IV svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Topiet līdzcietīgi, kā jūsu Tēvs ir līdzcietīgs. Netiesājiet, un jūs netiesās, nesodiet, un jūs nesodīs, piedodiet, un arī jums tiks piedots! Dodiet, un jums tiks dots: pilnu, saspaidītu, sakratītu, pāri plūstošu mēru jums dos klēpī; ar kādu mēru jūs mērāt, tā arī jums mērīs.”  Un vēl viņš tiem stāstīja līdzību: “Vai tad akls var vest aklo? Vai tie abi neiekritīs bedrē?  Māceklis nav pārāks par savu skolotāju, bet katrs, kas tapis pilnīgs, būs kā viņa skolotājs. Tu redzi gruzīti sava brāļa acī, bet savā acī baļķi nepamani? Kā tu vari savam brālim teikt: brāl, laid, lai izņemu gruzīti no tavas acs, – pats savā acī baļķi neredzēdams? Liekuli, vispirms izņem baļķi no savas acs, tad saskatīsi, kā izņemt gruzīti no sava brāļa acs. (Lk. 6: 36-42)

Šodien Jēzus mums māca netiesāt un nesodīt, piedot un dot. Tā visa pamatā ir labā Dieva bezgalīgā žēlastība, viņa līdzcietība pret mums, kas mudina arī mūs būt līdzcietīgiem. Tāpat kā daudzos citos gadījumos ir svarīgi pareizi saprast Jēzus vārdus. Šoreiz tas ir vārds “līdzcietīgs”. Patiesību, ko pauž šis vārds mēs dzirdam katru svētdienu, kad pēc aicinājuma – patieciet Tam Kungam, jo viņš ir mīlīgs, atbildam – un viņa žēlastība paliek vienmēr. Tas ir tas, ko esam mācījušies no Vecās Derības patriarhiem – Dieva mīlestība, viņa žēlsirdīgā līdzjūtība ir mūžīga mīlestība. Tas Kungs nekad nemaina savu prātu – viņš ir tas pats vakar, šodien un būs tas pats rīt. Viņa mīlošā labestības pilnā attieksme pret mums nemainās nekad. Atplestām Tēva rokām viņš vienmēr laipni gaida savus bērnus, lai apkamptu, dziedinātu un svētītu. Savukārt mēs visu labo, ko esam saņēmuši no viņa nesam tālāk pasaulē, no sirds un labprātīgi kalpojot savam tuvākajam. Tas ir tas, kā mēs saprotam vārdus līdzcietība un žēlsirdība, jo esam mācījušies tos saprast no Kristus krusta.

Turpretī, materiālists visu cer izskaidrot dabiski, lai cik noslēpumaina lieta tā būtu. Piemēram, tas, ko sauc par mīlestību, materiālistam ir nekas vairāk kā ķīmiska reakcija smadzenēs, kas tapusi ilgas, lēnas evolūcijas rezultātā. Ja kas labi izdodas, tā nav žēlsirdīgā Dieva gādība, bet sakritība, nejaušība. Pārliecība, ka Dievs ir žēlsirdīgs Jēzus dēļ, materiālistam ir tikai īpašs ticīgā psiholoģiskais stāvoklis un tas, kādi apstākļi to radījuši. Materiālistam viss ir ļoti vienkārši. Pēc viņa domām patiesība kļūst redzama tad, kad jūs katru lietu sadaliet pa sastāvdaļām. Šādi ikvienu brīnišķīgu lietu var vienkāršot, aizmirstot, ka realitātē veselais ir lielāks par atsevišķo daļu summu. Materiālistam māksla būtībā ir krāsas triepieni uz auduma, kas dažiem nez kāpēc patīk. Mūzika ir tikai skaņas viļņu kombinācija, kas savādā veidā ir tīkama prātam. Dievkalpojums, kas dziedē ticīgā dvēseli un garu, nav nekas vairāk kā ķīmiskie procesi galvā. Reālas ir tikai tās lietas, ko varat redzēt, aizskart, preparēt un analizēt. Tas nozīmē, ka tādas lietas kā cerība, morāle, patiesība ir tikai ķīmiskas reakcijas mūsu smadzenēs, dīvainas formas kruķi, uz kuriem prāts turpina atbalstīties, lai palīdzētu izdzīvot. Ticība, kas mums ir tik dārga, patiesībā esot viegla neiroze. Nekas vairāk.

