Pasha

Īstenojot savu laicīgo varu Poncijs Pilāts piesprieda Jēzum nāves sodu. Viņš gan vēlējās neparasto Galilejas sludinātāju atlaist, jo bija skaidri redzams, ka Jēzus nav darījis neko tādu, par ko būtu pelnījis nāvi. Pilāts uzskatīja, ka Jēzus bija nokļuvis viņa rokās tikai dēļ viena no daudzajiem jūdu reliģiskajiem strīdiem. Jūdu augstā prietera apgalvojums, ka ja Jēzus nebūtu ļaundaris, jūdi to nebūtu nodevuši Pilātam tiesāšanai, atklāj viņu ļaunos motīvus. Priesteri nebūt nebija ieinteresēti taisnīgumā, bet gan vēlējās nodrošināt savu reliģisko augstmaņu varu. Viņi ne tikai apskauda Jēzu viņa popularitātes dēļ, bet nespēja arī ciest viņa teoloģiskos spriedumus. Jēzus mācīja, ka cilvēks ir grēka samaitāts un nespējīgs glābt pats sevi, un ka Dieva valstība ir žēlsirdīgā Dieva valdīšana, kas atklājas viņā kā Cilvēka Dēlā. Augstie priesteri un neticīgie jūdi nevēlējās pat dzirdēt par žēlsirdības un piedošanas teoloģiju, jo viņi uzskatīja, ka Dieva valstību ir jāceļ pašiem cilvēkiem ar saviem labajiem darbiem.

Jēzus mācība apgāza viņu teoloģiskos uzskatus, uz kuriem balstījās priesteru un farizeju reliģiskā vara, turot cilvēkus bauslības darbu gūstā, kas nekad nevarētu atbrīvot no grēka varas. Pilātam bija līdz riebumam apnikuši šādi jūdu reliģiskie strīdi, bet viņš nevarēja izvairīties no atbildības, kuru tam uzlika viņa amats. Gribot negribot, Pilātam bija jāpasludina savs spriedums par šo dīvaino jūdu sludinātāju, bet, tā kā viņš darīja to pildot sava amata pienākumus, tad tas bija paša Dieva spriedums, kas atskanēja no Pilāta mutes: “Es nekādas vainas pie viņa neatrodu.” Citiem vārdiem - Jēzus ir nevainīgs un bez grēka! Tādējādi Pilāta spriedums pasludina diženo teoloģisko patiesību, ka nevainīgs cilvēks tika nodots nāvē savas tautas grēku dēļ. Grēcinieki pieprasīja Jēzus nāvi un viņi to arī saņēma tikai un vienīgi no Dieva žēlastības, lai gan nebija to pelnījuši.

Baraba – laupītājs, kurš bija pelnījis nāvi, tika atbrīvots Jēzus vietā. Tādējādi Baraba simbolizē visus grēciniekus, kas pelnījuši sodu, kuru saņēma Jēzus, bet tomēr ir atbrīvoti no soda, saņemot no Jēzus viņa taisnību kā savu. Tā bija Dieva griba, ka viņa Dēlam jānes visas pasaules grēks, jānodod nāvē sava miesa un jāizlej savas asinis grēcīgo cilvēku vietā. Tā ir diženā kristīgā patiesība, kuru pats Kungs Jēzus apliecināja gan ar savu publisko mācību, gan publisko nāvi, kuru viņš labprātīgi uzņēmās. “Ikviens, kurš ir no patiesības, dzird manu balsi”: sacīja Jēzus Pilātam. Patiesība par kuru Jēzus runā ir paša evaņģēlija vārds, ka Kristus dēļ Dievs ir apžēlojis grēciniekus, ne viņu pašu nopelnu, bet Kristus nepelnīto ciešanu un nāves dēļ. Ironiskais Jēzus nāvē ir tas, ka viņš patiesībā tika sists krustā par to, kas viņš bija. Tā nebija kļūda vai nejaušība. Tā bija Dieva labā un žēlsirdīgā griba pārvērst velna un viņa kalpu ļaunos nolūkus vislielākajā mūžīgajā labumā – kritušo cilvēku glābšanā.

Pilāts par Jēzu sacīja: “Redzi, cilvēks!” (Jņ.19:5), un Jēzus patiesi ir gan Dievs, gan Tēva patiesais Cilvēks, kurš nepadevās velna kārdinājumam paaugstināt sevi, kā to bija darījis Ādams, bet viņš pazemoja sevi un bija paklausīgs līdz pat krusta nāvei (Fil.2:8). Kad jūdi pieprasīja viņa nāvi, jo “viņš darījis pats sevi par Dieva Dēlu”, viņi apsūdzēja Jēzu tieši tajā grēkā, kurā bija kritis Ādams Ēdenes dārzā. Tomēr, brīnumu brīnums, Jēzus tiek nodots nāvē tieši par to, par ko cilvēks bija vēlējies kļūt – pašu Dievu! Apsūdzības raksts, kuru Pilāts lika novietot virs Jēzus galvas pie krusta – Jēzus Nācarietis Jūdu Ķēniņš – pasludina, ka Jēzus ir Kristus, Dieva svaidītais Vecās Derības Mesija, kas piepilda savu amatu un iedibina savu valstību, - tieši to, ko jūdi visiem spēkiem centās novērst, izlejot viņa asinis nāvē.

