24. Svētdienā pēc Trīsvienības svētkiem

Jēzum ar viņiem vēl runājot, redzi, viens vecākais nāca un nometās ceļos viņa priekšā un sacīja: “Mana meita nupat nomira. Bet nāc, uzliec viņai savu roku, un tā dzīvos.” Jēzus piecēlies sekoja tam kopā ar saviem mācekļiem. Un, redzi, kāda sieviete, kas divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu, pienāca no mugurpuses un pieskārās viņa drēbju malai. Viņa pie sevis sacīja: “Ja vien viņa drēbēm pieskaršos, kļūšu vesela!” Bet Jēzus, pagriezies un viņu ieraudzījis, teica: “Esi droša, meita, tava ticība tevi ir dziedinājusi!” Un sieviete kļuva vesela tajā pašā brīdī. Kad Jēzus, ienācis vecākā namā, ieraudzīja flautistus un trokšņainu ļaužu pulku, viņš sacīja: “Ejiet prom! Meitene nav mirusi, bet guļ.” Un tie viņu izsmēja. Bet, kad ļaudis bija izraidīti ārā, Jēzus, iegājis iekšā, satvēra viņas roku, un meitene piecēlās. Runas par to izplatījās visā apvidū. (Mt. 9:18-26)

Šīs dienas evaņģēlijā ir sniegta atbilde tam, ko ikviens kristietis lūdz katru dienu – atpestī mūs no ļauna. Sakot šos vārdus, mēs ticam, ka Dievs uzklausa mūsu lūgšanas un raugāmies ticības acīm uz savu Glābēju un Sargu Jēzu Kristu, kurš spēj un grib mūs glābt un pasargāt gan tagad, gan mūsu pēdējā stundā. Tajā pašā laikā mēs zinām, ka pasaulē ir daudz slimo un mirstošo, kas neizprot to slavu, kas par Jēzu toreiz izplatījās plašā apkārtnē. Kā apdulluši tie grimst arvien dziļāk un dziļāk neticībā, līdz iet pazušanā. Bet ko lai es daru, ja es nespēju ticēt? Ko lai es daru, ja man tas viss šķiet neiespējami? Ko lai es daru, ja man tas viss šķiet tikai leģendas, kas sacerētas, lai mierinātu bezcerīgā situācijā nokļuvušus cilvēkus?

Viena lieta, kas mudina uzdot šāda veida jautājumus ir tā saucamā ļaunuma problēma. Šķiet, nav vajadzīgs uzskaitīt visu šīs pasaules postu un ļaunumu, pietiek ar šīs dienas evaņģēlijā minēto neārstējami slimo sievieti un mirušo meiteni, lai uzdotu jautājumu – vai visvarens Dievs ir labs, ja viņš pieļauj šādas lietas? Vai Bībeles sniegtās atbildes uz šo un līdzīgiem jautājumiem nav pretrunīgas? Vai Bībeles sniegtais ļaunuma un ciešanu skaidrojums nav nepietiekams? Vai Bībeles Dievs, kurš pieļauj ļaunumu nav amorāls? Un vai tas nenozīmē, ka iepriekš sacītais par ļaunumu šajā pasaulē ir pietiekošs iemesls, lai apgalvotu – Dieva nav un viņš nevar būt? Mēģināsim šodien rast atbildes uz šiem jautājumiem.

Vai visvarens Dievs ir labs, ja viņš pieļauj šādas ļaunas lietas?

Mūsdienās netrūks cilvēku, kuri sacīs apmēram tā: “Es nespēju ticēt Dievam, kurš grasās cepināt nevainīgus bērnus un vēl citus cilvēkus ellē tikai tādēļ, ka tie nav pieņēmuši Nīkajas vai Atanāsija ticības apliecību. Es neko negribu zināt par šādu Dievu, bet tā vietā vēlos darīt visu iespējamo, lai palīdzētu citiem cilvēkiem un padarītu šo pasauli labāku.” Bet kādēļ ir jāpalīdz citiem, un kādēļ šī pasaule nav laba diezgan? Kurš ir tas, kurš pateiks, kas īsti ir labs un kas ir slikts? Parastā atbilde būs - sabiedrība. Bet ko tad, ja sabiedrība samērā vienprātīgi nolemj, ka visu jūdu tautības cilvēku īstā vieta ir gāzes kamera? Ko tad, ja sabiedrība nolemj, ka visi ar iedzimtām vainām dzimuši bērni ir jānogalina, lai attīrītu cilvēces ģenētisko mantojumu? Un tas nav nereāls pieņēmums, bet nacistiskās Vācijas sabiedrība, kas tolaik bija pasaulē, iespējams, visaugstāk izglītotākā sabiedrība, tieši tā arī nolēma.