Tā tas ir teorijā, bet visi būsim ievērojuši, ka šādi domājošie joprojām jūt kaut ko caururbjošu un dziļu – kaut ko ļoti tuvu pateicībai – par sava bērniņa pirmo kliedzienu. Viņi lūkojas augšup tajās pašās zvaigznēs kā mēs, neaptveramajā debess jumā. Viņi pazīst priekus, ko viņi pat nav sākuši izskaidrot. Taču viņi joprojām saka: „Nekā vairāk par matēriju nav.” Jēzus brālim Jēkabam bija cits viedoklis: „Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva.”

Mēģiniet, piemēram, izbaudīt no virtuves nākošo tīkamo aromātu, lai jūsu prāts nenosauktu tā avotu: „Ak! ... svaigi cepta maize.” Liela daļa no prieka par smaržu ir jūsu gaidas pēc šīs lietas. Tāpat ikviena laba lieta šajā pasaulē ir debesu dvesma, saldā Dieva žēlastības smarža, kuras dziedinošais aromāts mūs sasniedz tik daudzās pavisam ikdienišķās lietās. Vai jūs varat uzmest acis neparastajai saulrieta krāsai un nepadomāt „Ak, Dievs, cik tas ir skaisti” Vai jūs varat patiesi izbaudīt saulrietu, ja jums nav neviena, kam pateikties par to ... vai pirms esat sapratuši, ka ne ar ko neesat to pelnījuši? Kā gan ir iespējams neizsekot šo dāvanu atstātajām mirdzošajām pēdām, kas ved atpakaļ pie dāvanu Devēja? Tie, kuri šajā mākslinieciskajā krāšņumā uz tik liela audekla redz tikai triepienus, diezin vai ir kompetenti šo dabas gleznu komentēt.

Tomēr varam arī viņus uzklausīt. Kaut arī, rakstīdams savu slaveno eseju „Kāpēc es neesmu kristietis”, Bertrands Rasels, šķiet, nepapūlējās, pat atvērt Jauno Derību, varētu būt vērtīgi ieklausīties šajā humānistā, kurš cita starpā godīgi atzīstas: „Manī vienmēr un mūžīgi ir šausmīgas sāpes – ziņkārīgas mežonīgas sāpes –, kaut kā, kas ir ārpus šīs pasaules, meklējumi.” Viņa godīgums ir apbrīnojams. Patiesībā jau vien nedaudzi ateisti dzīvo un domā saskaņā ar saviem uzskatiem. Tas būtu pārāk šausmīgi. Rasela vārdi apstiprina Augustīna reiz sacīto – cilvēka dvēseli nav miera, pirms tā nav atradusi savu Radītāju.

Ņemsim, piemēram, tādus vārdus kā jēga un cerība. Konsekventam ateistam būtu jāatmet ikviens šāds jēdziens. Lai pastāvētu jēga, ir jābūt kādam, kurš to piešķir. To nevar sev piešķirt pats. Ja beigu beigās visums būs auksts un miris, tad tam pavisam noteikti nebija īsta nolūka arī sākumā. Ja dzīvībai, cilvēka dzīvi ieskaitot, nav augstāka nolūka, nekam, kam tā uz brīdi tiek dota, arī nav ne jēgas, nedz nozīmes. Ja ateismam ir taisnība, tad mums ir jāatmet jebkura cerība un jebkāds jēgpilns dzīves pamatojums, jo nāve, kas gaida beigās, ir arī jebkuras motivācijas nāve. Tas, kas paliek pāri ir dzīvniecisko tieksmju apmierināšana.

Tomēr cilvēka prātam ir nepieciešama jēga un cerība, un domas par tām nav viegli aizdzenamas. Protams, ir cilvēki kuri mēdz sacīt - „nekam nav nozīmes”, bet viņi taču pavisam noteikti domā, ka šim viņu sacītajam tāda ir. Tā cilvēki mēdz izpļāpāties. Neviens nevar izdzīvot bez cerības. Nekas tā nenokauj cilvēka dvēseli kā vārdi: „Man nav nekā, ko ar prieku gaidīt.” Tas viss padara ateismu par praktiski nekur nederīgu filozofiju: kaut arī kāds teorētiski netic jēgai un cerībai, viņš saprotat, ka izdzīvošana ir atkarīga no tā, vai viņš dzīvo tā, it kā tam ticētu. Konsekvents ateisms nozīmē pilnīgu bezcerību, kas agri vai vēlu noved pie ārprāta.

