1. svētdiena pēc Svētās Trīsvienības dienas

Bija kāds bagāts vīrs, kas tērpās purpurā un smalka lina drānās un lepni dzīroja ik dienas. Bet viņa durvju priekšā gulēja kāds ar vātīm klāts nabags, vārdā Lācars. Tas kāroja ēst to, kas krita no bagātnieka galda, bet tikai suņi nāca un laizīja viņa vātis. Un notika, ka nabagais nomira un eņģeļi viņu aiznesa Ābrahāma klēpī. Arī bagātais nomira un tika apglabāts. Ellē, ciezdams mocības, viņš pacēla acis un no tālienes redzēja Ābrahāmu un viņa klēpī Lācaru. Un viņš sauca: tēvs Ābrahām, apžēlojies par mani un atsūti Lācaru, lai viņš iemērc pirksta galu ūdenī un atvēsina manu mēli, jo es ciešu mokas šajās liesmās. Bet Ābrahāms sacīja: dēls, atceries, ka tu visu labo saņēmi savā dzīvē, tāpat kā Lācars visu slikto; tagad viņš šeit gūst iepriecinājumu, bet tu ciet mokas. Turklāt starp mums un jums ir nolikts liels bezdibenis, lai tie, kas gribētu pāriet no šejienes pie jums, to nevarētu, nedz arī no turienes pie mums. Tad tas sacīja: es tevi lūdzu, tēvs, sūti viņu uz mana tēva namu, jo man ir pieci brāļi; lai viņš tos brīdina, ka arī viņi nenonāk šajā mocību vietā. Bet Ābrahāms atbildēja: viņiem ir Mozus un pravieši – lai viņi tiem klausa. Tad viņš teica: nē, tēvs Ābrahām! Ja vien kāds no mirušajiem dotos pie viņiem, tie atgrieztos no grēkiem. Bet Ābrahāms sacīja: ja viņi neklausa Mozu un praviešus, viņi neticēs, pat ja kāds no mirušajiem augšāmceltos.” (Lk.16:19-31)

Pagājušajā svētdienā mēs runājām par Dieva pazīšanu – pazīt Dievu nozīmē iemantot mūžīgo dzīvošanu, nepazīt Dievu nozīmē dzīvību zaudēt uz mūžīgiem laikiem. Mēs runājām arī par to, ka pazīt Dievu jāmācās no viņa mums adresētājām vēstulēm jeb Bībeles, nevis no apkārtējās pasaules norisēm un saprāta secinājumiem. Šīs dienas evaņģēlija stāsts par bagāto vīru un nabaga Lācaru ļauj mums turpināt iesākto tēmu par Dieva pazīšanu, par to, kādas ir sekas Dieva pazīšanai vai nepazīšanai. Šajā sakarībā mums jāuzdod jautājums – kā Dievu pazina bagātais vīrs un kā viņu pazina Lācars?

Bagātais vīrs bija ietekmīgs un visu cienīts cilvēks. Viņš varēja atļauties dzīvot pēc saviem ieskatiem un nodoties miesas priekiem bez jelkādiem ierobežojumiem. Viņš būs domājis apmēram tā: nekas šajā pasaulē nevar notikt bez Dieva ziņas; mana vara, bagātība un ietekmīgais sabiedriskais stāvoklis ir Dieva svētība. To visu Dievs man ir devis, jo viņš mani augstu vērtē. Bagātais vīrs ar nicināšanu būs raudzījies uz nabaga Lācaru, uzskatot, ka Lācars ir Dieva nosodīts. Pēc viņa domām – viņš bija svētais, bet Lācars - pazušanai nolemts grēcinieks. Ja jau Dievs viņam nepalīdz, tad kādēļ lai es to darītu? Īsi sakot, bagātais vīrs par Dievu sprieda pēc ārējiem dzīves apstākļiem. Viņa spriedums bija gaužām nepareizs, jo kā māca baznīcas katehisms – ārējie dzīves apstākļi, tādi kā bagātība, vara, slava un veiksme ir tikai šķietamība. Turpretī Lācars būs rīkojies pilnīgi pretēji. Viņš bija pilnīgs nabags un ļoti nopietni slims. Arī viņš būtu varējis domāt, ka tas ir Dieva sods, bet viņš būs domājis apmēram tā: no Dieva vārda es zinu, ka Dievs ir labs, gādīgs un žēlsirdīgs; viņš redz manas bēdas un nelaimi un katra mana asara viņam ir dārga; es zinu, ka Dievs vēlas, lai es dzīvoju ar viņu kopā mūžīgi jaunā pasaulē un viņš dara visu, kas nepieciešams, lai tas piepildītos. Lai notiek Dieva prāts, jo viņš labāk zina, kas man šajā pasaulē vajadzīgs. Ja man jāpanes slimība, nabadzība, bēdas un posts es darīšu to tāpat, kā to darīja Ījabs. Dievs mani nepārbauda vairāk, kā spēju panest, gaidīšu uz viņa palīdzību, slavēts ir viņa svētais Vārds.

