Labā Gana svētdienā

ES ESMU labais gans. Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Algots gans, kam avis nepieder, redzot vilku nākam, pamet avis un bēg, – un vilks tās sakampj un izklīdina, jo algādzim avis nerūp. ES ESMU labais gans, un es pazīstu savas avis, un avis pazīst mani,  tāpat kā Tēvs mani pazīst un es pazīstu Tēvu un savu dzīvību atdodu par avīm. Un citas avis man vēl ir, kuras nav no šīs kūts, arī tās man jāatved, un tās dzirdēs manu balsi, un būs viens ganāmpulks un viens gans. (Jņ. 10: 11-16)

Krievu tautai par pārdrošiem un bezkaunīgiem cilvēkiem ir trāpīgs sakāmvārds – pavisam bailes pazaudējis. Tas labi raksturo kritušo cilvēku. Tāds nebīstas Dieva, kā pirmais bauslis to prasa, un tādēļ kļūst lepns, augstprātīgs, pārdrošs un pārgalvīgs. Iepriekšējā svētdienā mēs runājām par to, ka kristīgā ticība ir grēku piedošana un dzīvība. Tā ir brīnumaina, necerēti laba vēsts, bet liels brīnums ir arī tas, ka to dzirdot, cilvēki nereti paliek diezgan vienaldzīgi un pat garlaikojas. Tas ir tādēļ, ka mūsu miesas prāts ir piesātināts ar velna meliem – mirt nemirsit viss. Šo melu sekas ir tādas, ka dzīvojam tā, it kā nāve uz mums neattiektos, it kā mums patiešām nebūtu jāmirst. Citiem vārdiem, - esam pavisam pazaudējuši bailes. Neraugoties uz mūsdienu cilvēka vieglprātību, kas mijas ar bezgalīgu lētticību, nāve ir baismīga realitāte, kas ne tikai uzglūn no katra stūra, bet mēs katrs to nesam arī savā miesā. Patiesībā ārpus Kristus mēs nevis dzīvojam, bet mirstam. Viņš vienīgais ir mūsu dzīvība. Tēlaini aprakstot kritušā cilvēka ceļus pravietis saka: “Mēs taustāmies gar sienām kā akli, mēs gāzelējamies nemaņā, it kā mums nebūtu acu; mēs klūpam dienas vidū kā tumsā, mēs, būdami labi baroti un dzīvības pilni, esam patiesībā kā miruši… mēs neklausījām mūsu Dievam, runājām tikai par varmācību, daudzinājām bezdievību un melus un paužam visu to no visas savas sirds.” (Jes. 59:10-13) Citā vietā pravietis saka: “Mēs visi esam noklīdušas avis, katrs iet savu ceļu…” (53:6) Tas, kas attiecas uz atsevišķo cilvēku, attiecas arī uz cilvēci kopumā. Mēs ne tikai nesam nāvi sevī, bet dzīvojam arī nāves kultūrā.

