V svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Un notika, kad ļaužu pūlis pie viņa spiedās, lai dzirdētu Dieva vārdu, tad viņš, stāvēdams Gennēsaretes ezera krastā, ieraudzīja divas laivas ezera malā; un zvejnieki, no tām izkāpuši, mazgāja tīklus. Iekāpis laivā, kas piederēja Sīmanim, viņš lūdza tam atirt laivu mazliet no krasta; apsēdies viņš no laivas mācīja ļaudis. Beidzis runāt, viņš teica Sīmanim: “Airē uz dziļumu un izmet tīklus zvejai.”  Sīmanis atbildēja: “Mācītāj, mēs visu nakti esam pūlējušies un nekā neesam noķēruši. Bet es izmetīšu tīklus tavā vārdā.”  Tā izdarījuši, viņi noķēra milzum daudz zivju, tā ka viņu tīkli saplīsa. Un tie māja saviem biedriem, kas bija otrā laivā, lai tie nāktu viņiem palīgā. Tie atnāca, un viņi piepildīja abas laivas tik pilnas, ka tās gandrīz grima. To redzēdams, Sīmanis Pēteris nokrita Jēzus priekšā uz ceļiem un sacīja: “Kungs, ej prom no manis, jo es esmu grēcīgs cilvēks.” Sīmani un visus, kas bija ar viņu, bija pārņēmušas bailes lielā zivju loma dēļ; arī Jēkabu un Jāni, Zebedeja dēlus, kas bija Sīmaņa darbabiedri. Jēzus sacīja Sīmanim: “Nebīsties, no šī brīža tu būsi cilvēku zvejnieks.” Izvilkuši laivas krastā, tie pameta visu un sekoja viņam. (Lk.5:1-11)

Tikai pirms dažiem gadu desmitiem cilvēce uzzināja, kāda milzīga enerģija slēpjas apkārtējā dabas pasaulē, proti, kodolenerģija. Par kodolenerģiju to sauc tādēļ, ka tā atbrīvojas, sadalot atoma kodolu. Tagad mums tā šķiet pašsaprotama lieta, bet ja kādam par to tiktu stāstīts agrāk, neviens neticētu, ka niecīgā matērijas daļiņā var slēpties tik liels spēks. Pat ja kāds zinātu par šāda spēka esamību, viņš droši vien par to klusētu, jo nevēlētos, lai citi par viņu smejas.

Vēl lielāks spēks par kodolenerģiju piemīt Dieva vārdam. Starp kodolenerģiju un Dieva vārdu ir arī zināma, lai gan, protams, ierobežota līdzība – arī Dieva vārda spēks atklājas to pareizi sadalot starp bauslību un evaņģēliju. Bauslība viena pati, līdzīgi radiācijai, kas izdalās kodolreakcijas rezultātā, nes nāvi, bet talkā nākot evaņģēlija glābjošajam spēkam, cilvēks tiek izglābts mūžīgai dzīvošanai.

Dieva vārds, protams, ir daudz varenāks par jebkuru citu spēku, jo Dieva vārda spēkā ir radītas debesis un zeme, Dieva vārds dod mieru cilvēka sirdij un spēj uzveikt nāvi. Tomēr tā kā daudzi tam netic, pat tie, kas zina par Dieva vārda spēku klusē, jo tiem ir kauns un bail, ka viņi netiks citu saprasti. Tomēr ir arī cilvēki, kas par to nekautrējas runāt. Piemēram, Apustulis Pāvils zina, ka “vēstījums par krustu ir muļķība tiem, kas iet pazušanā, bet tiem, kas tiek izglābti, tas ir Dieva spēks.”(1Kor. 1:18) Tādēļ Pāvils saka: “Es nekaunos evaņģēlija: tas ir Dieva spēks pestīšanai ikvienam, kas tic, jūdam vispirms un arī grieķim, jo tajā Dieva taisnība atklājas no ticības uz ticību, kā ir rakstīts: taisnais no ticības dzīvos.” (Rom.1:16) Apustulis Pāvils zina vēl ko citu, proti, viņš zina, ka daudzi kaunas no Dieva vārda un mēģina to izpušķot ar cilvēcisku gudrību. Tādēļ Pāvils saka: “Es, brāļi, nebiju ieradies pie jums sludināt Dieva noslēpumu ar izmeklētiem vārdiem vai gudrību. Es apņēmos pie jums citu neko nezināt kā vien Jēzu Kristu, krustā sisto. Nespēkā, ar lielām bailēm un drebēšanu es ierados pie jums, un mana runa un mana sludināšana nav pārliecinošā gudrībā, bet Gara un spēka izpausmē, lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēku gudrībā, bet Dieva spēkā.” (1Kor.2:1-5). Šis Dieva spēks īpaši skaidri un vareni atklājās Jēzus sludināšanā, kurš nerunāja, kā rakstu mācītāji, bet kā tāds, kam pieder vara. Jēzus vēl labāk nekā Pāvils zināja, ka ticēt Dieva vārda spēkam, daudziem šķiet muļķība. Tādēļ viņš liek Pēterim dienas vidū izmest jūrā tīklus. Pēteris no savas zvejnieka pieredzes zina, ka tas būtu gaužām muļķīgi un viņš pats nekad tā nedarītu, bet viņš saka, ka Jēzus vārdā viņš tomēr to darīs. Un kas notika? Pēteris noķēra milzum daudz zivju. Pēc tam, kad Jēzus bija atklājis Pēterim Dieva vārda spēku, viņš aicināja arī Pēteri kļūt par Dieva vārda kalpu, tas ir, to pašu vareno, spēkpilno vārdu sludināt citiem. Pētera sludināšana vēlāk daudzus veda pie ticības.