Šā Ķēniņa, kurš bija dzimis, lai glābtu savu tautu no tās grēkiem, godība gadu simtus iepriekš tiek pravieša Jesajas sludināta. “Taču viņš nesa mūsu sērgas un ciešanas, un mūsu sāpes viņš bija uzkrāvis sev, turpretī mēs viņu uzskatījām par sodītu, Dieva satriektu un nomocītu. Viņš bija ievainots mūsu pārkāpumu dēļ un mūsu grēku dēļ satriekts. Mūsu sods bija uzlikts Viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti. Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus viņam. Kad viņš tika sodīts un spīdzināts, viņš padevās un neatdarīja savu muti kā jērs, ko ved nokaušanai, un kā avs, kas paliek klusa savu cirpēju priekšā; tā viņš apklusa un neatdarīja savu muti. No smagiem pārdzīvojumiem un tiesas spaidiem viņš gan dzīvē bija atsvabināts. Bet kas gan no viņa laikabiedriem izprata viņa dzīves gaitu un padomāja par to, ka viņš jau bija aizrauts no dzīvo pasaules, ka manas tautas pārkāpumu dēļ viņam bija uzlikts sods? Kapu viņam ierādīja ar bezdievjiem, bet savā nāvē viņš bija ar bagāto, kaut gan nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē. Bet Tas Kungs bija lēmis viņu satriekt ar ciešanām. Kad viņš nodos savu dvēseli par salīdzinājuma upuri, viņš redzēs izaugam jaunu dzimumu un dzīvos ilgi, un Tā Kunga gribas piepildīšana svētīgi sekmēsies ar viņa rokas darba palīdzību. No dvēseles ciešanām viņam radīsies panākumu papilnam; ar savu atziņu mans taisnīgais kalps palīdzēs daudziem iegūt taisnību, uzņemdamies uz sevi viņu noziegumus. Tādēļ Es viņam piešķiršu viņa daļu starp daudzajiem lielajiem viņam pašam par ieguvumu, un stiprie lai dalās ar viņu laupījumā atlīdzībai viņam par to, ka viņš nodeva savu dzīvību nāvē un tika pieskaitīts ļaundariem, kaut gan viņš nesa daudzu grēkus un aizlūdza par ļaundariem. (Jes.53:4-12)

Pravietiskus sapņu redzēja arī Pilāta sieva, kas brīdināja savu vīru, bet Pilāts liekulīgi mazgāja rokas nevainībā un nodeva Jēzu, Dieva Jēru, kurš nes pasaules grēku, augstajiem priesteriem krustā sišanai. Lai gan viņi neticēja Jēzum, tomēr tie paveica galveno sava amata pienākumu – nokaut nevainojamu Jēru, lai pienestu salīdzināšanas upuri par tautas grēkiem. Tomēr tie, kas izlej Jēzus asinis, nav priesteri, bet labprātīgais upuris pats, kurš ar savām izlietajām asinīm pie krusta kļūst gan par Augsto priesteri, gan par upuri. Nevainīgais ieiet vissvētākajā vietā ar asinīm, kas mūžīgi plūst pār Tēva žēlastības šķirsta pārsegu, nesot mums grēku piedošanu. Tās ir asinis, kuras tiek pār mums slacītas Svētajā Kristībā, ietērpjot mūs Jēzus taisnībā.

