Zaļā ceturtdiena

Un Kungs Dievs audzēja no zemes visus kokus, kas tīkami skatam un labi ēšanai, un dārza vidū – bija dzīvības koks un laba un ļauna atzīšanas koks… Un Kungs Dievs ņēma cilvēku un iemitināja viņu Ēdenes dārzā, lai viņš to sargā un apstrādā. Un Kungs Dievs pavēlēja cilvēkam: “Ēd no visiem dārza kokiem, bet no laba un ļauna atzīšanas koka neēd! – Jo tai dienā, kad tu no tā ēdīsi, tu mirtin mirsi!” (1Moz.2:9, 15-17) Āmen.

Pirmais stāsts par ēšanu Bībelē ir stāsts par grēkā krišanu. Dievs savā mīlestībā bija žēlsirdīgi radījis cilvēku un devis tam visu, kas nepieciešams viņa ēšanai un dzīvības uzturēšanai. Tomēr tā vietā, lai paliktu pie Dieva dāvanas, cilvēks izvēlējās vienīgo barību, kuras nebija Dieva dotajā ēdienkartē. Tas bija ēdiens, ko Dievs bija stingri aizliedzis - laba un ļauna atzīšanas koka augļi. Lai gan starp daudzajām dārza dāvanām bija dzīvības koks, ar kuru bija saistīts mūžīgās dzīvības apsolījums kopā ar Dievu, tomēr Ādams izvēlējās tā koka augli, par kuru Dievs bija teicis, ka tas nesīs nāvi, proti, nošķirtību no dzīvības avota Dieva. Arī laba un ļauna atzīšanas kokam bija apsolījums, bet tas bija nāves, nevis dzīvības apsolījums. Kad Ieva nobaudīja augli un sekojot viņai arī Ādams, viņos ienāca nāve, kam pēc tam tika pakļautas visas turpmākās paaudzes. No kritušās Ādama un Ievas miesas, visi cilvēki pārmantoja nāvi. Tā kā tā ir kritusī miesa, ko mantojam no saviem vecākiem, tā miesa, kas ēda aizliegto, tad visi esam vainīgi aizliegtā augļa ēšanā.

Bībelē ir arī vēl citi stāsti par ēšanu. Viens no tiem ir stāsts par debesu mannu, ar kuru Dievs uzturēja savu tautu tās klejojumos Sina tuksnesī. Tad vēl ir stāsts par klinti, no kuras Israēls tika padzirdīts tuksnesī. Abos šajos notikumos Dievs pats bija tas, kurš deva šo barību – ēdienu un dzērienu, un ar tiem bija saistīts dzīvības apsolījums. To, kas ir šī barība un kā tā jālieto noteica nevis ēdiena un dzēriena dabiskās īpašības, bet gan Dieva vārds. Ja Dieva apsolījuma vārds tika noraidīts, ēdiens un dzēriens vairs nenesa dzīvību, bet nāves lāstu. Ja tie, kuri baudīja Dieva dāvanu ticēja viņa vārda apsolījumam, tad barība, kuru tie baudīja nesa tiem dzīvību. Tomēr tā nebija ticība, kas noteica to, kas dāvana ir, bet tas bija Dieva vārds. Ja barība tika saņemta ticībā, tā nesa dzīvību, ja tā tika saņemta neticībā – tā nesa nāvi. Ticība vienkārši saņem dāvanu, neticība to noraida. Dieva vārds māca, ka Klints, no kuras Isarēla tauta dzēra tuksnesī, bija pats Kristus. Klints nebija Kristus klātbūtnes simbols, bet tā bija patiesa, reāla Kristus klātbūtne, lai dzirdītu Isarēlu ar dzīvību, ar dzīvību dodošu ūdeni nāves tuksnesī. Garus gadus Dievs šādi īpaši mācīja savu tautu. Tomēr pats svarīgākais stāsts par ēšanu Vecajā Derībā ir stāsts par Pashas jēra ēšanu. Pashas svētki noteica Israēla tautas identitāti un bija galvenie jūdu svētki. Šie svētki bija saistīti ar Israēla glābšanu no verdzības Ēģiptes zemē, kas tika pieminēta un šajos svētkos svinēta katru gadu no jauna, visās nākošajās Israēla tautas paaudzēs.