Šķietamības laiks, kad visu redzam mīklaini un neskaidri, ātri pagāja – gan bagātais vīrs, gan Lācars nomira un tagad iestājās patiesības stunda, jeb īstās redzēšanas laiks. Tā kā bagātais vīrs Dievu nepazina, par ko liecina ne tikai viņa aplamie secinājumi un augstprātība, bet arī tas, ka viņš nelikās zinis par nabaga Lācaru un viņam nepalīdzēja, tad viņš saņēma to, kam bija ticējis. Kam tad bagātais vīrs bija ticējis? Viņš bija ticējis sev, ārējiem apstākļiem un dusmīgam Dievam, kurš soda grēciniekus. Tagad viņš to visu saņēma pilnā mērā - mūžīgas ciešanas un šausmīgas mokas ellē. Bagātais vīrs bija nolēmis ar pilnu krūti baudīt šīs pasaules priekus un nelikties zinis par nabaga Lācaru un viņam līdzīgajiem. Tagad Dievs bija nolēmis vairs nelikties zinis par bagāto vīru. Cilvēku priekšā viņš bija cienīts un godāts, kamēr Lācars nicināts un apsmiets, bet Dieva priekšā viņam netiek pat dots vārds, viņš tiek vienkārši saukts par bagāto vīru. Tas ir visu mūsu kopējais posts un sērga, ka mēs meklējam godu cilvēku nevis Dieva priekšā. Tam var būt briesmīgas sekas mūžībā.

Atšķirībā no bagātā vīra, kuru Jēzus nesauc pat vārdā, nabaga slimajam ubagam viņš dod vārdu – Lācars, kas nozīmē – Dievs ir mans palīgs. Tāpat kā bagātais vīrs arī nabaga Lācars saņēma to, kam bija ticējis. Kam tad viņš bija ticējis? – Lācars bija ticējis žēlsirdīgam Dievam, kurš atalgo savu ļaužu grūtumu un bēdas ar mūžīgu prieku un svētlaimi debesīs. Šā laika grūtības ir pārejošas, bet debesu prieks un Dieva klātiene ir nepārejoša, mūžīga un paliekoša. Lācars pazina Dievu un zināja lietu patieso vērtību.

Ir interesanti ievērot, ka nabaga Lācars redzēja bagātā vīra lepno dzīvi un viņa dzīrošanu. Tas, ko viņš redzēja, sagādāja viņam ciešanas, tomēr viņš neilgojās pēc bagātā vīra dzīves; viss, ko viņš kāroja, bija drupačas, kas nobira no bagātā vīra galda. Savukārt bagātais vīrs tās samina kājām, nedomājot pat tās pasniegt nabaga cietējam. Viņa Dieva izpratne bija padarījusi viņu cietsirdīgāku un nežēlīgāku pat par klejojošiem suņiem, kuri nāca un laizīja Lācara brūces. Savukārt bagātais vīrs pēc nāves redzēja Lācara jauno, prieka un svētlaimes pilno dzīvi. Un tā bija daļa no viņa mūžīgajām ciešanām. Tagad viņš, kurš nebija parādījis nabaga Lācaram ne mazāko žēlsirdību, lūdza žēlsirdību no Lācara. Tomēr Dieva žēlastības laiks jau bija beidzies un tagad katrs saņēma to, ko bija pelnījis.

