19. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Tad Jēzus, iekāpis laivā, pārcēlās pāri un nonāca savā pilsētā. Un, redzi, tie atnesa pie viņa kādu paralizēto, kas gulēja gultā; un Jēzus, viņu ticību redzēdams, sacīja paralizētajam: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Tad kādi no rakstu mācītājiem pie sevis sacīja: “Šis zaimo.” Jēzus, viņu domas noprazdams, sacīja: “Kādēļ jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – sacīt: tev tavi grēki piedoti! – vai sacīt: celies un staigā! – Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” Un tas piecēlies gāja uz mājām. Ļaužu pūlis, to redzēdams, izbijās un slavēja Dievu, kas devis tādu varu cilvēkiem. (Mt. 9:1-8)

Paralizētais vīrs gadiem ilgi bija dzīvojis bezrūpīgu dzīvi, daudz nebēdādams par ticības lietām, tieši tāpat kā to dara daudzi mūsdienu cilvēki, kamēr tie ir veseli un stipri. Bet tad šo vīru ķēra trieka un viņš kļuva paralizēts. Tad viņš sāka domāt par savu dzīvi, tās jēgu un gaidāmo galu. Jo vairāk viņš domāja, jo vairāk apzinājās - cik bezdievīgi dzīvojis, un grēku nasta sāka spiest viņu arvien smagāk un smagāk. Nebija tā, ka viņš būtu atklāti grēkojis un darījis lielus, smagus noziegumus. Vienkārši viņa dzīve bija dažādu grēku un grēciņu pilna, gluži kā daudzu cilvēku dzīves mūsdienās. Un tad pēkšņi viņš sirdsapziņa atmodās, grēki rēgojās viņa acu priekšā un nelika mieru. Viņa dvēsele raudāja un ilgojās pēc piedošanas. Tad, kad draugi viņu atnesa pie Jēzus, Jēzus tūdaļ saprata, kas ir viņa galvenā vaina un nepieciešamība. Tā nebija slimā cilvēka paralīze, bet grēku nasta, kas nospieda viņa sirdi.

Kas tad ir grēks? Lai gan mūsdienu cilvēks šo vārdu vairs nesaprot un tas viņam nepatīk, ikvienam domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka kaut kas īsti kārtībā ar mums nav un neviens no mūsdienu pasaules piedāvātajiem skaidrojumiem neder, jo tie neko neizskaidro. Mūsu problēma nav izglītības trūkums, tukšs maks, sociāls netaisnīgums vai mūsu gēni. Iemesls tam ir pavisam vienkāršs - mēs neviens neesam upuri, bet mēs esam tie, kas par upuriem padara citus. Ļaunums neslēpjas kaut kur tur - pasaulē, ārpus mums, bet mūsos pašos. Vienkārši sakot, mēs esam vainīgi un mēs to labi zinām. Tas ir iedzimtais grēks, kas tur savā gūstā cilvēci. Grēks gan ir ļoti nepatīkams vārds mūsdienu cilvēkam un tas parasti tiek noraidīts un ignorēts. Ir viegli vainot visu citu – vidi, sabiedrību, bioloģiju, arī Dievu – bet patiesība ir un paliek, ja esam godīgi, mums to jāatzīst, ka iedragātais, salauztais, kritušais stāvoklis sākas ar mums pašiem, tas ir mūsos. Un mēs jūtamies vainīgi, jūtam sirdsapziņas sāpes, jo patiesi arī esam vainīgi. Tas ir arī tas, ko mums stāsta Bībele. Un tā saka, ka mēs nesam vienkārši sabojāti tādā nozīmē, kā sabojāties var mašīna, ko var atkal samērā vienkārši salabot. Ir tā, kā tiek dziedāts kādā reformācija laikam dziesmā: “Mūsu spēkā nekas nav paveicams, mūsu pazušana ir tuvu”. “Pašās elles liesmās mūsu grēki dzen iekšā.” Protams, ir tādi, kas līdzīgi Žanam Žakam Ruso ir gatavi stāties Dieva priekšā ar vārdiem: “Es biju labs cilvēks.” Bet nebija jau!

