17. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

No viena cilvēka Dievs radīja visas cilvēku tautas, likdams tiem dzīvot pa visu zemes virsu, iepriekš nolicis laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu un kaut taustoties censtos viņu atrast, lai gan viņš nav tālu nevienam no mums. Jo viņā mēs dzīvojam un kustamies, un esam, kā jau daži jūsu dzejnieki ir sacījuši: mēs arī esam viņa dzimums. Mums, kas esam Dieva dzimums, nav jāuzskata, ka dievišķais ir līdzīgs zelta vai sudraba, vai akmens veidojumam, ko cilvēks ar savu izdomu un prasmi darinājis. Dievs, neņemdams vērā pagājušos nezināšanas laikus, tagad visur aicina visus cilvēkus atgriezties no grēkiem. Dievs ir nolicis dienu, kurā viņš taisnīgumā tiesās pasauli caur vīru, ko viņš izredzējis, un visiem ir devis ticības pierādījumu, uzmodinādams viņu no mirušajiem.” (Ap. d. 17: 26-31)

Strauji tuvojas kārtējās Saeimas vēlēšanas Latvijā. Lai gan mēs kristieši esam Dieva tauta, kas atrodas ceļā uz savu Valstību, un mums ir viens Kungs Kristus, tomēr vienlaicīgi esam arī šīs pasaules pilsoņi, ar pilsoņa atbildību un pienākumiem. Līdzīgi iepriekšējām vēlēšanām noskaņojums ir diezgan neskaidrs. Jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu esam atkal vismaz formāli neatkarīga tauta, bet šajā ceturtdaļgadsimtā piedzīvots arī tik daudz vilšanos un cerību sabrukuma, ka reti kurš vairs tic labākai nākotnei Latvijā. Patiesībā liela daļa uzskata, ka nekādas nākotnes šeit vairs nebūs, jo ievērojama Latvijas iedzīvotāju daļa ir pametusi savu dzimto zemi un netrūkst to, kas vēl plāno to darīt. Atlikušie ir vai nu pilnīgi vienaldzīgi, apolitiski, vai arī nelolo lielas cerības saistībā ar gaidāmajām tautas pārstāvju vēlēšanām. Vēlēšanu priekšvakarā Latviju arī apmeklēs Romas pāvests. Daži ar šo apmeklējumu saista savas cerības, daži to uzskata par ļaunu zīmi, ko vēl vairāk pastiprina māņticīgās bažas, ka šīs ir 13. Saeimas vēlēšanas. Kāda tad īsti solās būt mūsu nākotne?

Tas bija arī jautājums, ko daudzi uzdeva 1991. gada “Augusta puča” laikā. Tajā pēcpusdienā es atrados Romas katoļu kūrijā, lai kopā ar vairākiem citiem mācītājiem steidzīgi veidotu uzrunu Latvijas tautai. Kad pienāca mana kārta, atskanēja telefona zvans, kas vēstīja, ka pučisti ieņēmuši televīzijas ēku un pārraide nebūs iespējama. Kāds baptistu mācītājs piedāvājās mani kopā ar citu luterāņu kolēģi aizvest uz mājām. Braucām garām Strēlnieku laukumam, uz kura spocīgi rēgojās apgāzts “žigulis”, Rīga bija tukša, un gaisā valdīja draudīgas nojausmas. Pirms tam, sarunu laikā Romas katoļu arhibīskaps kaut ko stāstīja par kādu pravietojumu, kas paredzēja ka līs daudz asiņu, bet pēc tam iestāsies labi laiki, un baznīca uzziedēs kā puķe. Mans luterāņu kolēģis bija nobažījies par savu mantību un mudināja arī mūs steigšus slēpt visu, kas slēpjams. Tā kā nekā īsti slēpjama nebija, mēs ar baptistu mācītāju runājām par lūgšanu spēku un to, ka jālūdz Dievs par valdniekiem pat tad, ja tas ir Mihails Gorbačovs. Nokļuvis mājās sazinājos ar Dubultu draudzes priekšnieku, un Bulduru draudzes izkārtojumā tūdaļ izsludinājām ikdienas dievkalpojumus Dubultu baznīcā. Pirmajā dienā baznīca bija stāvgrūdām pilna, otrajā jau pustukša un trešajā, kad bija kļuvis skaidrs, ka pučs izgāzies, bijām vairs tikai kādi 10 dievlūdzēji. Romas katoļu arhibīskapa minētais pravietojums nepiepildījās, luterāņu amatbrāļa mantību neviens nemeklēja, bet 21. augustā Latvijas valsts tika atjaunota nu jau de facto. 