21. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Jēzus pats gan bija apliecinājis, ka pravietis savā tēvu zemē nav cieņā.  Kad nu viņš atnāca uz Galileju, tad galilejieši viņu uzņēma, jo tie bija redzējuši visu, ko viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis, jo arī viņi bija bijuši svētkos.  Tad Jēzus atkal nāca Galilejas Kānā, kur viņš ūdeni bija pārvērtis vīnā. Un bija kāds ķēniņa galminieks, kuram Kapernaumā bija slims dēls. Izdzirdis, ka Jēzus ir atnācis no Jūdejas uz Galileju, tas nāca pie viņa un lūdza, lai viņš noietu un dziedinātu viņa dēlu, kas bija pie miršanas. Tad Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Ķēniņa galminieks viņam sacīja: “Kungs, nāc, pirms mans dēls mirst!” Jēzus tam sacīja: “Ej, tavs dēls ir dzīvs!” Cilvēks noticēja vārdiem, ko sacīja Jēzus, un aizgāja. Viņam vēl ejot, pretī nāca viņa kalpi un tam pavēstīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Tad viņš tiem vaicāja, kurā brīdī dēlam kļuvis labāk. Tie viņam sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” Tad tēvs saprata, ka tas noticis brīdī, kad Jēzus viņam sacīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Un viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams. Šī bija jau otrā zīme, ko Jēzus darīja, no Jūdejas atnācis Galilejā. (Jņ. 4: 43-54)

Netālu no Kānām, kur Jēzus pirms neilga laika bija kāzās pārvērtis ūdeni vīnā, dzīvoja kāds Hēroda Lielā dēla Agripas galma vīrs. Viņa dēls bija slims. Ziņas par Jēzus atgriešanos Kānā bija ātri sasniegušas augstmaņa namu, un galma vīrs nekavējoties dodas pie Jēzus un lūdz, lai viņš nāk un dziedina viņa dēlu, kas ir tuvu nāvei. Vajadzība ir neatliekama, citas palīdzības nav un tas arī ir iemesls, kādēļ šis augstmanis uzmeklē Jēzu. Bailes un cerība mijas lūdzošajā vīrā, kurš labi apzinās, ka tikai brīnums var glābt viņa mirstošo dēlu. Jēzus atbilde sākotnēji ir noraidoša: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, jūs neticat.” Jēzus iekļauj galminieku pēc brīnumiem alkstošajā ļaužu pulkā, kas nemitīgi pulcējās ap viņu.

Arī mūsdienās cilvēku alkas pēc brīnumiem nav reta parādība. Tiek meklētas un apstaigātas dažādas vietas, ļaudis dodas pat tālos ceļojumos, lai nokļūtu tur, kur šķiet ir notikuši brīnumi. Tie parasti saistās vai nu ar dziedināšanu vai kādām neparastām parādībām. Tas liecina par mums visiem piemītošo kopīgo slimību, proti, tiek meklēta vai nu kāda neparasta pieredze vai arī iekšējs pārdzīvojumu. Tā ir ietekme no mūsdienu psiholoģijas un ietekme no mūsdienu eksperimentālās, pieredzē balstītās zinātnes. Cilvēki praktiski uzskata, ka reāls un nozīmīgs ir tikai vai nu iekšējs pārdzīvojums, vai arī kāda redzama un taustāma, eksperimentāli pārbaudāma lieta. Tādēļ psiholoģiski noskaņotākie meklē iekšējus pārdzīvojumus, pārējie kaut ko, ko var redzēt un aptaustīt, iebāzt mutē vai pagatavot jaunu tehnoloģiju. Pastāv arī pārliecība, ka patiess ir tas, kas ir pierādāms un par pierādījumiem kalpo vai nu iekšējie pārdzīvojumi vai ar maņām un tehnoloģijām eksperimentāli konstatējamas lietas. Tas noved vai nu pie neirotiskas arvien jaunu un jaunu pārdzīvojumu meklēšanas, vai arī pie ļoti piezemēta pasaules uzskata – materiālisma. Dziļākā problēma tajā visā ir tā, ka iekšējie pārdzīvojumi ir gaistoši, tie sajūsmina uz mirkli, bet neko neizskaidro un nepasaka par šo dzīvi kopumā. Līdzīgi ir materiālām lietām un fiziskām norisēm. Tās neko nespēj izskaidrot, bet pašas ir izskaidrojamas. Tās nespēj pateikt to, kas ir labs un kas slikts, izskaidrot cilvēka esamības jēgu un mērķi. Tas nenozīmē, ka cilvēka iekšējiem pārdzīvojumiem nav nekādas nozīmes mūsu dzīvē, nedz arī to, ka nekādas nozīmes nav materiālajai pasaulei un tās norisēm, bet cilvēkam ir nepieciešams kaut kas vairāk. Cilvēks ir kaut kas vairāk par materiālu būtni un tādēļ tas nedzīvo tikai no maizes vien, bet viņam ir vajadzīgs Dieva vārds. Balstoties tikai savos pārdzīvojumos, sajūtās un maņās, nonākam pie pilnīgas zināšanu, dzīves jēgas un morāles zaudēšanas.