Mūsdienās nereti nākas dzirdēt apmēram šādus vārdus – tagad nav viduslaiki, tagad ir 21. gadsimts. Burtiski šis teikums šķiet triviāls. Tas būtu apmēram tas pats, ka ja es sacītu – šodien ir svētdiena, nevis trešdiena, vasara, nevis ziema utt. Kurš gan par to šaubās? Nav grūti noprast, ka šim izteikumam piemīt apslēpta jēga, kuru kaut kādu iemeslu dēļ cilvēki nevēlas paust tiešā veidā. Kādēļ? Ir viegli pamanīt, ka sacītā saturs ir apmēram šāds – mūsdienās Dieva vārdam vairs nav nozīmes jeb vairs nav tādas autoritātes, kāda tam bija agrāk. Mūsdienās Dieva vārdu nav jāņem īsti nopietni. Tomēr atklāti sacīt cilvēki to nevēlas, jo tad varbūt nāktos paskaidrot – kāpēc? Tādēļ parasti cilvēki aprobežojas ar aizplīvurotiem, šķietami neapšaubāmiem izteikumiem.

Nu labi, bet vai laika gaitā Dieva vārda nozīme patiesi nav mainījusies? Piemēram, Vecajā Derībā ir pavēlētas lietas, kuras kristieši vairs neattiecina uz sevi. Iemesli tam ir divi: pirmkārt, Vecā Derība ir piepildīta līdz ar Kristus nākšanu un tādēļ daudzas lietas, kas bija nepieciešamas, lai sagatavotu Kristus nākšanu vairs nav nepieciešamas vai arī pats Kristus tās ir piepildījis. Bet šeit jāatceras, ka bauslība nav atmesta, tā nav tikusi arī uzlabota vai pilnveidota, bet tā ir tikusi piepildīta. Otrkārt, mēs vairs nedzīvojam tādā sabiedrībā, kur visu dzīvi nosaka Dieva likumi, un laicīgā valdīšana vienlaicīgi ir arī reliģiskā valdīšana. Tādēļ kristieši neuzskatīs par savu pienākumu nomētāt akmeņiem burvjus, laulības pārkāpējus, netikļus un Dieva zaimotājus, kā tas bija jādara Vecās Derības laikā.

