Kristus ciešanu laika pirmajā svētdienā

Tad Gars aizveda Jēzu tuksnesī, ka viņš tiktu velna kārdināts. Kad viņš bija gavējis četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, viņš izsalka. Kārdinātājs, piestājies viņam, sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, saki, lai šie akmeņi top par maizi.”  Bet Jēzus atbildēja: “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Tad velns viņu aizveda uz svēto pilsētu, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja:  “Ja tu esi Dieva Dēls, meties lejā, jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem dos pavēli tevis dēļ, un tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.”  Jēzus viņam sacīja: “Bet ir arī rakstīts: nekārdini Kungu, savu Dievu.” Atkal velns viņu aizveda uz ļoti augstu kalnu un rādīja viņam visas pasaules valstis un to godību, un sacīja: “To visu es tev došu, ja tu nolieksies manā priekšā un mani pielūgsi.”  Tad Jēzus viņam sacīja: “Atkāpies, sātan! Jo ir rakstīts: pielūdz Kungu, savu Dievu, un viņam vien kalpo.” Tad velns viņu atstāja; un, redzi, eņģeļi nāca un viņam kalpoja. (Mt. 4: 1-11)

Pēc Jēzus Kristībām no debesīm bija atskanējusi Tēva balss: “Šis ir mans mīļotais Dēls.” Tagad bija pienācis Jēzus publiskās kalpošanas sākums, un bez liekas kavēšanās viņš tiek sūtīts kaujā ar velnu. Jēzus nesteidzas cīņā pats pēc sava prāta, bet viņu ved Svētais Gars, kas pārmēru tika izliets pār viņu Kristībās. Savukārt velns vienmēr ir gatavs tūdaļ kauties ar katru, kurš varētu apdraudēt viņa varu. Tāpat kā Ēdenes dārzā viņš bija vērsies pie Ievas, mudinot apšaubīt Dieva teikto, tāpat viņš dara arī tagad: netici Dievam uz vārda, bet pierādi, ka patiesi esi viņa Dēls. Ar vārdu Dieva Dēls velns šeit nebūs domājis Trīsvienības personu, bet kādu īpašu Dieva izvēlētu cilvēku, kam jākļūst par Mesiju jeb Kristu. To, ka pats Dieva Dēls varētu būt pieņēmis cilvēka dabu, velns savā augstprātībā nespētu pieļaut. Ja Dievs būtu teicis velnam, lai viņš pieņem kritušā cilvēka dabu, nekādi draudi, nedz solījumi nevarētu piespiest viņu to darīt. Velns to uzskatītu par briesmīgu apkaunojumu. Tādēļ tagad viņam pat prātā nenāk, ka tas, kurš stāv viņa priekšā ir īstais Dieva Dēls. Tādēļ viņš pašpārliecināti saka – nu ja nu tu patiešām esi Dieva Dēls, tad tev vajadzētu to pierādīt. Nu un pierādīt to nav grūti – tu te ar mani cīkstoties esi izsalcis, liec akmeņiem pārtapt maizē un lieta būs darīta. Tā vietā, lai pieņemtu šaubu stāvokli un meklētu pierādījumus, Jēzus ņem rokās Svētā Gara zobenu – Dieva Vārdu no Vecās Derības Rakstiem (5Moz.8:3) “Ir rakstīts: cilvēks nedzīvo no maizes vien, bet no ikviena vārda, kas nāk no Dieva mutes.” Jēzus atbilde trāpa velnam starp acīm, kā Dāvida mestais akmens Goliātam. Viņš būtu gatavs dzirdēt jebko – pat kādus jūdu rabīnu skaidrojumus, gudro izteikumus, bet tikai ne konkrētu un tiešu Dieva Vārdu. Tas būs apsvilinājis velnu kā uguns. Nešķīstais gars bija panācis, ka farizeji un jūdu rakstu mācītāji Vecās Derības Rakstus vairs ne par ko nevērtēja, par galveno uzskatot savu mutvārdu tradīciju. Beigu beigās viņi aizgāja pat tik tālu, ka sacīja, ka Bībeles lasīšana nedod neko, bet Tālmuda lasīšana dod debesis. Līdzīgas domas vēlāk bija dzirdamas Romas baznīcā, kur