III svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Daudzi muitnieki un grēcinieki pulcējās ap viņu, lai viņu dzirdētu. Farizeji un rakstu mācītāji kurnēja: “Šis pieņem grēciniekus un kopā ar tiem ēd.” Bet viņš tiem sāka stāstīt līdzību: “Kurš cilvēks no jums, kam ir simts avju, vienu pazaudējis, neatstāj tās deviņdesmit deviņas tuksnesī un nedodas pakaļ pazudušajai, līdz to atrod? Un, atradis avi, viņš to ceļ uz saviem pleciem priecādamies un, pārnācis mājās, sasauc draugus un kaimiņus un tiem saka: priecājieties līdz ar mani, jo es savu pazudušo avi esmu atradis. Es jums saku: tāpat arī debesīs būs lielāks prieks par vienu atgriezušos grēcinieku nekā par deviņdesmit deviņiem taisnajiem, kuriem atgriešanās nav vajadzīga. Vai arī kāda sieviete, kurai pieder desmit drahmas, ja tā vienu pazaudē, vai viņa neiededz lukturi un neizmēž māju, un rūpīgi nemeklē, līdz to atrod? Atradusi to, viņa sasauc draudzenes un kaimiņus un saka: priecājieties līdz ar mani, jo esmu atradusi drahmu, ko biju pazaudējusi. Es jums saku: tāpat ir prieks Dieva eņģeļiem par vienu atgriezušos grēcinieku.” (Lk. 15:1-10)

Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus mums stāsta divas līdzības. Pirmā ir par ganu, kurš meklē savas avis un kopā ar draugiem un kaimiņiem priecājas par katru pazudušo, kas tiek atrasta un pārvesta mājās. Otrā līdzība ir par pazudušu grasi, kuru kāda sieviete rūpīgi meklē, līdz atrod un atradusi sauc kopā draudzenes un priecājas par atrasto. Līdzīgi kā cilvēki uz zemes priecājas par zaudētā atrašanu, arī Dievs un viņa eņģeļi debesīs priecājas par grēcinieka atrašanu un glābšanu. Ja mums cilvēkiem atrast pazudušu avi vai izmēzt māju, lai atrastu pazudušu grasi nav jāpieliek pārmērīgas pūles, tad citādi tas ir Dievam ar grēcinieka meklēšanu un atrašanu. Mēs reti kad to tā īsti saprotam un arī tad, kad saprotam, saprotam gaužām nepilnīgi. Tomēr arī cilvēku vidū pazudušā meklēšana mēdz būt mokpilna un sāpīga.

Kādā nesen iznākušā latviešu grāmatā ir aprakstīta sieviete, kura pēc “baigā gada” centrālcietuma pagalmā noslepkavoto vidū meklē savu mīļoto. “Neatceros, cik reižu bija slikta dūša. Uz beigām nekas vairs nenāca ārā. Tas skats, ak Dievs… Viscaur, kur skaties, līķu rindas uz sanaglotiem koka steķīšiem. Citi apklāti palagiem, citi ne. Sejas… Ja tās vispār bija sejas. Numuri pie kājām vai virsū uzlikti. Smaka visapkārt. Dzīvo vaimanas un lāsti. Ik pa laikam kāds ģība vai vēma. Par to nav iespējams runāt… Pēc tam es vairs nekad nespēju būt tas pats cilvēks, kas agrāk. Kaut kas tieši todien salūza pavisam… Racēji jau bija centušies tos nelaimīgos apmazgāt, tomēr… Vasaras laikā taču viss tik ātri… sadalās. Nu briesmīgi tas bija, ārprātīgs skats! … Es reizēm brīnos, kā tas bija iespējams: redzēt, piedzīvot un nesajukt pavisam.” Tas, kas paliek pāri pēc tā ir - ievainota psihe, bailes, naids un nerimstošas domas par atriebību. Neviens notikušo nebija gaidījis. Tas bija nācis kā zibens no skaidrām debesīm. Visi noslepkavotie tika pēkšņa ļauna likteņa pārsteigti, nelaimīgi upuri, kas cieta pret savu gribu. Gan pašos cietējos, gan tajos, kuri viņus vēlāk meklēja lielākā vai mazākā mērā valdīja kluss, sāpīgs, naidpilns izmisums. Savu mīļoto sieviete tā arī neatrada. Viņa gaidīja un meklēja ilgi, līdz beidzot uzzināja par viņa nāvi Sibīrijas lēģerī. Kas palika pāri pēc tam? “Tāda savāda sajūta – absolūts tukšums sirdī. Vienaldzība pret pasauli, cilvēkiem, notiekošo. Ja esi bijis saulē, redzējis to, jutis siltumu un gaismu, tad ar atspulgu peļķē vairs nepietiek. Tikai dziļi, dziļi jūtamas sāpes par zaudēto. Domāju, tās tur arī paliks. Vienmēr.” - Bezcerība, kluss, sāpīgs, mēms izmisums.