Tas Kungs glāba Israēlu no verdzības Ēģiptē pavēlot tiem katrā namā nokaut pa nevainojamam jēram un ar jēra asinīm noziest katras mājas durvju stabus un palodzes. Jēra asinis lika Nāves eņģelim doties garām namam, to neaizskarot, savukārt nama iemītniekiem bija jāēd ceptu jēru, saņemot Dieva pestīšanas dāvanu, kas tika apsolīta Dieva vārdā. Pashas svētki tātad sastāvēja no divām galvenajām darbībām – jēra nokaušanas un tā ēšanas. Patiesībā abas šīs darbības veidoja vienu veselumu. Izlejot jēra asinis, lai tās pasargātu tautu, tika nodrošināta uzvara pār nāvi un brīvība no verdzības Ēģiptē. Ēdot jēru, dievticīgie katrs personiski saņēma šo uzvaru. Mozus sauc Pashas svētkus par “mūžīgu pavēli”, jo tā atrod savu piepildījumu Kristū priekš visas mūžības. Jēzus svinēja Pashas svētkus kopā ar saviem mācekļiem Zaļajā ceturtdienā nevis tādēļ, ka Pashas svētki tagad beigtos, bet gan tādēļ, ka tie tuvojās savam mūžīgajam piepildījumam.

Mūsu Kungs ņēma Pashas mielasta kausu un deva to saviem mācekļiem, sakot: “Ņemiet un dzeriet, šis kauss ir Jaunā Derība manās asinīs, kas tiek izlietas par jums, grēku piedošanai.” Ar šiem vārdiem Jēzus pasludina, ka Vecās Derības Pashas svētki tuvojas savam piepildījumam viņa nevainīgajās ciešanās un krusta nāvē, un mums saņemot viņa miesu un asinis Svētajā Vakarēdienā. Jēzus sauc kausu par jauno Derību viņa asinīs, jo viņš ir īstais Pashas Jērs. Izlejot viņa asinis mums tika sagādāta pestīšana no grēka verdzības, nāves un velna varas uz mūžīgiem laikiem. Altāra Noslēpumā jeb Sakramentā viņš dod mums ēst un dzert šo pestīšanu viņa paša patiesajā miesā un asinīs. Mūsu Kunga upuris pie krusta un sevis došana Vakarēdienā patiesībā ir viens dižens glābšanas darbs. Pie krusta Jēzus nodeva pats sevi nāvē par mūsu grēkiem kā nevainojama jēra upuri. Svētajā Vakarēdienā mēs līdzi dalāmies patiesā Kristus miesā un asinīs, kas tika pienesta par upuri par mums pie krusta, augšāmcelta grēku piedošanai un tagad valda pār debesīm un zemi. Mūsu prātam ir grūtības saprast – kā gan maize un vīns var dot tādas lielas dāvanas? Bet tie ir Dzīvības Kunga Kristus vārdi, kas rada to, ko viņš mums dod un ko mēs saņemam – viņa miesu un viņa Jaunās Derības asinis, grēku piedošanai, piedodot Ādama un Ievas un mūsu visu grēku – sacelšanos, necieņu pret Dievu. Un tur, kur ir grēku piedošana, tur ir arī glābšana un mūžīga dzīvošana, pati dzīvība.

Ja raugāmies uz Vakarēdiena iedibināšanu un Jēzus krusta nāvi, tad no Bībeles skatījuma, pēc kura diena sākas vakarā, Jēzus iedibināja Vakarēdienu un tika krustā sists vienā un tajā pašā dienā. Vienā īpašā dienā mūsu grēks tika izpirkts un jauns dzīvību nesošs ēdiens un dzēriens dāvināts. Tas ir jaunas radīšanas sākums, kur cilvēkam atkal ir pieeja pie dzīvību nesošā dzīvības koka augļiem šīs pasaules nāves tuksnesī. Tātad šajā dienā grēku piedošana tika izcīnīta pie krusta un kā Jaunā Derība un jaunā barība tā tiek dāvināta mums Svētajā Vakarēdienā, lai mēs dzīvotu. Traģiskais mūsu dzīvē ir tas, ka mūs kritusī miesa neilgojas pēc dzīvības un mūžības, bet klejo apkārt pa šīs pasaules nāves tuksnesi, skriedama pakaļ mirāžai, meklēdama iznīcīgas, nāvi saturošas un nāvi nesošas lietas un priekus. Vēl traģiskāk ir tas, ka mēs tur neko nespējam mainīt. Mēs nevaram paši sevi piespiest un pārveidot. Mirāža, šķietamība, iedoma mums vienmēr šķiet kaut kas labs un derīgs, bet patiesā, dzīvību dodošā barība nevērtīga. Mums neatliek nekas cits, kā skumt un raudāt par savu samaitāto dabu un ar ilgām un cerībām baudīt mīļā Kristus miesu un asinis, zinot ka tās svētīs mūsu dvēseli un miesu un pasargās mūs īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu, beigu beigās aizvedot mūs Tēva mājās, kur varēsim baudīt mieru, prieku un atpūtu no grūtā šīs pasaules ceļa. Āmen.