18. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus.  Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?”  Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis.  Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. – Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt. (Mt. 22: 24-36)

Atbildēdams uz farizeju un rakstu mācītāju izaicinošo jautājumu, Jēzus savelk kopā visus Dieva likumus vienā vārdā – mīlestība. Tas nav kāds vispārīgs, izplūdis emocionālā stāvokļa apzīmējums, bet šis vārds apraksta cilvēka esamības mērķi – līdzināties Dievam, kurš ir Mīlestība. Dievu mēs mīlam ar savu sirdi, dvēseli un prātu, turot viņu par pašu augstāko un svarīgāko Personu savā dzīvē; piesaucam viņu bēdās un slavējam priekos; uzticīgi klausāmies un mācāmies viņa vārdu. Īsi sakot, mēs viņu mīlam tādēļ, ka viņš mūs pirmais ir mīlējis, un mēs vēlamies būt viņam līdzīgi.

Savukārt, kad tiek sacīts, ka savus līdzcilvēkus mīlam kā sevi pašu, tas nav tik vienkārši saprotams, kā pirmajā brīdī šķiet. Mīlēt sevi izklausās vismaz nedaudz šizofrēniski, proti, kurš tad ir tas kurš mīl un kurš ir tas, kas tiek mīlēts? Mīlestība ir iespējama tikai starp personām un mīlestība ir noteiktas attiecības personu starpā. Turklāt, ja mīlēt Dievu šķiet pamatoti, jo viņš ir svēts un labs, tad mīlēt savu tuvāko nozīmē - mīlēt grēcinieku, kurš nereti dara mums pāri. Tomēr, nav iespējams mīlēt Dievu, ko neviens nav redzējis, ja netiek mīlēts tuvākais, kas ir acu priekšā. Patiesībā Kristus nesaka – mīli savu tuvāko, tāpat kā tu mīli sevi, bet gan mīli savu tuvāko, jo viņš ir tāds pats kā tu, proti, grēcinieks. Mēs visi esam grēcinieki, visi cilvēki. Neraugoties uz to, Dievs mīl mūs. Un arī mēs savu tuvāko mīlam, neraugoties uz to, ka viņš ir grēcinieks. Mīlot citus grēciniekus, mēs mīlam tādus cilvēkus, kādi esam paši. Nemīlot citus, - uzskatāmi parādām, ka arī paši neesam mīlami. Mīlēt savu tuvāko nenozīmē just pret viņu siltas, pacilātas jūtas, bet darīt to, ko vēlamies, lai citi darītu mums un nedarīt to, ko negribam, lai citi darītu mums. Šādā veidā Dievs sargā un uztur visu cilvēku sabiedrību, lai tie paklausībā Dievam mīlētu viens otru, dalītos rūpēs un panestu viens otra nastas. Tātad mīlēt nozīmē nevis just, bet darīt.

Mūsdienu cilvēkiem vārds „mīlestība” gandrīz bez izņēmumiem ir saistīts ar jūtām. Turpretī būtiskākā patiesība par Dievu ir nevis tā, ka Dievs ir persona ar noteiktām jūtām, bet viņš ir persona, kura dara noteiktas lietas. Mīlestība ir nevis tas, ko Dievs jūt, bet vispirms tas, ko viņš dara. Tas nozīmē, ka Dievs vienmēr rīkojas mīlestības vadīts. Viņa mīlestība ir nelokāma un tas atklāj to, kas ir Dievs – nelokāmi uzticīgs. Vispilnīgāk vārda mīlestība saturu redzam pie Kristus krusta – tā ir Dieva mīlestība uz mums, tas ir tas, ko viņš dara mūsu labā.

Ebreji lietoja īpašu vārdu, lai aprakstītu Dieva mīlestību – hesed, kurš nebija pazīstams apkārtējās tautās un ir grūti tulkojams mūsdienu valodās. Vecajā Derībā tas tika lietots samērā bieži, un viena no galvenajām domām, kas ietverta šajā vārdā bija tāda, ka ja uz cilvēku nevar pļauties, jo cilvēkam trūkst pastāvības, tad turpretī Dievs savā mīlestībā ir pilnīgi uzticams un pastāvīgs, viņš nemainās. Tas ir tā, kā tas pateikts 144. psalma 2. pantā: „Dievs ir mans mīlošais Dievs un mans cietoksnis, mans patvērums un mans glābējs, mans vairogs, pie kā es tveros.” Tādēļ ka Dievs ir pilnīgi uzticams, viņš ir drošs glābiņš un patvērums.