Apmēram tūkstoš gadu pirms Kristus kāds Israēla ķēniņš sarakstīja dziesmu par izmisumu. Dziesma sākas ar vārdiem „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc tu mani esi atstājis?” Dziesmas autors jūdu ķēniņš Dāvids rakstīja tā, it kā pats būtu cietsirdīga, izsmejoša pūļa ielenkts. Raisoties sāpīgajiem dzejas vārdiem, viņš jutās tā, it kā viņa kauli tiktu rauti laukā no locītavām, it kā viņa plaukstas un pēdas būtu caururbtas, it kā viņu pārņemtu neremdināmas slāpes, kamēr apkārt stāvošie cilvēki met kauliņus par viņa pēdējo drēbju gabalu. Ķēniņš Dāvids aprakstīja krustā sišanu, kaut arī viņš nekad nebija ne redzējis, ne dzirdējis par to. Dāvids aprakstīja Kristus krustā sišanu, attēlojot to 10 gadsimtus pirms tā patiesi notika – pūļa izsmieklu: „Lai Tas Kungs viņu izglābj, ja Tam uz viņu labs prāts”, kauliņu mešanu par viņa drēbēm, un Jēzus kliedzienu pie krusta „Mans Dievs, kāpēc?”

Ir kāda šaušalīga fotogrāfija - miglaina, nodzeltējusi liecība par kāda melnādaina vīra nolinčošanu Alabamā ap 1906. Gadu. Fotogrāfijā redzama viņa uztūkusī seja, atvērtās, bet jau mirušās acis un kailās pēdas, kas šūpojas dažas collas virs pretīgas līksmes pārņemtām balto rasistu sejām. Viņi ir paņēmuši līdzi arī savus puikas, kuri arī plati smaida, vērojot melnādainā vīra nāvi. Tas, kurš viņu acu priekšā karājas striķī, tur ir nevis savu nodarījumu, bet drīzāk sava izskata dēļ. Tā ir satraucoša fotogrāfija. Var just žēlumu pret noslepkavoto un dusmas pret viņa slepkavām. Nolinčotajam melnādainajam vīram droši vien arī bija sieva vai bērni, vai tēvs, kas viņu meklēja. Tas, kas saista šo gadījumu ar sievieti centrālcietuma pagalmā ir ne tikai briesmīgā, varmācīgā nāve, bet notikušā bezjēdzīgums - ļaunums, kas apstulbina prātu un liek mēmi kliegt – kāpēc?

