Lieldienu diena

Kad sabata diena bija pagājusi, Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome nopirka smaržīgas zāles, lai ietu un svaidītu Jēzu. Nedēļas pirmajā dienā rīta agrumā, saulei lecot, tās nāca pie kapa un sarunājās savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa ieejas?” Pacēlušas acis, tās redzēja – akmens jau novelts. Bet tas bija ļoti liels. Ienākušas kapā, tās ieraudzīja baltās drānās tērptu jaunekli sēžam labajā pusē, un tās izbijās.  Bet viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu, Nācarieti, krustā sisto, viņš ir augšāmcēlies, un viņa šeit nav. Redziet, vieta, kur tie viņu nolika. Bet ejiet un pasakiet to viņa mācekļiem un Pēterim: viņš pirms jums aizies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsit, kā viņš jums sacījis.” Iznākušas no kapa tās metās bēgt prom, tās trīcēja un bija satriektas, un nestāstīja nevienam neko, jo baidījās. (Mk. 16:1-8)

Stāstot par Tā Kunga augšāmcelšanos evaņģēlists Marks atgādina mums par radīšanu. Sabata atpūtas diena ir pagājusi. Ir uzaususi jauna diena. Tā ir pirmā jaunās radīšanas diena Jēzū Kristū (2Kor.5:17). Saskaņā ar radīšanas stāstu jūdi par dienas sākumu uzskatīja saulrietu vakarā. Bija “vakars un rīts” lasām radīšanas stāstā. Šī diena nebija atšķirīga. Patapinot radīšanas stāsta valodu, evaņģēlists atklāj, ka jaunās radīšanas dienas rītausma sākās ar mūsu Kunga Jēzus ciešanu un nāves vakaru. Šīs dienas vakarā Jēzus nesa radības grēkus uz saviem pleciem, kad tumsa klāja visu zemi līdz devītajai stundai, un Dieva Dēls skaļā balsī sauca: ”Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc Tu mani esi atstājis?” (Mk.15:33-34) Jaunās radīšanas dzimšana nebija iespējama bez Otrā Ādama nāves. Mūsu Kungs paveica to, ko Ādams nespēja: izcīnīja grēku piedošanu un grēcinieka taisnošanu Dieva priekšā. Ādama grēks atnesa ciešanas un nāvi visai radībai, ieskaitot pašu Ādamu un viņa pēctečus. Jēzus taisnības darbs, vienu reizi par visām reizēm upurējot savu miesu pie krusta, grēka, nāves un lāsta vietā atnesa piedošanu, dzīvību un glābšanu. Izpērkot kritušā cilvēka grēku Dieva priekšā, Jēzus cēla gaismā dzīvību un nemirstību (2Tim.1:10). Jo tur, kur ir grēku piedošana, tur ir arī dzīvība un glābšana. Citādi tas nevar būt. Jēzum Kristum bija jāceļas augšā no mirušajiem, jo ar savu nāvi viņš samaksāja to cenu, ko bauslība pieprasīja par grēku. Viņš necēlās augšā no nāves vienkārši tādēļ, ka viņš bija pārāk varens, lai paliktu kapa gūstā. Jēzus uzcēlās no nāves tādēļ, ka viņa nāve aiznesa prom pasaule grēku. Patiesībā Jēzus kļuva grēcinieks grēcinieku vietā, tā kā viņā grēcīgais cilvēks varēja tapt taisnots un salīdzināts ar Dievu (Rom. 5: 10-21, 1 Kor. 15, un 2 Kor. 5.)

Vienkāršais sievu jautājums – kas mūsu vietā novels akmeni no kapa? – atklāj dziļāku garīgu patiesību – nav neviena cilvēka, kas spētu uzvarēt kapu, kā tikai Cilvēks Jēzus Kristus. Jauneklis, kurš baltās augšāmcelšanās drēbēs tērpts sēž kapā ir eņģelis, jaunās radīšanas vēstnesis. Viņš pasludina, ka krustā sistais Kungs ir augšāmcēlies no mirušajiem. Eņģelis viņu sauc par Jēzu no Nācaretes, jo mūsu Kungs nav bezmiesīgs gars. Viņš patiesi ir Cilvēks Jēzus cilvēka miesā. Tā kā viņš ir miesīgi augšāmcēlies no nāves, viņš nav neviens cits, kā Pētera apliecinātais Kristus, Dzīvā Dieva Dēls (Mt. 16: 16).

