II svētdiena pēc Kristus atspīdēšanas

Trešajā dienā bija kāzas Galilejas Kānā, un Jēzus māte bija tur. Arī Jēzu un viņa mācekļus uzaicināja uz kāzām. Kad pietrūka vīna, Jēzus māte viņam sacīja: “Tiem nav vīna.” Tad Jēzus viņai atbildēja: “Sieviete, kāda man daļa par to? Mana stunda vēl nav atnākusi.” Viņa māte sacīja kalpotājiem: “Ko vien viņš jums saka, to dariet!” Tur bija nolikti seši akmens trauki ūdenim, pēc jūdu šķīstīšanās paražas, katrs no tiem divi vai trīs mēru tilpumā. Jēzus viņiem sacīja: “Piepildiet traukus ar ūdeni!” Un viņi tos piepildīja līdz pat malai. Tad viņš tiem sacīja: “Tagad smeliet un nesiet mielasta pārraugam.” Un viņi to aiznesa. Kad mielasta pārraugs bija nobaudījis ūdeni, kas bija tapis par vīnu, – viņš nezināja, no kurienes tas ir, bet kalpotāji, kas ūdeni bija smēluši, to zināja, – tad mielasta pārraugs sauc līgavaini un viņam sacīja: “Ikviens cilvēks vispirms liek priekšā labo vīnu, un, kad viesi ieskurbuši, tad sliktāko, bet tu esi pataupījis labo vīnu līdz šim.” Tā Galilejas Kānā Jēzus sāka darīt zīmes, atklādams savu godību, un viņa mācekļi ticēja viņam. (Jņ. 2: 1-11)

Kristīgā ticība pēc sava rakstura ir pārpasaulīga, tā ir vērsta uz Dievu un mūžīgo dzīvošanu jaunā pasaulē. Tomēr tas nenozīmē, ka kristietībā tiek ignorēta vai noniecināta dzīve šajā pasaulē un prieks, kas ar to saistīts. Tieši otrādi, kristieši tiek mudināti vienmēr priecāties, un viņu prieks ir pilnīgs, jo kristieši ir brīvi no nāves un iznīcības lāsta, kas nomāc un padara grūtsirdīgu jebkuru, kurš meklē prieku tikai iznīcībai pakļautajā pasaulē. Kristiešu prieku atspoguļo Jēzus pirmais brīnumdarbs, kurš atklāj viņa dievišķo godību – ūdens pārvēršana vīnā kāzās Kānā. Tādējādi pārsteidzoši, bet viens no kristiešu prieka simboliem ir vīns, ar kuru Jēzus apdāvina kāzu viesus. Nereti cilvēki nesaprot, ka vīna lietošana nav tas pats, kas alkohola lietošana. Lietots saskaņā ar Dieva iecerēto nolūku, vīns visam piešķir nedaudz vairāk dzīvīguma, cilvēki visu izbauda nedaudz asāk un vairāk, un tādējādi vīns dāvā dziļāku dzīves pieredzi, paceļot to jaunā kvalitātē, ļaujot sajust dzīvi ar jaunu prieku un intensitāti un atvērtību pret Dievu, cilvēkiem un pārējo radību. Tātad vīns simbolizē kaut ko īpašu un labu. Piemēram, Vecās Derības pravieši runājot par Kristus nākšanu bieži lietoja vīna simbolu. Tā pravietis Amoss saka: „kalni no saldvīna pilēs, pakalni pludos no tā!” Dieva tauta „stādīs vīnadārzus un dzers vīnu” (Amosa, 9: 13-14).

Šis un citi teksti liecina, ka līdz ar Kristus nākšanu cilvēku vajadzības tiks ne tikai apmierinātas, bet viņiem arī būs pārpilnībā tas prieks, kas iedzīvina un ielīksmo dzīvi. Tieši tādēļ ūdens pārvēršana vīnā ir pirmais Jēzus brīnumdarbs. Skaļi un noteikti tas pasludina: Kristus laiks ir pienācis un atnesis to dzīves pilnību, ko sludināja Vecās Derības pravieši:

“Debespulku Kungs nu sataisīs visām tautām treknas dzīres šai kalnā – dzīres ar nostāvējušos vīnu, ar treknuma leknumiem, ar vecu briedušu vīnu! Šai kalnā viņš saplēsīs apsegu, kas klājas pār visu tautu, apklāju, kas sedz visus ļaudis! Uz mūžiem viņš izpostīs nāvi, Kungs Dievs noslaucīs asaras no visu vaigiem, visā zemē viņš iznīdēs savas tautas kaunu, jo Kungs ir runājis! Tajā dienā sacīs: “Redzi, šis ir mūsu Dievs, uz viņu mēs cerējām, un viņš mūs glābj, Kungs ir tas, uz kuru mēs cerējām, līksmosim un priecāsimies par viņa glābšanu!” (Jes. 25: 6-9) Dieva tautas pārdomas par to, kam līdzināsies debesis un Kristus atnākšana tātad bija saistītas ar svētku svinībām, un kāzu svinības bija viens no atbilstošākajiem piemēriem. Ne velti Bībeles beigās jaunās pasaules sākums tiek attēlots kā Līgavaiņa Kristus kāzas ar savu līgavu Baznīcu. Tie būs grandiozi svētki, debesu kāzas, kurās tiks svinēta atjaunotā cilvēka kopība ar Dievu.

