I Adventes svētdiena

Jūs esat apjautuši šo brīdi, ka ir pienācis laiks mosties no miega, jo pestīšana mums tagad ir tuvāk nekā toreiz, kad sākām ticēt. Nakts iet uz beigām, jau tuvojas diena, tādēļ noliksim tumsības darbus un apjozīsim gaismas ieročus. Dzīvosim tā, kā tas dienā piederas, nevis dzīrošanā un skurbumā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā, bet tērpieties Kungā Jēzū Kristū, un rūpēs par miesīgo neizdabājiet iekārēm. (Rom.13:11-14)

Pasaule grimst garīgā tumsā. Tā nepazīst Dievu un ienīst Kristu un viņa ļaudis un nododas amorālai dzīvei. Pāvils raksturo šo pasauli, kā dzīrošanu, apreibināšanos, nodošanos baudkārei, izlaidību, savstarpējas ķildas un skaudību. Savukārt apustulis Jānis raksta: “Nemīliet pasauli, nedz to, kas pasaulē! Ja kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība –, tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība, bet, kas dara Dieva gribu, paliek mūžīgi.” Vienā vārdā Raksti neticīgo pasauli sauc par tumsu, kas pretojās dievišķās patiesības gaismai, ienīst un vajā to. Tomēr mēs dzīvojam šajā pasaulē un mums ir dots uzdevums nest tai glābjošo piedošanas vēsti – Kristus evaņģēliju. Arī paliekot katrs savā Dieva dotajā aicinājumā, mēs esam drošībā. Tomēr, ņemot vērā to, kas ir pasaule, mums dzīvojot tajā būs bēdas. Tādēļ Kristus mūs iedrošina – turiet drošu prātu! Es pasauli esmu uzvarējis. Iedrošinādams savus mācekļus pēdējo laiku piemeklējumos Kristus sacīja: “Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.” (Lk.21:28) Pāvils šīs dienas tekstā atkārto Kristus domu, sacīdams, ka tagad pestīšana ir tuvāk, nekā ticības sākumos. Viņš bija ņēmis vērā Kristus mudinājumu pazīt savu laiku. Laiks, kurā Pāvils rakstīja šo vēstuli bija pirmā gadsimta sešdesmitie gadi, kad sākās jūdu sacelšanās un Romas impērija sāka vajāt kristiešus. Sekojot Kristus un Pāvila mudinājumiem, ikvienam kristietim ir jāprot izvērtēt, pazīt laiku, kurā tas dzīvo. Savukārt Pāvila mudinājums “mosties no miega” sasaucas ar Jēzus līdzību par desmit jaunavām, kuras gaidot līgavaiņa ierašanos bija aizsnaudušās. Par to mēs runājām pagājušajā svētdienā. Tuvā pestīšana ir Kristus otrā atnākšana un dzīve jaunajā pasaulē. Nakts iet uz beigām, tas ir, šīs tumsas pasaules laiks tuvojas beigām un tuvojas lielā pilnīgas atpestīšanas diena. Tādēļ kristiešiem ir laiks mosties. Vienlaicīgi mēs saprotam, ka vēl dzīvojam rītausmas krēslā – nakts iet uz beigām, diena tuvojas. Pēc savas jaunās dabas mēs vairs nepiederam naktij, bet dienai. Tādēļ mums nevar būt nekā kopīga ar nakts darbiem. Mošanās no miega ir atteikšanās no ļaunajiem pasaules darbiem un dzīvošana skaidrā prātā saskaņā ar Dieva gribu. Jaunā dzīve mums sākās Kristību dienā, bet tai jāturpinās katru dienu no jauna. Mēs joprojām