Mīlestība Bībeles izpratnē nenozīmē iecietību pret grēku, bet vienmēr ir saistīta ar patiesību. Savukārt “patiesība” Bībeles izpratnē nav tas pats, ko mēs parasti saucam par „objektīvu patiesību”. Drīzāk “patiesība” ir tas, kam tiek ticēts, un tas nosaka to, kas kāds ir un ko viņš dara. Patiess Bībeles izpratnē tātad nozīmē, ka sacītais un darītais ir pilnīgi uzticams. Turklāt pati persona, kas saka un dara ir tāda, uz ko var paļauties. Tādēļ Kristus, piemēram, saka – nezvēriet, bet pietiek ar jūsu “jā” vai “nē”. Sekojoši, ja pasaules Radītājs ir pilnīgi patiess visā, ko viņš saka un dara, un viņš kā persona ir pilnīgi patiess, nav liekuļots un neizliekas, tad neesam tālu no atziņas, ka viņa pasaulē ir lietas, kuras ir pilnīgi absolūtas, vienalga vai mums tas patīk vai nepatīk. Tas nozīmē to, ka patiesība ir Radītāja izpausme, jo viņš pats ir patiess. Bez šādas izpratnes vārds “patiesība” zaudē savu saturu. Ja nav Dieva, tad ir muļķīgi runāt par patiesību, tad viss ir relatīvs jeb nosacīts. Tātad “patiesība” kā jēdziens nāk no absolūti patiesas personas – Dieva. Piemēram, sakot – ES ESMU PATIESĪBA – Jēzus, protams, arī saka – ES ESMU DIEVS. Mūsdienu pasaule lielākoties vairs nepazīst vārdu “patiesība”, jo tā noliedz Dievu kā Radītāju. Piemēram, evolūcijas teorijas ietvaros “patiesības” nav un nevar būt. Tur valda pavisam citi principi, tādi kā izdzīvošana, piemērošanās utt. Turklāt tas nav kaut kas moderns, jauns, labs, zinātnisks, bet tā ir jau seno šumeru jeb seno laiku pagānu izpratne. Mūsdienu pasaule vienkārši grimst seno pagānu skepticismā un morālā haosā. Mums tādiem nevajadzētu būt, jo baznīca tiek saukta nevis par skeptiķiem, bet patiesības balstu.

Pēc rakstu mācītāja jautājuma par augstāko bausli Jēzus viņam uzdod pats savu jautājumu, un tas ir jautājums par Kristu jeb par to, kas Kristus īsti ir. Mēs varam to pārfrazēt kā jautājumu par Dieva godību un viņa labestību. Šajā sakarībā Bībelē ir atrodams kāds interesants dialogs starp Dievu un Mozu, kur Mozus jautā - vai viņš varētu redzēt Dieva godību? Dievs atbild, ka Mozus varēs redzēt nevis viņa godību, bet gan viņa labestību. Atšķirība starp šiem abiem vārdiem ir būtiska. Daudzi cer ieraudzīt un meklē Dieva godību, varenību, spēku, lai gan tas neko nedod. Tas var radīt kādu satraucošu garīgu piedzīvojumu vai pārdzīvojumu, bet tam nekad nebūs paliekoša vieta mūsu dzīvēs. Tā vietā, lai meklētu pārdzīvojumus un piedzīvojumus, Dievs mudina gūt ieskatu viņa raksturā. Lūk, tas ir tas, kas manīja Mozu un mainīs jebkuru cilvēku uz visiem laikiem. Īsti iepazīt Dievu iespējams tikai no viņa vārda. Tātad tas vispirms ir tieši saistīts ar Bībeles satura pareizu izpratni. Cilvēki bieži to neapzinās. Tiem šķiet, ka tā ir tikai tāda matu skaldīšana, strīdēšanās par vārdiem, bet pareizai Bībeles izpratnei ir ļoti liela nozīme. Piemēram, jūs varat atnākt uz baznīcu un dzirdēt emocionālu mācītāja runu; kaut kas tajā var aizkustināt jūsu dvēseli līdz asarām, un jūs ejat mājās ar brīnišķīga pārdzīvojuma sajūtu. Jūs pat neatceraties, kas jums ticis sacīts, bet sajūta ir pacilājoša, un… tas arī ir viss. Tiklīdz jūs piedzīvojat bēdas vai sastopaties ar dzīves grūtumiem, agrākais emocionālais pārdzīvojums jums vairs neko nedod. Tagad jums ir citas, pilnīgi pretējas emocijas. Jūs pat nevarat īsti atsaukt atmiņā agrāko pacilātību un jaunajā situācijā tā šķiet pilnīgi nevietā. Tā nevar jums neko vairs palīdzēt, un jūs pārņem pavisam citas emocijas – jūs jūtat, ka esat vīlušies Dievā un baznīcā. Turpretī, ja jūs baznīcā uzzināt kādu dziļu patiesību par Dievu, piemēram, to ka viņš jūs mīl ar mūžīgu mīlestību, ir pilnīgi uzticams un nekad nemaina savas domas par jums, tad šī atziņa būs dārgums, ko nesīsiet līdzi visur savā dzīvē un tā būs jums noderīga gan priekos, gan bēdās. Tādēļ ir svarīgi mācīties pazīt Dievu no viņa vārda, kas mums dots Rakstos jeb Bībelē.

