VI svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Jo es jums saku: ja jūsu taisnība nav daudz pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nekādā gadījumā neieiesiet Debesu valstībā. Jūs esat dzirdējuši, ka tēvutēviem ir sacīts: nenogalini, un, kas nogalina, tas nododams tiesai. Bet es jums saku: ikviens, kas uz savu brāli dusmojas, nododams tiesai; ikviens, kas uz savu brāli saka: nejēga, – nododams sinedrijam, bet, kas uz savu brāli saka: stulbais bezdievi, – tas nododams elles ugunīs. Tādēļ, kad tu atnes savu upurdāvanu pie altāra un tur atceries, ka tavam brālim ir kaut kas pret tevi, tad atstāj savu upurdāvanu altāra priekšā, ej un izlīgsti vispirms ar savu brāli un tad pienes savu upurdāvanu. Nevilcinies izlīgt ar savu pretinieku, kamēr ar viņu vēl esi ceļā, ka tavs pretinieks tevi nenodod tiesnesim un tiesnesis tiesas izpildītājam un ka tas tevi neiemet cietumā. Patiesi es tev saku: tu no turienes neiziesi, pirms nenomaksāsi pēdējo kvadrantu. (Mt.5: 20-26)

Lielākai daļai cilvēku vārds “taisnība” vairs daudz ko neizsaka, jo katrs uzskata, ka viņam ir pašam sava taisnība, kas ir mainīga un atkarīga no ārējiem apstākļiem un paša noskaņojuma. Tomēr nav svarīgi, ko kāds domā, bet gan tas, ko domā Dievs. Tādēļ cilvēciskas taisnības izpratnes vietā Debesu valstības Ķēniņš Jēzus ar dievišķu autoritāti paziņo: “Jo es jums saku”. Ko tad Jēzus saka par savas valstības taisnību?

Vispirms viņš saka, ka tai jābūt daudz pārākai par rakstu mācītāju un farizeju taisnību. Ja Jēzus būtu sacījis, ka viņa valstības taisnībai jābūt pārākai par zagļu, laupītāju, netikļu un dzērāju taisnību, tad varbūt mēs varētu atviegloti uzelpot. Tomēr Jēzus kā piemēru nemin viss atklātus grēciniekus, bet pašus izcilākos reliģisko likumu zinātājus un pildītājus – rakstu mācītājus un farizejus. Kāda tad bija viņu taisnība?

Kā jau varam noprast no vārdiem “rakstu mācītāji”, tad viņi rūpīgi studēja paši un mācīja citiem bauslības likumus. Savukārt farizeji centās iespējami pilnīgi izpildīt bauslības prasības. Viņi regulāri lūdza Dievu, gavēja, maksāja desmito tiesu pat no visniecīgākajiem ieņēmumiem, regulāri apmeklēja Templi, piedalījās ikdienas dievkalpojumos un svētkos, bija dedzīgi ticības lietās un nemitīgi centās rast iespējami pilnīgākus veidus, kā labāk īstenot bauslības prasības. Īsi sakot, rakstu mācītāju un farizeju taisnība daudzkārt pārsniedz to, ko mēs jelkad esam paveikuši un varētu cerēt paveikt, lai kā arī censtos un pūlētos. Bet Jēzus saka, - ja vēlamies nokļūt viņa valstībā, tad mūsu taisnībai ir jābūt daudzkārt pārākai par rakstu mācītāju un farizeju taisnību. Tā kā no Jēzus sacītā skaidri izriet, ka rakstu mācītāji un farizeji ar savu taisnību nenāks viņa valstībā, tad, acīmredzot, arī nevienam citam nav ne mazāko cerību tur nokļūt. Ar atplestu rīkli tos gaida Dieva tiesa, velns un elle. Te neviens nevar iebilst un sacīt – tagad ir citi laiki, mūsu morāles standarti ir citi, mēs domājam savādāk. Nē, Jēzus saka, domā ko tu gribi un dari ko gribi, bet tu nenāksi manā valstībā, ja tava taisnība nebūs daudz pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību. Ja nopietni uztveram Jēzus vārdus, un mums to vajadzētu, tad uzmācas bezcerība un šausmas, jo elle šķiet nenovēršama. Tomēr, varbūt, ka neesam kaut ko īsti sapratuši?