24. augustā Mihails Gorbačovs atkāpās no kompartijas ģenerālsekretāra amata, un Jeļcina vadītā Krievijas Federācija atzina Latvijas neatkarību. 1993. gada jūnijā notika pirmās Saeimas vēlēšanas pēc neatkarības atgūšanas, pēc skaita piektās. Lai gan daudz kā trūka un ekonomiski bijām vāji, tautā valdīja piesardzīgi optimistiska noskaņa, citāda nekā tagad. Tautai bija cerība! Pats sliktākais, kas noticis pa šiem gadiem ir tas, ka cerība ir zudusi. Iemesli tam ir daudzi un dažādi. Vispāratzīts fakts ir, ka 90tajos gados liktie pamati, kurus veidoja bijušie kompartijas un komjaunatnes vadītāji, lielā mērā nosaka mūsu šodienu, tas ir, cerību sabrukumu. Garīgā plāksnē noteikta virzība parādījās jau Puča laika dievkalpojumu apmeklētībā. Dievs dod tautām laiku un robežas, lai tie meklētu viņu. Sākotnēji garīgo atmodu uztvērusi ar entuziasmu, briesmu brīžos meklējot patvērumu baznīcā, mūsu tauta tomēr pavisam drīz arvien retāk un retāk sāka apmeklēt baznīcu, Dieva meklēšanu aizstājot ar mantas un laicīgu izpriecu meklēšanu. Un tad… svētība pārvērtās par lāstu. Šajā sakarībā ir vērts pakavēties pie kāda sena Bībeles teksta, kas atrodams 5. Mozus grāmatā, kur Mozus uzrunā tautu: Redzi, šodien es tavā priekšā esmu nolicis dzīvību un labo, nāvi un ļauno, un to es tev šodien esmu pavēlējis - mīlēt Dievu, staigāt Viņa ceļos un turēt Viņa baušļus, likumus un tiesas, tad tu dzīvosi un vairosies, un Dievs tevi svētīs tajā zemē, kuru tu ej iemantot! Bet ja tu novērsīsi savu sirdi un nepaklausīsi, ja tu atkritīsi un zemosies citiem dieviem, tad šodien es jums saku: jūs ietin iesit bojā, nebūs ilgas jūsu dienas tajā zemē, kuru iemantot jūs ejat pār Jordānai. Šodien es piesaucu par lieciniekiem jums debesis un zemi - dzīvību un nāvi es esmu nolicis jūsu priekšā, svētību un lāstu! Izvēlies dzīvību - gan tu, gan tavi pēcnācēji! Mīli Kungu, klausi Viņu un pieķeries Viņam, tad tu paliksi dzīvs un paildzināsi savas dienas, dzīvodams tajā zemē, ko Kungs zvērēja dot taviem tēviem Ābrahamam, Īzakam un Jēkabam. (5. Moz. 30)

Dievs pavēlēja Mozum šos likumus iegrebt uz diviem lieliem, balsinātiem klints akmeņiem. Tika izraudzīti divi kalni - Gerazima kalns un Ēbāla kalns. Tauta tika sadalīta divās daļās, divās nometnēs – viena apmetās uz viena kalna, otra uz otra. No viena kalna skanēja svētības, bet no otra dārdēja lāsti. Tika uzslieti altāri un pienesti upuri. Tika atjaunota un apstiprināta iepriekš Sinaja kalnā slēgtā derība. Tai tika pievienoti šie lāsti un svētības. Ja tauta klausīs Dievam un viņa derības likumiem, pār tautu nāks svētība; ja tauta neklausīs, pār to nāks lāsti.