Kad Jēzus māte saka viņam – tiem nav vīna – tā nav tikai piebilde, kas paskaidro kādēļ kāzu rīkotāju vidū iestājusies panika. Protams, apjukums būs bijis liels, jo kāzas jūdiem nebija tikai jaunlaulāto, bet visas ģimenes lieta, un tādēļ vīna trūkums būtu apkaunojums līgavaiņa un līgavas ģimenēm. Tomēr Marijas vārdi pasaka daudz ko vairāk, tajos ir ietverta visa tā laika jūdu reliģiskā dzīve – tiem nav vīna. Tai trūkst tās prieka pilnības, ko nesīs Kristus. Diemžēl Marijas vārdi ir attiecināmi arī uz daudzām mūsdienu baznīcām, kuras pazaudējušas to līksmību un prieku, kuru Dieva ļaudīm sniedz Evaņģēlijs un Dieva Noslēpumi jeb Sakramenti.

Iepretī Jēzus mātes vārdiem – tiem nav vīna – atklājas galvenais šajā kāzu notikumā, proti, tas ir ārkārtīgi lielais un neparastais ļoti laba vīna daudzums, tie varētu būt vairāki simti litru. Tas ir tas, ko Dievs tagad Kristū grib dāvāt cilvēcei. Šajā brīnumā viņš rāda to, ko pats vēlāk pasacīs ar vārdiem: „Es esmu nācis lai jums būtu dzīvība un pārpilnība.” (Jņ. 10:10) Te nav runa tikai par dzīvību, bet arī par pārpilnību. Tieši to nes Dieva glābjošais darbs Kristū.

Zīmīgi ir arī Jēzus mātes vārdi: Ko vien viņš jums saka, to dariet! Tie atgādina Mozus piekodinājumu Israēlam attiecībā uz gaidāmo Kristu: Kungs, tavs Dievs, tev dos tādu pravieti kā es – no pašu ļaudīm, no taviem brāļiem, klausiet viņu! (5.Moz.18:15) Kad Jēzus liek kalpiem piepildīt ūdens traukus līdz malām un nest tos galda uzraugam, tie paklausa. Galda uzraugs atklāj, ka tie atnesuši neparasti labu vīnu un ir izbrīnīts par to. Kāzu ļaudis tagad var baudīt to un priecāties.

Kristus baznīcā mēs visi esam kāzu ļaudis, kas tagad bauda labo vīnu pārpilnībā. Kristū dāvātā pestīšana tāpat kā dzirkstošais vīns piešķir dzīvei dzirkstošu prieku. Dzīve Kristū ne tikai tiek atjaunota no grēka izkropļojumiem, bet arī pacelta jaunas jēgas, prieka un līksmības pakāpē. Dieva darbs Kristū pat to, kas jau ir labs paceļ pavisam citā kvalitātē, padarot daudz augstāku, labāku un pilnīgāku. Bauslība ir laba, bet tā nespēja glābt, bet glābšanu nes bauslības piepildījums Kristus. Viņš ne tikai nesa mūsu grēkus un vainas un uzņēmās mūsu sāpēs un ciešanās, bet dalījās ar mums arī mūsu cilvēciskajos priekos, lai varētu tos padarīt pilnīgākus un labākus. Viņš dalījās ar mums mūsu dzīvē paceļot to pavisam citā kvalitātē. Arī šo pestīšanas aspektu ir jāpazīst, lai nešķistu, ka kristīgā ticība dzīves jēgai un priekam varētu kaut ko atņemt vai pat, ka jaunā, Dieva apsolītā pasaule varētu būt kaut kas neinteresants un garlaicīgs. Tieši otrādi! Kristus nāk nevis lai ņemtu, bet dotu, lai pat visu labo padarītu pilnīgu!