Viena no dižajām Bībeles patiesībām, kas saistīta ar vārdu mīlestība ir tieši Dieva žēlsirdība un līdzcietība. Šo vārdu saturs ir - būt labvēlīgi noskaņotam pret kādu. Cilvēki bieži domā, ka viņi Dievam nepatīk un tiem kaut kā jāmēģina viņu pārliecināt - darīt tiem labu. Patiesībā, viss ir tieši otrādi! Dieva attieksme pret mums ir nemainīgi labvēlīga. Viņš negrib darīt un nekad nedarīs mums neko sliktu. Mums nav jācenšas viņu par to pārliecināt. Lūk, tas tad arī ir tas, ko Dievs toreiz sāka atklāt Mozum – pēc savas dabas, pēc savas būtības viņš ir līdzcietīgs, žēlsirdīgs, mīlošs un laipns. Dievs nesāk iepazīstināt Mozu ar savu svētumu un varenību. Viņš nesāk pat ar savu taisnīgumu, un viņš nesāk pat ar patiesību. Viņš sāk ar to, ka viņš ir līdzcietīgs un žēlsirdīgs. Tālāk viņš saka, ka viņš ir lēns dusmoties, ka viņš ir ļoti pacietīgs un uzticīgs. Dievs ir ļoti norūpējies, lai atklātu Mozum, ka viņš ir pilnīgi lojāls un pilnīgi uzticams un vienīgais iemesls tam ir viņa paša daba, tas, ka viņš vienmēr ir tāds, kāds viņš ir - Mīlestība.

Jēzus to vēlas iemācīt rakstu mācītājam – Dieva likums ir dots caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi caur Jēzu Kristu. Tā atrodama Dieva Dēla personā, kuru Dāvids, skatīdams gara acīm, sauca par savu Kungu, žēlsirdīgu, laipnu un piedodošu Personu, kura savā uzticībā tālu pārsniedz jebkuru cilvēku, pašu ķēniņu Dāvidu ieskaitot. Tas, ko Kristus vēlas iemācīt ir, ka Dieva mīlestība dara daudz vairāk, nekā kāds to varētu sagaidīt. Tā sniedzas tālu pāri visām likuma prasībām. Jau Vecajā Derībā ir daudzas vietas, kur tas atklājas skaidri, bet pilnībā īstenojas Kristū. Tikai bezgalīgā Dieva labestība, viņa rūpes par cilvēku un viņa žēlsirdība ļauj saprast to, ko viņš mūsu labā dara pie krusta. Viņš dod mums daudz vairāk laba, nekā mēs varētu cerēt un sagaidīt, un tas izriet no viņa mīlestības pilnās žēlsirdīgās dabas. Ja tas netiek saprasts, tad Dieva nāve pie krusta šķiet kaut kas nejēdzīgs un absurds.