Posts un ļaunums šajā pasaulē ir bijis vienmēr, bet šķiet, ka tādā morālā pagrimumā un izlaidības tumsā kā mūsu dienās pasaule nekad nav grimusi. Diemžēl, jo dziļāks pagrimums, jo lepnāks un augstprātīgās cilvēks kļūst. Un tāpat kā mēs nedomājam par nāvi sevī, mēs nemēdzam domāt par nāvi sabiedrībā, kultūrā, jo esam velna melu un augstprātīga lepnuma apstulboti. Ar ko gan mūsdienu cilvēks varētu lepoties? Ar to, ka spējis saražot tik daudz atkritumu, ka drīz pats apraks sevi savos mēslos? Ar to, ka pagājušajā gadsimtā spējis varmācīgi nogalināt 200 miljonus cilvēku, no kuriem liela daļa bija sievietes, bērni un sirmgalvji? Varbūt vajadzētu lepoties ar to, ka seksuālas perversitātes pat Sodomā un Gomorā nav situšas tik augstu vilni kā mūsdienās? Varbūt jālepojas ar to, ka daudzi ir nolaidušies zemāk par dzīvniekiem, un laulība tiem neko vairs nenozīmē? Varbūt leposimies ar pagrimušo mūsdienu izglītību, kas gandrīz neko citu cilvēkam iemācīt vairs nevar, kā vien prasmi kaut ko notirgot un ātri saskaitīt naudu? Varbūt leposimies ar to, ka esam spējuši saražot tik daudz ieroču, ka ar tiem viegli varētu apšaut ne tikai visus pasaules iedzīvotājus, bet visu zemeslodi uzlaist gaisā vienā mirklī? Varbūt leposimies ar to, ka esam radījuši tehnoloģijas, kuras sēj izsekot cilvēkus tik pilnīgi, ka privātā dzīve ir kļuvusi gandrīz neiespējama? Varbūt leposimies ar to, ka mums dzimst arvien vairāk kroplu bērnu; ka nekad agrāk tik jauni cilvēki nav slimojuši ar vēzi, kā tas ir mūsu dienās? Varbūt leposimies ar to, ka nekad agrāk pašnāvību skaits pasaulē nav bijis tik liels kā tagad? Varbūt leposimies ar to, ka vēl nedzimušu bērnu slepkavošanu esam pasludinājuši par likumīgu? Varbūt leposimies ar pārtiku, ko ēdam, kas kļuvusi tik ķimizēta, ka pat normāls suns to vairs neēd? Varbūt ar gaisu leposimies, kas pasaules megapolēs kļuvis tik piesārņots, ka nav vairs ko elpot? Jā, ar šādiem sasniegumiem ne Viduslaiki, ne kādi citi laiki lepoties nevar. Bet nekā cita jau nav. Ja Viduslaiki aiz sevis atstāja universitātes, skaistas celtnes un mākslas darbus, tad ko atstāsim mēs? Stikla un betona monstrus, mobilo telefonu un datoru kaudzi?

Mēs varētu turpināt runāt par pasaules postu bezgalīgi, bet tam nav liela jēga, jo tāpat kā katrs atsevišķais cilvēks neņem vērā sava stāvokļa bīstamību, tā sabiedrība kopumā maz uztraucas un domā par postu, kurā grimstam. Ja mēs katrs saprastu, cik liela nelaime mums draud, cik viegli ir kļūt par elles pagali, un ko tas nozīmē, tad mēs daudz nopietnāk attiektos pret Dieva vārdu, dievkalpojumu un ticības lietām. Tad mēs neglūnētu uz pasauli, cenšoties ielaisties ar to kārtējā mīlas dēkā, bet būtu daudz apdomīgāki un piesardzīgāki. Mīlas tieksmē pēc pasaules nav nekā romantiska. Kritušais cilvēks pret pasauli izturas kā bullis, kurš ieraudzījis jaunu teli un aklas iekāres dzīts vienkārši drāžas tai pakaļ, nedomādams un nesaprazdams, ko dara. Kopumā ņemot, tik tālu mūsdienu avis ir noklīdušas, tik dziļi kritušas, ka neviena aiza, neviena bedre vairs nešķiet par dziļu. Dziļi, dziļi esam krituši un jāglābj mūs ir ne tikai no apkārtējā posta, bet vispirms pašus no sevis, jo paši sev esam kļuvuši par pašiem lielākajiem ienaidniekiem. Tikmēr esam rakuši bedri, kamēr paši tajā iekrituši. Šā posta vidū, kur trakais priecājas un līksmo par savu trakumu, kur visapkārt skan vājprātīgā neizskaidrojamie smiekli, jo kurš gan spēj saprast, par ko garā vājais saldi smej, kā spirdzinošs svaiga ūdens malks, ka rīta vēsma, kā saules lēkts pēc tumšas nakts skan brīnišķīgā evaņģēlija vēsts par mīļo, Labo Ganu.

Tas nav parasts gans, bet viens vienīgs, īpašs Gans, kurš nācis ganīt savas avis, piepildot seno praviešu vēsti. Ja viņš nebūtu atklājis pats sevi, mēs par viņu neko nezinātu. Mēs turpinātu dzīvot grēka tumsā, klupdami pat dienas vidū, taustītos gar sienām kā akli, gāzelētos nemaņā it kā mums nebūtu acu, resni un labi baroti, mēs patiesībā būtu miruši, kā lielākā daļa mūsdienu cilvēku – atkrituši no Dieva, noklīdušas avis, mirstoši un pūstoši savos mēslos, ar ko esam piepildījuši puspasauli un vienlaicīgi bezgala pašpārliecināti un lepni par sevi un saviem sasniegumiem.