Eņģeļa vēsts satur kaut ko vairāk kā tikai ziņojumu par Jēzus augšāmcelšanos no nāves. Tā līdzi nes grēku piedošanas vēsti. Sludināt Jēzus augšāmcelšanos nozīmē viņa vārdā dāvināt grēku piedošanu grēciniekiem. Citiem vārdiem sakot, Jēzus, kurš miesā mira par grēku un augšāmcēlās ir grēku piedošanas, dzīvības un glābšanas iemiesojums. Viņš ir grēcinieka taisnība Dieva priekšā. Tas ir iemesls kādēļ eņģelis mācekļu sarakstā, kuriem sievām jāpastāsta par Jēzus augšāmcelšanos, iekļauj arī Pēteri. Pēteris bija kritis grēkā un noliedzis savu Kungu. Augšāmcelšanās vēsts, kuru viņam atnesa sievas atgriežoties no kapa, atnesa viņam piedošanu un atjaunošanu ticībā. Eņģelis arī sievām rūpīgi atgādina, ka tas, ko viņām jāpavēsta mācekļiem nav nekas iepriekš nedzirdēts, jo tas ir balstīts tajā, ko Tas Kungs jau iepriekš saviem mācekļiem bija mācījis. Tas viss notika “saskaņā ar Rakstiem” un tieši tā “kā viņš bija teicis”. Ticība balstās Dieva vārdā. Tomēr Jēzus īpaši izvēlētie apustuļi, kuru vidū viena jau vairs nav, ir īpaši negribīgi ticēt sievu stāstītajam. Trīs reizes evaņģēlists atkārto “viņš parādījās”, bet mācekļi neticēja Marijai Magdalēnai, nedz arī diviem mācekļiem no Emausas. Viņi ticēja tikai tad, kad redzēja, kad Jēzus pats stāvēja viņu vidū pie galda. Jēzus norāj savus mācekļus par neticību, jo viņiem vajadzēja ticēt pasludinātajam vārdam, ko tiem atnesa aculiecinieki. Tā ir patiesība. Šausmīga patiesība – pašu tuvāko Jēzus mācekļu neticība. Tomēr viņš neatgrūž un nepatriec viņus. Tā vietā tos, kuri viņa augšāmcelšanās vēstij ticējuši vismazāk, viņš izvēlas par viņa augšāmcelšanās galvenajiem lieciniekiem. Viņiem tiek dota Evaņģēlija bagātība, dārgums māla traukos, viņu vājajās miesās, lai evaņģēlija sludināšanas spēks nāktu no Dieva, nevis viņiem pašiem (2Kor. 4: 5-7).

Kā pašai pirmajai Jēzus parādījās Marijai Magdalēnai, no kuras viņš bija izdzinis setiņus ļaunos garus. Tā ir zīme, ka visi, kurus moka sātans un grēka vaina var būt droši, ka Jēzus ir arī viņu glābiņš. Viņš parādījās arī citiem par zīmi, ka glābjošais evaņģēlijs pieder visai Dieva ļaužu saimei. Tomēr vispirms viņš parādījās izraudzītajiem apustuļiem, jo viņi vienīgie bija aicināti kļūt par publiskiem viņa augšāmcelšanās lieciniekiem pasaulē. Daudz ticīgo stāsta citiem, ko Jēzus viņu labā darījis, kā glābis no grēka važām, bet tikai baznīcas amatā aicinātie kalpotāji sludina evaņģēliju pēc Kristus pavēles viņa vietā. Viņu liecība nav tikai notikumu atstāstījums, bet viņi arī paskaidro šo notikumu jēgu un saturu. Kristus aicināto kalpotāju amats un darbs sev līdzi nes paša Kunga pavēli un apsolījumu. Mācītāja amats ir iedibināts, lai vestu pie ticības un uzturētu tajā. Tā ir augšāmceltā Kunga dāvana, lai grēcinieki varētu pazīt viņu un viņa krusta un augšāmcelšanās uzvaru. Ticība nāk no sludināšanas un sludināšana no sūtīšanas (Rom. 10: 14-15, 17). Ja nebūtu Tā Kunga pavēles un apsolījuma, ja viņš nebūtu sūtījis, nebūtu ne mācītāju, ne ticīgo. Ticība balstās apustuliskajā vārdā, ar kuru Jēzus Kristus augšāmcelšanās tiek sludināta grēku piedošanai. Tie, kuri šo vārdu pieņem un paglabā savā sirdī, uz tiem attiecas Jēzus pēc augšāmcelšanās sacītie vārdi: “Kas tic un top kristīts, tas taps izglābts.” Tās zīmes, kas pavadīja apustuļu sludināšanu bija tās pašas zīmes, kas pavadīja Jēzu un apstiprināja viņu kā apsolīto Pestītāju – sievas sēklu, kas sabradās čūskas galvu. Evaņģēlija beigās Marks atkal atgriežas pie radīšanas stāsta tēmas, citēdams Jēzus apsolījumu, ka viņa vārdā mācekļi izdzīs ļaunos garus, runās jaunās mēlēs, čūskas un inde tiem nekaitēs, un uzliekot rokas slimie tiks dziedināti.