dzīvojam miesā un ļaunā pasaulē, tādēļ nemitīgi tiekam kārdināti grēkot. Tā ir vecā atkarība, kas vilina mūs atpakaļ katru dienu. Un šī nav parasta atkarība, bet tā ir briesmīga atkarība, un tās vara ir šausmīga. Atbrīvošanās no jebkuras atkarības ir sāpīgs process. Vecais ieradums ar ārkārtīgu spēku prasa savu apmierinājumu. Salīdzinot ar atkarību no mūsu kritušās dabas un pasaules, visas pārējās atkarības ir nieks, jo aiz šīs atkarības tieši stāv pats velns un visa viņa vara, ar kuru tas ir sagūstījis un paverdzinājis pasauli. Šā iemesla dēļ cīņa pret miesas prātu, iegribām un pasauli ir ārkārtīgi grūta. Tādēļ Pāvils mudina mūs ne tikai nolikt tumsības darbus, bet arī apjozt gaismas ieročus. Par to, kas tie ir par ieročiem, viņš raksta Vēstulē efeziešiem: “Bruņojieties ar visiem Dieva ieročiem, lai jūs varētu stāties pretī velna viltībām, jo mūsu cīņa nav pret miesu un asinīm, bet pret varām un spēkiem, pret šīs tumsas pasaules valdniekiem un ļaunuma gara spēkiem debesīs. Ņemiet visus Dieva ieročus, lai jūs varētu stāties pretī ļaunajā dienā un, visu pārvarējuši, pastāvēt!  Tad nu stāviet stingri, apjozušies ar patiesību, aplikuši taisnības bruņas  un apāvuši kājas, lai būtu gatavi cīņai par miera evaņģēliju! Pie visa tā vēl satveriet ticības vairogu, ar kuru nodzēst visas ļaunā ugunīgās bultas,  uzlieciet pestīšanas bruņucepuri un tveriet Gara zobenu – Dieva vārdu! Ar lūgšanām un aizlūgšanām lūdziet Dievu Garā ik brīdi! Esiet pastāvīgi nomodā un nepārtrauktā lūgšanā par visiem svētajiem, arī par mani, lai Dievs man dotu īstos vārdus, kad man jāatdara mute, lai drosmīgi sludinātu evaņģēlija noslēpumu.” (6:11-19) Šo cīņu tātad neviens nevar izcīnīt individuāli, neatkarīgi no pārējās baznīcas. Kristiešiem ir jābūt nomodā ne tikai katram pašam par sevi, bet arī vienam par otru, nemitīgi aizlūdzot par citiem ticīgajiem. Īpaša loma šajā cīņā ir mācītājiem, kuriem kā Pāvils saka - ir jārod gan īstie vārdi, gan drosme, lai sludinātu evaņģēliju. Mācītāji nemitīgi tiek kārdināti sludināt to, kas cilvēkiem un pasaulei patīk, nevis skaudro bauslības mācību par grēku un dziedinošo evaņģēliju par atgriešanos un piedošanu. Mācītājs ir kā ārsts, kuru nelietīgs zāļu ražotājs nemitīgi mudina un vilina ar draudiem un solījumiem izrakstīt slimniekiem viņa ražotās sliktās zāles, kas nemaz nav zāles, īsto zāļu vietā, kas palīdz pret velnu, elli un nāvi. Kad šis kārdinājums ir pārvarēts ir jāpārvar vēl otrs – bailes no slimniekiem, kuriem nepatīk ne atgriešanās sāpes, ne rūgtās zāles. Tā vietā tie pieprasa sev “saldo tēju”, “laimes dzērienu”, kas ļautu tiem dzīvot pēc savas patikas un justies labi. Cilvēkam šādu cīņu izturēt ir ļoti grūti, praktiski neiespējami, tādēļ Pāvils mudina kristiešus nemitīgi lūgt Dievu par viņu un viņa darbu.