Varbūt mums vienkārši jāpiedod pašiem sev, kā daudzi mūsdienās saka? Labi, uz brīdi tā varam justies labāk, bet problēma ir tā, ka neesam taču grēkojuši pret sevi. Tieši otrādi, parasti vainas apziņa ir tieši par to, ka esam centušies panākt sev kaut ko labu, kādas privilēģijas, vieglāku dzīvi utt. Lietas būtība ir tā, ka mums jāatbrīvojas nevis no vainas apziņas, bet no pašas vainas, kas to rada. Tādēļ psihoterapija te nelīdzēs. Būtiskais nav tas vai jūtamies vai nejūtamies vainīgi, bet vai esam, vai neesam vainīgi. Un sirdsapziņa saka - esam. Tādēļ grēku piedošanai jānāk no tā, pret ko patiesi esam grēkojuši. Atbildīgi mēs esam nevis tikai likuma, bet tieši paša Likumdevēja priekšā. Piedošanai jānāk no viņa. Piemēram, likums nevar apžēlot noziedznieku, psihoterapeits nevar kādu izdabūt laukā no cietuma, bet valsts prezidents var. Visi šie piemēri ir nepilnīgi un grūti ir par to runāt, jo dabiski ir tas, ka cilvēks vienmēr mēģinās izvairīties no savas atbildības un atrunāties. Paštaisnība ir mūsu dabā, bet tā nepalīdz. - Neviens nav pilnīgs, katram sava uts, kļūdīties ir cilvēcīgi, beigu beigās es jau neesmu nekāds ļaundaris, bet šāda atruna nelīdz. Ir vajadzīgas stiprākas zāles. Turklāt jebkurā gadījumā pret šādām atrunām ir nopietni iebildumi. Jā, tu neesi ļaundaris, bet tu neesi arī Jēzus, un tava problēma ir tā, ka standarts, ar ko tiksi salīdzināts ir nevis ļaundaris, bet Jēzus. Uz šādiem svariem svērts, tu visticamāk daudz vairāk līdzinies ļaundarim, nekā Kristum. Tev protams, tā negribas domāt, bet tā tas diemžēl ir. Ja netici, lasi baušļus! Tie visi tevi aizsūtīs tur, par ko dzied reformācijas laika baznīca – pašās elles liesmās. Tas ir tas, kā lietas ir patiesībā, un tas nozīmē, ka mums visiem ir lielas nepatikšanās. Turklāt “visi” – šeit nav nekāds aizbildinājums, bet tieši otrādi – nepatikšanas ir lielas un attiecas uz visiem, uz katru personiski un izņēmumu nav. Un tieši mūsu dēļ, mūsu visu dēļ samaitāta ir arī dabas pasaule. Viss apkārtējais ir tieši tāds, kāds tas ir nevis evolūcijas, gēnu vai dabas likumu, bet mūsu pašu dēļ. Pasaule ir samaitāta tādēļ, ka samaitāti esam mēs - cilvēki. Mūsu ļaunums, mūsu vienaldzība, nežēlība, cietsirdība, iekāre, nodevība ir tā, kas padari pasauli par to, kas tā tagad ir. Grēks ir nepaklausība, un kad mēs nepaklausām, mēs arvien salaužam, iznīcinām kaut ko vērtīgu. Tieši tas notika ar cilvēku Paradīzes dārzā – nepaklausība salauza viņu pašu un viņam dāvāto pasauli. Tā bija nepaklausība, kas salauza pilnīgi visu – cilvēka attiecības ar Dievu, savstarpējās attiecības cilvēku starpā, cilvēka attiecības ar pārējo radību, pilnīgi visu. Ādama un Ievas dumpis mainīja visu:

Dieva līdzība tika zaudēta. Attiecības cilvēku starpā un cilvēka attiecības ar dabas pasauli - briesmīgas un draudzība ar Dievu pazaudēta. Cilvēka dvēsele kļuvusi morāli izkropļota un salauzta. Cilvēces parāds pret Dievu – neatmaksājams. Ar vienu darbību – nepaklausību pasaule pārvērtās līdz nepazīšanai, dzīvības vietā tajā ienāca nāve. Brīvības vietā cilvēks ieguva verdzību: vergošanu savai miesai un tās iekārēm un vergošanu velnam. Cilvēks bija nokļuvis ir velna nagos un spiests pildīt viņa tumšos nodomus. Savu laupījumu velns negrasās atlaist. Nāk jaunas paaudzes, bet tās visas dzimst nevis vairs pēc Dieva, bet kritušā Ādama līdzības. Dieva tēla vietā cilvēks tagad nes kritušā Ādama tēlu. Viņa dēļ visi ir dumpinieki, grēcinieki, parādnieki un vergi. Tie maldās kā avis bez gana, vienmēr gatavi uz nodevību un dumpošanos. Vecās Derības pravieša vārdiem sakot: „Visi ir nomaldījušies, visi kļuvuši samaitāti, nav neviena, kas dara labu, pilnīgi neviena.” Cilvēks, kurš sadumpojies pret universa Valdnieku ir pilnīgi samaitāts un pazudis. Tā visa dēļ Dievs taisnīgi ir dusmīgs, un cilvēkam tā ir ļoti slikta ziņa.