Kad karavīri dala viņa drēbes un met kauliņus par viņa apģērbu, viņi piepilda ne tikai psalma, bet arī pravieša vārdus, kas vēsta, ka Kristus taisnības laupījums tiks sadalīts grēcinieku starpā, lai apklātu viņu grēkus. Kad Jēzus savā nāves stundā parāda rūpes par savu māti, tā ir ne tikai dēla līdzjūtība pret savu māti, bet liecina arī, ka pestīšanas mielasts ir sācies. Raksti saka, ka vīrs atstās savu tēvu un māti, lai kļūtu par vienu miesu ar savu sievu ( 1.Moz.2: 23). Mūsu Kungs atstāj savu māti un savā nāvē tiek vienots ar savu līgavu Baznīcu. Tagad viņš ir tās galva un vīrs. Marija, kura bija viņa māte, tagad kļūst par daļu no viņas Dēla mīļotās Līgavas Baznīcas. Viņā, Jēzū, viņa līgava baznīca ir skaista! Viņa tiek tērpta viņa taisnībā, bez neviena trūkuma, svēta un nevainojama (Ef.5:27). Svētajā Kristībā dzīvību nesošā Jēzus asins straume mazgā viņa līgavu no visiem grēkiem (Ef.5:26). Redzot, ka viņš samaksājis par visiem pasaules grēkiem un sagādājis pestīšanu savai līgavai baznīcai, kuras locekļi raugās uz viņu no krusta pakājes, viņš kliedz: “Man slāpst!” Jēzus ir ne tikai fiziski izslāpis, bet viņš ir izslāpis pilnīgā mīlestībā un uzticībā savam Tēvam līdz pat pēdējam brīdim, līdz pašām beigām. Viņam slāpst pēc Tēva un viņam slāpst pēc mums, lai varētu vest mūs pie Tēva. Nekas nav palicis nepaveikts! Pestīšana Jēzū ir pilnīga! Viss piepildīts! Parāds dzēsts! Aust jaunas radīšanas diena. “ Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns. Bet tas viss nāk no Dieva, kas mūs ir salīdzinājis ar Sevi caur Kristu un mums devis salīdzināšanas kalpošanu. Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu. Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu! To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” (2.Kor. 5: 17-21). Tā ir Dieva pestīšana!

Kad Jēzus mira pie krusta, viņš atdeva Svēto Garu, lai ar evaņģēlija sludināšanu tas nestu liecību par viņu pasaulē. Caur šo liecību Svētais Gars visur aicina grēciniekus uz ticību grēku piedošanai Kristus vārdā. Svētais Gars ved Kristus līgavu ne tikai pie sludinātas grēku piedošanas vēsts, bet arī pie svētajiem Noslēpumiem, uz kuriem norāda ūdens un asinis, kas līst no Jēzus caurdurtajiem sāniem pie krusta. Ar Svēto Kristību, Grēku atlaišanu un Vakarēdienu Jēzus līgavai baznīcai tiks dāvāta viņa Līgavaiņa kāzu dāvana – viņa krusta nopelns. Viņa mīļais māceklis Jānis sniedz liecību par to: “Viņš ir tas, kas ir nācis caur ūdeni un asinīm – Jēzus Kristus; ne ūdenī vien, bet ūdenī un asinīs. Un Gars ir liecinātājs, jo Gars ir patiesība. Jo ir trīs liecinātāji: Gars, ūdens un asinis, un šie trīs ir viens. Ja mēs cilvēku liecību pieņemam, tad Dieva liecība ir lielāka, – un šī ir Dieva liecība, jo viņš ir liecinājis par savu Dēlu. Tam, kas tic Dieva Dēlam, ir liecība sevī; kas netic Dievam, tas viņu padara par meli, jo netic tai liecībai, ar kuru Dievs ir liecinājis par savu Dēlu.  Un šī ir tā liecība: Dievs mums ir devis mūžīgo dzīvību, un šī dzīvība ir viņa Dēlā. Kam ir Dēls, tam ir dzīvība, bet, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības. To es rakstu jums, kas ticat Dieva Dēla vārdam, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīgā dzīvība. Un šāda paļāvība mums ir uz viņu: ja mēs ko lūdzam pēc viņa gribas, viņš uzklausa mūs. Ja zinām, ka viņš uzklausa mūs, ko vien lūdzam, tad zinām, ka saņemam to, ko esam no viņa izlūgušies. Ja kāds redz savu brāli krītam tādā grēkā, kas nav nāves grēks, tas lai lūdz Dievu, un viņš dos tam dzīvību – tādiem, kas nedara nāves grēku. Ir nāves grēks, par to es nesaku, lai lūdz. Katra netaisnība ir grēks, bet ir grēks, kas nav nāves grēks. Mēs zinām, ka ikviens, kas dzimis no Dieva, negrēko, bet Dieva Dēls viņu pasargā un ļaunais neaizskar viņu. Mēs zinām, ka esam no Dieva, un visa pasaule ir grimusi ļaunumā. Bet mēs zinām, ka Dieva Dēls ir nācis un devis mums saprašanu, ka atzīstam patieso. Un mēs arī esam patiesajā – viņa Dēlā Jēzū Kristū. Šis ir patiesais Dievs un mūžīgā dzīvība. Bērniņi, sargieties no elkiem!”(1Jņ.5:6-21) Jānis mūs brīdina no elkiem, no nicinājuma pret mūžīgo dzīvību, bet evaņģēlists Marks savukārt brīdina no neticības. Kurš ir tas, kurš netic? Kurš ir tas, kurš nicina Kristus ciešanas un viņa nevainīgās jaunās derības asinis? Neticīgie nav tikai pagāni un nelieši. Tie lielākoties esam mēs paši.