Apmēram septiņus gadsimtus pirms Jēzus, pravietis Jesaja nosauca Dieva apsolīto Kristu par Imanuēlu, kas nozīmē „Dievs ar mums”. Pravietojums vēstīja, ka viņa māte būs jaunava, caur kuru dievišķais uzņems sevī mūsu cilvēciskumu. Viņa Tēvs būs pats Dievs. Cits jūdu pravietis vārdā Miha stāsta par gaidāmā Mesijas dzimšanas vietu, rūpīgi pieminot mazo Betlēmes pilsētiņu: “Betlēme Efratā, no tevis nāks tas, kura izcelšanās meklējama sensenos laikos.” No Mozus savukārt uzzinām par viņa ciltskoku un aicinājumu – Kristus būs Jūdas pēctecis, un viņa aicinājums būs „pravietis līdzīgs Mozum”. Vēl kāds jūdu pravietis vārdā Daniēls precīzi norāda uz noteiktu Kristus dzimšanas laiku – 490 gadi pēc viņa pareģojuma. Citviet Svētie Raksti stāsta, ka ar savām rokām Kristus darīs brīnumus un izcili stāsti skanēs no viņa mutes. Kāds cits pravietis redzēja viņu iejājam Jeruzalemē kā ķēniņu uz ēzeļa kumeļa. Vēl kāds cits zināja stāstīt, ka Kristus tiks nodots savu slepkavu rokās par 30 sudraba gabaliem. To izdarīs viņam tuvs cilvēks, draugs. Vēl citviet Rakstos lasām, ka viņa mugura tiks uzplēsta ar pātagu, kā zeme tiek uzplēsta ar arklu; par etiķi, ko tie viņam piedāvās; par pārsteigumu, ka viņa kauli netika salauzti; par viņa sānu caurduršanu un pat par kāda bagāta vīra kapu, kur viņš tiks apglabāts. Ķēniņš Dāvids, kuru minējām iepriekš, izdziedāja arī savādu Dieva apsolījumu, ka neviens kaps nevarēs paturēt viņa izredzēto Kalpu savā varā. Pravietis Jesaja savukārt atklāj, kāpēc Jēzus bija jāved tik klusi „kā jērs, ko ved nokaušanai”. - „Mūsu pārkāpumu dēļ,” sacīja Jesaja. „Mūsu sods bija uzlikts viņam mums par atpestīšanu, ar viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” Te ir atbilde uz visiem – kāpēc. Vai tā ir atbilde, kas mūs apmierina?

Protams, kristieši tic, ka tas bija Dievs, kurš glāba pasauli ar savām ciešanām. Tas nebija ne pagājušajā gadsimtā nolinčotais melnādainais, ne kāds Rīgas centrālcietumā nomocīts un tā pagalmā aprakts latvietis, bet gan kāds jūds no nedaudz senākas vēstures. Bet vai tas padara kristiešu ticību jēgpilnāku? Nē! Ja mēs noliktu nolinčotā melnādainā vīra fotogrāfiju blakus tai otrai nāvei, tai otrai nolinčošanai pie Jeruzalemes, mums būtu jāsecina, ka stāsts par Jēzu Kristu daudziem var izklausīties tikpat bezjēdzīgs un absurds. No šīs pretīgās fotogrāfijas vai ainas centrālcietuma pagalmā mēs pievērstos vēl neiedomājamākai, vēl nevainīgākai, vēl vardarbīgākai, vēl publiskākai nāvei. Vai šī uzblīdusī seja, caurdurtās, kailās, virs zemes paceltās kājas – vai tās pieder Dievam? Vai manī ir kaut kas tik nepareizs, tik slikts, ka vienīgā iespēja mani glābt ir viņa nāve, turklāt šāda? Vai aiz visa šā sāpju kamola, ko acis spēj saskatīt, patiešām slēpjas mūžīgs un visvarens Dievs, kas manis dēļ kā tārps lokās pie krusta? Es zinu, kā tas izklausās. Bet ja nu tā ir patiesība? Ja nu tas, kas detalizēti ir ticis aprakstīts gadsimtus pirms tas notika, patiešām ir patiess? Ja nu viņš to ir ierakstījis vēsturē, svētās grāmatas apdzeltējušajās un trauslajās lappusēs jau ilgi, pirms Kristus piedzima? Ja mēs varētu izlasīt ko, kad, kur un kā Rakstos, kas tapuši gadu simtus pirms šiem notikumiem, un rakstītā datējums nebūtu apšaubāms? Ja nu mēs atrastu šajos rakstos ne tikai kas, - „Dievs ar mums”, - bet arī - kāpēc? – mūsu pārkāpumu dēļ. Jā, kāda tad ir šī viņa atbilde uz mūsu kāpēc? Tā skan šādi: „Es tevi neaizmirsīšu. Redzi, abu Savu roku plaukstās Es tevi esmu iezīmējis.” Tas nozīmē, ka ne tikai mēs meklējam savus pazudušos, savus mīļos, kas nokļuvuši ļaunas varas ķetnās, bet pats Dievs mūs mīl ar nebeidzamu mīlestību un nāks glābt, kaut arī esam grēcinieki. Viņš pats nāks meklēt savas noklīdušās avis un savus pazudušos grašus, vienalga ko tas viņam arī maksātu. Bet vai viņš patiesi to ir darījis? Vai viņš ir meklējis mūs?