Ja klausīsit, turēsit, pildīsit visus baušļus, tad Dievs jūs paaugstinās: svētīts tu būsi pilsētā, svētīts uz lauka, svētīti būs visi augļi, bērni, raža; svētīgs tu būsi ienākdams un iziedams; naidnieks no tevis bēgs; tu būsi svēta tauta; Dievs pār tevi atvērs Savu dārgumu krātuvi, dos zemei lietu; Dievs tevi darīs par galvu, nevis asti; tu iesi tikai augšup nevis lejup - tāpēc nenovērsies ne pa labi, ne pa kreisi ne no viena vārda, ko tev šodien pavēlu. - [Turpretī]: Ja neklausīsi, neturēsi, nepildīsi baušļus, tad pār tevi nāks visi lāsti un piepildīsies: nolādēts būsi pilsētā, nolādēts uz lauka, nolādēti tavi augļi, raža un bērni; nolādēts tu ienākdams un iziedams; Kungs sūtīs lāstu, nemieru, neveiksmi, - līdz tiksi iznīcināts un iesi bojā ļauno darbu dēļ; Kungs sitīs ar mēri, diloni, drudzi un karsoni; debesis virs galvas būs no vara un zeme zem kājām no dzelzs! Lietus kļūs par pīšļiem un putekļiem; Kungs jūs sitīs ar Ēģiptes trumiem, augoņiem, kraupi un kašķi - sitīs ar aklumu, trakumu un stulbumu! Tev viss tiks atņemts - tu paliksi traks no tā, ko redzēs acis! Tautu vidū tu kļūsi par šausmām, par biedēkli un apsmieklu. Nebūsi vairs galva, bet būsi aste… visi šie lāsti nāks un vajās tevi, līdz tiksi iznīcināts. Ja neturēsi visus bauslības vārdus, nebīsies Dieva, tad Kungs darīs apbrīnojami lielas tavas un pēcnācēju brūces, ļaunas un ilgas slimības. Tava dzīvība karāsies mata galā, tu baiļosies dienu un nakti, bez drošuma, no rīta teiksi: kaut būtu vakars! - un vakarā teiksi: kaut būtu rīts! - baiļu dēļ, ko redzēs tavas acis. Kad tas viss bija nolasīts, tauta nolieca galvas Dieva priekšā un teica: patiesi, āmen! - Tie piekrita: klausīsim, turēsim un pildīsim! Mēs pieņemam Dieva derības noteikumus, pakļaujamies šo vārdu spēkam: lai nāk pār mums svētību un lāstu pilnais spēks! Tautas priekšā bija likti divi ceļi: viens - labums, svētība un svētlaime; otrs - ļaunums, lāsts un iznīcība. Šie ir divi iespējamie ceļi, ar visām izrietošām sekām. Tas ir pateikts un aprakstīts tik spēcīgi, ka šajos vārdos nojaušama pati elle un pašas debesis. Cilvēkam ir jānodreb šo vārdu priekšā! Mūsu, cilvēku domas ir tik dažādas. Arī dzīves nianses var būt dažādas, bet te ir doti divi ceļi, - nesavienojami kā zemes gali: svētība un lāsts, un trešā ceļa, vidusceļa nav. Šīs divas nesavienojamās lietas Mozus vārdos savietotas un noliktas blakus! Cilvēciski mēs saprotam gan vienu, gan otru, gan bardzību, gan laipnību, taču ne kopā, bet atsevišķi. Cilvēciski tas nav izskaidrojams un to nevajag skaidrot. Tā ir Dieva dabas, viņa rakstura atklāsme, kas allaž ir pāri cilvēka prātam un saprašanai, bet vienkārši runājot – tas ir viens un tas pats Dieva svētums, kas mūsu paklausības gadījumā pār mums nāk kā svētība, bet nepaklausības gadījumā pārvēršas par lāstu. Ir jāatceras, ka mīlestība nebūt neizslēdz, bet ietver dusmas. Cilvēkam tas viss tomēr vienmēr paliek mīkla. Kāds tad Dievs īsti ir - svēts, taisnīgs, principiāls, tāds kurš soda pilnīgi jebkuru grēku, pat apslēpto vai arī Dievs ir žēlastības, mīlestības un piedošanas Dievs, kas lēns dusmoties, bagāts laipnībā pret saviem ļaudīm? 85. psalmā atrodama kāda brīnišķīga rindiņa, kas sniedz mums atbildi: „Žēlastība tiksies ar patiesību, taisnība skūpstīs mieru.” Šāds vārdu salikums šķiet pārsteidzošs, jo žēlastība parasti mūsu prātā nesaistās ar patiesību. Mēs domājam, ka žēlastība ir tas, kas tiek saņemts par spīti patiesībai, par spīti reālajai situācijai. Arī taisnība parasti mūsu prātos nesaderas ar mieru, jo sirdsapziņas jūt vainu un taisnības izpratne parasti nenes vis mieru, bet nemieru. Tomēr psalms saka, ka Dieva žēlastība un patiesība sastopas un tie abi saderas kopā Dieva dabā tieši tāpat kā taisnība un miers. Mēs zinām arī to, kur Dieva principiālā taisnība un nepelnītā žēlastība satiekas, kur Dieva dusmas top remdētas un Dieva mīlestība izpaužas visā samierinošajā spēkā. Mēs zinām krustu, kur lāsts top pārvērsts par svētību!