Lai gan kopumā dzīve mūsdienu pasaulē ir vieglāka nekā jebkad agrāk, kristiešu dzīve mūsdienās ir daudz grūtāka. Kristus saka, ka pēdējos laikos kristiešu paliks arvien mazāk un mīlestība daudzos izdzisīs. Pasaulei novecojot, cilvēki kļūs arvien vājāki un pretoties kārdinājumiem būs arvien grūtāk. Redziet, normāla kristieša dzīve saistās ar noteiktu disciplīnu – katru dienu sevi pārbaudīt desmit baušļu gaismā, meklēt piedošanu un sirdsmieru Evaņģēlijā un regulāri apmeklēt dievkalpojumus. Tā kā grēknožēla un atgriešanās rada sirds sāpes un bēdas, tad pie komforta pieradušie, vājie mūsdienu cilvēki nespēj par to pat nopietni domāt. Tie uzskata, ka galvenais ir justies labi, kas nozīmē nedomāt par grūtām lietām un tiklīdz kas notiek, tā tie krīt depresijā, meklē medikamentus vai citus apdullinošus līdzekļus un izklaides. Ar šādu attieksmi atgriezties nav iespējams, tādēļ cilvēki, pasaules un savu kārību apdullināti, turpina dzīvot trulu un bezjēdzīgu dzīvi, rūpējoties tikai par savu komfortu. Tie nepazīst Dievu un ir vienaldzīgi pret savu tuvāko, būdami aizņemti tikai paši ar sevi un savu jušanos. Bet jo labāk tiem klājas, jo lielāku komfortu tie iegūst, jo sliktāk jūtas, jo sevis lutināšana padara tos arvien vājākus. No šī pasaules gara mums ļoti jāuzmanās un jāsargās.

Kad Pāvils saka, ka pestīšana mums tagad ir tuvāk, nekā ticības sākumā, viņš ar to domā sekojošo: Kad mēs kļuvām par kristiešiem, ar mums notika grandioza pārmaiņa, proti, no Dieva dusmības un velna bērniem mēs kļuvām par Dieva bērniem, brīvi no grēka nastas, vainas apziņas un Dieva dusmām. Tas bija liels, priekpilns iekšējs pārdzīvojums, mēs burtiski piedzimām no jauna. Tomēr tagad, kad esam ticībā saņēmuši Dieva apžēlošanu un taisnību, kad mums ir miers ar Dievu, mūsu acis ir pievērstas nākotnei, pilnīgai atpestīšanai un jaunai, mūžīgai dzīvei kopā ar Dievu, ko mums atnesīs Kristus šīs pasaules galā. Nekas vairs nevar mums nolaupīt mūžīgo svētlaimi, nakts ir pagājusi un mums tikai jāgaida lielā, pēdējā diena, kad pilnībā atspīdēs Kristus saule. Pāvils jau pirms gandrīz 2000 gadiem sacīja, ka tā ir tuvu. Naktij pār to vairs nav varas. Tad nu lūk, šīs pasaules laiku Pāvils sauc par nakti un kristieša dzīve šajā pasaulē ir dzīve rītausmas krēslā, gaidot pilnīgu diena iestāšanos. Tādēļ mēs pat ticīgi būdami, visu vēl redzam neskaidri. Kristieši ir brīvi no nakts, tomēr tiem joprojām jādzīvo šajā ļaunajā pasaulē, ļaunajos laikos un viņi ir arī sūtīti pie pasaules, bet nevis lai līdzi dalītos pasaules grēcīgajos priekos, kas ved nāvē, bet stāstītu par Dieva žēlastību Kristū, kas dāvā mieru ar Dievu un mūžīgu dzīvību. Bez šaubām mēs paši vairs nevalkājam nakts drēbes – netaisnības darbus, bet esam apvilkuši jaunās dienas drēbes, tērpušies Kristus taisnībā un darām dienas darbus. Tumsības jeb nakts darbi ir nederīgi, nevērtīgi un ļauni darbi, kas nes sāpes un mūžīgu nāvi. Tie ir visi tie darbi, ar kuriem nodarbojas bezdievji. Taisnības darbi ir dievbijība, dzīve kopā ar Dievu, Dievam patīkami darbi. Bet tā kā mēs joprojām dzīvojam miesā un pasaulē, tad atrodamies ar to nemitīgā kara stāvoklī, cīņā, grūtā cīņā, tādēļ arī Pāvils mudināja mūs ne tikai ik dienas sist krustā veco cilvēku, novilkt nakts drēbes, bet likt arī lietā Dieva ieročus un apvilkt dienas drēbes. Katru dienu kristieši pieceļas ne tikai ar domu, ka šī varētu būt pēdējā visas pasaules diena, bet viņi arī par to lūdz Dievu – nāc, Kungs! Nāc drīz! Tava līgava ar nepacietību gaida tevi. Tā ir mazgājusies sava Līgavaiņa svētajās asinīs, kas izlietas pie Golgatas krusta, tīra un balta tērpusies Līgavaiņa dotajās taisnības drēbēs. Un Līgava gaida dienu, kad Dievs taisnīgi tiesās ļauno pasauli kopā ar tās valdnieku un sargās nosmērēt savu jauno tērpu pasaules dubļos.