Kad Jēzus sāpju un ciešanu pārņemts nes savu krustu uz Golgatas kalnu, jūdu sievas iet viņam nopakaļ un raud. Jēzus viņām saka pārsteidzošus vārdus – neraudiet par mani! Raudiet par sevi! Jā, ne jau par Jēzus ciešanām un nāvi mums jāraud, bet par savu neticību. Neticību, kas nicina svēto dienu, kad evaņģēlijs tiek sludināts un Jēzus krusta nopelni izdalīti. Neticību, kas ar aukstu un cietu sirdi vienaldzīgi laiž gar ausīm svētos Dieva vārdus sprediķī un liturģijā. Neticību, kas bezrūpīgi attiecas pret saviem grēkiem un vieglprātīgi dzenas pēc pasaules priekiem. Es esmu dzirdējis cilvēkus žēlojamies un raudam par daudzām lietām. Lieki teikt, ka lielākā daļa no tām nav asaru vērta, jo tā ir vai nu raudāšana par to, ka nav ticis kāds gabals no pasaules dzīru galda, vai arī par visnotaļ smieklīgām lietām. Tikai retais raud par to, par ko ir jāraud. Par ko tad ir jāraud? Jāraud ir par savu briesmīgo postu – neticību. Par savu cietsirdību, vienaldzību un nicinājumu, kas valda kritušā cilvēka dabā. Jāraud ir par to, ar ko parasti lepojamies, par sevi ir jāraud, par savu nešķīsto prātu un nešķīstajām domām, kas nicina Jēzus krusta nopelnu, Dieva mīlestību, viņa nebeidzamo žēlsirdību. Jāraud ir par to, ka Kristus līgava dzīvo kā netikle, nemitīgi skriedama pakaļ elkiem, meklēdama mīlas dēkas ar šo pasauli, vienaldzīgi novēršoties no sava vienīgā īstā Līgavaiņa. Par to mums ir jāraud gaužas jo gaužas asaras, par sevi mums ir jāraud. Un ticiet man, labāk ir raudāt tagad, kamēr vēl nav par vēlu. Kad līst patiesas nožēlas asaras, caur tām izlaužas prieka un cerības stars.

Kā Ādams ņēma sev Ievu un apliecināja – tas ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas (1Moz.2:23), tā mūsu Kungs Jēzus ņem mūs pie sevis Svētajās Kristībās, kurās mēs kļūstam vienoti ar viņa miesu. Šī kopība un vienotība starp Kristu un baznīcu nemitīgi tiek šķīstīta un atjaunota Grēku atlaišanā un Vakarēdienā. Raksti saka, ka par spīti briesmīgajām ciešanām, kuras viņš izcieta savas līgavas baznīcas dēļ, neviens Jēzus kauls netika salauzts. Šī fiziskā patiesība dod liecību lielajai garīgajai patiesībai, ka neviens netiks atstumts, kas meklē glābiņu pie viņa. Savu līgavu Jēzus gan priecīgi pieņem, gan prot sargāt, mierināt un uzturēt viņas ticības dzīvību. Visi, kas ticībā raudzīsies uz viņu, ko tie sadūruši, iemantos mūžīgo dzīvošanu, apsola Raksti. “Kas tic un tiek kristīts, tas taps izglābts” – piebilst evaņģēlists (Mk. 16: 16). Tas Kungs ir lielāks par mūsu ļauno sirdi, par mūsu grēkiem, kā mūs pamāca un mierina diženais Jēzus apustulis Jānis: “Es rakstu jums, bērniņi, jo viņa vārda dēļ grēki jums ir piedoti. Es rakstu jums, tēvi, jo jūs esat atzinuši to, kas ir no iesākuma. Es rakstu jums, jaunekļi, jo jūs esat uzvarējuši ļaunu. Es jums esmu rakstījis, bērni, jo jūs esat Tēvu atzinuši. Es jums esmu rakstījis, tēvi, jo jūs esat atzinuši to, kas ir no iesākuma. Es jums esmu rakstījis, jaunekļi, jo jūs esat stipri, un Dieva vārds paliek jūsos, un ļauno jūs esat uzvarējuši. Nemīliet pasauli, nedz to, kas pasaulē! Ja kas pasauli mīl, tajā nav Tēva mīlestības. Jo viss, kas ir pasaulē – miesas kārība, acu kārība un dzīves lepnība –, tas nav no Tēva, bet ir no pasaules. Un pasaule paiet un viņas kārība, bet, kas dara Dieva gribu, paliek mūžīgi.” Āmen.