Mīlestība vienmēr ir darbīga, un tā ir kaut kas tāds, kas tiek darīts citai personai. Tā nav kāda abstrakta īpašība, bet vienas personas – Dieva būtība. Tikpat nemainīga un paliekoša, mūžīga kā pats Dievs. Un to darīt – mīlēt viņš māca arī cilvēkiem. Tādēļ arī runājot par cilvēka mīlestību, jāsaka ka tas nav kāds nenoteikts iekšējs stāvoklis, kur cilvēks kaut ko jūt un ir pacilāts, bet tas ir tas, ko viņš dara; patiesībā, bieži dara par spīti tam - ko viņš jūt. Mīlestība nav jūtas un tā nav arī teorija. Tā ir Dieva būtības atspulgs viņa radībā, ko pēc grēkā krišanas bijām zaudējuši un ko tagad Kristus atjauno mūsos.

Tādēļ mēs, piemēram, neatradīsim Bībelē sistemātiski un abstrakti izklāstītu Dieva aprakstu. Par Dievu Bībele gandrīz vienmēr runā saistībā ar citām personām un ar viņa radību. Un viņa bezgalīgi uzticīgā, žēlsirdības pilnā mīlestība ir apraksts tam, kā viņš attiecas pret cilvēkiem un pārējo savu radību un kā viņš vēlas, lai cilvēki attiektos viens pret otru. Tā nav teorija vai abstraktu ideju sistēma. Dieva mīlestība ir darbīgs spēks cilvēku vidū, spēks no kura viņi nemaz nevar izvairīties. Mīlestību var noraidīt; to var noliegt, bet no sastapšanās ar to nevar izvairīties. Noraidot mīlestību, cilvēks patiesībā noraida visu esamību, tās saturu un jēgu. Turpretī uzticoties tai, tiek iegūtas Dieva bērna tiesības, proti, iespēja un tiesības sagaidīt no Dieva to, kas viņš ir un vēlas mums būt. Mūsu dzīvēs pienāk brīži, kad ārkārtīgi svarīgi kļūst tas, ka varam sacīt: „Kungs, es esmu derībā ar Tevi. Es esmu kristīts, es esmu ticīgs un man kā tavam bērnam ir zināmas tiesības.” Tas ir tas, ko evaņģēlijs mums māca darīt. Tā ir brīnišķīga lieta – būt derībā ar Dievu un sagaidīt, ka viņš darīs mums to, kas izriet no viņa mīlestības. Tas ir tas, ko mums māca pirmais bauslis – uzticēties Dievam, paļauties uz viņu.

Rakstu mācītāju un farizeju traģika slēpjas tur, ka viņi negribēja un nespēja uzticēties Dieva mīlestībai, kas atklājās Jēzū. Viņi vienkārši nevēlējās šādu Dievu, nevēlējās nekādas attiecības ar viņu, jo pagāniska domāšana bija sagrozījusi viņu prātus un tie vairs nepazina savu žēlsirdīgo derības Dievu. Diemžēl tas pats notiek arī ar daudziem kristiešiem. Atcerieties, - jūs nekad neuzzināsiet, ko Dieva mīlestība var darīt priekš jums, pirms jūs neuzticaties viņam.

Protams, uzticība kādam vienmēr ir saistīta ar risku. Mūsdienu cilvēks ir gatavs riskēt uzticoties zinātnei, pats sev, sava prāta spriedumiem, un viņš cenšas nodrošināt sevi, vismaz savu īso šīs zemes dzīvi, bet viņš vairs nav gatavs uzticēties Dievam. Tādēļ mūsdienu pasaulē mēs arī gandrīz vairs neredzam varonīgu, mīlestības pilnu pašaizliedzīgu rīcību. Tikai tie cilvēki, kas kaut ko patiesi zina par Dieva žēlsirdības pilno mīlestību ir tie, kas apzināti tiecas pāri savām spējām un saviem resursiem. Tas, kurš vienmēr turas pats savas drošības robežās, nekad neuzzinās vai Dievs patiesi tur savu mīlestības derību ar viņu. Tikai tad, kad paļāvībā uz Dievu jūs liekat uz spēles visu, jūs atklājat, ka viņš tur savu derību un vēl vairāk – viņš dara jums to, ko nespējat pat cerēt un saprast. Kad Pāvils savā vēstulē lieto šo frāzi, viņš paskaidro, ko nozīmē būt kopā ar Dievu. Tas nozīmē – piedzīvot Dieva mīlestību, piedzīvot to, ko nevar sagaidīt un ko nevar aptvert ar prātu kā kādu vispārīgu teoriju. Turpretī to var piedzīvot kopā ar Dievu, kā kaut ko negaidītu un necerētu, pāri pat vistrakākajiem sapņiem. Tas ir tas, ko Dievs dara ar cilvēkiem, radot tos no jauna pēc sava tēla un līdzības. Tas nebūt nenozīmē pārgalvību un izaicinošu rīcību, bet paļāvību uz Dievu savā aicinājumā. Kā Pāvils saka par Ābrahāmu: “Viņš ticēja cerībai, kad cerības nebija.” (Rom. 4: 18) Un tas nenozīmē fanātisku stūrgalvību un cilvēcisku apņēmību, bet uzticību Dievam.