Nu labi, ja sabiedrība neder, tad varbūt vajadzētu vadīties pēc tā, kas ir pats labākais cilvēcei kopumā? Bet tad rodas jautājums: kādēļ lai kāds, kurš tic, ka šī pasaule un īsā dzīve tajā ir viss, kas mums ir, rūpētos par cilvēci kopumā? Ja pasaule, kurā dzīvojam, ir tikai materiālas dabas pasaule, kas attīstās evolūcijas noteiktā veidā, tad ciešanas taču ir tikai dabiska un neatņemama šīs pasaules daļa, bez kādām pievienotām morālām vērtībām. Lai kā kāds cildinātu līdzcietību, bez Dieva tā ir nekas vairāk kā tikai bioķīmiska rakstura izmaiņa smadzenēs. Tas pats būtu sakāms par ciešanām. Kādēļ uztraukties par bioķīmiskām izmaiņām, ja tam nav nekādas dziļākas jēgas un satura? Un kurš var sacīt, ka viņš zina, kas ir labākais cilvēcei kopumā? Ar kādiem argumentiem viņš varētu pārliecināt Hitleru, Ļeņinu, Staļinu un veselu virkni citu, ka viņu uzskati nav pareizi? Vai drīzāk nav tā, ka ļaunuma problēma nav vis Dieva, bet gan neticīgo problēma, jo bez Dieva nav nekā, ar ko pamatot morāli? Beigu beigās, uzskats, ka ciešanas ir ļaunas, nav empīriski novērots zinātnisks fakts, bet morālas dabas spriedums. Ja tas tā nebūtu, tad būtu jāsaka, ka ciešanas ir daļa no dabiskās lietu kārtības un tādēļ tās ir morāli neitrālas. Lai sacītu, ka ciešanas ir ļaunas, ir nepieciešama absolūta morāla sistēma, bet tāda nav iespējama bez Dieva. Tā nu izrādās, ka galvenais arguments par Dieva neesamību ir atkarīgs no Dieva esamības. Un tas neizklausās pēc īsti laba argumenta. Viss, kas atliek, ir atsevišķa cilvēka privāti uzskati – man šķiet, ka pasaulē ir daudz ļaunuma. Bet tad jājautā - kāds tam sakars ar jautājumu par Dievu? Nepatika pret varmācību varbūt kaut ko pasaka par atsevišķa cilvēka sentimentālu gaumi, bet neko nopietnu par dziļāko universa uzbūvi. Tāpat arī tas, ka kādam nepatīk tāds Dievs, kurš pieļauj ciešanas, nenozīmē ne to, ka tāda Dieva nav, nedz arī to, ka ciešanām nav kādas dziļākas jēgas. Patīk vai nepatīk - ir vājš arguments. Ir pilnīgi iespējams, ka mēs vienkārši neredzam un nesaprotam ciešanu jēgu, tāpat kā daudzas citas lietas šajā pasaulē. Arī tas, ka kāds kaut ko nesaprot nenozīmē, ka tam nav izskaidrojuma. Kristieši piekritīs, ka ļaunums ir mistērija, kas cilvēkam nav pilnībā saprotams un izskaidrojams, bet vienlaicīgi tie norādīs, ka naturālismā un materiālismā balstītā pasaules uzskatā nav rodama atbilde uz jautājumu: vai ir jāmēģina cīnīties pret slepkavībām, izvarošanu, laupīšanu, slimībām un dabas katastrofām vai arī jāmēģina vienkārši rast ķīmiskus preparātus, kas palīdzētu apslāpēt negatīvās sajūtas, ko varmācība rada mūsu galvās? Beigu beigās tie ir tikai bioķīmiski procesi, nekas vairāk. Kādēļ gan sabiedrības veselajai daļai būtu jātērē milzīgi līdzekļi, lai cīnītos pret vēzi, AIDS un citām līdzīgām slimībām, ja tā vietā var iedot slimajam “laimes dzērienu” – saldo tēju, kas dažu sekunžu laikā aizsūtīs to nebūtībā, atbrīvojot vietu veiksmīgākām ģenētiskām sistēmām? Materiālisma un naturālisma ietvaros atbildes uz šādiem jautājumiem vienkārši nav. Bet kā ir ar Bībeli? Kā ir ar tās sniegtajām atbildēm?