jezuīti apgalvoja, ka Bībele ir neskaidra un nekam nederīga grāmata, bet pāvesta mācība ved uz debesīm. Savukārt no Jēzus mācamies, ka velnam jāstājas pretī tikai ar Dieva vārdu, ne jūdu tradīcija, nedz pāvesta, nedz koncilu lēmumi, nedz kāda populāra mācītāja domas pret velnu nepalīdz. Velns par to visu būtu gatavs diskutēt stundām ilgi un beigās pasmietos. Tāpat arī brīnumi nepalīdzētu. Velns jau nav muļķis, kas skrien atplestu muti pakaļ katram brīnumdarim. Jēzus nededzina svecītes, nemurmina mantras, nemeditē, bet atspēko velnu nevis ar pesteļiem, bet Dieva vārdu. Sekojot pagānu tradīcijām farizeji bija ieviesuši daudzas dažādas izdarības, kas palīdzot pret velnu un ļaunajiem gariem. Tās pastāv arī vēl mūsu dienās un diemžēl arī baznīcās tādu lietu netrūkst. Turpretī Jēzus nav reliģisks āksts, bet patiess Dieva Dēls un tādēļ viņš arī atbild tā, kā Dēlam pienākas – stāv rakstīts! Te nu velnam vajadzēja ar kaunu atkāpties, bet viņš jau nebūtu velns, ja prastu kaunu. – Ak, te ir viens, kurš citē Dieva vārdu; nu tad aiziet! Es arī to protu! Kā visu sektantu ģenerālis un visu ķeceru skolotājs velns viņu aizveda uz svēto pilsētu, pacēla viņu uz tempļa jumta malas un sacīja: “Ja tu esi Dieva Dēls, meties lejā, jo ir rakstīts: viņš saviem eņģeļiem dos pavēli tevis dēļ, un tie tevi uz rokām nesīs, lai tu savu kāju pie akmens nepiedauzītu.” Velns atkal izmanto cilvēku aizbriedumus un māņticību. Jūdu vidū bija plaši izplatīti uzskati, ka Kristus parādīsies Templī pēkšņi, negaidīti un brīnumainā veidā. Velns pamato to ar Dieva vārdu, bet sagroza tā jēgu un izmanto to saviem ļaunajiem nolūkiem. Ja jau tu tā paļaujies uz Dievu un to, ko viņš teicis Bībelē, tad lec zemē no jumta, lai Dievs tevi izglābj, ja jau viņš ir tik gādīgs un varens. Mudinādams uz to, kas šķiet liela ticība, velns patiesībā cenšas ievest Jēzu neticībā, izaicinot Dievu, eksperimentējot ar Dieva vārdu un cenšoties manipulēt ar Dievu. Jēzus labi izprot velna nodomus, jo viena lieta ir paļauties uz Dievu dzīves vajadzībās, pildot savu aicinājumu, bet pavisam cita lieta ir izaicināt Dievu, aicinot viņu iejaukties un risināt mākslīgi radītas problēmas. Tam, kurš tic Dievam un paļaujas uz viņu, nav nepieciešams pierādīt Dieva laipno gādību. Jēzus zina, ka pienāks brīdis, kad viņam, pildot savu aicinājumu, nāksies mesties nāves bezdibenī, paļaujoties uz Tēva taisnīgumu un gādību, bet radīt šādu situāciju mākslīgi, būtu nekrietna neticība. Jēzus atkal atbild ar Dieva vārdu, kas atmasko velna nolūkus: "Bet ir arī rakstīts: Dievu, savu Kungu, tev nebūs kārdināt." Te mums atkal ir daudz ko mācīties, jo ne reti Dievs vārds un cilvēka prāta spriedumi tiek izmantoti, lai kārdinātu Dievu, un attaisnotu savu vienaldzību, kūtrumu un izlaidību. Dieva kārdināšana ir smags grēks, ko nosoda otrais bauslis, pievienojot īpašu brīdinājumu – Dievs to neatstās nesodītu. Arī Pāvils brīdina, lai neizaicinām Kristu, kā darīja jūdi savā tuksneša ceļojuma laikā un gāja pazušanā no čūskām. “Šie notikumi ar viņiem bija zīmīgi”, piebilst apustulis, “un tie rakstīti mums, lai mūs pamācītu, jo laiku beigas mūs ir sasniegušas.” (1Kor.10:9) Mums jāņem vērā pravietiskā mācība, nopietni jāpārdomā tas, ko darām un jāuzmanās, lai velns mūs neievestu postā.