Kā uzticīgs Dieva sludinātājs Mozus iezīmē jūdu tautai divus ceļus – svētības un lāsta ceļu. Viņš uzbur viņu acu priekšā gan dižas svētības, gan traģiska lāsta ainu. Mozus, protams, tautai novēl vislabāko un varētu domāt, ka viņš tai solīs: jūs būsit diženi, lieliski, spēcīgi, veiksmīgi! Jums viss izdosies! Taču nē! Skaudrā reālismā viņš saka: jums neizdosies, nāks lāsts un jūs zaudēsit zemi, iesiet gūstā, tomēr tas vēl nebūs viss. Kad pār tevi nāks svētība un lāsts, ko es lieku tev priekšā, un tu ņemsi to sev pie sirds tur starp visām tām tautām, kur tevi Kungs būs aizdzinis, un tu atgriezīsies pie Kunga un klausīsi Viņu itin visā, ko šodien tev pavēlu, - tu un tavi dēli - no visas savas sirds un visas savas dvēseles, tad Kungs ļaus taviem gūstekņiem atgriezties atpakaļ un apžēlos tevi no visām tām tautām, kur Kungs tevi izkaisījis. Kaut arī tu būtu aiztriekts līdz debesu malai, pat no turienes Kungs tevi pulcēs un no turienes tevi paņems. Kungs aizvedīs tevi uz to zemi, ko tavi tēvi iemantoja, un tu mantosi to, un Viņš būs dāsns pret tevi un darīs tevi lielāku par taviem tēviem. Kungs, Tavs Dievs, apgraizīs tavu sirdi un tavu pēcnācēju sirdis, lai tu mīlētu Dievu no visas savas sirds un visas dvēseles, lai tu paliktu dzīvs. Kungs liks, lai visi lāsti nāk pār taviem ienaidniekiem un tiem, kas nīst un vajā tevi. Un tu atkal klausīsi Kungu un pildīsi visus Viņa baušļus, ko es tev šodien pavēlu. Kungs darīs, ka gana labi ir visi tavi darbi un tavas miesas augļi, un tavu lopu augļi, un tavas zemes augļi, Kungs atkal ar prieku darīs tev labu, kā Viņš ar prieku darīja Saviem tēviem, - ja tu klausīsi Kungu, savu Dievu, un ievērosi visus Viņa baušļus un Viņa likumus, kas rakstīti šajā bauslības grāmatā, ja tu atgriezīsies pie Kunga no visas sirds un visas dvēseles. Jo šī bauslība, ko es tev šodien pavēlu, nav nepiepildāma un neiespējama, ne jau debesīs tā ir, ka tu teiktu: kurš mūsu dēļ uzkāps debesīs un paņems to mums, ka es to dzirdētu un varētu ievērot!? - un tā nav aiz jūras, ka tu teiktu: kurš mūsu dēļ šķērsos jūru un paņems to mums, ka es to dzirdētu un varētu ievērot!? - tās vārdi tev ir jo tuvu - tavā mutē un tavā sirdī, tikai pildi tos. Mozus neglaimo, bet saka, kā ir! Viņš paredz lāstu un trimdu! Cilvēku samaitātību viņš atmasko ar Dieva likumiem. Tie ir zināmi. Mēs labi zinām, kas jādara. Baušļi nav tālu debesīs, aiz jūras, bet mūsu mutēs un sirdīs. Mēs tos zinām, bet tik un tā nedarām! Kā cilvēku siržu pazinējs, Mozus atklāj cilvēka nespēju, samaitātību, necienību, vienā vārdā - grēcīgumu. Mozum nav ilūziju par bauslības iespējām. Bauslība tikai prasa, bet nedod spēku. Viņš zina, ka bauslība ir grēka un tam sekojoša lāsta atklājēja, bet viņš arī zina, ka bauslības skarbums sagatavo ceļu kam labākam. Bauslība ir tikai audzinātāja. Tā sagatavoja ceļu Kristum. Un viņš saka: Pēc manis nāks cits pravietis, viņam klausiet. Mozus arī pasaka, ko šis pravietis nesīs: Redzi, kaut arī tu būtu aiztriekts līdz debesu malai, pat no turienes Kungs tevi pulcēs un no turienes tevi paņems. Kungs aizvedīs tevi uz to zemi, ko tēvi iemantoja, un tu mantosi to, un Viņš būs dāsns pret tevi un darīs tevi lielāku par taviem tēviem. Kungs, Tavs Dievs, apgraizīs tavu sirdi un pēcnācēju sirdis, lai tu mīlētu Dievu no visas savas sirds un visas dvēseles, lai paliktu dzīvs.