Formulējums “Dieva dusmas” cilvēkiem patīk vēl mazāk nekā vārds grēks. Tas šķiet pat atbaidošs. Protams, mums nav nekas pretī, ja citi cilvēki saņem pēc nopelniem, mēs pat ilgojamies pēc tā, bet pavisam citādi tas ir tad, kad pelnīto jāsaņem mums pašiem. Mēs esam tā apraduši paši ar sevi un savām vainām, iemācījušies visu izskaidrot un attaisnot, ka savu postu apzināmies tikai sekli un virspusēji. Kopumā ikviens sevi, līdzīgi kā Ruso, uzskata par normālu un diezgan labu cilvēku.

Bet kas īsti notiktu tad, ja šis “labais cilvēks” nokļūtu tāda tiesneša priekšā, kurš zina katru viņa dvēseles rosību, katru domu, vārdu un darbu? Tāds Tiesnesis ir un tas, ko viņš redz “labajā cilvēkā” ir – netikumības, egoisma, dumpīguma, stūrgalvības, krāpšanas un nepaklausības kalni. Lai mierinātu sevi, cilvēki ir izdomājuši Dievu, kurš ir mīlestība pēc viņu prāta, Dievu, kurš nekad nedusmojas, it kā mīlestība nevarētu dusmoties. Tas ir dieviņš, kurš piever acis uz to, kādi mēs patiesībā esam. Tomēr tas ir pašapmāns. Tas, ka Dievs ir labs, nozīmē, ka viņa mīlestība ir arī cieši saistīta ar patiesību un taisnīgumu. Piemēram, kad notiek kas ļauns, mēs tūdaļ piktojamies – kādēļ Dievs neiejaucas? Bet tad, kad ļauna darītāji esam mēs paši, mums nebūt nešķiet, ka Dievam vajadzētu iejaukties. Redziet, Dieva labestībai ir vairākas izpausmes. Tas pats Dieva būtības svētums, kas liek Dievam mīlēt, liek viņam būt arī taisnīgam. Dievs ir caur cauri patiess un labs, un jebkura netaisnība viņam riebj. Vai gan viņš varētu ienīst ļauno, bet ignorēt tos, kas nemitīgi dara ļaunu? Taisnīgums nozīmē – piemērotu sodu. Ja soda nav, tad nav arī taisnīguma.

Atcerieties, ka Dieva mērķis, kādēļ viņš radīja cilvēku bija sadraudzība, draudzība un kopība ar cilvēku. Bet kā lai Dievs draudzējas ar tādu cilvēku, kurš viņu nemitīgi un apzināti apvaino? Patiesi, Dieva dusmas nav kaut kas tāds, par ko cilvēks labprāt vēlas domāt un runāt, bet tas maz ko palīdz, ņemot vērā lietas nopietnību. – Orkāns, zemestrīce, vulkāna izvirdums, cunami un pati nāve ir parādības, kas mums ļauj ieraudzīt lietu patieso stāvokli. Dievs savās dusmās ir baismīgs, šaušalīgs un briesmīgs! Viņš redz visu un zina visu. Viņš zina pilnīgi visu par mums, un tā mums nebūt nav laba ziņa.

Grēks, vaina, pārkāpums, nelikumība ir jāatlīdzina. Cilvēkam ir jāmaksā, jāmaksā par savu grēku, bet ar ko maksāt viņam nav. Viņš pats ir ubags. Cilvēkam ir jābūt brīvam, bet viņš ir vergs, un vergs nevar atbrīvot sevi. Tas, kas cilvēkam ir gaužām nepieciešams ir glābējs. Turklāt viņam vajadzīgs tāds glābējs, kurš pats nevienam neko nav parādā, un kurš pats nav neviena paverdzināts. Dievs ir tāds – viņš ir pilnīgi brīvs, nevienam nav neko parādā, bet tas arī nozīmē, ka neviens cilvēks nepelna viņa piedošanu. Šķiet, ka visas cerības līdz ar to ir gaisušas – vienīgais, kurš spētu mūs glābt ir dusmās kaistošs Soģis. Atliek tikai gaidīt taisnīgu tiesu. Tā ir aprakstīta Bībeles beigu daļā.