Jēzus jau otro reizi ir nolicis velnu pie vietas ar Dieva vārdu, bet nešķīstais gars negrasās atkāpties. - Ko gan šis galdnieka dēls iedomājas! Paskaties, Jēzu, uz mani! Vai tu redzi, cik varena, skaista un gudra būtne es esmu? Es esmu spējis atņemt Dievam viņa radīto pasauli un tā tagad mani pielūdz un godina kā pašu Dievu. Ja arī tu mani pielūgsi, pazemodamies manā priekšā, tad es to visu došu tev. Protams, velns neko nebūtu devis, bet viņš saprot, ka Jēzus apdraud viņa varu, un lai gan viņš ienīst Dievu, viņš zina, ka ar Dievu joki mazi. Kā zaglis, kas ieraudzījis mantas patieso īpašnieku un nojautis gaidāmās nepatikšanas, viņš saka – labi, labi, es tikai pajokoju, došu tev to atpakaļ, tikai pienācīgi pateicies man par to. Velns labi saprot, ka atsakoties no maldu ceļiem, Jēzum būs jāuzņemas grūts, ļoti grūts ceļš, lai atņemtu viņam pasauli. Pat ja viņš ir Dieva Dēls, viņam nāksies dārgi par to samaksāt. Tādēļ neguvis vieglu uzvaru kā ierasts, velns piedāvā Jēzum darījumu: kāpēc tev cīnīties ar mani? Tu taču zini, ka tas nebūs viegli. Nokārtosim lietu abpusēji izdevīgi. Tu dabūsi atpakaļ to, kas ir tavs un ko atgūt tu esi šajā pasaulē nācis, bet es dabūšu kāroto Dieva godu. Neesi lepns! Mācies kompromisu mākslu! Redzi, pasaule nav ne balta, nedz melna, kā tev savā lauku nostūrī dzīvojot varbūt šķiet. Dievs vienkārši ir vecmodīgs muļķis, kam trūkst plašāka dzīves skatījuma. Bībele ir viena lieta, bet dzīve pavisam cita! Ir nepieciešama pieredze, gudrība un kompromisu māksla, lai to pareizi saprastu un pareizi dzīvotu. Neesi vienpusīgs, noliec pie malas Bībeli un uzklausi arī mani. Kādēļ mums jācīnās? Es tev vienkārši atdošu pasauli par paldies un tu varēsi ar to darīt ko un kā vien vēlēsies. Mēs pat varētu apvienot savus spēkus, radīt labāku pasauli un pierādīt Dievam, ka viņš ir muļķis, kam jau sen savu varu vajadzēja atdot kādam citam. Evaņģēlists mums neatstāsta visu, bet šo 40 dienu laikā velns būs runājis plaši un gari. Saprazdams, ka lieta ir nopietna un sāk ost pēc sēra, velns būs licis lietā visu savu daiļrunību un runājis diezgan atklāti: es taču gribēju tikai labu, lai cilvēki zina, kas labs un ļauns un ir līdzīgi Dievam, bet viņš mani par to padzina no paradīzes. Viņš nevēlējās man piešķirt dievišķību, bet uzstāja, ka viņa mūžīgais Dēls kļūs par cilvēku, cietīs un mirs, lai glābtu cilvēci no manis piedāvātā ceļa. Nu labi, varbūt es esmu kļūdījies, bet mans glābšanas plāns ir daudz vienkāršāks, efektīvāks un taisnīgāks. Kādēļ Tev nevainīgajam ir jācieš? Lai cieš vainīgie, tie kas to pelnījuši. Iedosim cilvēkiem nepieciešamās zināšanas un iemaņas, lai paši mācās celt sev jaunu, labu pasauli. Nu nebūs viņi tik ļoti līdzīgi Dievam, nedzīvos mūžīgi, bet vai tad to vajag? Vai nepietiek ar labklājību un garu mūžu šeit pat uz zemes? Nu labi, nāksies arī kaut ko zaudēt, bet vai cilvēks vispār to spēj saprast? Vai viņš vispār to grib? Dosim cilvēkiem domu par bezgalīgu progresu un pilnveidošanos. Lai ceļ paradīzi tepat uz zemes. Nu un kas, ka nesanāks? Lai cenšas, lai mēģina. Beigu beigās viņi taču paši to izvēlējās. Es gribēju būt Dieva vietā, viņi grib būt kā dievi, nu tad, lai tā notiek. Lai paši meklē dzīves