Mozus runā par atgriešanos mājās; viņš saka, ka Dievs būs laipns un dāsns un zaudēto svētību dāvinās no jauna. Dievs arī “apgraizīs viņu neapgraizītās sirdis”. Tā jau ir jauna radīšana, jaunas sirdis, jaunais Gara cilvēks, kas piedzimis no augšienes, no Dieva. Caur Vecās Derības praviešiem Dievs sola: izņemt akmens sirdi un tās vietā dot dzīvu, padevīgu un labprātīgu sirdi, kas labprāt kalpo Dievam! Jēzus upura dēļ mūsu sirdis top patiesi apgraizītas, patiesi dzīvas. Kā tas notiek?

Kristus krusta uzvarā dzīvība un svētība ir ņēmusi virsroku pār lāstu un nāvi. Tādēļ mēs līdz ar Pāvilu varam sacīt: Kristus ir mūs atpircis no bauslības lāsta, pats mūsu labā kļūdams par lāstu. Visi briesmīgie lāsti, kas attiecas uz mums, - visas Dieva dusmas, ko ar saviem grēkiem esam krājuši, - viss bargais sods, ko esam pelnījuši, - to visu mūsu Pestītājs ir ņēmis uz sevi, uznesis pie krusta staba, nesis uz saviem  pleciem, - tā ka visas Dieva dusmas, viss lāsta smagums ir nācis pār viņu mūsu vietā! Tādēļ Pāvils var sacīt: Viņš ir mūs atpircis no bauslības lāsta, pats mūsu vietā kļūdams nolādēts. Šā lāsta dēļ lūza viņa sirds. Lāsts, Dieva dusmas viņu nogalināja. Bet nāvei nepiederēja pēdējais vārds. Kristus ciešanas un nāve salauza lāsta un nāves varu. Tās padarīja lāstu par svētību, piedošanu un apžēlošanu visiem cilvēkiem, un tas atklājās viņa augšāmcelšanā. Tāpēc Kristum ticīgie, Dieva tauta var priecīgi attiecināt Mozus svētības vārdus uz sevi un priekpilni dziedāt:  Tu būsi svētīts un paaugstināts: svētīts tu būsi pilsētā, svētīts uz lauka, svētīti būs visi augļi, bērni, raža; svētīgs tu būsi ienākdams un iziedams; naidnieks no tevis bēgs; tu būsi svēta tauta; Dievs pār tevi atvērs Savu dārgumu krātuvi, dos zemei lietu; Dievs darīs tevi par galvu, nevis asti; tu iesi tikai augšup nevis lejup - tāpēc nenovērsies ne pa labi, ne pa kreisi ne no viena vārda, ko tev šodien pavēlu. Kristieši zina, ka Tas Vārds, kurā savienoti kopā visi vārdi, kas tiek pavēlēti ir – Jēzus Kristus. Viņā Dievs dāvā svētību un prieku, bez viņa paliek vien Dieva dusmas, lāsts - izmisums un bezcerība. Tā lielā vaina, tas lielais posts, cerību zaudējums mūsu tautā ir noticis tādēļ, ka tā ir cerējusi un paļāvusies uz daudz ko, tikai ne uz to, uz ko vajadzēja paļauties – Jēzu Kristu. Kā vājprātīgo bars, kurus mašīnas kravas kastē ved uz Stravinska klīniku Mihaila Bulgākova “Meistarā un Margaritā”, mūsu tauta laiku pa laikam ieaurojas: “smaidīdama es grēkā grimšu kā ievas ziediņš atvarā.” Un.. nogrims arī, kā atvarā, purvā un muklājā. Ja tiem būtu bijis kaut tik daudz prāta, lai iedziļinātos šīs pašas trulās ziņģes vārdos, tad tie saprastu, ka grēks ir atvars, nāvi nesošs atvars, bet nesaprot jau, jo ir izvēlējušies lāsta ceļu, un Tas Kungs ir sitis tos ar aklumu, trakumu un stulbumu! Un nav gandrīz neviena, kurš to jēgpilni pateiktu. .Tomēr, tik liela ir Dieva žēlastība, ka tas vēl nav viss. Jēzū Kristū mums visiem joprojām ir dota cerība. Neceriet uz Saeimu, neceriet uz politiķiem, neceriet uz sabiedrotajiem! Par viņiem lūdziet Dievu! Turpretī cerību lieciet uz žēlsirdīgo Kungu Jēzu Kristu, jo tā ir vienīgā cerība, kas nepamet kaunā. Āmen