Piektajā Kristus ciešanu laika svētdienā

Kurš no jums var man pārmest grēku? Ja es saku patiesību, kādēļ jūs man neticat? Kas ir no Dieva, tas dzird Dieva vārdus, jūs nedzirdat tādēļ, ka neesat no Dieva.” Jēzus bija pirms Ābrahāma. Jūdi viņam sacīja: “Vai mēs nesakām pareizi, ka tu esi samarietis un tevi apsēdis dēmons?” Jēzus atbildēja: “Mani nav apsēdis dēmons, bet es godāju savu Tēvu un jūs mani liekat negodā. Bet es nemeklēju savu godu; ir viens, kurš meklē un tiesā. Patiesi, patiesi es jums saku: kas manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam.” Tad jūdi viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka tevi apsēdis dēmons. Ābrahāms ir miris un arī pravieši, un tu saki: kas manus vārdus turēs, tas nāves nebaudīs nemūžam. Vai tad tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir nomiris, un arī pravieši ir nomiruši? Par ko tu sevi turi?” Jēzus atbildēja: “Ja es pats sevi pagodinātu, mans gods nav nekas. Tas, kurš mani pagodina, ir mans Tēvs, par viņu jūs sakāt: viņš ir mūsu Dievs! Jūs nekad viņu neesat pazinuši, bet es viņu zinu. Ja es sacītu, ka viņu nezinu, tad es būtu melis, līdzīgs jums. Bet es viņu zinu un turu viņa vārdu. Ābrahāms, jūsu tēvs, ielīksmojās cerībā ieraudzīt manu dienu, un viņš ieraudzīja un priecājās.” Tad jūdi viņam sacīja: “Tev vēl nav ne piecdesmit gadu, un tu esi redzējis Ābrahāmu?” Jēzus viņiem teica: “Patiesi, patiesi es jums saku: ES ESMU, pirms vēl Ābrahāms tapa!” Tad tie ņēma rokās akmeņus, lai mestu uz viņu. Bet Jēzus nozuda un izgāja no tempļa. (Jņ. 8:46-59)

Šī Kristus ciešanu laika svētdiena saucas Judica. Pamatdoma nāk no 43. Psalma: “Iztiesā mani, Dievs, un ved manu prāvu pret bezdievjiem! No krāpniekiem un varmākām izglāb mani! Tu esi mans patvērums, Dievs.” Šis dienas evaņģēlijā atklājas neticīgās pasaules mēģinājums tiesāt Jēzu, bet beigu beigās izrādās, ka tiesāta tiek pati pasaule. Ar savu neticību tā jau pati sevi ir notiesājusi. Jēzus paliek vienīgais tiesnesis, kā mēs kopā ar visu katolisko un pareizticīgo baznīcu katru svētdienu apliecinām kopā ar Nīkajas tēviem – Jēzus “godībā atkal atnāks tiesāt dzīvos un mirušos.”

Pagājušajā svētdienā mēs runājām par to, ka bez Dieva vienīgā saprātīgā pasaules vērtība ir es pats, tas, ko apzinos, jūtu, ko domāju par sevi un kas es esmu. Šīs liturģiskā gada svētdienas sakarībā tas nozīmē – es pats esmu sev tiesnesis. Šāds lietu redzējums noved pie nebeidzamas cīņas par varu cilvēku starpā un cilvēku cīņas pret Dievu. Tātad tas, ko lasām šīs svētdienas evaņģēlijā turpina pagājušajā svētdienā iesākto domu, - šosvētdien lasām par tiešu konfrontāciju, sadursmi starp pasaules “es esmu” un Jēzus dievišķo ES ESMU.

Dievs atklāja Mozum savu vārdu, ES ESMU, KAS ES ESMU. Šīsdienas tekstā Jēzus attiecina Dieva vārdu uz sevi. Un tas nenovēršami izraisa sadursmi ar šīs pasaules “es esmu”. Tādējādi mēs redzam dievišķo ES ESMU, visas esamības pamatu saduramies ar kritušās pasaules “es esmu”, mēģinājumu cilvēkam pašam iedibināt savas esamības pamatus, pašam piešķirt savai esamībai jēgu, saturu un nozīmi, kā arī uzņemties tiesneša lomu patiesības un morāles jautājumos. Pasaule to uzskata par augstāko gudrību un saprāta gaismu, bet Jēzus dievišķais ES ESMU atklāj kritušās pasaules sevis apliecināšanas būtību – tas ir grēks, dumpis jeb sacelšanās pret Radītāju veidojot šķietamu, iluzoru fantāziju par sevi, dzīvi un esamību, vienā vārdā – tumsonība.

