Kristus debesbraukšanas dienā

Tad tie, kas bija sapulcējušies, viņam jautāja: “Kungs, vai tu šajā laikā no jauna uzcelsi Israēlam ķēniņvalsti?” Viņš tiem sacīja: “Nav jūsu daļa zināt laiku vai stundu, ko Tēvs ir nolicis savā varā,  bet jūs saņemsiet Svētā Gara spēku, kas nāks pār jums, un jūs būsiet mani liecinieki gan Jeruzālemē un visā Jūdejā, gan Samarijā un līdz pat pasaules galam.”  Un, to pateicis, viņš, tiem redzot, tika pacelts, un mākonis uzņēma viņu prom no to acīm. Viņam aizejot, tie cieši lūkojās debesīs, un, redzi, divi vīri baltās drānās pie tiem nostājās un sacīja: “Galilejieši, ko stāvat, skatīdamies debesīs? Šis Jēzus, kas uzņemts debesīs prom no jums, tāpat nāks, kā jūs redzējāt viņu debesīs aizejam.” (Ap.d. 1: 6-11)

Jēzus Debesbraukšanas svētkiem patiesībā vajadzētu būt lielākajiem kristiešu svētkiem, jo tajos svinam Jēzus atgriešanos dievišķajā godībā pēc viņa šīs zemes misijas pabeigšanas. Baznīcas ticības apliecībā šī diženā patiesība formulēta vienkārši un skaidri: “uzkāpis debesīs un sēdies pie Tēva labās rokas.” Diemžēl, tāpat kā daudzas citas lielās ticības atziņas, arī šī cilvēka prātam sagādā grūtības. Vispirms jau it kā vienkāršais formulējums “uzkāpis debesīs”. Tas rada iespaidu, it kā Jēzus pa kāpnēm vai tām līdzīgu ierīci devies augšup debesīs jeb varbūt mūsdienu cilvēka izpratnē – iesēdies lidmašīnā un aizlidojis. Šīs dienas teksts saka, ka mācekļiem redzot, Jēzus tika pacelts un mākonis uzņēma viņu prom no to acīm. Tā ir dziļi simboliska valoda, kuras saturs ir nevis Jēzus pārvietošanās astronomiskajā telpā, bet fiziskas klātbūtnes pārtraukšana šajā pasaulē. Tās sākums bija Jēzus ieņemšana, kļūšana par cilvēku, par kuru Raksti un ticības apliecības tēlaini saka “nokāpis”. Savukārt “uzkāpis” nozīmē atgriešanos dievišķajā godībā. Bet šeit atkal jāpaskaidro, ka tas nenozīmē cilvēka miesas atstāšanu, bet atgriešanos Dieva godībā ar krustā sisto un augšāmcelto miesu. Jēzus vienmēr būs un paliks patiess cilvēks un patiess Dievs. Sēšanās pie Tēva labās rokas savukārt nozīmē, ka cilvēka Jēzus miesai tiek piešķirta dievišķa vara, spēks un godība. Tā vairs neatrodas lokāli laikā un telpā, kādā konkrētā vietā, nav pakļauta šīs zemes dabas likumiem, bet valda kopā ar Dievu mūžībā, no kurienes kopā ar Tēvu Jēzus sūta Svēto Garu viņa darba turpināšanai jeb nopelnu izdalīšanai šeit uz zemes. Tomēr cilvēciskā domāšana un priekšstati ir tik dziļi iespiedušies mūsu prātos, ka pēc Jēzus nozušanas mākonī, kas Rakstos parasti simbolizē Dieva klātbūtni, viņa mācekļi turpina neatlaidīgi blenzt debesīs, it kā vēlēdamies kaut ko ieraudzīt vai gaidīdami tūlītēju Jēzus atgriešanos. Tādēļ, tāpat kā tas parasti notiek šādos lielos Dieva darbības brīžos, Tam Kungam nākas sūtīt savus vēstnešus jeb eņģeļus, lai nomierinātu un apskaidrotu sakarsušos