Ir interesanti ievērot arī to, ka bagātā vīra uzskati nebija mainījušies, bet viņš joprojām domāja, ka ārējās lietas nosaka Dieva pazīšanu, proti, ja mirušais Lācars tagad ierastos pie viņa brāļiem, tad tie mainītu savas domas un dzīvi. Jēzus saka, ka viņš joprojām alojās, jo Dievu var iepazīt tikai no Rakstiem, no Dieva vārda, nekādi brīnumi te nepalīdz. Protams, arī mūsdienu cilvēkam tam ir ļoti grūti ticēt, pat vēl grūtāk nekā bagātajam vīram toreiz. Tas tādēļ, ka filozofiskie uzskati ir tik stipri ietekmējuši mūs, ka Dieva laipnību un žēlsirdību mēs meklējam nevis tur, kur tā mums tiek atklāta, proti, Bībelē, bet ārējos dzīves notikumos un apstākļos. Mūsdienu cilvēks vairs nespēj saprast, ka Dieva vārds ir tas, kas rada un nosaka realitāti un atklāj Dievu, nevis otrādi. Raugoties uz apkārtējo pasauli nevis Dieva acīm, bet vadoties paši pēc savām domām un iegribām, iegūstam ne tikai nepilnīgu, bet arī stipri izkropļotu pasaules ainu.

Filozofi, godības teologi un bagātajam vīram līdzīgie, kas mēģina spriest par Dievu pēc redzamām lietām parasti tiek uzskatīti par ļoti gudriem. Tomēr viņi nav gudri, bet gan muļķi, jo apgalvo, ka viņi redzot neredzamo. To cilvēku muļķība, kuri mēģina ieraudzīt neredzamo redzamajā, atklājas tajā, kā viņi izprot Dievu. Viņi raugās uz redzamo radību un pēc analoģijas izsecina dažādas lietas, kuras piedēvē neredzamajam Dievam. Šīs analoģijas vienmēr sākas ar pašu cilvēku un tad virzās uz Dievu. Formula vienmēr ir vienāda: viss, kas tiek uzskatīts par labu, tiek piedēvēts Dievam, bet ar vienu svarīgu piebildi - Dievam tas viss piemīt vairāk, nekā tas atrodams mūsos. Dievs tādējādi kļūst tieši tāds pats kā mēs, tikai lielāks: mēs esam gudri, Dievs ir ārkārtīgi gudrs (viszinošs); mēs esam spēcīgi, Dievs ir ārkārtīgi spēcīgs (visvarens) utt.

Problēma, kas saistās ar šo domāšanas veidu nav apgalvojums, ka Dievs ir ārkārtīgi gudrs vai spēcīgs, bet gan tā, ka mūsu gudrība un spēks ir kļuvis par Dieva gudrības un spēka mērauklu. Nelaime ir tā, ka mūsu gudrība neko nezina par tādu Dievu, kas tiek krustā sists (1 Kor. 2: 8); mūsu izpratne par varu un spēku nekad nav saistīta ar vājumu, pazemību un ciešanām (2 Kor 12: 9). Šā iemesla dēļ prāta gudrība nevar skatīties uz krustā sisto Kristu un redzēt viņā atklājamies Dieva gudrību un spēku (1 Kor. 1: 18, 24, 30). Lai gan cilvēciskā gudrība filozofam var likties pietiekami saprātīga, Dieva vārdā izglītots kristietis nevar domāt šādā veidā. Saskaņā ar Rakstiem, šāda veida cilvēciska gudrība ir gudrība, kuru Dievs iznīcina un liek kaunā ar viņa negaidītajiem glābšanas darbiem (1.Kor.1: 19).