Pasaule ir kā cūka, kas tīko tikai pēc dubļiem, bet kristieši ir avis, kas ilgojas būt tīri un balti. Būtu maldīgi, ja kristieši iedomātos, ka tie ir pilnīgi brīvi no pasaules dubļiem. Ļaunā pasaule, kurā tie dzīvo, tos ikdienas mudina, kārdina un vilina pavārtīties tās dubļos, liekot lietā savu viltību un dažādus trikus, lai ievilinātu kristiešus savā saduļķotajā un netīrajā peļķē. Tādēļ kristiešiem ir jābūt nomodā, jālūdz un jācīnās, un nemitīgi jāatceras šie Pāvila vārdi: ne dzīrošanā un skurbumā, baudkārē un izlaidībā, ķildās un skaudībā. Turklāt tiem nemitīgi jārūpējas arī par savām Kristībās saņemtajām jaunajām, tīrajām un baltajām drēbēm, tas ir, apvilkuši Kristu, tie dzīvo Kristus vienkāršumā, skaidrībā, pazemībā, līdzcietībā un draudzībā. Tāpat kā visiem cilvēkiem arī kristiešiem ir miesas vajadzības. Mums ir vajadzīgs ēdiens un dzēriens, drēbes un pajumte, bet rūpējoties par to, mēs sekojam Pāvila brīdinājumam, neizdabāt iekārēm, ļaunajiem impulsiem, kas nāk no mūsu vecās dabas, pasaules un velna. Tādēļ mēs nelutinām miesu ar baudām, bet turam to šķīstu un tīru, lai atkal nenokļūtu velna varā. Mēs zinām, ka pasaule un viņas kārības paiet. Nāk diena, kad Dievs taisnīgi tiesās pasauli, jo tās kungs – velns jau ir notiesāts. Kristū mēs esam izbēguši no Dieva tiesas, atraduši patvērumu un glābiņu no Dieva dusmām un prieka, un pateicības pilni gaidām visu lietu piepildījumu – jaunu, mūžīgu un Dieva klātbūtnes svētītu jaunu dzīvi. Tas, kas mums ir apsolīts, ir tik brīnišķīgs, skaists un labs, ka pasaules prieki mūs vairs nevilina tik ļoti kā agrāk. Mēs spējam savaldīt savu miesu un turēt to grožos. Pasaules kungs - velns ir sazadzies Dieva bagātības un kļuvis ļoti bagāts. Ar savām bagātībām viņš tagad vilina Kristus līgavu uz negausīgu, izvirtušu un lepnu dzīvi. Ir grūti pretoties viņa vilinājumiem. Bet tad mēs domājam par savu īsto Līgavaini Kristu, patieso šīs pasaules īpašnieku, kas to visu ir radījis un radījis arī jaunu vēl brīnišķīgāku pasauli priekš savas Līgavas. Salīdzinot ar veco veci - ļauno un skaudīgo velnu un viņa samaitāto, netīro pasauli, Kristus ir brīnišķīgs, skaists, cēls un dižens jauneklis, kas mīl savu Līgavu vairāk par savu dzīvību un dāvā tai jaunu, vārdos neaprakstāmu pasauli, tādus pasakainus dārgumus un īstus priekus, ka viss vecais nobāl un kopā ar Pāvilu var tikt nosaukts par mēsliem. Nejaukais un nekrietnais, skaudīgais vecis – velns visu grib padarīt vecu un neglītu. Turpretī Kristus ir ne tikai jauns, varens un skaists, bet to visu, kas ir viņš pats, viņš dod arī savai līgavai, sakot – visu es daru jaunu. “Jūs esat dārgi atpirkti. Tad nu pagodiniet Dievu savā miesā.” (1.Kor. 6: 20) Uz to mūs aicina pārdomu un gaidu pilnais Adventa laiks, kas mudina Līgavu posties un greznoties, gaidot sava Līgavaiņa ierašanos. Āmen.