Tur tiek atvērtas divas dažādas grāmatas. Vienā ir rakstīts pilnīgi viss par katru cilvēku, par katru viņa grēku pret Dievu. Neviena lieta nav palikusi nepamanīta, visas ir fiksētas un tiesas dienā tiks publiski atklātas. Tur ir rakstītas arī visas tās lietas, kuras esi sacījis, darījis, domājis, un par kurām tu vēlētos, kaut neviens nekad neko par to neuzzinātu. Tās visas tur ir rakstītas, un par tām ir jāatbild. Šī grāmata ir parādraksts. Tajā ir rakstīts viss, ko esi parādā Dievam. Vienam cilvēkam šīs saraksts varbūt būs garāks, citam īsāks, bet katram pietiekoši garš, lai saņemtu to, ko vēsta grāmatas nosaukums – Nāves grāmata. Tajā ir visi mūsu grēki. Vēlēšanās aizmirsties un dzīves jaukās puses ļauj mums par to kādu laiku nedomāt, bet tad kādu dienu grāmata tiks atvērta un vainīgie tiks iemesti uguns jūrā. Tā ir briesmīga aina, un ir labi, ja no tās bīstamies, jo briesmas ir ļoti patiesas un reālas. Visi tiks tiesāti pēc tā, ko tie darījuši, un visi tiks atzīti par vainīgiem, bez izņēmuma.

Cilvēks tika radīts, lai būtu laimīgs kopā ar Dievu, un bez Dieva viņam nebūs ne kripatiņas laimes vai kaut kā laba. Tā būs bezgalīga agonija, mūžīgas ciešanas jeb elle. Viss, pēc kā cilvēks tad ilgosies būs – kaut tas reiz beigtos, bet tas nebeigsies nekad. Elle jeb uguns jūra ir mūžīgu moku vieta. Var diskutēt par to vai tās ir tikai garīgas vai arī fiziskas mokas, vai arī abi divi, bet tās būs reālas un briesmīgas mokas, patiesas šausmas. Un pats briesmīgākais ir tas, ka uguns jūra ir mūžīga, elle ar tās mokām nekad nebeidzas, nekad. Viss šajā pasaulē beidzas. Beidzas prieki un beidzas bēdas, bet mūžība nebeidzas nekad. To ir grūti saprast, jo mēs dzīvojam laikā un spējam iedomāties ilgu laiku, bet ne laika neesamību. Mūsu prāts spēj domāt par nākotni un tālākais punkts ir dzīves beigas. Bet mūžība ir kaut pilnīgi cits. Tur nekas nebeidzas un pats tālākais, ko spējam iedomāties ir tikai sākums, bet beigu nav. Kad domājam par to, pārņem kaut kas līdzīgs panikai, jo prāts nespēj to aptvert. Tas ir tā, kā krist no augsta torņa, krist un krist bez apstājas un nekad nenokrist. Kad kaut ko tādu iedomājamies, kļūst baismīgi, bet kā jau tika sacīts lietas ir vēl sliktākas. Ellē neviens nekritīs, bet cietīs, degs uguns jūrā mūžīgi. Tur tārps un dedzinošā ciešanu uguns nerimst. Šie Jēzus vārdi, protams, ir līdzība, metafora, bet tie stāsta par kaut ko patiesi reālu. Tad, kad elles moku pārņemtais ar savām asarām būs piepildījis visas pasaules upes, tad ciešanas vēl nebūs pat īsti sākušās. Elle ir kaut kas tam līdzīgs. No tās nav glābiņa. Nekad, neviens no tās neizbēgs, bet nevarēs arī iznīkt, izzust, nomirt, pārstāt eksistēt. Ciešanu pulkstenis nekad nepārstās tikšķēt, patiesībā tas nekad netiks tālāk par pašu sākumu. To dzirdot, rodas iebildumi – kā tad tas savienojams ar Dievu, kurš ir mīlestība?

Redziet, tas nav īsti pareizs jautājums, jo elle nav Dieva mīlestības rādītājs. Elle ir viņa taisnīguma rādītājs. Viņa mīlestība ir piedāvājums tikt izglābtam no elles, ko daudzi noraida. Mīlestību var atraidīt, bet neviens nekad nevarēs noraidīt Dieva taisnīgumu. Dievs patiesi ir mīlestība, bet tas nav tas pats, kas sacīt - mīlestība ir Dievs. Tās ir divas dažādas lietas. Par mīlestību abstrakti varam domāt bez tādām lietām kā patiesība un taisnīgums, par Dievu tā domāt nevar. Dieva mīlestība vienmēr iet kopā ar patiesību un taisnīgumu. Tikai tādēļ varam sacīt, ka Dievs ir labs. Ja viņš neienīstu melus un netaisnību un nesodītu tos, viņš nebūtu ne mīlestība, nedz labs. Ja jūs domājat, ka mīlošs Dievs nevar nevienu aizsūtīt uz elli, jūs ļoti alojaties. Tieši tādēļ, ka viņš ir mīlestība, viņš to darīs, tas ir, sodīs ļauno, melus un nepatiesību.