Tomēr tas, ko mēs sakām par prieku un tā pārpilnību ir jāsaprot pareizi. Tas nenozīmē, ka tikai bagātie un varenie vai dzērāji šajā pasaulē var izbaudīt dzīvi pilnībā. Pilnība nenozīmē iespējami lielu materiālo labumu baudīšanu. Patiesībā viss ir tieši otrādi! Pilnībai vispirms ir morāls raksturs. Tas, ar ko atšķiras kristieši, ir tas, ka mēs dzīvojam ar pilnīgāku dzīves un dzīvības izpratni un atvērtību pret citu cilvēku dzīvēm un dzīvību kopumā. Visa Jēzus dzīve bija dzīve, kas veltīta citiem. Citu grēkus, vainas, slimības un sāpes viņš ne tikai vienkārši cēla uz saviem pleciem un nesa, bet viņš arī labprāt dalījās cilvēku priekos. Un varbūt tieši prieka izpratne cilvēku vidū ir pati izkropļotākā, jo prieks šajā pasaulē parasti ir ļauns prieks, prieks par citu sāpēm un zaudējumiem, izsmiekls un pat ņirgāšanās vai prieks, kas iegūts uz citu rēķina. Dzīvot pilnīgu dzīvi nenozīmē neierobežoti baudīt materiālus labumus, bet vispirms nopietni attiekties pret citu nabadzību, slimību, vientulību un nāvi. Dzīves pilnība, tās patiesais prieks mudina mūs dzīvot tāpat kā dzīvoja Kristus – dāvināt sevi citiem, dzīvot priekš viņiem. Tas nenozīmē, ka kristiešu prieks ir līdzīgs dzirkstošam optimismam un dzīves enerģijai, kas dažiem cilvēkiem piemīt, bet dažiem, nē. Ir labi, ka ir enerģiski, priekpilni cilvēki, bet tas vienkārši ir atkarīgs no cilvēka rakstura, un bieži arī no zināšanām un attieksmes pret tām. Tie, kas nemitīgi nesmaida un kam trūkst ārišķīgas dzīves jautrības nebūt nav sliktāki cilvēki vai sliktāki kristieši. Bieži vien tas ir tieši otrādi, bet patiesībā šeit runa nav vispār par to, bet drīzāk gan par to, ka neticīga cilvēka ceļš virzās pretī nāvei un iznīcībai un tādēļ viņa prieks arvien ir kaut kas līdzīgs dzīru priekam mēra laikā, neīsts, liekuļots, samākslots prieks.

Kristieša dzīve turpretī savas ierosmes smeļ Dievā. Visa dzīvība nāk no Dieva, tā arvien ir Dieva dāvana, bet dzīve bez Dieva šo dāvanu iznieko un pazaudē. Dzīve ar Dievu Kristū ļauj dzīvībai īstenoties saskaņā ar Radītāja nodomu. Tā ir dzīve, kuru varam saukt par dziļu, jēgpilnu, jūtīgu un auglīgu, tas ir, dzīvu dzīvi, dzīvi kas virzās pretī nevis iznīcībai, bet dzīvības pārpilnībai. Pēdējā ir īpaša dzīvības iezīme, jo tikai dzīvība var radīt jaunu dzīvību. Bet tā nesakņojas cilvēka dabā, bet gan Dievā un arvien tiek saņemta kā Dieva dāvana. Tādējādi mazais brīnums, kas neticīgajai pasaulei šķiet kaut kas neiespējams – ūdens pārvēršana vīnā, rāda uz lielo brīnumu, kas pasaulei pat prātā nenāk – Dzīvību, kas caur Jēzus miesu nāk no dzīvā Dieva un tiek dota mums, lai arī mēs varētu dzīvot mūžīgi.

Savukārt dzīve bez Dieva nekļūst vairāk dzīva, interesantāka vai pilnīgāka, bet vienmēr tā kļūst mazāk un mazāk dzīva, līdz pārtop nāvē. Lielākoties tā ir sekla, bezjēdzīga un triviāla, virspusēja dzīve, dzīvojot tikai mirklim, dzīvojot tikai pašiem priekš sevis un tad, lai izbēgtu no izmisuma un garlaicības, ik pa brīdim izmēģinot kaut ko jaunu, kādu jaunu piedzīvojumu vai pārdzīvojumu. Lai šī izmisīgā bēgšana no realitātes šķistu pievilcīga, tā tiek dēvēta par sevis meklēšanu un piepildīšanu, sevis un savu iespēju apzināšanos un realizāciju, bet bez dziļākas izpratnes par dzīvības avotu, jēgu un piepildījumu, tas tikai vairo lielummāniju no viens puses un izmisumu, depresiju un visu to psihisko kroplumu, no kā cieš mūsdienu pasaule. Pat Viduslaiku cilvēks labi zināja, ka mīlestība vienmēr ir virzīta uz citiem cilvēkiem, nevis uz sevi. Ieskatīšanās sevī, meklēšana sevī bija saistīta ar sevis izmeklēšanu, grēka atziņu un nožēlu. Turpretī mīlestība bija saistīta ar novēršanos no sevis un pievēršanos savam tuvākajam, lai dzīvotu priekš viņa. Rūpēs un gādībā par citiem, rūpēs un gādībā par dzīvību un dzīvības vēsti -Evaņģēliju, dzīvība un prieks kļūst pilnīgs, jo tas sakņojas dzīvības avotā Dievā un viņa Dēlā, kurš kļuva cilvēks Jēzū un dzīvoja mūsu vidū, un nenoraidīja arī vienkāršos ikdienišķos cilvēka priekus. Viņš dalās tajos ar ļaudīm kāzās Kānā un veicina kāzu prieku un līksmību. Un tā pat tie, kuri līdz šim bija priecīgi diezgan arī par parasto vīnu, kuru tie bija baudījuši līdz šim, pārliecinās, ka vīns, kas tiek dots pēc tam, tiem garšo daudz labāk, nekā tie jelkad bija cerējuši. Tā tas ir ar visu, ko mums dod mūsu mīļais Kungs Jēzus Kristus, kas būdams patiess Dievs, ir nācis pasaulē kā cilvēks, lai atklātu mums sava Tēva žēlsirdības un mīlestības pilno sirdi.

