II svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

“Kāds cilvēks rīkoja lielu mielastu un daudzus uz to saaicināja. Ap mielasta laiku viņš nosūtīja savu kalpu pie aicinātajiem sacīt: nāciet, viss jau ir gatavs! Tie visi kā viens sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Un cits sacīja: es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt. Lūdzu, pieņem manu aizbildināšanos! Vēl cits sacīja: es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt. Kalps ieradies to paziņoja savam kungam. Tad nama saimnieks sadusmojās un sacīja savam kalpam: izej steigšus pilsētas ielās un ieliņās un ved šurp nabagus, tizlus, aklus un kroplus! Kalps teica: kungs, ir noticis, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: dodies pa ceļiem un sētām un piespied nākt visus, lai mans nams būtu pilns! Es jums saku: neviens no aicinātajiem vīriem manu mielastu nebaudīs.” (Lk.14:16-24)

Savdabīgā veidā Jēzus vārdus ilustrē mūsu šī rīta dievkalpojums. Pustukšie baznīcas soli runā paši par sevi. Un ja kādiem no tiem, kuru šodien nav baznīcā tiktu jautāts – kādēļ neatnāci uz dievkalpojumu? –atbildes būtu tikpat tukšas un bezjēdzīgas kā Jēzus līdzībā. Ar tikpat sekliem un paviršiem aizbildinājumiem kā vienmēr cilvēki novēršas no Evaņģēlija aicinājuma un Dieva piedāvātās glābšanas; it kā viņi nebūtu grēcinieki; it kā viņiem nevajadzētu piedošanu; it kā viņiem nedraudētu velns un elle; it kā viņi būtu paši svētākie un gudrākie, kam nevajag ne Dievu, nedz glābšanu. Īsi sakot, viņu ausis ir palikušas kurlas pret žēlsirdīgo Dieva aicinājumu – nāciet, viss jau ir gatavs, un viņu dzīvēs pavisam nopietni draud piepildīties Jēzus vārdi – neviens no aicinātajiem manu mielastu nebaudīs. Savā apmātībā cilvēki nesaprot, ka Dieva aicinājums ir paši laipnākie, žēlsirdīgākie un brīnišķīgākie vārdi, kas tiem jelkad adresēti: tajos Dievs piedāvā pats sevi un tie sev līdzi nes mūžīgas dzīves un svētlaimes apsolījumu. Savukārt Jēzus spriedums – mielastu nebaudīs – ir paši briesmīgākie vārdi, kurus tie jelkad dzirdēs, jo tie nolemj mūžīgai atšķirtībai no Dieva, mūžīgām ciešanām. Diemžēl tikai tad, kad tas notiks, cilvēki šausmās sapratīs, cik akli un stulbi tie ir bijuši noraidot Dieva aicinājumu un izdomājot bezjēdzīgus attaisnojumus savam gara trulumam un slinkumam. Viens no šā apbrīnojamā stulbuma iemesliem, ir tas, par ko esam runājuši pēdējās divās svētdienās, proti, vieds kā cilvēki domā par Dievu jeb Dieva pazīšana. Tādēļ šosvētdien paturpināsim iepriekš iesāktās pārdomas.