Pasaules “es esmu” ir ne tikai pašas pasaules apgalvojums, bet tas ir arī apgalvojums pašam par sevi, par pašu pasauli, mēģinot noteikt savu esamību un statusu. Ja kāds mūsu vidū sevi pēkšņi sauktu par Zviedrijas karali, mums rastos pamatotas aizdomas, ka viņam ir sašķobījies prāts. Tomēr, kad pasaule sev piešķir Dieva vārdu un prerogatīvas, gandrīz neviens nebrīnās, bet visi saprotoši klusē. Tikai kristieši redz un zina, ka viņiem ir darīšana ar garā vājo, lielummānijas pārņemtu vājprātīgo, kurš savu vājprātu uzskata par augstāko gudrību. Mēs varam to konstatēt, bet daudz vairāk pasacīt nav iespējams, jo neprātu nav iespējams saprātīgi izskaidrot. Tad, kad patiesība tiek noraidīta tādēļ, ka tā ir patiesība, tad viss, ko iespējams sacīt ir, ka šāda rīcība ir neprāta augstākā izpausme, tā ir aplama un tā notiesā pati sevi.

Iepretī neticīgās pasaules sevis apliecināšanai, Jēzus dievišķais ES ESMU nav tikai viņa paša apgalvojums. Jēzus patiesībā neko nemēģina piešķirt pats sev. Ja pasaules “es esmu” pamatojas pašā pasaulē, tās spriedumā, tad Jēzus ES ESMU pamatojas Dievā, Tēva spriedumā: “..jo es neesmu viens, ar mani ir arī Tēvs, kas mani sūtījis”, saka Jēzus (Jņ. 8:16). Kā to atklāj Jēzus saruna ar farizejiem pasaulei nerūp, nekad nav rūpējusi un nerūpēs Dieva Dēla ES ESMU. Tas, kas rūp pasaulei, ir viņa pati, pasaules “es esmu”, es pats. Iepretī šim pasaules “ticības sev” apliecinājumam Jēzus atklāj, ka grēka tumsa ir aptumšojusi pasaules prātu. Tā nepazīst Dievu un tādēļ tā nespēj pazīt arī pati sevi. Pasaules “es esmu” arvien ir nekas vairāk kā ilūzija, šķietamība, pamatota vienīgi pašas pasaules lielummānijā un ilūzijās par sevi. Pāvils par to saka, ka “šā laikmeta dievs ir darījis aklu neticīgo prātu, ka viņi nespēj saskatīt Dieva attēla – Kristus godības evaņģēlija – spožumu.” (2.Kor.4:4) Šeit atklājas nesamierināmā pretruna ne tikai starp Kristu un pasauli, bet arī starp kristieti un pasauli.

Kristietis jeb dievbijīgais cilvēks nav no šīs pasaules. Viņš nav dzimis no miesas un asinīm, tas ir, no grēcīgas iegribas. Kristietis jeb jaunais cilvēks nav ieņemts un dzimis grēkā, bet viņš ir dzimis no augšas, no Dieva. Tādēļ kristietis neapliecina šīs pasaules kredo: “es esmu”, bet Jēzus dievišķo ES ESMU. Kristietis saka – es esmu no Kristus, un es piederu viņam. Pāvils par šo piederību runā pat tādā mērā, ka viņš saka – es nedzīvoju vairs pats, es nedzīvoju ne pasaulei, ne sev, bet manī dzīvo Kristus un es dzīvoju Kristum. Pāvils vienmēr uzsver šo līdzdalību, piederību Jēzus dievišķajam ES ESMU. Piemēram par sludināšanu, par kristīgās vēsts būtību viņš saka: “Ne jau sevi mēs sludinām, bet Kungu Jēzu Kristu, un mēs esam jūsu kalpi Jēzus dēļ.  Jo Dievs, kas sacījis: no tumsas atspīdēs gaisma, – ir iespīdējis mūsu sirdīs, lai apgaismotu Dieva godības atzīšanu Jēzus Kristus vaigā.”(2Kor.4: 5-6) Pāvila vārdos mēs dzirdam to pašu, ko saka Jēzus. Atšķirībā no pasaules, kas sludina sevi, Pāvils saka – mēs nesludinām sevi; mēs sludinām Kungu Jēzu Kristu. Šī novēršanās no sevis un pievēršanās Dievam, ir kļuvusi iespējama pateicoties Dieva gaismai, kas iespīdējusi pasaules tumsā, ļaujot Jēzus vaigā ieraudzīt Dieva godību. Tādēļ uz Jēzus ES ESMU, kristietis vienmēr atbild: “Jā, Tu ESI!” Vienīgi Kristus ir ES ESMU, bet mēs, kā viņa vārdā pieņemti Dieva bērni līdzi dalāmies viņa godībā, esot patiesi viņa mācekļi, brāļi, darbabiedri, kalpi un draugi. Mūsu esamība sakņojas Kristus dievišķajā esamībā.