Iedomājieties, ka teiksim, aiz tīras sakritības pirmā gadsimta sākumā kaut kur Israēlā, nevis Indijā, no Betlēmes, nevis Jeruzalemes, no Jūdas, nevis Levija cilts bija kāds, kurš tika pārdots, nodots, šaustīts, caurdurts un pakārts pie krusta. Kā jūs domājat, kādas ir iespējas, ka šī nejaušā persona varētu kļūt par kaut ko īpašu, vai tai būtu kas īpašs sakāms visai pasaulei? – Noteikti ne lielākas, kā pagājušā gadsimta melnādainajam upurim Alabamā un Rīgas centrālcietuma pagalmā nokautajiem.

Tomēr, ja par spīti iespējai viens no desmit miljardiem šī persona būtu izrādījusies visizcilākā personība cilvēces vēsturē, pēc kuras dala visu cilvēces vēsturi pirms un pēc viņa? Ja nu unikālā Vecās Derības pravietiskā liecība attiecās uz to, kura brīnumiem bija tūkstošiem liecinieku? To, par kuru apkārtējie teica: „Nekad vēl neviens cilvēks nav tā runājis, kā runā šis cilvēks.” To, kura soda izpildītāji bailēs nodrebēja: „Patiesi šis bija Dieva Dēls.” Un to, kura augšāmcelšanās no mirušiem bija lielā, pārsteidzošā ziņa, kas strauji izplatījās pasaulē. Ja vajātāju ieroči tika turēti pie deniņiem tiem, kuri kliedza: „Mēs redzējām viņu nomirstam, un nu viņš ir mūs saticis dzīvs”, un pat nāves draudu priekšā viņi neatkāpās un nenoliedza, ko bija redzējuši? Ja nu šī cilvēka vistrakākie apgalvojumi ‒ „Debess un zeme zudīs, bet Mani vārdi nekad nezudīs” ‒ uzstājīgi piepildās, arī tagad šajā klusajā pasaules nostūrītī, kur mēs pašreiz sēžam un par to domājam? Ja nu līdz pat šai dienai miljoniem cilvēku dzīvju pilnībā ir izmainījušās tikai tādēļ, ka viņi ticēja – viņu grēki ir piedoti no tīras žēlastības; Jēzus pieņem grēciniekus un dāvā tiem nākotnes godību. Tad nu ir jāsecina, ka senie pravietojumi par Kristu vienmēr piepildījās; viņa dzīves, nāves un augšāmcelšanās neapšaubāmie liecinieki; un milzīgā viņa ietekme, kas jūtama visā pasaulē visos laikos – visi šie pavedieni savijas kopā vienā cilvēkā – Jēzū no Nācaretes. Kad vēlamies salīdzināt viņu ar citiem upuriem vai arī citu reliģiju dibinātājiem, pēkšņi nonākam pie atziņas – nav neviena pat tuvu tāda kā viņš. Tad nu es vaicāju, kā jums tagad izskatās šis pravietiskais linčotāju pūļa attēls, kur ļaužu sejas uzkrītoši līdzinās mūsu sejām, un viņu vidū pie krusta paaugstinātā zilimelnā, sāpju izmocītā Jēzus seja? Šā attēla nosaukums ir - „Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis..” – Tevi mīlējis, mani mīlējis, mūs visus mīlējis. Lūk, vēl viena atbilde uz mūsu kāpēc – mīlējis, meklējis, cietis un atradis.

Jaunībā kāds evaņģēlista Billija Grēma draugs finansists Čārlzs Templtons bija evaņģēlists. Taču vēlāk viņš, domājot par ciešanām, kas valda pasaulē, savu ticību zaudēja. Tomēr Jēzus Templtonam joprojām bija svarīgs, un nostalģija, ar kādu viņš par Jēzu runāja ir aizkustinoša: „Visizcilākais cilvēks, kāds jelkad dzīvojis.. patiesi gudrākais cilvēks, ar kādu nācies saskarties.. vismazāk divkosības, visvairāk līdzjūtības jelkad cilvēces vēsturē.. vissvarīgākais cilvēks, kas jelkad dzimis. Visu piedienīgo esmu mācījies no Viņa. Ir bijuši daudzi brīnišķīgi cilvēki, bet Jēzus ir Jēzus.” To sakot, viņa balss aizlūza. Pirms viņa acis pildījās asarām, un pleci sāka trīcēt, viņš sacīja: „Man Viņa pietrūkst.” Kaut ko līdzīgu sacīja arī sieviete, kas centrālcietuma pagalmā meklēja savu mīļoto. To pašu droši vien sacīja arī Alabamas upura tuvinieki. Vai ko tādu vajadzētu sacīt arī mums par Jēzu?