Īsi apkopojot Bībelē rakstīto var teikt, ka ciešanas ir Dieva sods par grēku; ciešanas rada viena cilvēka grēki pret citiem cilvēkiem; ciešanas sniedz Dievam iespēju dāvāt augstāku labumu, kas citādi nebūtu iespējams; ciešanas ir ticības pārbaudījums; ciešanas ir pārbaudījums, kas dod iespēju cilvēkam parādīt uzticību Dievam, neraugoties uz ārējiem apstākļiem. Tā kā šo skaidrojumu ir vismaz pieci, tad skeptiķi apgalvo, ka Bībele sniedzot dažādus ciešanu skaidrojumus, kas esot pretrunā viens ar otru. Tomēr tā nav. Atsevišķu Bībeles autoru rakstītais fokusējas uz vienu vai otru ciešanu aspektu, bet neapgalvo, ka sniedz vispārēju ciešanu skaidrojumu, kas attiektos uz ikvienu dzīves situāciju. Bībele atzīst, ka dažreiz mums ir zināms konkrētu ciešanu iemesls, dažreiz nav. Tas nebūt nenozīmē, ka Bībeles sniegtie ciešanu skaidrojumi ir pretrunīgi, vai ka ciešanām nav tāda iemesla, kas ir tikai paša Dieva ziņā. Cita lieta ir tā, ka mums šie Bībeles skaidrojumi var nepatikt, bet tas, protams, nenozīmē, ka tādēļ Bībele nav uzticama. Man, piemēram, nepatīk saņemt soda kvīti par ātruma pārsniegšanu, bet tas nenozīmē, ka es neesmu izdarījis pārkāpumu. Ceļu policija taču nebūtu tādēļ vien jāpasludina par neesošu, ka man tās rīcība nepatīk. Un turklāt – ko tas mainītu? Tāpat nevar sacīt, ka Dieva nav, tādēļ ka kādam nepatīk tas, ko viņš dara. Tas, ko Bībele māca ir, ka dažos gadījumos mums ir zināms ciešanu cēlonis, bet dažos nav. Visu ciešanu pamatā ir cilvēka krišana, sadumpošanās pret Dievu, iedzimtais grēks un tas nav ar cilvēka prātu aptverams. Ja ciešanas ir mistērija, iebildīs skeptiķis, tad tas nozīmē, ka jums vienkārši nav atbildes uz šo jautājumu. Bet vai tas patiesi to nozīmē? Patiesībā ciešanas savā ziņā ir mistērija jebkuram pasaules uzskatam un nevienam nav pilnīgas, izsmeļošas atbildes. Ņemot vērā cilvēka prāta ierobežotību un kritušo stāvokli, ir visnotaļ saprotams, ka mums šādu atbilžu nav. Šā fakta pieņemšana ir nevis loģiska kļūda, bet spēja sadzīvot ar līdz galam nerisināmiem jautājumiem, kas patiesībā liecina par intelektuālu briedumu. Uzskats, ka Dievam būtu jāsniedz atbildes, kuras mums patīk un ir izsmeļošas, nav ne loģisks, nedz saprātīgs.

Jaunā Derība vēsta par Dievu, kurš nevis sniedz cilvēkiem visaptverošu filozofisku ļaunuma un ciešanu izskaidrojumu, bet Dievu kurš ierodas šajā pasaulē, lai risinātu un atrisinātu ļaunuma cēloni. Šā iemesla dēļ viņš pats uzņemas ciešanas un palīdzot cietējiem rāda, ko nolēmis darīt, kā to dzirdējām šīs dienas evaņģēlijā par slimās sievietes dziedināšanu un mirušās sinagoga priekšnieka meitiņas uzmodināšanu no nāves. Tas māca, ka neraugoties uz ciešanām un pārbaudījumiem, kas ne vienmēr ir līdz galam saprotami, kristiešiem vienmēr ir zināms tas, ka Dievs rūpējas un gādā par tiem. Patiesībā Dieva Dēls ceļ uz saviem pleciem visas cilvēku ciešanas, lai beigu beigās pieliktu tām punktu, lai to vairs nebūtu. Daudz vairāk par filozofisku ļaunuma skaidrojumu kristiešus interesē tieši šis praktiskais aspekts – paša ļaunuma cēloņa novēršana.

Neraugoties uz to skeptiķis stūrgalvīgi sacīs – Bībeles Dievs, kurš pieļauj ciešanas ir amorāls, un tādēļ Dievs vispār nav iespējams.