Vācu filozofu Frīdrihu Nīči no daudziem citiem atšķīra tas, ka viņš bija konsekvents ateists. Viņš savā prātā izstaigāja bezdievības ceļu līdz pat tā neizbēgamajam noslēgumam: pilnīgam tukšumam, nemitīgam izmisumam un dzīves sabrukumam. Paraugieties uz Nīči un jūs redzēsiet drūmu, pār galdu salīkušu vīru šaurā, tumšā kabinetā lēnām jūkam prātā un ienīstam pat savus nedaudzos draugus. Tas ir vīrs, kurš nāca ar skaļu paziņojumu: „Dievs ir miris.” Tagad izejiet saulē. Nolieciet šo nožēlojamo filozofa dzīvi blakus dzirkstoša prieka, līdzjūtības pilnam vīram – pasauli satricinošajai, ētiski izcilajai, sevi ziedojošajai Jēzus dzīvei. Kāds baznīcas tēvs trāpīgi sacīja: „Dieva gods ir pilnībā dzīvs cilvēks”, un tas ir Jēzus. Jēzus nāca un teica - „Dievs ir, un viņš ir mūžīgi dzīvs.” Un Jēzus dzīvoja pilnīgā saskaņā ar saviem vārdiem. Gan Nīče, gan Kristus dzīvoja saskaņā ar savu pārliecību, bet viņiem abiem nevar būt taisnība.

Ateisms ne tikai nedarbojas, bet nav arī loģiski pamatojams. Apgalvojums – Dieva nav – nav pierādāms un tas ir loģiski pretrunīgs, jo tad ir jāatbild uz jautājumu – kādēļ vispār kaut kas ir? To jūtot, daudzi atkāpjas agnostiķu pozīcijās, uzskatot, ka šis viedoklis ir vieglāk aizstāvams. Viņi saka: „Es nezinu, vai Dievs ir vai nav.” Kad šī filozofija tiek attiecināta uz reālo dzīvi, kļūst skaidrs, ko viņi īsti domāja: „Kamēr Dieva eksistence netiks nešaubīgi pierādīta, kamēr netiks atbildēti visi jautājumi, es dzīvošu ar pieņēmumu, ka viņa nav.” Bet tad ir jājautā - vai tā ir saprātīga cilvēka attieksme pret dzīvi? Ja pastāvētu iespēja viens no simts, ka jums un jūsu ģimenei draud milzīgas briesmas, vai jūs pieņemtu, ka viss ir kārtībā un nemēģinātu neko darīt un pamatīgāk pārbaudīt?

Nostāties pret Dievu un saderēt uz savu dvēseli, ka pēc nāves nebūsit nekas vairāk kā tas, kas atrodas sešas pēdas zem zemes, nozīmē ne tikai aizmirst jēgu un atmest cerību, bet arī uzņemties visšausmīgāko risku –neatgūstama zaudējuma risku gadījumā, ja jūs kļūdāties. Kāpēc nepārbaudīt to, kas ir zināms? Es droši zinu, ka es miršu, un es arī zinu, ka visā pasaulē vienīgi Jēzus ir reāli apsolījis sniegt zāles pret nāvi. Vai saprātīgam cilvēkam nevajadzētu pamatīgi iepazīties ar to, ko viņš ir darījis un sacījis? Protams, vajadzētu, bet reti kurš to dara. Kādēļ? Tādēļ, ka tā nepavisam nav intelektuāla problēma. Problēma ir nevis ar prātu, bet ar gribu. Ja kāds nespēj pat klausīties, kā aculiecinieki atstāsta Jēzus vārdus, darbus un apsolījumus, tad tas ir tāpēc, ka viņš to negrib. Cita iemesla nav. Dievs savā labestībā ir sniedzis pārliecinošus iemeslus, lai viņu atzītu un viņam ticētu, bet cilvēka gribai ir pašai savi motīvi. Sava zemiskā savtīguma un samaitātības dēļ tā regulāri izšķiras pret Dievu un viņa sniegto pašatklāsmi: Viņa vārdu, Viņa Dēlu un Garu, ko viņš sūta. Es negribu – ir atbilde uz Dieva draudzīgi pastiepto roku. Vai tam ir jēga? Nē! Ja ir kāda lieta, kas patiešām nav ar prātu saprotama tad tā ir šī. Pat Dievs to nespēj saprast, jo vai tad citādi viņš žēlotos – kāpēc tu gribi mirt? Kāpēc tu negribi dzīvot?