Tā kā mēs esam Dieva radības, tad mūsu eksistence, mūsu esamība, ir atkarīga no mūsu attiecībām ar Dievu. Mēs nepastāvam, neeksistējam paši sevī; mums nav neatkarīga pamata, uz kā balstīt savu esamību. Visa mūsu esamība, mūsu dzīve ir aizdota lieta, jo viss, kas pastāv, pastāv tikai atkarībā no un attiecībās ar dzīvības devēju, - Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Tādējādi mūsu eksistence, pats fakts, ka mēs esam, kalpo kā nemitīgs atgādinājums par Dieva nepārtraukto žēlastību, žēlsirdību un darbību mūsu dzīvēs; tiešām, tas kalpo kā pastāvīgs atgādinājums par visas radības atkarību no Svētās Trīsvienības. Mēs nepapildinām savas labākās idejas par Dievu ar viņa mums sniegto atklāsmi, bet tās nožēlojam un mācamies pazīt Dievu no viņa vārda. Tādēļ neatkarīgi no tā, ko mēs domājam, mums ir jāmācās nožēlot savus pašu izdomātos priekšstatus par Dievu, turpinot darīt to, ko darījām tajā dienā, kad Svētās Kristības ūdenī saņēmām Trīsvienīgā Dieva vārdu un atsacījāmies no velna, visa ļauna un visiem maldiem un apsolījām piederēt vienīgi Tēvam Dēlam un Svētajam Garam, vienam patiesam Dievam, kurš dzīvo un valda mūžīgi.

Nespēja saprast, kas mēs esam kā Dieva radības un kādas ir mūsu spējas, rada elkdievību. Pārsteidzoši, bet iemesls tam ir Dieva dāvana, milzīgā svētība, kas mūs nošķir no citām būtnēm, no pārējās Dieva radības – mūsu saprāts. Tieši prāta spējas ļauj mums apcerēt Rakstus, pasludināt Dieva brīnumus un dalīties ar citiem dzīves priekos. Saprāta dāvana ir no Dieva, un viņš to pienācīgi piemēroja mums kā ierobežotiem cilvēkiem. Tas nozīmē, ka mūsu saprāts darbojas telpā un laikā, atbilst mūsu ierobežotajai eksistencei. Apgalvot, ka saprāts varētu saprast Dieva būtību, ir prasīt no tā kaut ko pilnīgi neiespējamu. Mūsu ierobežotais saprāts nevar pilnībā izprast Dieva bezgalīgo būtību. Baznīcas tēvi šeit sniedz kādu noderīgu analoģiju. Kā mēs varam redzēt sauli? – viņi vaicā. Atbilde ir – ar mūsu redzes un pašas saules gaismas palīdzību. Kas notiek tad, ja izmantojam savu spēju redzēt, lai skatītos tieši uz sauli? Tad mēs ļaunprātīgi izmantojam savu redzi, cenšamies ar to darīt vairāk, nekā tas ir iespējams, un gala rezultāts ir tāds, ka saules spožumā kļūstam akli. Ļaunprātīgi izmantojot savas prāta spējas, cenšoties saprast lietas, kuras ir pāri pār mūsu prātu, mēs vienkārši zaudējam prātu. Šādā gadījumā esam kā cilvēks, kas stāv okeāna plašuma priekšā; ūdens stiepjas tik tālu, cik acs var redzēt, un viņš paziņo, ka viņš ir aptvēris visu viņa priekšā esošo okeānu. Viņam horizonts ir gals, robeža, nevis tikai vēl nezināmā un neaptveramā plašuma sākums. Viņš domā, ka ir sapratis visu; mēs zinām, ka viņš redz tikai mazu daļu. Ja kādam varbūt šķiet, ka iepriekš sacītajam nav praktiskas nozīmes, tad tam vēlreiz ir jāpārlasa stāsts par bagāto vīru un nabaga Lācaru. Nepareiza Dieva pazīšana rada tieksmi uz bagātību, vieglu dzīvi un pasaules atzinību, godu cilvēku priekšā. Tā rada iedomātu gudrību, kas padara cilvēku augstprātīgu un nežēlīgu, tā apdullina tik lielā mērā, ka cilvēks kļūst derīgs vienīgi par elles pagali. Patiesa Dieva pazīšana pat bēdas, nabadzībā, sāpēs un ciešanās ļauj ne tikai saglabāt, bet arī veicina gudrību, mācot mums mūsu spēju un zināšanu ierobežoto raksturu un mudinot pazemīgi paļauties uz Dievu, kurš atklājas savā vārdā, mierinot un uzturot mūs. Un ja mēs pazīsim Dievu, mēs zināsim ko darīt arī tad, ja redzēsim pie savām durvīm guļam nabaga Lācaru. Āmen.