Interesants šajā sakarībā ir jautājums par nāves sodu vispār. Vecajā Derība tas bija jāpiemēro vairākos gadījumos, Jaunajā Derība tas netiek atkārtoti uzsvērts. Tikai vienā vietā Pāvils runādams par pagāniem saka, ka viņi dara tādas lietas, par kurām tie skaidri zina, ka pelnījuši nāvi, tomēr turpina tās darīt un vēl atbalsta citus, kas tā dara. Tomēr Pāvils nemudina cilvēkus īstenot nāves sodu, bet norāda, ka tas drīzāk atstājams Dieva ziņā (Rom. 1: 32-2: 14). Ir divas dziļi emocionālas, ar izcilu aktierspēli bagātas kinofilmas, viena saucas “Mirušais nāk”, bet otra “Zaļā jūdze”. Pirmā cenšas parādīt nāvessoda nozīmi un nepieciešamību, otra cenšas panākt gluži pretējo. Tās ir filmas, kuras neatstāj vienaldzīgu un abas savā ziņā ir pārliecinošas. Varbūt patiešām Rietumu sabiedrība ir tiktāl attīstījusies, ka nāves sods vairs nav morāli pieņemams? Galvenā doma “Zaļajā jūdzē” ir tā, ka gadās vainīgā vietā notiesāt nevainīgo. Tomēr tajā pašā laikā tur blakus ir arī patiesi vainīgais, kuru pat dažs labs skatītājs, tā teikt, pats savām rokām nožmiegtu. Reti kuram būtu iebildumi pret nāvessoda izpildīšanu šādam cilvēkam. Tātad patiesā morāle ir nevis tā, ka jāatceļ nāvessods, bet gan jāpilnveido izmeklēšana un tiesas darbs. Jautājums tomēr ir ļoti grūts. No vienas puses mums jāpiekrīt, ka ir lietas, kas patiešām pelna nāvi, no otras puses pats Pāvils jautā – bet ar ko tu esi labāks? Tādēļ šīs lietas jāatstāj Dieva un laicīgās tiesas ziņā. Kas attiecas uz patiesiem kristiešiem, tad viņiem ne tikai nāves sods, bet nekādi likumi nav vajadzīgi, jo viņi paši zina un labprāt dara to, kas jādara. Viena lieta gan šajā sakarībā ir mulsinoša, proti, tie, kuri ar putām uz lūpām noliedz nāves sodu, parasti tikpat dedzīgi aizstāv mākslīgo abortu, kas taču ir kaut kas daudz briesmīgāks par nāves sodu. Bet tagad atgriezīsimies pie iesāktās domas par viduslaikiem un mūsu laikiem.

Turpinot domu, mēs varētu vaicāt – ko tad īsti 21. gadsimta cilvēks, kurš apšauba Dieva vārda autoritāti uzskata par jēgpilnu, svarīgu un autoritatīvu? Ja iedziļināmies šajā jautājumā un papētām to dziļāk, tad atklājam, ka mūsdienu cilvēks, tas ir 21. gs. cilvēks vairs īsti netic nekam. Viņam vienkārši vairs nav autoritāšu. Šāds cilvēks vairs netic Dieva vārdam, baznīcai, valstij, zinātnei un gudrākie no viņiem netic arī vairs paši sev. Protams, tas nav nekas jauns, jo līdzīgi cilvēki domāja jau tūkstoš gadus pirms viduslaikiem. Varam vaicāt tālāk - vai mūsdienu cilvēks ir laimīgs tādēļ, ka vairs netic nekam? Nē, dziļi vīlies cilvēks nekad nav laimīgs. Protams, viņš cenšas par to nedomāt, un ar domāšanu arī viņam veicas pašvaki. Tomēr nedomāt arī nav iespējams, jo domas ir uzmācīgas, tādēļ cilvēki mēdz atgaiņāt tās ar tādiem izteikumiem kā -tagad nav viduslaiki, it kā ar to kaut kas būtu pateikts.

Viduslaikos, piemēram, pašnāvība bija smagi nosodīta kauna lieta, bet, protams, tagad jau nav viduslaiki un Latvijā starp 15-19 gadus veciem jauniešiem biežākais nāves cēlonis ir tieši pašnāvība. Jā, tagad ir 21. gs. un nav viduslaiki, bet tas nebūt nenozīmē, ka mūsdienu cilvēks ir psihiski stabilāks un saprātīgāks. Latvijā, lai gan iedzīvotāju skaits katru gadu samazinās, pēdējo piecu gadu laikā antidepresantu lietošana pieaugusi par vairāk nekā 40%. Jā, neviens no mums nevēlētos dzīvot viduslaikos, bet tas ir vienkārši tāpēc, ka dzīve tajā laikā bija daudz grūtāka. Tajā pašā laikā cilvēki viduslaikos nebūt nebija dumjāki vai psihiski nenoturīgāki par mūsdienu cilvēkiem. Bieži vien tas bija tieši otrādi! Bet nebūtu pareizi ne nopelt mūsdienas, nedz cildināt viduslaikus, kaut vai tādēļ, ka patiesībā viduslaiki savā ziņā ir daudz tuvāki mūsdienām, nekā dažam labam šķiet, jo tieši viduslaikos ticība Dieva vārdam un tā spēkam bija lielā mērā zudusi, un tās vietā, tāpat kā mūsdienās, stājusies māņticība. Ticību Dieva vārdam atkal atjaunoja Reformācija ar savu uzstājīgo prasību – atgriezties atkal atpakaļ pie Dieva vārda kā augstākās ticības un dzīves normas. Viens no pazīstamākajiem Reformācija laika lozungiem skan šādi: “Dieva vārds un Lutera mācība ir spēkā tagad un vienmēr.” Tas tūdaļ atsauc atmiņā Jēzus vārdus: “Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs nekad.” Lūk, patiesais lietu skatījums – mūsdienas ar visu savu šķietamo gudrību paies un grims aizmirstībā, tāpat kā tas notika ar viduslaikiem, bet Dieva vārds paliks mūžīgi.