Labais Gans nesaka, ka viņš ir labais gans iepretī sliktajiem, vai izcils gans iepretī mazāk izcilajiem. Jēzus nesalīdzina sevi ar citiem ganiem; viņš apgalvo daudz vairāk par to, ka viņš ir nosacīti labāks par citiem ganiem, proti, - viņš ir gans tādā nozīmē, kādā neviens cits cilvēks nevar būt. Šāda veida Gans atklājas tikai praviešu rakstos, kur tiek apsolīts, ka pats Dievs īpašā veidā kļūs par savu avju, savu ļaužu ganu. Tas, ko Jēzus saka, saukdams sevi par Labo Ganu, nozīmē, ka tagad tas ir piepildījies - pats Dievs ir nācis, lai ganītu pats savas avis. Kā pierādījumu tam, Jēzus saka: Labais gans atdod savu dzīvību par avīm. Tie ir pārsteidzoši vārdi. Tie nozīmē – labprātīgu attiekšanos no dzīvības, tās nodošanu nāvē citu labā. Un tomēr tas vēl nav viss. Galvenais Jēzus dzīvības nolikšanā ir viņa nāves glābjošais raksturs. Jēzus šeit runā par savām ciešanām, sakot ka tam tā jānotiek pasaules glābšanas labad, un ka viņš dara to labprātīgi.

Pārsteidzošais, ko atrodam Jēzus vārdos ir: pirmkārt, tas ka pretēji parastajai dzīves pieredzei, kur kādas no avīm tiek izvēlētas par asins- upuri priekš gana, šeit notiek tieši pretējais – pats gans kļūst par asins-upuri par avīm; otrkārt, ja visi citi upuri, tiekot upurēti zaudē savu dzīvību, nekad to neatgūstot, tad brīnumainais Gans, lai gan arī noliek savu dzīvību, tomēr pretēji jebkuram citam upurim ņem to atkal atpakaļ; treškārt, ja visi citi asins-upuri tiek pienesti paši pret savu gribu, tad Jēzus - Gans pats labprātīgi ziedo sevi avju vietā; ceturtkārt, neviens asins-upuris ar savu nāvi nenes citiem dzīvību, kā to dara Labā Gana upuris. Vienīgi pats Jēzus var uzdrīkstēties šādā veidā paust dievišķas patiesības. Kad realitāte ir daudzkārt lielāka par jebkuriem tēliem un simboliem, jebkurām cilvēku domām un idejām, tā ir jāpieņem tāda, kāda tā pati atklājas.

Protams, tie kuri toreiz dzirdēja Jēzus vārdus, viņa mācekļus ieskaitot, vēl nespēja izprast sacīto pilnā nozīmē. Jēzus pravieto un runā par nākotni, un tikai viņa nāves un augšāmcelšanās gaismā viņa vārdi iegūs pilnu saturu. Praviešu sludinātais un evaņģēlijos attēlotais Dieva Jērs, kas nes pasaule grēku (Jņ.1:29), atdod savu dzīvību par savām avīm, lai to atkal ņemtu un dāvātu arī avīm. Viņš dara to, lai tām būtu dzīvība un pārpilnība (Jņ.10:10). Turklāt viņš nav tikai Gans, bet viņš ir arī barība, īstās ‘ganības’. Viņš dāvā dzīvību dodot pats sevi, jo viņš pats ir dzīvība. Tas, kam piederēja viss, kļuva par nabagu, par kalpu savu avju dēļ. Tādēļ viņš ir tas Gans, tas Labais, vienīgais Gans un vienīgais Labais.