Dieva pašatklāsme ir nākusi pie mums pakāpeniski un notikusi vēsturiski. Ar seno praviešu starpniecību Dieva runāja uz mums caur Savu Garu (2. Pēt. 1: 20–21) un šajās pēdējās dienās jeb pasaules beigu laikos caur Savu Dēlu, Jēzu Kristu (Ebr.1: 1–2). Pravieši, ko vadīja Kristus Gars viņos, norādīja mums uz Kristus ciešanām un godību (1 Pēt 1: 10–12). Tas pats Gars, kas iedvesmoja praviešus un apustuļus, lai viņi pierakstītu Dieva atklāsmi, turpina vadīt Dieva vārda lasītāju un klausītāju šodien. Svētais Gars, Patiesības Gars, ko mums sūtījis Tēvs un Dēls, ņem Kristus vārdus un paziņo tos mums (Jāņa 16: 12–15). Ar šo pašu Svēto Garu mēs atzīstam Kristu kā Kungu (1 Kor 12: 3) un sludinām labo vēsti citiem (1Pēt. 1: 12). Šo iemeslu dēļ ticības valoda, atšķirībā no saprāta valodas, vienmēr ir maksimāli centrēta Kristū gan attiecībā uz mācību, gan pielūgsmi ikdienā un īpaši kopējā dievkalpojumā. Tas jo īpaši attiecas uz mācību par Dieva Trīsvienību. Mēs pazīstam Tēvu tikai caur Dēlu, Svētajā Garā. Tādēļ jebkura runāšana par Dievu vai viņa pielūgšana bez ciešas saistības ar Kristus personu un viņa vārdu ir pretrunā Rakstiem un neizbēgami noved pie elkdievības. Šeit mācība un ticības apliecināšana apvienojas. Doktrīna jeb dogma sargā mūsu tiesības pareizi runāt par Dievu un pareizi pielūgt viņu, pasargājot no iedzimtās cilvēka tieksmes uz elkdievību. Elkdievība tad arī ir tas iemesls, kādēļ cilvēki kļūst tik akli un stulbi, ka viņi noraida Dieva žēlsirdīgo aicinājumu Kristū, paši sevi ceļ Dieva vietā un tad uzskatāmi demonstrējot savu vājprātam līdzīgo stulbumu, lepni paziņo – es esmu nopircis lauku, un man ir jāiet to apskatīt; es esmu nopircis piecus pārus vēršu un eju tos pārbaudīt; es sievu esmu apņēmis un tādēļ nevaru nākt. Kaut ko tādu var pasacīt tikai tāds cilvēks, kurš vispār nepazīst Dievu, bet savā prātā ir uzkonstruējis aplamu ideju, kuru vieglprātīgi dēvē par Dievu, cerot, ka šī prāta konstrukcija pasargās no nelaimēm un ļaus kļūt bagātam un veiksmīgam.

Lai pasargātu no šādiem postošiem maldiem, baznīcas tēvi nemitējās uzstāt uz to, ka Dievs ir ārpus un pāri jebkurām iespējamām cilvēku definīcijām, bezgalīgi pārsniedzot cilvēka priekšstatu robežas, visas mums pieejamās prāta kategorijas, jēdzienus un idejas. Dieva esamība vienkārši atrodas pavisam citā līmenī nekā mūsu esamība. Tādēļ glābjošā Dieva pazīšana iespējama vienīgi caur Kristus evaņģēliju uzklausot tā sludināšanu un saņemot to Kristībās, grēku atlaišanā un Svētajā Vakarēdienā, kā arī kristiešiem brālīgi mierinot vienam otru ar piedošanu nesošo evaņģēlija vēsti.

Bet, ja jau mēs paši neko nevaram par Dievu zināt, kā tad mēs varam vispār kaut ko pasacīt par viņu? Viena atbilde ir – nav tā, ka cilvēks vispār nevar neko zināt par Dievu. Tik daudz no dabas pasaules un cilvēka sirdsapziņas ir iespējams izsecināt, ka Dievs ir, un ka viņš taisnīgi tiesās visus cilvēkus. Tomēr šādas zināšanas, šāda Dieva pazīšana nevienu neglābj. Cilvēka lielākā problēma nav zināšanu trūkums par Dieva esamību vai neziņa par to, ka Dievs reiz patiešām spriedīs tiesu pār ikvienu cilvēku. Problēma ir tieši šī zināšana par nenovēršamo Dieva tiesu un gaidāmo spriedumu. Tādēļ pilnīga atbilde ir – Dievs ir iepazīstams no evaņģēlija vārdiem, kuros Kristus mums atklāj, ļauj ieraudzīt un iepazīt savu žēlsirdīgo debesu Dievu. Lai gan arī šie vārdi nāk no mūsu esamības, no Dieva radītās esamības un atbilst mūsu, tas ir, radītajai pasaulei, tomēr Svētais Gars apstiprina šīs ticības patiesumu un garantē to saturu, kas tiek dāvināts ticībai. Tādējādi Bībeles vārdu nozīme nāk nevis no mums vai apkārtējās pasaules, bet gan no paša Dieva. Svētie Raksti, piemēram, saka, ka nekas nevar mūs šķirt no Dieva mīlestības Kristū Jēzū (Rom. 8: 39), un šī mīlestība, kuru mēs pazīstam Svētajā Garā (Rom. 5: 5), tika atklāta, kad Kristus atdeva savu dzīvību par mums (1 Jņ.3: 16). Šī mīlestība “pārsniedz zināšanas” (Ef. 3: 19). Šīs mīlestības dziļumus pazīst tikai Dieva Gars (1 Kor. 2: 10–11). Protams, arī mēs iepazīstam šo mīlestību, kas pārsniedz cilvēka prātu. Tas notiek ticībā, bet tomēr arī pat tad tikai daļēji, kā atblāzmu. Tajā pašā laikā šī Dieva pazīšana ir droša un uzticama.

