Līksmošanas svētdienā

Vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet.” Tad daži viņa mācekļi sāka runāt savā starpā: “Kas tas ir, ko viņš mums saka: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet, un vēl pēc brīža jūs mani atkal skatīsiet; un: es aizeju pie Tēva?” Viņi sacīja: “Kas tas ir: vēl brīdi? Mēs nesaprotam, ko viņš saka!” Jēzus zināja, ka tie grib viņu izjautāt, un tiem sacīja: “Vai jūs izjautājat cits citu, tādēļ ka es jums sacīju: vēl brīdi, un jūs mani vairs neredzēsiet un vēl pēc brīža mani atkal skatīsiet? Patiesi, patiesi es jums saku: jūs raudāsiet un sērosiet, bet pasaule priecāsies; jūs bēdāsieties, bet jūsu bēdas pārtaps priekā. Kad sieviete dzemdē, tā ir noskumusi, jo viņas stunda ir klāt, bet, kad viņa bērnu ir dzemdējusi, šīs ciešanas viņa vairs neatceras aiz prieka, ka pasaulē piedzimis cilvēks. Tāpat arī jums tagad ir bēdas, bet es jūs atkal redzēšu, un jūsu sirds priecāsies, un neviens jums neatņems jūsu prieku. Tajā dienā jūs man vairs nejautāsiet neko. Patiesi, patiesi es jums saku: ko vien jūs Tēvam manā vārdā lūgsiet, viņš jums dos. (Jņ. 16: 16 -23)

Šī svētdienas temats ir prieks, un tajā kristieši tiek īpaši mudināti priecāties. Runa šeit nav par triviālu ikdienišķu prieku, tā saucamajiem mazajiem dzīves prieciņiem, bet par prieku, kas ir pamatā visai cilvēka dzīvei, prieku, kas ļauj raudzīties uz visu dzīvi priekpilni, ar cerību un drosmi. Šis prieks ir tik starojošs, grandiozs un varens, bezgalības līksmes un vienlaicīgi klusa svētsvinīga miera pilns, ka to ir grūti aptvert ar prātu un ietērpt vārdos. Tas ir prieks, kas pastāv un uztur cilvēku visās bēdās un pārbaudījumos, pat nāves priekšā, neļaujot nolaist rokas un krist izmisumā. Tas ir prieks, kura tik ļoti pietrūkst mūsdienu cilvēkiem, īpaši jauniešiem. Kā liecina Pasaules Veselības Organizācijas dati 2.vietā pasaulē pašnāvību skaita ziņā ir Lietuva, un turpat saraksta augšgalā gozējas arī Latvija un Igaunija. Izmisums, dzīves jēgas un prieka trūkums, alkoholisms un bezcerība, baismīgs egoisms ir galvenais pašnāvību iemesls.

Kad Ludvigs Bēthovens zaudēja dzirdi, arī viņš krita izmisumā un vēlējās izdarīt pašnāvību. Tas ir saprotams, jo mūziķim, šķiet, nav iespējama lielāka traģēdija kā kurlums. Lai gan Bēthovens bija uzaudzis katoliskā ģimenē, tomēr dievkalpojumus viņš neapmeklēja, un viņa skolotājs Jozefs Haidns pat uzskatīja Bēthovenu par ateistu. Kas bija tas, kas kurlo mūziķi atturēja no pašnāvības? Bēthovens pats sacīja, ka tā bija vēlēšanās dāvināt citiem prieku. Un pēdējais lielais komponista darbs tā arī saucas – Oda priekam. Savai mūzikai Bēthovens pievienoja vācu dzejnieka Šillera dzeju. Šillera teksts beidzas ar domu par Dievu Radītāju, par viņa klātienes meklēšanu, par viņa pielūgsmi. Bēthovens acīmredzot bija sapratis, ka ja mūzika spēj dzīvot pat bez dzirdes, tad ir jābūt Dievam, ir jābūt Radītājam, kurš to rada un uztur. Viens no vēlīnajiem Bēthovena skaņdarbiem ir Stīgu kvartets Nr. 15, kuram pats autors bija devis nosaukumu “Svēta pateicības dziesma Dievam no slimnieka, kurš atveseļojas.” Un tad vēl Missa Solemnis, Op. 123, kas pirmoreiz tika atskaņota Pēterburgā. Kaut ko tādu var uzrakstīt tikai dievbijīgs cilvēks, kurš vēlas pateikties savam Radītājam un nest prieku citiem cilvēkiem. Un lai nestu prieku citiem, priekam ir jābūt tajā, kurš to nes, nes par spīti smagām slimībām, dzīves traģēdijām un nelaimēm.