Lai paskaidrotu, kā mūsdienu cilvēks tiktāl nonāca, būtu nepieciešams pagarš stāsts, kam šeit nav ne laika, ne vietas, bet mēs redzam, ka līdzīgas vēlmes cilvēkiem piemitušas jau Jēzus dzīves laikā un tas liecina, kā tās ir iedzimtā grēka izpausmes – cilvēkam ir nepārvarama tieksme noraidīt vārdu un sākt nodarboties tikai ar pārdzīvojumu meklēšanu vai praktiskām materiālām lietām, zaudējot dzīves pamatu – Dieva Vārdu. Tagad cilvēkam visu vajag redzēt un paprovēt – vēl un vēl, kaut ko jaunu, lai gan tas viss beigu beigās nes tikai vilšanos, bezcerību un nāvi. Ar to visu lielā mērā diemžēl slimo arī mūsdienu kristieši. Jēzus pārmetums jūdu augstmanim varētu tikt pavisam droši attiecināts arī uz ikvienu no mums. Tas ir pārmetums nevis par lūgumu pēc palīdzības, bet par virspusējo ticību, kas uzturama tikai ar brīnumu un zīmju palīdzību, kuras atkal un atkal tiktu pieprasītas no jauna, nevis vestu pie ticības Jēzum un viņa sacītajam. Ja es nebūtu veicis brīnumus,- Jēzus saka - jums nebūtu nekādas intereses par mani, jūs man neticētu. Jēzus nenoraida galminieka virspusējo ticību, bet saka, ka ar to vien vēl nepietiek. Viņš aicina uz patiesu ticību – jums vajadzētu mazāk domāt par brīnumiem un vairāk domāt par mani. Jēzus ir ļoti nopietns šajā jautājumā un nevēlas, lai tiktu pārprasts. Viņš vēlas dāvināt galminiekam ne tikai viņa dēla fizisko dzīvību, bet arī ticību un līdz ar to mūžīgo dzīvību. Tas pats sakāms arī attiecībā uz mums.

Kā lasām evaņģēlijā, galminieks nav noskaņots uz diskusijām par viņa ticību. Viņš zina, ko viņam vajag, un viņš tic, ka Jēzus ir vienīgais, kas viņam spēs palīdzēt. Te mēs jau redzam pirmās ticības pazīmes. Dievs bieži izmanto mūsu vajadzības, lai dzītu mūs meklēt un atrast daudz vairāk par to, kas mums šķiet vajadzīgs. Galminieks turpina pazemīgi lūgt, un viņš uzrunā Jēzu vārdā Kungs. Viņa lūgums ir arī ļoti sirsnīgs – pirms mans bērniņš mirst. Viņš dara to pašu, ko darām mēs grūtos brīžos.

Atbildot uz galminieka lūgumu, Jēzus tam sacīja: “Ej, tavs dēls ir dzīvs!”

Jēzus tūdaļ parāda, kas īsti viņš ir. Viņam nekur nav jāiet, galminiekiem nav vairs jādomā ne par ko, kā tikai jāiet mājās, lai redzētu, ka viņa dēls ir dzīvs. Dziedinošais, glābjošais Jēzus spēks slēpjas viņa dievišķajā autoritātē. Viņam pietiek tikai ar viņa vārdu, lai sacītais piepildītos. „Ej, tavs dēls ir dzīvs”, un ne vārda vairāk. Ar šiem dažiem vārdiem Jēzus pārvērš nāvi, kura grasās beigt dzīvi, dzīvībā, kas turpinās un turpinās, un turpinās. Ar to pietiek! Pietiek ar Jēzus vārdiem „dēls ir dzīvs”, lai nāve atkāptos un galminieka sirdī iedegtos spoža ticības liesma. Evaņģēlists saka: Cilvēks noticēja vārdiem, ko sacīja Jēzus, un aizgāja. Lūk, tā ir ticība, kura saprot, kas Jēzus īsti ir. Viņš nav kāds parasts brīnumdaris, dziednieks, bet vīrs, kura vārda priekšā atkāpjas pat nāve. Un tas ir arī tas, kas interesē galminieku - viņa dēla dzīvība. Galminiekam nav svarīgi ne viņa iekšējie pārdzīvojumi, nedz materiālās pasaules norises, tas viss šajā brīdī šķiet tāls un nevajadzīgs. Ar Jēzus vārdiem sirdī galminieks dodas mājup uz Kapernaumu no Kānām, kur Jēzus vēl nesen bija līdzi dalījies cilvēku priekos kāzās, apdāvinājis kāzu viesus ar vīnu un savus mācekļus ar ticību. Pirmais darbs – ūdens pārvēršana vīnā bija pamats, bet šis otrais ceļ celtni tālāk. Ja pirmais brīnumdarbs norādīja uz vecās dzīvības pārvēršanu jaunā, tad otrais bija dzīvības izraušana no nāves važām. Un galma vīram nenācās gaidīt pat tik ilgi, līdz tas sasniedza savas mājas, lai pārliecinātos, cik uzticami Jēzus vārdi ir. Mūsu pārdzīvojumi ir gaistoši, debesis un zeme, visa materiālā pasaule reiz zudīs, kapā neko līdzi nepaņemsim, bet Jēzus vārdi paliks ar mums vienmēr, tie nezudīs nekad.