Tiesa, arī mēs ilgojamies pēc viņa, bet nevis kā pēc zuduša drauga vai iedomāta sapņa, kas kādreiz bijis un pagaisis, atstājot tikai sāpes un izmisuma pilnu tukšumu. Mēs nemeklējām viņu, viņš meklēja un atrada mūs. Tādēļ mēs ilgojamies pēc sava Līgavaiņa, gaidot viņu nākam otrreiz, gaidot viņu nākam pēc mums, lai vestu uz savām Tēva mājām. Mēs ilgojamies pēc tā, lai varētu satikt viņu vaigu vaigā - to, kurš kā pazudušas avis un pazudušus grašus mūs jau ir atradis savā vārdā. Mēs pavisam noteikti viņu redzēsim, jo viņš nebija tikai upuris, bet tāds upuris, kurš pats savu dzīvību ne tikai atdeva labprātīgi, bet ņēma atkal atpakaļ un pēc tam dāvāja arī mums. Ikviens pravietojums attiecībā uz viņu bija pareizs. Ikviens apsolījums attiecībā uz viņu piepildījās. Vēl ir atlicis tikai viens vienīgs, viņa paša apsolījums: „Es nāku drīz.” Daudzi solīja saviem mīļajiem - pārnākt no kara, no cietuma, lēģeriem, bet… nepārnāca. Turpretī šis apsolījums piepildīsies tikpat noteikti un droši, kā piepildījušies visi pārējie, kas attiecas uz viņu. Viņš pārnāks! Patiesi, viņš jau nāk! Tas ir Svētais Vakarēdiens, kur Jēzus nāk pie mums noslēpumainā, bet patiesā un reālā veidā, lai pieņemtu pie sava galda, kā viņš kādreiz pieņēma muitniekus un grēciniekus. Katru šādu nākšanu pavada viņa tautas dedzīga lūgšana pēc pēdējās lielās atnākšanas, kad visas asaras tiks nožāvētas, visu šīs pasaules cietēju sāpes un ciešanas atalgotas un vairs nebūs ne sāpju, nedz vaidu, nedz atriebības domu, bet paliks tikai mūžīgās Dieva gaismas apstarots prieks.

Tā kā šis prieks būs pilnīgs, tad tas nesīs mums ne tikai sastapšanos ar pašu Jēzu, bet arī atkalredzēšanās prieku ar tiem, kurus mēs zaudējām šajā bēdu un nāves ielejā – šajā bieži tik varmācīgajā un netaisnajā pasaulē. Jēzus apsolījums – es nāku drīz – piepildīs arī visu to cilvēku apsolījumus, kuri no sirds vēlējās un solīja pārnākt, bet nepārnāca. Viņa meklēšana vērsīs par labu arī visu to meklētāju vilšanos, kas meklēja, bet neatrada. Viņš atrada! Sibīrijas mežos mirušos, Alabamā pakārtos, centrālcietumā noslepkavotos. Un pēc šīs atrašanas nepalika sāpes, izmisums un bezjēdzības apziņa, bet prieks. Prieks par spīti neizsakāmām ciešanām, sāpēm un bēdām. Šis prieks ir tik liels un patiess, ka tas jau tagad, kā droša cerība mīt mūsos, ļaujot pacietīgi un bez rūgtuma sirdī gaidīt jaunās debesis un jauno zemi, kur taisnība mājos un priekpilni pasludināt viņa nāvi, iekams viņš nāk, kopīgi turpinot lūgt par gaidāmo mūžīgo kopdzīvi ar savu sirds mīļoto – Nāc, Kungs Jēzu! Nāc drīz! Āmen.