Šīs divas lietas vienmēr ir jāpatur kopā. Pirmkārt, mēs pazīstam Dieva mīlestību Kristū pilnīgi droši, lai gan vēl tikai daļēji. Otrkārt, mūsu zināšanu pamatā ir Dieva atklāsme viņa vārdā. Raksti dara iespējamas mūsu zināšanas par Dievu un dod spēju tās paust citiem. Svētie Raksti arī vienlaicīgi normē to, ko mēs zinām un sakām. Mēs mācāmies no Rakstiem to, kas pieder pie Dieva dabas, dzirdot un redzot to, ko Dievs pasludina un dara. Vienlaicīgi, kā to redzam pat pie Jēzum tuvākajiem mācekļiem, mūsu zināšanas ir nepilnīgas, ierobežotas, un tomēr tajā pašā laikā drošas. Šeit mēs zinām, atzīstam tikai daļēji, bet debesīs mēs zināsim pilnībā. Tas, kas mums ir atklāts un ko mēs zinām jau šeit ir pietiekošs, lai mēs nokļūtu tur, kur zināsim pilnīgi. Apustulis Pāvils to pieredzēja tādā veidā kā neviens cits cilvēks, un viņa pieredze palīdz mums labāk saprast šo jautājumu. Pāvils pats par sevi raksta: “Es pazīstu kādu cilvēku Kristū, kas pirms četrpadsmit gadiem tika aizrauts līdz trešajām debesīm, – vai viņš tobrīd bija miesā vai ārpus miesas, es nezinu, Dievs to zina. Tāpat es zinu par šo cilvēku – vai viņš bija miesā vai ārpus miesas, es nezinu, Dievs to zina –, ka viņš tika aizrauts paradīzē un tur dzirdēja neizrunājamus vārdus, kurus cilvēkam nav ļauts izteikt.”(2 Kor. 12: 2 - 4). Pāvils tātad piedzīvoja kaut ko patiesu un reālu, bet to nebija iespējams aprakstīt vārdos. Viņš dzirdēja un redzēja tādas lietas, kuras viņš, lai kā vēlētos, nevarēja ietērpt vārdos. Pāvils nonāca kādā vietā – vai ķermenī, vai ārpus ķermeņa - vai tā bija vieta, ko nosaka laiks un telpa vai, nē, - kosmoss, cita dimensija, to viņš nezināja. Pāvils šeit pūlas pateikt, ka viņš nezina vai viņš pats tika fiziski uzņemts kādā vietā, vai tas bija tikai redzējums. No Pāvila puses šajā sakarībā vērojam neskaidrību un nenoteiktību. Tomēr neatkarīgi no tā, kas tas bija, tas bija kaut kas pilnīgi reāls, bet tādā nozīmē, kādu Pāvils nepazina šajā pasaulē, un tāpēc viņam vienkārši trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Viņš dzirdēja lietas, kas bija neizskaidrojamas, neizsakāmas, pārāk svētas, lai tiktu izrunātas. Šīs lietas nevarēja aprakstīt vārdos nevis tāpēc, ka mums nav atļauts tās pazīt. Nē, Pāvils nevarēja atrast vārdus, lai pateiktu šīs lietas, jo tas vienkārši nebija iespējams. Tas bija pāri par cilvēka runas, vārdu, saprāta spējām. Tas bija ārpus Pāvila kā Dieva radības spējām. Viņš zināja, bet zināja kaut ko vairāk, kaut ko pāri par sevi kā zinātāju un runātāju. Viņa Dieva pazīšana nenāca no viņa. Tā nebija Pāvila prātā izauklēta ideja. Viņš bija redzējis kaut ko pilnīgi īstu, reālu un patiesu, bet tik neparastu, ka