Bēthovena melodija ir oficiālā ES himna, bet ne Šillera vārdi. Tas arī saprotams, jo mūsdienu sekulārajai pasaulei tie varētu šķist pārāk reliģiski, tomēr Šillera vārdi dzīvo Bēthovena mūzikā un nav atraujami no tās. Odas vārdi beidzas ar aicinājumu pasaulei krist pielūgsmē uz ceļiem Radītāja priekšā, meklēt viņu debesīs, jo aiz zvaigznēm viņam vajag mist.

Protams, Šillera dzejas saturs, vērtējot teoloģiski, ir vājš. Protams, Bēthovens nav Bahs, tomēr viņā bija prieks kuru, pats kurls būdams, viņš dāvināja citiem. Bēthovens neizdarīja pašnāvību, jo saprata, ka nedzīvo priekš sevis, bet priekš citiem, un viņš būs sapratis arī mūžību, nemirstību, kas skan viņa mūzikā un ir patiesa prieka avots. Mēs varam to visu ietvert arī vienā lielā vārdā Dzīvība. Tas ir vārds, kuru nes un dāvina pasaulei kristīgā ticība un kultūra.

Kad savulaik apustulis Pāvils runāja par mirušo augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu, jūdi viņu mēģināja nogalināt, vairāk iecietīgie grieķu filozofi nosauca par pļāpu, zobojās un aicināja par to pastāstīt kādu citu reizi. Kad iecietīgais un izglītotais zemes pārvaldnieks Fēlikss vēlējās, lai Pāvils tam pastāstītu par savu ticību, un Pāvils sāka runāt, Fēlikss tūdaļ izsaucās: „Tagad ej, kad man būs vaļas, es tevi pasaukšu.” (Ap. d. 24:22-25) Kad Pāvils runāja cita ķēniņa Agripas priekšā, gubernators Fēsts, dzirdot viņu runājam par mirušo augšāmcelšanos, izsaucās: „Pāvil, tu esi traks, lielās zināšanas tevi padara traku!” (Ap. d. 26:24) Kāds spāņu domātājs saka, ka pagāniskie priekšstati ir tik dziļi iesakņojušies cilvēku prātos, ka tiek uzskatīti par vispārpieņemtu gudrību: „Un prātīgie, kas neļauj sevi maldināt, mums pierunā pilnas ausis, ka neder aizrauties ar neapdomībām un ar galvu mesties sienā, jo tas, kas nevar būt, ir neiespējams. Saka: ‘vīrišķīgi ir padoties liktenim’, un tad vēl: esam mirstīgi un gribam tādi būt; pakļausimies prātam, nemocīsim sevi ar neiespējamo, neaptumšosim un nedarīsim skumju dzīvi. Šis neprāts, - piebildīs, - ir slimība.” Viens no šiem prātīgajiem, viens no izcilākajiem viņu pārstāvjiem un grieķu – romiešu kultūras pazinējiem F. Nīče centās atteikties no mūžības, bet tomēr nespēja iztikt bez tās un izdomāja tai nožēlojamu pakaļdarinājumu, kaut ko līdzīgu reinkarnācijas idejai. Prātīgs būdams, viņš tomēr nonāca izmisumā un beigu beigās zaudēja arī prāta gaismu. Noliegdami mūžību, cilvēki noliedz pašu dārgāko un vērtīgāko, kas ir likts cilvēka sirdī, un atsakās no vienīgā mērķa, kura dēļ patiesi ir vērts dzīvot, proti, mūžīgas dzīvošanas. Līdzīgi kā daudzi mūsdienu jaunieši populārais modernisma laika rakstnieks Džeks Londons bija dzērējs un beidza dzīvi izdzerot pudelīti morfija. Dažus gadu desmitus vēlāk, būdams tikpat slavens rakstnieks, cik liels dzērājs, Ernests Hemingvejs iešāva sev mutē lodi. Abi bija izcili, talantīgi cilvēki, bet viņiem nebija prieka, nebija mūžības cerības, un tādēļ viņi beidza dzīvi tāpat kā daudzi viņiem līdzīgie gan pirms, gan pēc viņiem. Dzīve viņiem bija tikai nožēlojama traģikomēdija, kā visiem pagāniem. Piemēram, Romas imperators Augusts pirms nāves vaicāja saviem draugiem, vai viņš esot labi nospēlējis savas dzīves komēdiju. Savukārt viņa pēctecis Nērons, kam pēc senāta lēmuma bija jāizdara pašnāvība, mirdams raudāja, vairākas reizes atkārtodams: „Kāds lielisks aktieris mirst!” Skumji vārdi – dzīve ir teātris, kas beidzas ar bezcerību un izmisumu.