mācekļu prātus – viņš nāks tāpat, kā jūs redzējāt viņu aizejam. Tas nozīmē vispirms žēlastības pilnu Jēzus nākšanu pie mums Evaņģēlija vārdā, Kristībās, Grēku atlaišanā un Vakarēdienā. Īpaši tas sakāms par Vakarēdienu, jo tajā Jēzus nāk tieši tāpat kā aizgājis, proti, savā pagodinātajā cilvēka miesā. Šī nākšana, protams, ir brīnumaina un cilvēka prātam neaptverama, un cilvēkiem ir tendence blenzt kaut kur uz augšu, nevis raudzīties uz Vakarēdiena maizi un vīnu, kurā, piepildot paša Jēzus agrāk dotu un tagad eņģeļu atkārtotu apsolījumu - ir atrodama reāla un patiesa Jēzus klātbūtnē. Cilvēka prātam tas sagādā neskaitāmas grūtības, tādēļ nav pareizi nodoties spekulācijām vai blenzt uz debesīm, bet bērnišķīgā ticībā ir jāsaņem Jēzus miesa un asinis tur, kur viņš ir apsolījis tās dot, proti, Vakarēdiena maizē un vīnā. Saņēmusi Jēzus apsolīto Svēto Garu, agrīnā baznīca to ātri aptvēra, pārstāja blenzt debesīs un tūdaļ sāka svinēt Svēto Vakarēdienu. Bet pirms tas notika, Jēzum nācās vēl vienā būtiskā jautājumā apskaidrot mācekļu prātus. Mācekļu jautājums bija: “Kungs, vai tu šajā laikā no jauna uzcelsi Israēlam ķēniņvalsti?”

Es domāju, ka izdzirdot šo jautājumu, Jēzus būs grūtsirdīgi nopūties. Neskaitāmas reizes agrāk viņš bija skaidrojis saviem mācekļiem un visiem citiem, kuri uzdeva līdzīgus jautājumus, ka viņa valstība nav no šīs pasaules. Kad daži no mācekļiem, domādami, ka Jēzus kuru katru brīdi pārņems varu Jeruzālemē, lūdza viņiem goda vietas un augstus amatus jaunajā valdībā, Jēzus pasauca kādu bērnu, nostādīja to viņu vidū un mācīja, ka viņa valstībā visi ir kā šis bērns. Viņš teica, ka ja tie grib būt viņa valstībā, tad tiem nav jāsapņo par ministru amatiem, bet jātop līdzīgiem kā šis bērns, tas ir, bez kādām pretenzijām uz varu un sociālo statusu. Neskaitāmas reizes Jēzus bija arī mācījis, ka viņš negrasās cīnīties par laicīgu varu un ietekmi šajā pasaulē. Viņš bija nolēmis radīt jaunu pasauli, kur kara un posta, grēka un netaisnības vietā valdītu miers un prieks. Tiem, kuri grib būt viņa valstībā ir jāpiedzimst no augšas un jātop par jauniem cilvēkiem. Šos jaunos cilvēkus Jēzus radīs ar savu mācību, dievišķā vārda spēku un Dieva noslēpumiem, Svētajam Garam radot grandiozas pārmaiņas ticīgo sirdīs. Tas, ko dara Jēzus ir jaunu pilsoņu veidošana jaunajai pasaulei, kuru viņš ir jau radījis. Tomēr mācekļu domas joprojām stūrgalvīgi turējās pie šīs pasaules un tās laicīgajām izpausmēm. Redzot, ka pat nāve Jēzum nevar kaitēt, ka viņš ir augšāmcēlies un patiesi ir varens Dieva vīrs, viņi domāja – nu gan ir pienācis īstais brīdis ķerties pie īstajām lietām. Tagad tik jādodas uz Jeruzālemi, jātiek galā ar farizejiem un jūdu valdības vīriem un jādibina jauna Israēla ķēniņvalsts, varenāka un diženāka nekā Dāvida un Sālamana ķēniņvalsts. Nu tik sāksies īstā dzīve!