bija palicis mēms no brīnumiem. Nu un, lūk, arī mēs nevaram pašu Dievu, viņa mīlestību, taisnošanu ticībā, grēku piedošanu un jaunās pasaules apsolījumus saprast, aprakstīt vārdiem, piedzīvot ar savām maņām pilnīgi. Mēs nevaram šīs lietas, lai gan tās ir patiesi reālas, pilnībā saprast, aptaustīt, pasmaržot vai pagaršot. Mēs varam tās saņemt tikai ticībā no Dieva vārda. Tādēļ tik ārkārtīgi svarīgi ir mācīties, klausīties un saņemt Dieva vārdu, lai mūsu ticība varētu tikt stiprināta. Pāvilam dotās atklāsmes nebija domātas, lai apmierinātu viņa ziņkāri. Viņš par to nestāsta, lai kaut kā apmierinātu mūsu ziņkāri par pārdabisko, bet lai paskaidrotu lieto patieso stāvokli, lai mēs saprastu, cik svarīgi ir pareizi pazīt Dievu, zināt savus šīs dzīves ierobežojumus un mācītu mūs ticībā tiekties pēc Dieva apsolījumiem. Dažreiz arī mūs, lai stiprinātu vājuma brīžos un neļautu kļūt truliem savā miesas prātā, Dievs apvelta ar īsu patiesības zibsni. Tas var notikt gan dievkalpojumā, lūgšanā, vai arī pat tīri laicīgos pārdzīvojumos – klausoties mūziku, vērojot kādu dabas norisi, skatoties uz gleznu, vai vienkārši sarunā ar kādu cilvēku, kad mēs pēkšņi piedzīvojam kaut ko vārdos un maņās netveramu, sajūtam mūžības elpu, uz mirkli šajā šķietamības pasaulē sastopamies ar patiesās esamības zibsni. Tas var mūs stiprināt, iedvesmot un iedrošināt, tomēr tas viss ir gaistošs un pārejošs. Mēs nevaram to paturēt. Kā zivs, kura uz īsi brīdi izcelta no ūdens, mēs redzam citu pasauli, bet mums trūkst maņu, lai to tvertu pilnībā. Tas var būt patiess pārdzīvojums, bet tas nav drošs un paliekošs. Drošs, pilnīgi uzticams un paliekošs ir tas, ko lasām Bībelē, dzirdam sludinātu, skaidrotu un mācītu un saņemam sakramentos. Mūsu briesmīgais posts, samaitātība, sasodītā nešķīstība un bezgalīgais stulbums ir tik liels, ka mēs visi klusībā nesam un auklējam sevī domu, ka tas mazais pīļu dīķis, kurā pašreiz peldam un meklējam tārpus, ir viss, visa esamība un visa dzīves realitāte. Un tad, kad Svētais Gars mūsu žēlsirdīgi ar evaņģēliju aicina uz citu dzīvi, citu realitātes izpratni, daudz augstākām un cēlākām lietām, mēs savā aklumā un kurlumā novēršamies, lai vēl dziļāk ieraktos sava pīļu dīķa dubļos. Lai mīļais un žēlsirdīgais Debesu Tēvs caur savu Dēlu Jēzu Kristu, Svētajā Garā mūs svētī un pasargā no akluma un stulbuma un uztur īstenā Dieva pazīšanā, pasargājot no kūtruma un Dieva vārda nicināšanas. Lai Svētā Trīsvienība, kas dzīvo un valda nedalāmā vienībā spoži iededz mūsu aukstajās sirdīs ticības un mīlestības liesmu, ka mēs no sirds mācamies, godājam un pazīstam Dievu un nenicinām viņa mums laipni piedāvāto žēlastību. Āmen.