jēgu un dzīvo kā prot. Tūkstošiem gadu Dievs lika kaut nevainīgus dzīvniekus un izliet nevainīgas asinis, un tagad viņš grib, lai tu izlej vēl savas! Kas tā par perversu domu, ka nevainīgajam ir jācieš vainīgo vietā. Labāk nemaz nemēģini! Tevi neviens šeit nesapratīs, un tu paliksi par muļķi visu acīs. Es domāju, ka Dievs vienkārši ir varaskārs. Viņš gan visu laiku runā par brīvību, bet kas gan tā par brīvību, ja vienmēr ir jāklausa viņš? Tā vietā dosim cilvēkiem patiesu brīvību – lai paši kļūst par savas laimes kalējiem un dzīves noteicējiem. Priekš kam viņiem vajadzīgs Dievs? Nu jā, viņi ir radīti tā, ka bez pielūgšanas un godāšanas tie īsti iztikt nevar. Bet kāpēc tam ir jābūt tikai Dievam, ko pielūdz un godā? Lai pielūdz un godā arī mani! Redzi, Jēzu, tu varētu kļūt viņiem par labu piemēru – pielūdz mani un rādi pārējiem priekšzīmi. Vari būt drošs, ka viņi tev sekos, bet citādi tu labu galu neņemsi. Mēs taču varētu abi kopā ar savām zināšanām padarīt pasauli daudz labāku. Lai paliek Dievs un viņa Bībele, ķersimies pie jaunas pasaules celšanas.

Tā kā Jēzus stājās velnam pretī kā patiess cilvēks, tad šis viņam būs bijis briesmīgs kārdinājums. Un lai gan patiess Dievs būdams, viņš nevarēja grēkot, tomēr kārdinājums bija īsts. Tikt ar to galā bija iespējams vienīgi ar Dieva vārdu. Jēzus jau kopš bērnības bija mācījies, ka Dievs ir viens vienīgs un nav iespējams kalpot diviem kungiem. Katru dienu viņš bija atkārtojis svinīgos vārdus: „Klausies, Israēl, Tas Kungs, mūsu Dievs, ir vienīgais Kungs. Un tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds, no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku.” (5. Moz. 6:4-5) Visu savu mūžu Jēzus bija dzīvojis ar Dieva mīlestību sirdī, un viņš labi zināja, ka jebkurš mēģinājums noliegt Dievu un viņa prātu novedīs pie katastrofas. Tādēļ tūdaļ sekoja vienīgā iespējamā atbilde: "Atkāpies, sātan! Jo stāv rakstīts: tev būs Dievu, savu Kungu, pielūgt un Viņam vien kalpot." Saprazdams, ka šoreiz neko panākt neizdosies, un Jēzū viņš ir sastapis bīstamu pretinieku, „velns viņu atstāja.” Tomēr viņš bija jau ilgi ticējis tikai un vienīgi sev, un uzskatīja sevi par vienīgo gudro un saprātīgo būtni. Tādēļ Sātans nepārstāja cerēt, ka agri vai vēlu, bet reiz Jēzus padosies. Pat stāvēdams zem krusta, viņš vēl turpinās savu nesvēto sprediķi: „Ja Tu esi Dieva Dēls, tad kāp zemē no krusta, atceries ko es toreiz Tev teicu. Man ir labāks plāns! Nedari muļķības!” Kad no necilvēcīgu ciešanu pārņemtajām Jēzus lūpām atskanēs vārdi: „Tēvs, Tavās rokās es nododu savu garu.. viss piepildīts” – sātans nicīgi pie sevis novilks – sasodītais fanātiķis! Ja tu būtu Dieva Dēls, neviens tevi nevarētu piesist krustā! Kur nu ir tavs Dievs, uz kuru tu tā paļāvies? Karājies nu kā tārps visiem par izsmieklu. Atbildi viņš saņems pavisam drīz, kad Jēzus pats personiski nolasīs viņam Dieva tiesas spriedumu –Sātan, tava nāves vara pār cilvēci ir atņemta, tev ir aizliegts tuvoties debesīm, un tevi gaida mūžīgs cietums. Kopš tā brīža velns sāka briesmīgi trakot un ārdīties, zinādams, ka viņam maz laika atlicis, bet visiem ticīgajiem ir dots drošs patvērums velna Uzvarētājā - Dieva Dēlā Jēzū Kristū. Āmen.