Evaņģēlijs ir spēks, kas padzen dēmonus un uzveic velnu. Tā ir jaunā žēlastības un žēlsirdības valoda, kas tagad atskan vecās bauslības un soda valodas vietā. Tās ir zāles pret čūskas nāvējošo indi, ar ko tika sadzelti un saindēti Ādams un Ieva. Tās ir zāles pret jebkuru melu indi, kas varētu mūs apdraudēt. Tās ir zāles, kas miesīgi slimos atgriež pie dzīvības, jo tā dāvā mūžīgu jaunu dzīvi Jēzus vārdā. Brīnumainās zīmes, kas pavadīja apustuļu sludināšanu apstiprināja Evaņģēlija patiesumu, atklājot, ka miesas augšāmcelšanās, mūžīgā dzīvošana ir visu kristīto, Kristum ticīgo mantojums. Tāpat kā Jēzus piecēlās no nāves miesīgi, lai nekad vairs nemirtu, tā arī mēs celsimies augšā jaunai dzīvei, kur vairs nebūs ciešanu un nāves. Tas tādēļ, ka caur Svēto Kristību mēs esam kļuvuši Kristus miesas locekļi, miesa no viņa miesas un kauls no viņa kaula. Tāpat kā Jēzus cilvēka miesa tika uzņemta debesīs, lai valdītu mūžīgi, tā arī mēs tiksim uzņemti debesīs, jaunā pasaulē, kur atradīsimies mūžīgā kopībā ar Svēto Dievu – Tēvu Dēlu un Svēto Garu.

Jēzus augšāmcelšanās un tai sekojošā debesbraukšana ir šīs diženās ticības patiesības apstiprinājums. Dieva sākotnēja griba, kas atklājās radīšanā tad būs piepildīta. Ko tad Dievs vēlējās radot pasauli un cilvēku tajā? Viņš vēlējās dāvināt mums pats sevi. Tagad tas ir piepildīts. Jēzū Kristū mēs esam saņēmuši Dievu un jau līdzi dalāmies Dieva godībā un valdām kopā ar Kristu kā mūžīgi uzvarētāji pār grēku, nāvi un velna varu. To, ko naida un skaudības pilnais velns apsolīja Ādamam un Ievai, bet protams, nedeva un nespēja dot, to mīlestības Dievs deva mums savā Dēla, kurš uzņēma cilvēcību sevī. Tas Kungs neko nav taupījis mūsu dēļ un mūsu labā. Kristū pestītiem mums jau pieder visas debesu bagātības. Tas nenozīmē, ka mēs tagad esam mazi dieviņi, bet gan to, ka esam saņēmuši patiesā Trīsvienīgā Dieva mīlestību un dzīvību un varam sākt līdzi dalīties viņa dzīvē. Tā ir dāvana, kuru viņš vienmēr ir vēlējies mums dot un kuru patiecoties Kristus krusta nāvei un augšāmcelšanai tagad varam saņemt. Tādēļ apustulis aicina izmēzt veco velna blēdības pilno raugu no mūsu dzīvēm, novērsties no visa seklā un tukšā, ar ko pilna šī pasaule un priecāties ar lielu prieku par to, ko Kristus augšāmcelšanās mums dod – pašu Dievu. Āmen.