbu uz rītdienu, kas nekad nepienāk, tāpat dariet arī jūs ar savām rūpēm un raizēm. Tā kā rītdienas nekad vēl nav, tad arī rītdienas bēdas jūs nekad neaizsniegs. Pasaulē arvien būs bēdas un problēmas, kuras evaņģēlijā tiek sauktas vārdā – kakia, proti, kaut kas tāds, kas neder nekam. Raizes un bēdas neder nekam. Dzīves grūtumu jāmācās paciest un panest, bet zūdīties par to ir muļķīgi. Kā tad, lai īsti dzīvojam? Atbilde ir vienkārša: šodien mums ir jāstrādā un jāiztiek ar to, ko Dievs devis, bet visas bēdas, raizes, rūpes un zūdīšanos jāatliek uz rītdienu un tā katru dienu no jauna, līdz briesmīgā zemes pievilkšanas spēka vairs nebūs un mēs atkal brīvi kā putni slavēsim Dievu. Āmen.