Viņam vēl ejot, pretī nāca viņa kalpi un tam pavēstīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Tad viņš tiem vaicāja, kurā brīdī dēlam kļuvis labāk. Tie viņam sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.”

Tiklīdz ar bērnu notika brīnumainās pārmaiņas un nāve atkāpās, ģimene sūtīja kalpus uzmeklēt galminieku, lai pastāstītu viņam negaidītos, bet ļoti priecīgos jaunumus. Sastapuši galminieku, viņi atkārto Jēzus vārdus: „Tavs dēls ir dzīvs!” Apvaicājies par laiku, kad tas notika, galminieks uzzina, ka iepriekšējā dienā ap septiņiem drudzis pēkšņi pilnīgi mitējies. Tad tēvs saprata, ka tas noticis brīdī, kad Jēzus viņam sacīja: “Tavs dēls ir dzīvs!” Un viņš kļuva ticīgs pats un viss viņa nams. Uzticēšanās Jēzus vārdam neliek vilties un ved pie glābjošas ticības. Kopā ar galma vīru pie ticības nāk arī visa viņa ģimene un pārējā saime.

Šī bija jau otrā zīme, ko Jēzus darīja, no Jūdejas atnācis Galilejā.

Pat savās mājās Jēzum ir jāsaduras ar tumsu, kas tagad aptver viņa radīto pasauli. Viņa gaisma nav domāta lai parādītu kontrastu, atšķirību, viņa pārākumu, bet lai pasludinātu tumsā grimstošajai pasaulei – ka viņš ir ceļš, patiesība un dzīvība. Tieši dzīvība ir šīs dienas teksta galvenā tēma.

Sastopoties ar izmisušo, mirstošā dēla tēvu, Jēzus ne tikai norāj virspusējo ticību, bet ar savu rīcību viņš atklāj arī to, kāda ir patiesas ticības daba. Un tas mudina arī mūs pārbaudīt savu ticību – vai mēs alkstam pēc neparastiem pārdzīvojumiem, reliģiskiem piedzīvojumiem, vai kārojam iegūt kaut ko virspusēju un seklu – kādu mantu vai lietu vai prieciņu, vai arī mūs vada uzticība Jēzus Vārdam? Vai viņa vārds ir tas, kas dod saturu, jēgu un piepildījumu mūsu dzīvei.

Jēzus vārdi, ka pravietis netiek cienīts savās mājās, atklāj cilvēkam piemītošu problēmu – nespēju redzēt pāri, vairāk augstāk par sevi. Tādēļ tās reliģijas, kas mudina cilvēku iedziļināties sevī, meklēt Dievu savā sirdī utt, neglābj, bet grūž cilvēku arvien dziļāk postā. Tur kur cilvēks ir visu lietu mērs, viņš spēj mērīt tikai to, kas ir zem viņa, un pat šie viņa mērījumi parasti ir slikti motivēti. Visu cilvēka kļūdu vidū izceļas viena – nespēja pieļaut, ka mūsu spriedumi un rīcība nav paši pareizākie un paši labākie. Mēs domājam, ka mūsu miesai ir jāreaģē uz ārējās pasaules kairinājumiem, un prāts ir domāts tikai tam, lai palīdzētu piepildīt miesas iegribas. Tādējādi pasaule, kurā mēs dzīvojam tiek veidota un līdz ar to arī ierobežota ar mūsu viedokļiem, mūsu iztēli un kas visbīstamāk – ar mūsu vēlmēm un vajadzībām. Un tā nav tikai pasaule, kuru radām paši, iluzora šķietamības pasaule, bet tā ir arī mūsu domāšana par Dievu. Tas, ko daudzi Jēzus laikabiedri redzēja viņā, bija ne tas, kas Jēzus patiesība bija, bet tas, kuru viņi savtīgi vēlējās, lai viņš būtu – viņu iegribu, vēlmju, un vajadzību piepildījums. Tie atzina, ka tiem trūkst dažas lietas, - un kam gan netrūkst? – bet vienlaicīgi viņi uzskatīja sevi par veseliem, par dzīviem, lai gan patiesībā bija jau miruši. Viņi uzskatīja sevi par gudriem, lai gan patiesībā bija muļķi. Šā iemesla dēļ Jēzus runā nevis tieši uz galminieku, kurš meklē palīdzību, bet uz visiem apkārtējiem. Viņš uz brīdi ignorē izmisušā tēva rūpes par savu mirstošo dēlu un tā vietā runā par sava Tēva rūpēm par mirstošo cilvēci.

