Svētā Gara svētkos

Jēzus tam atbildēja: “Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu. Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus; un vārds, ko jūs dzirdat, nav mans, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis. To es jums esmu sacījis, būdams pie jums. Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs manā vārdā, mācīs jums visu un atgādinās jums visu, ko esmu jums runājis. Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas. Jūs esat dzirdējuši, ka es jums sacīju: es noeju un atkal nākšu pie jums. Ja jūs mani mīlētu, jūs priecātos, ka es eju pie Tēva, jo Tēvs ir lielāks par mani. Un to es jums esmu pateicis tagad, pirms tas notiek, lai jūs ticētu tad, kad tas notiks. Es vairs daudz ar jums nerunāšu, jo nāk šīs pasaules valdnieks, bet viņam nav varas pār mani. Lai pasaule zina, ka es mīlu Tēvu un daru, kā Tēvs man ir pavēlējis. Celieties, iesim no šejienes!” (Jņ. 14: 23-31)

Kā katru gadu Vasarsvētkos mēs svinam brīnumaino Svētā Gara nākšanu pār apustuļiem un citiem ticīgajiem Jeruzālemē 50 dienas pēc Jēzus augšāmcelšanās. Svētā Gara nākšana ir vienreizējs, neatkārtojams notikums cilvēces vēsturē. Tas, ka daudzi cer un lūdz pēc jauniem Vasarsvētkiem vai īpašiem garīgiem pārdzīvojumiem ir liels pārpratums un dziļi maldi. Jo “Dievs nevienam nedod savu Garu vai žēlastību citādi kā vien caur vai ar iepriekš runātu ārējo vārdu…. Bet viss, kas bez šī vārda un sakramenta tiek daudzināts par Garu, ir velns.” Tie ir ļoti smagi vārdi, ar kuriem mūsu ticības apliecības nosoda visa veida jūsmotājus, kuri cer, ka Dievs uz tiem runā tieši un nepastarpināti ārpus sava rakstītā vārda, Kristības, Grēku atlaišanas un Vakarēdiena. Svēto Rakstu skaidrojums mūsu ticības apliecībās dara trīskāršu darbu – tas saista ar Dieva darbīgo vārdu un Sakramentu, sargā no iedomāta, neīsta garīguma un vada kalpošanas darbā sava tuvākā labā.

Lai gan Svētā Gara nākšana nav aprakstīta evaņģēlijos, bet Apustuļu darbu grāmatā, tomēr baznīcas tēvi šai svētdienai ir izvēlējušies tekstu no Jāņa evaņģēlija. Tajā naktī, kad Jēzus tika nodots, viņš mācekļiem iepriekš skaidri izklāstīja Svētā Gara nākšanu un darbu. Tas ir teksts, par kuru runāsim šodien. Kopsavilkuma veidā varam sākotnēji sacīt, ka bez Svētā Gara dāvanas cilvēce grimst garīgā tumsā, jo mūsos pašos nav nekā garīga vai dievišķa. Viss, kas mēs esam un kas mums ir - augstāk un vairāk par piezemētām tieksmēm - ir Svētā Gara dāvana. Tāpat arī viss, ko varam sagaidīt un cerēt nākotnē mums tiek dāvināts caur Svēto Garu un viņa darbu mūsos.

Savukārt par šo pasauli Jēzus saka, ka tā atrodas velna varā. Kas ir velna vara? Velna vara ir meli, pievilšana, reliģiski maldi, krāpšana, māņticība un bezcerīga muļķība. Ar šīm lietām ir pilna pasaule. Un ja Svētais Gars nebūtu uz mums runājis, tad mēs vienā vai otrā veidā arī atrastos šo lietu varā, jo velna vara šajā pasaulē ir totāla. Nav cilvēka spēkos tai pretoties. Vienīgi pār Jēzu velnam varas nav. Jēzus arī saka, ka viņš dod mieru, kas ir atšķirīgs no tā, kādu dod pasaule. Pasaules miers ir šķietamība. Tas iemidzina un notrulina cilvēka sirdsapziņu tā, ka cilvēks neuztraucas par to, ko Dievs par viņu domā. Viņš ir pārliecināts, ka ar viņu viss ir kārtībā un Dievam nevarētu būt pret viņu nekādu pretenziju. Tas ir pašapmāns, kuru rada pasaule. Tas ir arī pazudinošs pašapmāns, jo kad cilvēkam patiesi jāstājas Dieva priekšā, izrādās, ka nekāda miera patiesībā nav. Sirds ir grēku pilna un pakļauta Dieva tiesai. Turpretī Jēzus dod īstu, patiesu mieru.