Šajā sakarībā jānorāda uz to, kas tika jau iepriekš sacīts – tādi jēdzieni kā morāls un amorāls ir jēgpilni tikai tad, ja Dievs ir. Kā gan var pamatot domu, ka cilvēkiem nevajadzētu ciest no bada, varmācības, epidēmijām un cita ļaunuma, ja evolucionārais dabiskās izlases mehānisms tieši ir atkarīgs no nāves, iznīcības un stiprākā varmācības pret vājāko? Evolūcijas teorijas ietvaros tās visas ir pilnīgi dabiskas lietas. Ja tiek pieņemts, ka dabas pasaule ir kaut kādā ziņā nepareiza, ļauna un varmācīga, tad šāds pieņēmums ir radies nevis mērot ar šajā pasaulē atrodamo, bet no pārdabiskas esamības patapinātu mēru. Te nu skeptiķis apslāpējis savu mulsumu sacīs – tas, ko jūs sakāt par Dievu, ļaunumu un citām lietām nav iespējams, jo tas neizriet no tā, ko naturālistiskais un materiālistiskais pasaules uzskats un ar to saistītās dabas zinātnes saka par šo pasauli. Bet vai tas ir nopietni ņemams arguments? Kā būtu, ja mēs līdzīgā veidā sacītu par kādu zinātnes atklājumu – tas tā nevar būt, jo Bībele to nesaka. Ja gribam jēgpilni diskutēt ar cita pasaules uzskata piekritējiem, tad šādi apgalvojumi neko nedos. Ir jābūt vismaz gataviem iedziļināties tajā, ko otra puse saka un izvērtēt sacītā saturu šā pasaules uzskata ietvaros un izvērtēt problēmas, kas rodas pieņemot šādu pasaules uzskatu. Tātad neraugoties uz loģiskām problēmām, kas rodas no viņa sacītā, skeptiķis tomēr stūrgalvīgi saka – Dievam nav nekādu tiesību tiesāt, sodīt un iznīcināt cilvēku – elle ir amorāla.

Patiesi, tas varētu šķist jēgpilns teikums mūsdienu rietumu sabiedrībā, kur doma par elli rada sašutumu, bet piedošana, mīlestība un otra vaiga pagriešana, kad sit pa vienu šķiet cildināmas lietas. Bet ir taču citas sabiedrības, skaitliski ļoti lielas, kur tieši doma par otra vaiga pagriešanu šķiet absolūti bezjēdzīga un pat nosodāma rīcība, turpretī doma par tiesājošu Dievu visnotaļ pareiza. Tātad viena mūsu planētas iedzīvotāju daļa uzskata, ka kristietība ir nepareiza tādēļ, ka tā māca piedot, otra apgalvo, ka kristietība ir nepareiza tādēļ, ka tā māca par Dievu, kurš tiesā un soda. Vai šādā situācijā kristiešiem vajadzētu uztraukties par to, ko citi cilvēki domā par mums? Un pat ja mēs to darītu, - kā lai kļūstam labi un pieņemami abām pretējām pusēm? Vai nebūtu pareizāk daudz neuztraukties par dažādu kultūru aizspriedumiem?

Skeptiķu izpratne par ļaunumu ir saistīta tikai ar to ļaunumu, ko vērojam laicīgā pasaulē, laicīgā dzīvē – ļaunumu, ko cilvēki nodara viens otram. Tā ir ļoti ierobežota ļaunuma izpratne. Saskaņā ar Bībeli visi grēki ir grēki pret Dievu. Tātad laicīgais ļaunums ir tikai pārpasaulīgā ļaunuma sekas – sadumpošanās pret Dievu un viņa kārtību rada nekārtību, haosu, morālu ļaunumu šajā pasaulē. Saskaņā ar Bībeli ļaunums ir ļauns tādēļ, ka tas apvaino svēto un taisnīgo Dievu. Tas paver tādus ļaunuma izpratnes bezdibeņus un apmērus, kas cilvēka prātam patiesi nav aptverami. Tieši tādēļ arī ļaunums ir mistērija. Vēl jo vairāk tas tā ir mūsdienu cilvēka prātam, kurš uzskata, ka nevienam nav tiesību norādīt, ko tas drīkst un nedrīkst darīt, kas tam jādara vai nav jādara. Bībele tieši saka, ka ciešanas ienāca pasaulē tādēļ, ka cilvēks nepaklausīja tam, ko Dievs tam bija teicis – nedari! Tieši tādēļ brīnišķīgas un skaistas pasaules vietā mums ir ciešanu pilna pasaule. Un tieši tādēļ, ka mūsos visos ir šis dumpinieka gars, mēs uzskatām, ka neesam pelnījuši tādu pasauli, kāda tā tagad ir un... runājam par ļaunuma problēmu. Bet vai patiesībā lietas nav pilnīgi otrādas – vai drīzāk mums nevajadzētu runāt par “labuma problēmu”, proti, kādēļ pasaulē vēl joprojām ir tik daudz laba? Kādēļ, ņemot vērā briesmīgo nodarījumu, pie kā vainīgi ir visi cilvēki, pasaulē joprojām ir tik daudz prieka un laba? Protams, Māte Terēze nav tikpat slikta kā Ādolfs Hitlers, ne visi ir vienādi ļauni, bet mēs visi kopā un katrs atsevišķi tomēr esam iecirtuši Dievam pliķi, kratījuši savas dūrītes viņa svētā vaiga priekšā un sacījuši – mēs iesim savu ceļu; mēs zinām labāk! Vai Dieva dusmas nav taisnīgas? Vai mums patiesībā nav jābrīnās par to, ka šajā dumpinieku pūlī, kas ir šī pasaule, piedzīvojam vēl tik daudz prieka, skaistuma un labā?