Ir jāievēro arī tas, ka Jēzus pirmais brīnumdarbs notika viņa ģimenes lokā. Tāpat kā vīns arī ģimene padara prieku pilnīgāku. Mūsdienās tas ir nicināts prieks. Vēlēdamies izpostīt Dieva darbu, velns vēršas pret ģimeni, kas ir cilvēka laicīgās dzīves pamats. Dievs ir devis ģimeni, lai caur to turpinātu un lolotu dzīvību un mācītu cilvēkiem mīlēt vienam otru. Ģimene sākas ar kāzām, kas leģitimē divu cilvēku attiecības un saista tos kopā uz mūžu. Tāpat kā pareizi lietots vīns – cilvēku priekam, prieka pilnībai, ģimene ir domāta cilvēku dzimuma pareizai lietošanai. Ģimenes ietvaros tā nes svētību, vairo un uztur cilvēci, dāvina ne tikai prieku par divu atšķirīgu dzimumu tuvību, bet arī par jaunas dzīvības nākšanu pasaulē. Mūsdienu cilvēks to vairs nesaprot, vai arī saprot ļoti miglaini. Tādēļ mums ir jāklausās dažādi murgi, kas visi kopā ņemot ir apvienojami vienā vārdā – apdullināšanās. Zaudējot Dievu, mūsdienu cilvēks ir zaudējis arī to prieku, ko Dievs dod ar vīrieša un sievietes kopību. Tagad tas viss kalpo tikai vienam mērķim – apdullināties. Un tad atkal un atkal, tādēļ Dievs šādas lietas parasti soda uzreiz, tām seko sods - paģiras, notrulināšanās un sāpes. Šķiršanās sāpes, izpostītas bērnu dzīves un jaunas un jaunas apdullināšanās meklēšana, liekot trulumam un sāpēm arvien pieaugt. Nav jēgas uzskaitīt visas tās perversitātes, kurās grimst mūsdienu pasaule. Tās nekad nedod prieku, bet nes vienīgi ciešanas, sāpes un izmisumu. Turpretī Kāzas Kānā atklāj Jēzus dievišķo godību, bet tās atklāj arī ģimenes godību, kā augstāko un labāko laicīgās dzīves iestādījumu. Lai gan ģimenei kā Dieva iestādījumam arvien būs jānes arī krusts, velna, pasaules un neticības dēļ, tomēr tā vienmēr var cerēt un paļauties uz Dieva pasargājumu, aizstāvību un palīdzību. Turklāt Dievs liek lietā ģimeni arī lai norādītu uz kaut ko augstāku – viņa baznīcu kā uzticīgu Kristus līgavu, kas tiek gatavota debesu kāzām un mūžīgai kopīgai dzīvei ar savu Līgavaini. Tā laicīgais ģimenes prieks tiek pacelts jaunā kvalitātē – dzirkstošā prieka pilnībā. Tas nenozīmē, ka Dievam nevarētu kalpot cilvēki, kam nav ģimenes un ar to saistīto rūpju. Protams, var un tā pat ir īpaša kalpošana, bet šodien mēs runājam par to, kā Jēzus godība atklājas pirmoreiz un atklājas svētījot ģimeni un apdāvinot to ar izcili labu vīnu, kas dāvā gan laicīgu prieku šajā pasaulē, gan norāda uz mūžīgu līksmību un prieku – dzīvību un pārpilnību, ko nes Jēzus Kristus. Viņam kopā ar Tēvu un Svēto Garu ir mūžīgs gods un pateicība par to, ka Svētais Dievs savā dievišķajā mīlestībā dalījās ar mums cilvēkiem. Āmen.