Kādēļ viņš var dot to, ko pasaule nespēj? Tādēļ, ka Jēzus mums ir sagādājis mieru ar Dievu, izpirkdams mūs pats ar savām ciešanām un nāvi. Pasaule neko tādu mums nav devusi un nevar dot, drīzāk tā tikai ņem, apkrāpjot, apdullinot un apstulbojot. Turpretī Jēzus sūtītais Svētais Gars aicina mūs ar grēku piedošanas priecīgo vēsti - evaņģēliju, apgaismo ar savām dāvanām, dara svētu pareizā ticībā un šajā ticībā arī uztur, tāpat kā viņš visu kristīgo draudzi virs zemes aicina, pulcina, apgaismo, dara svētu un pie Jēzus Kristus uztur vienīgā pareizā ticībā. Šajā kristīgajā draudzē viņš man un visiem ticīgiem ik dienas visus grēkus bagātīgi piedod un pastarā dienā mani un visus mirušos uzmodinās un man līdz ar visiem Kristum ticīgajiem dos mūžīgo dzīvošanu. Tas tiešām tiesa. Tā ir patiesība, kuru balstoties Svētā Gara vārdos mums māca baznīcas Katehisms. Īsi sakot, pretī pasaules šķietamajam mieram, Jēzus dotais miers ir patiess un īsts. Paklausieties, ko viņš pats saka: Es jums atstāju mieru, savu mieru es jums dodu. Es dodu jums ne tā, kā pasaule dod. Jūsu sirds lai neiztrūkstas un neizbīstas.

Ja pasaules miers ir šķietams un ārējs, tad Jēzus dotais miers ir patiess un mājo sirdī, neļaujot tai bīties un baidīties. Savu mieru Jēzus mums dod evaņģēlijā, kuru Svētā Gara iedvesmoti ir uzrakstījuši viņa augšāmcelšanās liecinieki. Tajā mums tiek dāvināta dievišķa patiesības gaisma, kas apgaismo mūsu dzīves ceļu, kurš tagad ved nevis vairs nāvē, bet mūžīgā dzīvībā. Tāpat kā skaidrā vasaras dienā saule izgaismo jebkuru ceļu, tā Svētais Gars kā mirdzoša zvaigzne ved mūs uz debesīm.

Bet vai tā patiesi ir gaisma? No kurienes tad daudzās sektas un maldu mācības, un dažādās baznīcas katra ar savu mācību šajā pasaulē? Tā tas ir, bet tā ir daļa no pasaules šķietamības, proti, šīs pasaules kunga, velna iespaidā cilvēki pievieno Svētā Gara mācībai savas domas un uzskatus, radot maldus un sajukumu. Tomēr patiesības gaisma - Svētais Gars ar savu vārdu ir šeit, lai ar savām dāvanām apgaismotu un darītu svētus, ja vien mēs viņa dāvanu saņemam ar pateicību tādu, kāda tā mums tiek dota un uzticīgi to sargājam un glabājam.

Jēzus vēl runā par mīlestību: “Kas mani mīl, tas manu vārdu turēs, un arī mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim un taisīsim pie viņa mājvietu. Kas mani nemīl, tas netur manus vārdus; un vārds, ko jūs dzirdat, nav mans, bet gan Tēva, kas mani ir sūtījis.