Visi šajā pasaulē zina, ka kaut kas ar to īsti kārtībā nav; vēl vairāk – nepavisam nav kārtībā, kā to apliecina arī skeptiķu sastādītie ļaunuma saraksti, kas pēc viņu domām ir pietiekošs pierādījums tam, ka Dieva nav. Protams, mēs zinām no Bībeles, kāpēc tas ir tā. Bet no kurienes, kā, skeptiķis zina, ka pasaulē vispār ir ļaunums? Viņš taču nav pieredzējis, novērojis, redzējis nevienu citu - labāku, skaistāku realitāti, kā šo pasauli! No kurienes tāda nepatika pret ciešanām, ļaunumu, kas ir neatņemama daļa no vienīgās pasaules, kuru viņš pazīst? Atbilde varētu būt tāda, ka neraugoties uz to, kam cilvēks tic un ko viņš domā – viņš joprojām ir un paliek Dieva radība, kas savā sirdī nes ilgas pēc zaudētās Paradīzes un pēc Jaunās Jeruzālemes. Cilvēka nepatika pret pašreizējo lietu stāvokli šajā pasaulē, neatkarīgi no viņa pasaules uzskata, ir balstīta intuitīvā nojausmā par patieso cilvēka izcelsmi un viņa dzīves mērķi.

Jā, daudzi grib redzēt pasauli labāku un saka, piemēram, ja mēs pieliktu pietiekošas pūles, pasaulē nebūtu bada, arī vienas otras slimības nebūtu. Jā, iespējams, ka tā sieviete, kas Jēzus laikā slimoja 18 gadus un nespēja saņemt palīdzību no ārstiem, mūsdienās varētu tikt izārstēta; iespējams, ka arī Jaira meitiņa mūsdienās būtu saņēmusi pietiekošu medicīnisku palīdzību, kas to glābtu no nāves, taču tas ir paviršs lietu redzējums. Bībele par ļaunumu un ciešanām runā daudz, daudz dziļāk un daudz nopietnāk. Tā nerunā tikai par atsevišķu ļaunu parādību ierobežošanu, bet par pilnīgu uzvaru pār ļaunumu un ciešanām! Sinagogas priekšnieka meitiņas uzmodināšana no nāves nav sena, fantastiska leģenda, kas radusies no zināšanu trūkuma, bet tas ir patiess notikums, kas liecina, ka Jēzus ir nācis pasaulē, lai uzveiktu nāvi. No šā notikuma varam mācīties to, ko Jēzus darīs ar mums pastarajā dienā, proti, raisīs visus savus ticīgos no nāves važām un dāvās tiem mūžīgu dzīvi jaunā pasaulē. Reiz Dievs atkal liks lietām būt tādām, kādām tām jābūt pēc viņa labā prāta. Nu jau 2000 gadus šī vēsts ir devusi kristiešiem drosmi, spēku un cerību, ļaujot pārdzīvot personiskas traģēdijas un vispārējus posta laikus. Tie ir evaņģēlija stāsti par Jēzus žēlsirdīgo palīdzību cietējiem un beigu beigās tas ir pravietiskais Jāņa redzējums, kur apkopota visu ticīgo nākotne: “Tad es ieraudzīju jaunas debesis un jaunu zemi, jo pirmās debesis un pirmā zeme bija zudušas un jūras vairs nebija.  Es ieraudzīju svēto pilsētu, jauno Jeruzālemi, nokāpjam no debesīm, no Dieva, kā līgavu, sapostu un izrotātu savam vīram.  Es dzirdēju varenu balsi atskanam no troņa: redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem, un viņš mājos kopā ar viņiem, un viņi būs viņa tauta, pats Dievs būs ar viņiem un būs viņu Dievs.  Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis.” Āmen.