Vārda “labais” vietā dažreiz tiek lietoti tādi vārdi kā cēls, cildens, dižciltīgs, patiess, ideāls. Nereti tam ir piedēvēta arī pievilcīguma nozīme. Jēzus labestība ir šķitusi pievilcīga pat tiem, kas nav ticējuši viņa dievišķumam. Savukārt viņam ticīgos Labā Gana tēls ir pievilcis ar īpašu magnētismu. Pretēji algādžu savtīgumam Jēzus rūpes saistās vienīgi ar avīm. Ar dziļām rūpēm, aizkustinošu gādību viņš runā par savām avīm. Protams, tā ir metafora, kas realitātē nozīmē tie, kurus viņš citviet sauc par “savējiem”. Jēzus ne tikai rūpējas par savām avīm, bet viņš pazīst tās, un līdzīgi - avis pazīst viņu, un avis pieder viņam. Vārds “pazīstu” šajos pantos sastopams četras reizes un visas reizes lietots tagadnes formā, kas nozīmē, ka šai pazīšanai nav laika ierobežojumu. Tā ir mūžīga pazīšana, kas raksturo labā Gana un viņa avju kopdzīvi.

Tomēr savstarpējā pazīšana neizdzēš atšķirību starp Ganu un avīm, bet cieši sasista tos kopā pareizā veidā, kur Gans mīl savas avis un rūpējas par tām, bet avis savam Labajam Ganam atbild ar ticību un pateicību. Savstarpējā pazīšana starp Labo ganu un avīm ir līdzīga tam, kā Tēvs pazīst Jēzu un Jēzus pazīst Tēvu. Tomēr tas ir tikai līdzīgs nevis identisks veids. Ir arī atšķirības: Dievs pazīst avis tā, ka viņš uzņem savus ļaudis sadraudzībā ar sevi, rūpējas par tiem, izvēlas tos par savējiem; iesaistās personiskās attiecībās ar tiem, un aicina tos savā kalpošanā. Cilvēku zināšanas par Dievu nozīmē, ka viņi pazīst viņu kā savu Dievu un paši sevi kā viņa aicinātus un pieņemtus, kas nozīmē ka viņi dzīvo ticībā, aicinājumā un paklausībā. Ciešā kopība starp Jēzu un viņa Tēvu pārtop līdzīgā kopībā starp Jēzu un viņa ganāmpulku. Tiesa, šajā dzīvē tas, kā avis pazīst savu Labo Ganu ir vēl nepilnīgs un pazīšanai arvien jākļūst pilnīgākai, jāpieaug, tomēr pat debesīs pastāvēs atšķirība starp radību un Radītāju. Šī atšķirība starp Glābēju un glābjamajiem vēlreiz atklājas Jēzus sacītajā, ka viņa Tēva pazīšana un mīlestība ir virzīta pretī sevis upurēšanai, caur kuru Dieva mūžīgā mīlestība Jēzū ielaužas pasaulē (17, arī 3:16).

Ja iepriekš Jēzus bija sacījis, ka Labais Gans noliek savu dzīvību par savām avīm, tad tagad viņš saka tieši – savu dzīvību atdodu par avīm, bet saistība joprojām ir tikai ar Labo Ganu. Jēzus savu dzīvību noliek nevis tādēļ, ka viņu un avis saista savstarpēja pazīšana, bet tādēļ, ka viņš ir Labais Gans. Būtisks ir tas, ka ikvienam parastam cilvēkam ir ne tikai nenovēršami jāmirst, bet jāmirst pašam pret savu gribu. Varbūt ir neliela iespēja izvēlēties mirt šodien vai rīt, bet nekad izvēle nebija un nav – mirt vai nemirt. Šajā ziņā Jēzus pilnīgi atšķīrās no visiem citiem cilvēkiem, jo viņš nebija pakļauts nāvei pēc savas dabas, bet nemirstīgais mira mirstīgo vietā, un viņš spēja ņemt savu dzīvību atpakaļ, lai dāvātu to nāves varā esošajiem. Mēs atkal un atkal atklājam evaņģēlijos, ka Jēzus vēsts, viss kristīgās ticības saturs un jēga ir dzīvība, mūžīga dzīvība kopā ar Tēvu Dēlu un Svēto Garu, vienīgo patieso Dievu, kurš dzīvo un valda mūžīgi. Āmen.