Šīs dienas teksts un īpaši Jēzus vārdi mudina mūs būt paškritiskiem, zinot ka tas, kas šķiet dabisks un acīmredzams patiesībā ir tikai daļējas, ierobežotas, nepilnīgas zināšanas (1 Kor. 13:12). Pirms galma vīrs stādījās Jēzus priekšā, Dievs viņu jau pazina un pazina pilnīgi. Viņš zināja arī to, kas šim vīram nepieciešams visvairāk. Un tā tas ir arī ar mums. Tādēļ iesim pie Jēzus viņa vārdos un sakramentā, un ļausim viņam izskaidrot to, kā mēs patiesi varētu pazīt viņu un viņa atklāto Tēvu. Brīnumainais Dievs, kas dara zīmes un brīnumus ir Dievs, kurš iepazīstams tikai caur Jēzu; tā, kā viņš nāk pie mums savā vārdā un dievišķajos Noslēpumos. Jēzus norāja nevis vāju ticību, bet tādu ticību, ka paļaujas uz nepareizām lietām. Tā ir ticība, kas ir nepareizi orientēta. Ticība, kas vēlas piedzīvot Dieva darbus pēc saviem priekšstatiem un sava prāta. Tā vietā mums jāpaliek pie atklāsmē dāvātas ticības.

Varbūt mūsu ticība vēlas ticēt “dievam”, no kura mēs gūstam to, ko uzskatām par labu, par baudu? Vai arī mūsu ticība ir ticība Dievam, kurā mūsu bauda un labpatika ir pilnībā noteikta un iedibināta no jauna; tā, ka mūsu sirdis sāk ielīksmot pavisam citas lietas, nekā tas bijis agrāk – nevis pasaule, acu un miesas kārības, bet pats Dievs. Dievs ir Brīnums un tādēļ pielūgsim viņu nevis to brīnumu dēļ, kurus viņš spēj veikt, bet tā Brīnuma dēļ, kas viņš ir pats. Tas ir Dievs, kurš ir mūsu pielūgsmes vērts pat tad kad nav nekādu brīnumu un zīmju un pat tad, kad mūsu lūgumi paliek neatbildēti. Pat tad viņš ir un paliek mūsu Dievs, mūsu patiesais Brīnums un Zīme, ko pielūdzam godbijībā un pazemībā.

Atbildot uz galminieka lūgumu, mūžīgais Vārds deva “tikai” vienu pierādījumu - savu vārdu. Tur nebija ne eņģeļi, nedz degoši ērkšķu krūmi, ne uguns stabs debesīs, ne brīnumaina zvaigzne virs dēla gultas, kas vadītu viņu uz mājām – tikai mūžīgā Vārda dots vārds. Un galminieks uzticējās tam. Viņš vairs neprasīja neko citu, bet no visas sirds pieķērās Jēzus sacītajiem vārdiem. Un tas ir arī mūsu aicinājums – ticēt tam, kas Jēzus ir un tam, ko viņš ir paveicis un paveiks mūsu labā. Un ja mums ir šāda ticība, paļāvības pilna uzticība, tad mēs varam iet, nesot savā sirdī dzīvības vārdus. Jēzus ir dzīvības radītājs un viņš ir nācis pasaulē, lai to atjaunotu pilnībā. Viņš pats ir Dzīvība, dzīvības avots un dzīve un dzīvība ir balstīta viņa varenajā un žēlsirdīgajā personā un tās varenajā un žēlsirdīgajā darbā. Meistarīgā veidā evaņģēlists mūsu domas virza no galma vīra un viņa dēla pie cita Tēva un cita Dēla. No viena uz nāves gultas guloša dēla, kas tiek pamodināts dzīvībai, un kā dēļ viņa ģimene kļūst ticīga, uz citu Dēlu, kura nāves gulta ir Golgatas krusts, no kura tas tiek augšāmcelts mūžīgai dzīvei, sev līdzi vedot neskaitāmus ticīgo pulkus. Āmen.