Pavisam citādi pirms savas nāves runā Jēzus. Viņš mierina savus mācekļus, ka gaidāmais šķiršanās laiks būs īss, un tas nepieciešams, lai nestu mācekļiem mūžīgu, nepārejošu prieku. Īsā brīdī, mirdams pie krusta, Jēzus ar savu nāvi iznīcināja nāves varu pār cilvēkiem. Tad, kad mācekļi mazāk par visu cerēja atkal ieraudzīt savu Mācītāju, viņš pēkšņi stāvēja viņu vidū, rādīja savas caurdurtās rokas un sānus, un, redzēdami savu Kungu, mācekļi kļuva līksmi, neparasta prieka pilni. Tieši šim priekam, priekam par Kristus augšāmcelšanos tika dots īpašs apsolījums, proti, neviens, pat ne nāve, to viņa mācekļiem vairs nevarēs atņemt. Tas attiecas arī uz ikvienu ticīgo. Tādēļ vēlāk Pāvils rakstīs draudzei Tesalonikos, lai sastopoties ar nāvi, tie nenodotos skumjām kā pagāni, kam nav cerības, jo tāpat kā Jēzus ir miris un augšāmcēlies, ticīgie, kas savienoti ar Viņu Svētajā Kristībā, augšāmcelsies no nāves mūžīgai godības pilnai dzīvei kopā ar Dievu.

Tiesa, kristieši var pazaudēt daudz šīs pasaules prieka. Tie var piedzīvot nabadzību, slimības, netaisnību, nelaimes, neizpratni no līdzcilvēku puses, atstumtību, vajāšanas un pat fizisku nāvi, taču tie nevar pazaudēt prieku, ko dod Kristus augšāmcelšanās. Šis prieks, ko nesīs Mesija bija pazīstams jau Vecās Derības praviešiem. Vecās Derības ļaudis iepazina šķiršanās sāpes, kad viņu templis tika nopostīts un paši viņi aizvesti Bābeles trimdā. Toreiz caur pravieti Jesaju Dievs mierināja savu tautu: „Priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi, Es pārradīšu Jeruzālemi priekam un līksmībai.” (Jes. 64:18). „Jo ar prieku jūs iziesit un mierā jūs tiksit vadīti; kalni un pakalni jūsu priekšā gavilēs, un visi koki laukā priecīgi sveicinās. Ērkšķu vietā uzaugs cipreses, dadžu vietā mirtes. Un tas būs Tam Kungam par slavu un par mūžīgi paliekamu zīmi.” (Jes. 55:12-13) Un nedaudz tālāk ar šā paša pravieša muti Dievs saka: „Jo redzi, Es radīšu jaunas debesis un jaunu zemi, ka agrākās vairs nepieminēs, un tās nevienam vairs nenāks prātā. Bet priecājieties un līksmojiet vienmēr par to, ko Es radu, jo redzi Es pārradīšu Jeruzalemi priekam un tās tautu līksmībai. Un Es pats priecāšos par Jeruzalemi un līksmošu par savu tautu.” (Jes. 65:17-19)

Vairāk kā sešsimt gadus pēc Bābeles trimdas, trimdā uz Patmas salu tika izsūtīts apustulis Jānis. Būdams cilvēku vajāts un apbēdināts, apustulis tiek Dieva stiprināts ar šādiem vārdiem: „Redzi, Dieva mājoklis pie cilvēkiem. Viņš mājos viņu vidū, un tie būs Viņa ļaudis, un Dievs pats būs ar viņiem. Viņš nožāvēs visas asaras no viņu acīm, nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaidu, nedz sāpju vairs nebūs, jo, kas bija, ir pagājis.” (Jņ. atkl. 21:1-4)

Šie vārdi netika adresēti tikai apustulim Jānim, bet arī katram kristietim, kas cer uz savu Kungu. Līdz ar Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, Dievs vairs nav tālu, bet viņš mājo pie saviem ļaudīm ar savu žēlastību un svētību, dāvādams tiem mūžīgu prieku. Viņa tautas dzīve joprojām nebūt nav rožu lauks. Taču Dieva bērniem tagad ir dāvināts prieks, kuru neviens vairs tiem nevar atņemt. Šis prieks nav saistīts ar ārējām šīs pasaules lietām, ārēju laimi un labklājību, bet tas balstās Kristus uzvarā pār grēku, nāvi, elli un velnu. Tādēļ apustulis Pāvils raksta draudzei Filipos: „Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr; es vēlreiz teikšu priecājieties.” (Fil.4:4) Arī jums, mīļie kristieši, ir pamats priecāties, jo jums dāvināta nesaraujama kopība ar To Kungu, droša cerība uz jaunu dzīvi, jaunā pasaulē, kopā ar Dievu. Nesiet šo Kristus izcīnīto cerības prieku mirstošajā pasaulē, tāpat kā to darīja Pāvils, kā to darīja daudzi kristieši pēc viņa. Rakstiet ar savām dzīvēm savu Odu Priekam, nesiet prieku citiem, tāpat kā to darīja Ludvigs Bēthovens. Āmen.