Runājot, par Dieva vārdu, mēs nerunājam par pārejošām, laicīgām, bet mūžīgām lietām, mūžīgu patiesību, kas nemainās nekad. Kādēļ tā? Tādēļ, ka pats šā vārda autors Dievs ir mūžīgs un nemainīgs. Viņš nav pakļauts neviena laikmeta kaprīzēm, bet ir patiess vienmēr. Dieva vārds ir mūžīga un nemainīga gaisma, kas apgaismo cilvēka ceļus šajā pasaulē. Ja paliekam bez gaismas, tad nekas cits kā tumsa nevar sekot, vienalga, cik gudri cilvēki par to spriedelētu. Jā, tagad patiesi ir 21. gs., bet diemžēl tas arī nav gaismas, bet drīzāk tumsas gadsimts. Palikuši bez Dieva vārda autoritātes un spēka cilvēki ir neziņā, neskaidrībā, apjukuši un izmisuši kā vēl nekad agrāk. Bez Dieva vārda gaismas tie ir tumsas kunga varā, staigā tumsas ceļus un dara tumsas darbus. Nu un esot tumsas varā, cilvēki runā un dara vismaz tikpat tumsonīgas lietas kā viduslaikos. Kopīgais ar viduslaikiem ir arī tas, ka viņi paši to īsti neapzinās. Un protams, tas situāciju padara vēl traģiskāku.

Es bieži mēdzu domāt par 20.gs. vēsturi – kā tas varēja notikt, ka karos un revolūcijās tika noslepkavoti tik daudz cilvēku? Kā pavisam nesen varēja notikt tik daudz zvērību? (Lai gan varbūt vārds nav vietā, jo zvēri savējos parasti nenogalina.) Un jo vairāk es domāju, jo pārliecinošāka manā prātā kļūst doma, ka tas notika tādēļ, ka cilvēki atmeta Dieva vārdu un aizstāja to ar savām postošām idejām. Tas, kas tiem šķita gudrība un gaisma, izrādījās briesmīga tumsa. Un tas pats, kas notika 20.gs. nenovēršami notiks arī šajā gadsimtā, ja cilvēce neatgriezīsies pie patiesās gaismas. Tādēļ manās ausīs vārdi – tagad ir 21. gs. - neskan pārāk priecīgi, drīzāk biedējoši.

Vai patiešām Dieva vārdam mūsdienās piemīt tas pats spēks un vara, kā Kristus un viņa apustuļu laikā? Nav šaubu, ka tas ir tas pats varenais vārds – vārds, kas dara gudru; māca pareizus dzīves ceļus; māca kā cilvēkiem pareizi jāizturas pret Dievu un vienam pret otru. Tomēr pāri visam un tas ir pats galvenais – Dieva vārda spēks ir Kristus evaņģēlijs. Tas ir spēks, kurš vienmēr un visos laikos nes piedošanu, mieru sirdij un atjaunotu kopību ar Dievu. Tas ir vārds, kas nes dzīvību un mūžību. Tādēļ vērtēsim to augstu, sargāsim no visiem izkropļojumiem, labprāt klausīsimies un mācīsimies, jo mēs taču burtiski dzīvojam no Dieva vārdā un mirstam bez tā. Atmest Dieva vārdu, nozīmē izdarīt vairāk nekā pašnāvību, - doties mūžīgā nāvē. Mudināt citus to darīt, nozīmē piespriest tiem kaut ko drausmīgāku par nāves sodu. Dieva vārds taču ir dzīvības vārds, gaisma, patiesība, piedošana, mīlestība, viss cēlais un skaistais mums tiek dots ar šo vārdu un atņemts ar tā zudumu. Tas, ka mēs šodien protam izmantot atomenerģiju, neko nemaina. Mums ir vajadzīga daudz varenāka enerģija, kas spēj nest grēku piedošanu un uzveikt nāvi. Kodolenerģija to nespēj, bet evaņģēlijs spēj! Visu vareno spēku autoram un valdniekam - žēlsirdīgajam Debesu Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, ir gods un pateicība mūžīgi. Āmen.