Izdzirdot dievišķo ES ESMU, pasaule rīkojas pilnīgi pretēji kristiešiem. Pasaule nesaka āmen, patiesi!, bet tie ņēma rokās akmeņus, lai mestu uz viņu. Bet Jēzus nozuda un izgāja no tempļa. Šis ir satriecošs teksts, kas stāsta par Jēzus atbildi uz pasaules neticību. Vispirms diskusijās ar jūdiem, kas šeit nozīmē to pašu ko neticīgā pasaule, Jēzus bija licis sevi Sabata vietā; tad ar savu personu viņš aizstāja debesu mannu un ūdens un gaismas ceremonijas Būdiņu svētkos. Tagad, pirms viņš tiek svētīts kā Saiešanas telts un Tempļa piepildījums un aizstājējs (Jņ. 10. nod.), viņš pamet jūdu Templi. Jēzus aiziešanā atklājas Dieva aiziešana, viņa klātbūtne pamet agrāko svēto vietu – jūdu templi. Tagad, kā evaņģēlists Jānis to jau bija sacījis, Jēzus pats ir uzslējis savu saiešanas telti Dieva tautas vidū (1: 14). Viņa miesa ir Templis, kas tiks sagrauts un atkal uzcelts trīs dienās. Šis ir jaunais, pēdējais un mūžīgais Templis (2: 19-21). Reiz Dievs mājoja Israēla tautas vidū un viņa godība pildīja gan Saiešanas telti, gan Templi. (2. Moz. 25:8; 29:46; Zah. 2: 14-15; 2. Moz. 40: 34-35; 1. Ķēn. 8: 10-11). Tagad Dievs pamet savu vecās Jeruzalemes Templi, lai nekad tajā vairs neatgrieztos. Vecās Derības Tempļa atstāšana liecina par Dieva sodu, kas līdzinās tam, kā Dieva labvēlību zaudēja ķēniņš Sauls (1. Sam. 15: 23) un Dāvida bailēm, ka Dievs varētu viņam atņemt savu Svēto Garu (Ps. 51: 11). Dievs nekad nesvēta neticību un nemājo kopā ar to. Nav iedomājams lielāks sods kā tas, ja Dievs kādu pamet pašu savā ziņā, ja nepaliek pāri vairāk nekas cits kā tikai – es pats.

Evaņģēlists Jānis šo notikumu apraksta ļoti reālistiski, tā kā mēs praktiski paši savām acīm varam redzēt un savām ausīm dzirdēt, kas tika sacīts un darīts. Spriedze starp jūdu rakstu mācītājiem un farizejiem no vienas puses un Jēzu no otras puses arvien pieaug. Tas nevar beigties citādi, kā tikai ar vienas puses uzvaru. Samierināšanās vairs nav iespējama. Tā ir Dieva cīņa ar velnu. Kārtējo reizi Jēzus ir pieveicis farizejus un jūdu rakstu mācītājus teoloģiskā diskusijā, un tagad tie ir stingri nolēmuši – tam reiz jādara gals, viņam ir jāmirst! Savā apmātībā tie neredz, ka bezdievīgas muļķības un augstprātīga stulbuma pārņemti, tie jau sen vairs nelieto argumentus, bet vienkārši apsaukājas un briest varmācībai. Tagad tiem atlicis tikai pēdējais izmisuma solis – apzināta vardarbība! Tā pierādīs viņu pilnīgo sakāvi un Jēzus uzvaru. Ar lielummānijas un augstprātības pārņemtu velna kalpu rokām, kuri paši bija sev piešķīruši Dieva kalpu vārdu, patiesais Dievs - Tēvs Dēls un Svētais Gars sakaus velnu un atbrīvos cilvēci no briesmīgās velna tirānijas, dāvājot cilvēcei atkal brīvību Kristū. Par to viņam mūžīga pateicība, slava un gods. Āmen.