Tas, kurš iedibina mīlestības pilnas attiecības ar cilvēku vienmēr ir pats Dievs. Neviens nestājas ar Dievu derības attiecībās pats pēc savas izvēles un iniciatīvas. Dievs pats vienmēr pirmais sniedz pats sevi un tikai tad aicina uz attiecībām. Tas ir tādēļ, ka viņš ir žēlastības, mūžīgas mīlestības, uzticības Dievs. Tas jāsaprot tā, ka Dieva mīlestība nav derības produkts, derības auglis. Drīzāk Dieva mīlestība un žēlastība ir iemesls tam, kādēļ viņš piedāvā mums derību, un kādēļ viņš paliks uzticīgs līdz pat rūgtajām beigām. Tā ir iespēja, ka cilvēks var arī atkrist no derības. Bet tas nekad nenotiek tādēļ, ka viņu pametis Dievs. Viņš nekad nepamet tos, kam ir derības saites ar viņu. Viņš var disciplinēt, pārmācīt, atraut savu vaigu, bet viņš nekad nepametīs. Drīzāk māte pametīs savu bērnu, nekā Dievs savējo. Ja cilvēks atkrīt no žēlastības, tā ir zīme, ka viņš to ir darījis apzināti un ar nolūku. Atkrišana nekad nav negadījums vai kaut kas tāds, kas notiek pret paša cilvēka gribu. Ja cilvēks ir atkritis, tad tas ir noticis tādēļ, ka viņš pats ir izdarījis lēcienu, pēc kura nenovēršami sekos kritiens. Tas ir prāta stāvoklis, iekšēja apņemšanās, kas izpaužas kā kurnēšana, neapmierinātība, nepateicība, un tā visa sekas ir virzīšanās prom no Kristus evaņģēlija. Kad redzam to parādāmies pie cilvēkiem, varam brīdināt, bet ir diezgan bezcerīgi ko mainīt. Mums beigu beigās atliek sacīt, kā Kristus sacīja Jūdasam – ko dari, to dari drīz. Ar pierunāšanu nekad nekas nav līdzēts. Kas ir gājējs, tas ies. To tad arī nozīmē rūgtās beigas.

Tomēr pat tad, kad tas notiek, arī tad Dieva mīlestība paliek. Viņš vienmēr paliek uzticīgs līdz galam. Viņa rokas vienmēr ir plaši atplestas. Viņš stāv un gaida mūs, lai apskautu. Nereti šķiet, ka Dieva sods ir neizbēgams, tomēr tūdaļ viņš atkal aicina, sauc un mudina uz nožēlu, atgriešanos un dedzīgi piedāvā piedošanu. Dievs dusmīgi saka – man tevi ir jāsoda, jāpārmāca, man kaut kas jādara ar tevi tavu grēku dēļ, bet viņš vēl nav pabeidzis savu sakāmo, kad viņa rokas jau ir plaši izplestas, lai līdzcietīgi un piedodoši apkamptu. Kādēļ tas ir tā? Tādēļ, ka viņš mīl mūs un nevēlas, lai kāds no mums ietu pazušanā. Viņš vēlas apkampt visus. Visus viņš aicina savos apkampienos un nevienu no savas radības viņš nevēlas atstumt. Tas ir tas, kas mums katram dziļi personiski tiek sacīts Kristībās – tas Kungs tevi pasargās īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu. Tas ir tas, ko Dievs caur pravieti saka katram no mums: “Ar mūžīgu mīlestību es mīlēju tevi, tādēļ bez mitas es žēloju tevi.” (Jer. 31:3) Kad mēs to piedzīvojam, mūsu dvēseles kļūst kā padzirdīts dārzs (31:12) Āmen.