Kad apustulis Pāvils reiz satika cilvēkus, kas raustīja plecus, pielūgdami jautājuma zīmi, ‒ viņi bija uzcēluši tukšu altāri „Nezināmajam dievam” ‒ viņš atbildēja: „Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem.” Kas īsti ir grēks, no kā Pāvils aicina atgriezties? Vispirms tā ir neticība Kristum. Tā ir nevēlēšanās ticēt viņam par spīti tam, ko viņš sacījis un darījis; par spīti tam, ka nav grūti noprast, ka lai gan gauži neparasta, tomēr vienīgā iespējam Dievam glābt mūs bija pazemoties tiktāl, ka viņš pieņēma mūsu dabu un kļuva par bezpalīdzīgu bērnu? Viņam vajadzēja aizsegt savu svētumu, taisnīgumu un varenību, lai mēs vienreiz varētu viņu dzirdēt, lūkoties uz viņu un netikt viņa svēto dusmu aprīti? Redziet, Dieva mīlestība ir kas daudz vairāk kā uzliets ūdens un nedaudz tintes uz antīka papīra. Tas, ko Dievs sacīja šodien kristītājam jauneklim un ko viņš ir sacījis katram no mums ir: „Es tevi saucu vārdā, tu esi Mans!... es tev dodu mūžīgu dzīvību.. dzīvo! Dieva žēlastība ir arī kaut kas daudz, daudz vairāk, kā ar aci var saskatīt Vakarēdiena maizē un vīna malkos. Tā ir mana miesa, kas par tevi nāvē nodota; tās ir mans asinis, kas izlietas tavu grēku piedošanai, saka krustā sistais un augšāmceltais Dieva Dēls – patiess cilvēks un patiess Dievs.

Tas, kas toreiz tika krustā sists nebija tikai cilvēks. Raksti nav tikai seni nodzeltējuši papīri, bet tie ir visvarenā un žēlsirdīgā Debesu Tēva balss, kas sasniedz tavu sirdi, uzvar spītīgo miesas prāta pretestību un skaļi sauc: „Ņem to! Tas ir domāts tev, lai tu dzīvotu!” Patiesi, Dievs sevi pazemīgi ietērpj vienkāršos līdzekļos, ar kuriem viņš sniedz savu žēlastību, jo viņš ir līdzcietīgs Dievs. Apslēptais, mūsu prātam netveramais Dievs līdzcietības pilns žēlsirdīgi atklājas savā vārdā, ūdenī, maizē un vīnā. Līdzcietības pilns viņš gulēja Betlēmes silītē, sludināja, dziedināja, žēloja, padzirdīja un paēdināja un turpina to darīt. Un svētīgs ir tas, kurš pie viņa žēlsirdīgās pazemības neapgrēkojas, kurš nedomā, kas tas nav iespējams, vai nav Dieva cienīgi. Viņš pats reiz sacīja - svētīgi, ir tie, „kas neredz un tomēr tic.” Kāpēc? Tāpēc, ka mums, grēciniekiem, nav nepieciešams zināt, kā izskatās neredzamais Dievs. Mums ir jāzina viņa sirds, viņa griba, viņa spriedums par mums. Tam ir nepieciešami vārdi. Mūsu īstā vajadzība vienmēr ir bijusi, lai viņš runā ar mums un runā tādā veidā, ka mēs varētu panest viņa balsi. Un viņš to laipni ir darījis. Viņš nav izgāzis pār mums savas kvēlojošās dusmas, spēris zibeņus un tricinājis zemi, bet viņš ir runājis klusā, čukstiem, vājai vēsmai līdzīgā balsī. Caur Savu Dēlu Tēvs Svētajā Garā ir pateicis šai pasaulei kaut ko nedzirdētu un negaidītu – es mīlu tevi, tu esi mans; dzīvo! Tie ir vārdi, kas ir atskanējuši un neviens nekad vairs nevarēs aizbildināties un sacīt, ka to nav bijis. Ar vārdu, ūdeni, maizi un vīnu Dievs nāk pie mums žēlsirdīgi un līdzcietīgi saucot mūs par „apžēlotiem”, par „Viņa dārgo īpašumu”. Ar šiem vārdiem viņš beidzot dāvina mūsu sirdīm mieru. Kā atmosfēras pasargājumā saule ar saviem stariem nededzina, bet dāvina mums gaismu un siltumu, Jēzū Dievs mums dod savu žēlastību un ved atpakaļ pie sevis, jo tikai gaismā mēs ieraugām gaismu, tas ir, Dēlā mēs redzam Tēvu. Āmen.