Neskaitāmi cilvēki un politiskie spēki vēlāk ir lolojuši līdzīgas domas un tas turpinās joprojām mūsdienās. Liela daļa mūsdienu politisko centienu ir šādas utopijas radīšana šeit uz zemes. Tagad jau bez Dieva, bez īsta morāles pamata, ar savu “es” visa centrā kritušais cilvēks joprojām grib īstenot to, ko uzsācis pēc grēkā krišanas Paradīzes dārzā – atjaunot šo laimes valsti pats saviem spēkiem šeit pat uz zemes. Savas idejas īstenošanā cilvēki ir tik tuvredzīgi un stūrgalvīgi, ka tie ir pat gatavi izmantot savās interesēs Dievu un ticību viņam. Neilgi pirms Padomju Savienības sabrukšanas valsts reliģisko lietu pilnvarotais bija iecerējis programmu, kur tas, kas nebija izdevies ar komunistisko ideoloģiju tiktu īstenots ar reliģijas palīdzību. Īsi apkopojot savu domu viņš sacīja - un tā, baznīcai kalpojot par sliedēm, mēs uz tām iebrauksim komunismā. Ir interesanti arī pavērot musulmaņu ideoloģiju mūsdienās. Ar visiem spēkiem un līdzekļiem viņi cīnās par politisku varu, laicīgu valdīšanu šajā pasaulē. Lai sasniegtu savu mērķi viņi ir radījuši pašnāvnieku – spridzinātāju komandas. Lai motivētu šos cilvēkus tiem tiek apsolīts, ka viņi iegūs jaunu dzīvi jaunā pasaulē, kur tiem būs liels gods un vara. Es brīnos, kādēļ nevienam no šiem cilvēkiem neienāk prātā pavaicāt - ja jau ticības mērķis ir jaunā dzīve jaunā pasaulē, tad kādēļ tik izmisīgi un ar tādiem upuriem ir jācīnās par varu šajā pasaulē? Motivācija ir acīmredzami nepareiza, nemaz nerunājot par līdzekļiem, un pats apbrīnojamākais ir tas, ka neviens tam īsti nepievērš uzmanību vai pat to neievēro. Arī neskaitāmi cilvēki, kas saucas par kristiešiem, līdzīgi apmulsušajiem Jēzus mācekļiem savu ticību Kristum saista tikai ar dzīvi šajā pasaulē, cerot uz laimi, labklājību, panākumiem utt. Bet Dievs to nevienam nav apsolījis – tieši otrādi, Jēzus ir mācījis, ka sekošana viņam drīzāk radīs problēmas, nekā laicīgus ieguvumus šajā pasaulē. Jēzus mērķis ir vest cilvēci tur, kur viņš ir - pie sava Debesu Tēva, jaunā pasaulē, un atšķirībā no musulmaņiem viņš konsekventi turas pie sava mērķa, mudinādams savus sekotājus likt mierā šo pasauli, neiesaistīties tās utopiskajos plānos un cerībās un koncentrēt savas pūles un centienus uz jauno pasauli un mūžīgu dzīvi tajā. Šī pasaules kalpo vairs tikai kā vieta, kur mācīties dzīvot jaunās pasaules cienīgu dzīvi. Tā vietā, lai cīnītos par varu un panākumiem šajā pasaulē Jēzus saviem mācekļiem apsola Svēto Garu un dod uzdevumu – būt par viņa augšāmcelšanās lieciniekiem visā pasaulē, līdz pasaules galam. Balstoties autentisko liecinieku liecībā, tas ir arī mūsu uzdevums – turpināt nest cilvēcei vēsti par Jēzus augšāmcelšanos, dzīvošanu nākamajā pasaulē un mācīšanos sagatavoties dzīvei tajā. Viņš savai baznīcai pavēl arī sludināt atgriešanos no grēkiem, kas pamatā nozīmē novēršanos no visiem utopiskajiem sapņiem un cerībām par paradīzi zemes virsū un pievēršanos jaunajai, Dieva apsolītajai pasaulei.