Pasaule arī mēdz daudz runāt par mīlestību, bet mēs zinām, ka arī tā ir krāpšana, jo nekādas mīlestības jau pasaulē nav – ir tikai izmantošana. Turpretī Svētais Gars, kuru mums sūta Tēvs un Dēls, pats ir mīlestība un nes mīlestību mums. Ja mēs turam Svētā Gara evaņģēlijā dotos vārdus, tos rūpīgi lasām un mācamies un pie tiem paliekam, tad caur šiem vārdiem iemantojam Debesu Tēva mīlestību. Vēl vairāk, Jēzus apsola kopā ar Tēvu nākt pie mums Svētajā Garā un ņemt mājvietu mūsu sirdīs. Tas ir Dieva radīšanas nolūks – sabats jeb kopīga cilvēka atdusa ar Dievu. Turpretī tas, kurš netur Jēzus vārdus, tas viņu nemīl un tajā nav un nevar būt mīlestības, bet tikai šīs pasaules naids un skaudība, ko Raksti sauc par tumsu – nāvīga, pieviļoša pasaules mīlestība, kas nemaz nav mīlestība, bet iekāre un egoistisks, akls veids darīt to, kas pašam iepatīkas. Šāda “mīlestība” nes tikai ciešanas un sāpes. Turpretī tas, kurš seko Jēzus vārdiem Svētā Gara gaismā staigā patiesības un miera ceļus. Svētais Gars par to visu mums stāsta Pirmajā Psalmā: Svētīts, kas ļaundaru padomā nestaigā, uz grēcinieku ceļa nestāj un paļātāju pulkā nesēž, kam par Kunga bauslību prieks, kas dudina viņa bauslību dienu un nakti! Tas aug kā koks, stādīts pie ūdeņu straumēm, –augļus tas laikā nes, lapas tam nenovīst, ko tas dara, viss izdodas. Bet ļaundariem tā nav –tos kā pelavas putina vējš. Tādēļ ļaundari nepastāv tiesā, nedz grēcinieki taisno draudzē, jo taisno ceļu Kungs zina, bet ļaundaru ceļš ir pazušana! Tā tas ir! Kristietis, kurš staigā Jēzus vārdu gaismā no Svētā Gara saņem prieku un līksmību, kādu pasaule nepazīst. Kristieša sirdi Svētais Gars dara par līdzjūtīgu, žēlsirdīgu un laipnu, iznīdēdams no tās skaudību, blēdību, mantkārību un naidu.

Jēzus sūtītais Svētais Gars dod ticīgā sirdī arī pilnīgu mieru un drošību. Mums vairs nav kā pasaulei pastāvīgi jābīstas un jābaidās no Dieva soda, mokoties ar nemierīgu sirdsapziņu. Bet mēs varam kopā ar dziesminieku priekpilni dziedāt: Kungs ir mans gans, man netrūks nekā. Zaļās ganībās viņš mani gulda, pie rāmiem ūdeņiem viņš mani ved, manu dvēseli atveldzē, vada mani pa taisnības ceļiem sava vārda dēļ, pat ja iešu pa nāves ieleju, ļauna nebīšos, jo tu esi ar mani, tavs zizlis un spieķis drošina mani. Tu saklāj galdu manu naidnieku priekšā, ar eļļu tu svaidi man galvu, mans kauss plūst pāri. Patiesi, dāsnums un žēlastība mani pavadīs, es pārnākšu Kunga namā uz mūžu.

Jā, šajā mierā mēs vēlamies dzīvot. Šis miers nav atkarīgs no tā, kas notiek šeit uz zemes, bet neatkarīgi no tā dara mums priecīgas sirdis, ļaujot droši raudzīties uz mūžību. Šajā Svētā Gara nestajā mierā mēs vēlamies dzīvot, kā citā vietā dziesminieks saka: Tu manai sirdij devi vairāk prieka nekā tiem, kam daudz graudu un jaunvīna! Mierā es gulšos un mierā iemigšu, jo vienīgi tu, Kungs, drošībā ļauj man mājot! (Ps.4:8-9) Āmen.