Nav briesmīgākas nastas un lielāku sāpju, kā dvēseles sāpes un bailes no Dieva soda. Tādēļ minētās reformācijas dziesmas nākošā rindiņa skan apmēram tā: Dvēselei kur aizbēgt būs? Kas mūs aizstāvēs, stāsies mūsu priekšā kā vairogs pret elles uguni? Par laimi mums tās nav stāsta beigas, bet gan tikai sākums. Cauri tumsai spīd Dieva apsolījuma gaisma. Velns ir radījis postu, iegrūdis cilvēci bezdibenī, bet no sievas nāks kāds, kurš satrieks velna varu. Tā kā cilvēks ir pazudis, bezpalīdzīgs un pasaule bezcerīgi samaitāta, Dievs pats parādās uz pasaules skatuves, lai uzsāktu glābšanas operāciju. Vienā vārdā to sauc – Jēzus.

Viņš ir nācis šajā pasaulē, lai atbrīvotu cilvēci no grēka važām, lai glābtu no šķietami neglābjamā. Viņš darīja tieši to, ko Vecās Derības Raksti bija solījuši - ņēma, sūtīja grēkus prom tiktāl, cik austrumi ir no rietumiem, gremdēja to pašā jūras dibenā, izklīdināja kā mākoņus, pilnībā izdzēsa apsūdzības rakstu, tā kā pēdējā tiesas dienā neviens grēks nebija vairs atrodams. Pēc savas augšāmcelšanās Jēzus deva savai baznīcai galveno, lielo un diženo uzdevumu – piedot grēkus. Un tas arī ir viss, kas baznīca ir – grēku piedošana, miers ar Dievu, glābiņš no elles un nāves, mūžīga priekpilna dzīve kopā ar Dievu jaunā pasaulē.

Rakstu mācītāji un farizeji, līdzīgi kā daudzi cilvēki mūsdienās, tam neticēja. Viņi sacīja – tie ir tikai vārdi, tukši vārdi. Vēl vairāk – Jēzus zaimo Dievu, kam vienīgajam ir vara piedot grēkus! Tā kā jautājums ir ļoti svarīgs un tā ir atkarīgs viss, tad Jēzus sniedz acīmredzamu pierādījumu – tāpat kā viņš atņem un sūta prom grēkus, tāpat viņš atņem paralizētā slimību un sūta viņu uz mājām. Tas ir uzskatāms, acīmredzams pierādījums tam, ka Jēzum ir vara piedot grēkus un šo varu lietot viņš tagad ir uzticējis baznīcai – kam jūs grēkus piedosi, tiem tie būs piedoti.

Jēzus nebija parasts cilvēka, kura vārdus varētu uzskatīt par zaimojošiem, bet viņš bija paša Dieva Dēls, dzimis un pasaulē nācis, lai glābtu cilvēci no grēka varas. Ar savu krusta nāvi viņš samaksāja par visu cilvēku grēkiem, arī taviem un maniem, tā iznīcinot grēka pazudinošo varu. Tāpat kā toreiz viņš piedeva grēkus, tā tagad viņš to dara ar savu mācekļu, savas baznīcas starpniecību – Kristībās, grēku atlaišanā, Vakarēdienā un sludinātā evaņģēlija vārdā. Īsi sakot, grēku piedošana ir Amnestijas raksts Lielajā Dieva tiesā. Tā ir amnestija, kas glābj un atbrīvo vainīgo no pelnīta soda.

Grēku piedošana maina cilvēka dzīvi līdz nepazīšanai. Paralizētais vīrs tagad varēja staigāt kopā ar Dievu, savā sirdī nesot mieru un prieku. Viņa dvēseli vairs nespieda nasta un tā priekā līksmoja un gavilēja. Katrs rīts tagad bija spožs un brīnišķīgs; katrs vakars mierpilns, piedošanas gaismas apmirdzēts. Un pat tad, kad pienāca nāves stunda, tā bija debesu gaismas apmirdzēta. Nebija nekādu baiļu no Dieva tiesas un soda, jo Jēzus vārdā grēki bija atlaisti. To vairs nebija! Tagad gaidīja tikai priekpilna, mūžīga dzīve jaunā pasaulē kopā ar savu mīļo Dievu. Āmen.