Šī pasaule un dzīve tajā joprojām ir svarīga, bet tā nav mūsu ticības mērķis. Pasaule mums ir Dieva dota, lai mēs to lietotu, bet jāmīl mums ir Dievs un viņa apsolītā jaunā pasaule. Pats briesmīgākais posts un nelaime, grēka pamats ir tas, ka cilvēks dara tieši pretējo – viņš mīl šo pasauli un pats sevi un cenšas lietot, izmantot savās interesēs Dievu. To sauc par elkdievību, pašu grēka sakni. No paša sākuma līdz pašam pēdējam brīdim Jēzum bija atkal un atkal jāsastopas ar šo ļaunumu un jābrīdina un jāmāca savi mācekļi. Šis jautājums viņu pavadīja pat dodoties prom atpakaļ pie sava Tēva. Pēc visa tā, ko viņš bija darījis un mācījis; pēc visa tā, ko viņa mācekļi bija redzējuši savām acīm un dzirdējuši savām ausīm, tie kā kurli, akli un stulbi turpināja domāt un runāt par Isarēla ķēniņvalsts atjaunošanu šajā pasaulē. Jēzus nemitējās viņus apsaukt, brīdināt un mācīt. Šī pati inde, šīs pasaules mīlestība un cerības, kas saistītas ar šo pasauli un Dieva nicināšana ir arī katrā no mums. Tā saindē visu, grauj, posta un padara mūs galīgi slimus. Tāpat kā no staigules cilvēks cer saņemt baudu un prieku, bet pretī saņem HIV vai labākajā gadījumā sifilisu, tā arī pasaule mūs apveltī ar līdzīgām “dāvanām”, bet tomēr apstulbotais cilvēks cer – šoreiz būs citādi. Nebūs! Ņemot vērā šo briesmīgo kārdinājumu, nav brīnums, ka lielākā daļa baznīcu mūsdienās vairs nezina neko citu, kā tikai tā saucamo sociālo evaņģēliju, tas ir, labas un laimīgas dzīves mācīšanu un sludināšanu šajā pasaulē. Bēdziet no tā, kā no paša velna un viņa vecmātes! Aizbāziet savas ausis un aizdariet acis! Saplēsiet savas drēbes, kā to darīja jūdi, kad dzirdēja Dieva zaimošanu un turieties visiem spēkiem pie skaidrās evaņģēlija mācības, ka no savas lielās žēlastības Dievs mūs ir izglābis savā Dēlā Jēzu Kristū un caur grēku piedošanu viņa vārdā ved mūs atpakaļ pie sevis uz jaunu pasauli, jaunai, mūžīgai, priekpilnai dzīvei kopā ar viņu.

Pasaules kārību apstulbotam cilvēkam šādi vārdi šķiet atbaidošs fanātisms. Tomēr lietas ir tieši pretējas! Kādēļ tad Jēzus neņēma vērā mācekļu vēlmes un nepalika šajā pasaulē, bet devās prom? Viņš arī bija fanātiķis? Viņš nesaprata, ko dara? Bet redzi, ar savu došanos prom, ar savu novēršanos no bezcerīgajiem pasaules uzlabošanas plāniem, viņš tajā radīja visgrandiozākās pārmaiņas, kādas vien iespējamas. Tas notika tādēļ, ka viņš mainīja nevis ārējās lietas, bet cilvēku sirdis, mācot un dodot spēku tām atkal mīlēt Dievu. Tas notika tādēļ, ka saņēmuši Svēto Garu, viņa mācekļi sāka celt nevis Israēla ķēniņvalsti šeit pat uz zemes, bet pildīt Jēzus uzdevumu - stāstīt pasaulei par Jēzus augšāmcelšanos. Lūk, tas ir vajadzīgs pasaulei – nevis utopiski tās uzlabošanas plāni, bet augšāmcelšanās vēsts, dzīvības vēsts. Pasaulē valda nāve, un tā nav uzveicama ne ar tehnoloģiju attīstīšanu, nedz ar psiholoģiskiem vai socioloģiskiem centieniem. Vienīgais nāves uzvarētājs un dzīvības nesējs ir Kungs Jēzus. Lūk, kas ir vajadzīgs pasaulei – augšāmcelties kopā ar Jēzu, piedzimt no jauna, jaunai mūžīgai dzīvei. Jēzus dotais uzdevums baznīcai ir dāvināt pasaulei dzīvību, nest dzīvību nāves vidū. Tādēļ viņš noraida sociālistisku fanātismu, ar ko ir apsēsta cilvēce un dāvā tai kaut ko daudz labāku – dzīvību, mūžīgu dzīvību, nerimstošu prieku un jaunradi. Tas, kas ir palicis šajā pasaulē un pārdzīvojis laika pārbaudi ir bijis cieši saistīts ar līdzdalību Jēzus projektā – mainīt cilvēku sirdis un prātu, atdzemdināt tos jaunai dzīvei. Tā saucamais, sociālistiskais reālisms mākslā ar saviem grandiozajiem plāniem mainīt šo pasauli ir aizgājis nebūtībā un grimst aizmirstībā, bet tā mūzika, glezniecība, rakstniecība, augstākie cilvēka intelekta centieni, kas nes Kristus vēsti, joprojām tiek uzturēti un sargāti kā šedevri, jo tajos sajūtama dzīvības un mūžības elpa. Āmen.