Pirmā lieta, kas liek par to domāt, ir citviet Jēzus sacītais, ka drīzāk netikles un muitnieki nāks debesu valstībā, nekā rakstu mācītāji un farizeji. Iespējams, protams, ka tā ir tikai retorika, bet tā modina cerību. Ja jau kaut teorētiski – muitnieki un netikles, tad varbūt mēs arī, jo esam taču tiem daudzkārt tuvāk, nekā rakstu mācītājiem un farizejiem. Otrā lieta ir Jēzus lietotais vārds “taisnība”. Svētajos Rakstos tas vienmēr ir juridisks termins, kas raksturo nevis cilvēka vārdus vai darbus, bet tiesneša spriedumu. Tiesnesis ir Dievs, kurš paziņo savu spriedumu. Tātad runa ir par pavisam cita veida “taisnību”, nekā pirmajā brīdī šķiet. Tā nav taisnība, kas Dieva priekšā panākta ar cilvēka dzīvi un darbiem. Kāda tad ir atšķirība starp Jēzus minēto “taisnību” un farizeju un rakstu mācītāju taisnību?

Atšķirība vispirms ir tā, ka Jēzus minēto spriedumu pasludina Dievs, bet farizeji un rakstu mācītāji to pasludina paši sev. Nav šaubu, ka tā ir nevērtīga Dieva priekšā, jo kurš tienesis gan pieļaus, ka apsūdzētas viņa vietā pats sev pasludina spriedumu?! Tas mudina būt ārkārtīgi piesardzīgiem un nekad necensties attaisnot pašiem sevi, bet gaidīt uz Dieva spriedumu. Viena no vismuļķīgākajām un bīstamākajām lietām, ko cilvēks var darīt, ir ticības lietās paļauties uz sava prāta un apkārtējās kultūras spriedumiem. Diemžēl tas notiek daudz biežāk, nekā domājam. Bet ko tad lai darām? Vai mums tikai pasīvi jāgaida uz Dieva spriedumu? Un ja tā, tad kur, kad un kā to varam dzirdēt?

Šīs dienas teksts beidzas ar Jēzus vārdiem, ka neviens parādnieks, tas ir, grēcinieks neizies no cietuma pirms nebūs nomaksājis pēdējo sava parāda centu. Tas liek šausmās sarauties, bet, paldies Dievam, šeit atrodama arī norāde uz glābiņu, proti, kad Jēzus mirst pie krusta, vieni no viņa pēdējiem vārdiem skan šādi – “viss parāds nomaksāts”. Dieva Dēls Jēzus nebija parādā nevienam. Tas, ko viņš darīja pie krusta bija – visu pārējo cilvēku, visu grēcinieku parāda dzēšana. Tie bija arī mūsu grēki, par kuriem visiem Jēzus samaksāja ar savām nepelnītajām ciešanām, svētajām asinīm un nāvi.

Tātad “taisnība” jeb Dievs tiesas spriedums nav saistīts ar kaut ko, ko mēs darām vai nedarām, bet gan ar Jēzus darbu, viņa veikumu mūsu vietā. Pateicoties tam gan muitniekiem un netiklēm, gan mums ir cerība. Pateicoties tam pat laupītājs pie krusta blakus Jēzum nokļuva Dieva valstībā. Dieva spriedumu attiecībā uz sevi mēs dzirdam Grēku atlaišanā, saņemot Svēto vakarēdienu un tiekam sludinātu no kanceles. Tādēļ visbīstamākā lieta ir nedzirdēt vai laist gar ausīm Dieva spriedumu – tev tavi grēki piedoti. Ja tas tā notiek, tad mūsu domas un prāts allaž meklē savu taisnību – rakstu mācītājiem un farizejiem līdzīgu taisnību. Tās saturs ir apmēram šāds – es jau nemaz tik slikts cilvēks neesmu; salīdzinot ar apkārtējiem ļaundariem esmu pat tīri labs un krietns. Tā ir visbriesmīgākā sevis pievilšana, kas var notikt, jo tā neredz savu grēcīgumu un nemeklē piedošanu. Tādēļ arī Jēzus runā par muitniekiem un netiklēm kā labākiem viņa valstības kandidātiem, jo tie vismaz apzinās, ka ir grēcinieki.

Iepriekš sacīto labāk saprast palīdz apustulis Pāvils. Pats Pāvils arī kādreiz bija farizejs, izcils bauslības zinātājs un nevainojams likuma prasību priekšā. Viņš ļoti rūpīgi un cītīgi pildīja visus reliģiskos priekšrakstus un noteikumus. Nu un, lūk, vēstulē Filipiešiem viņš raksta: “Ja kāds domā, ka tas var paļauties uz miesu, es vēl vairāk:  apgraizīts astotajā dienā, cēlies no Israēla, no Benjāmina cilts, ebrejs, cēlies no ebrejiem, pēc bauslības farizejs.  Biju tik dedzīgs, ka vajāju Kristus draudzi, pēc bauslības taisnības biju nevainojams. Bet tagad visu, kas toreiz man bija ieguvums, es Kristus dēļ vērtēju kā zaudējumu. Jā, patiesi, es visu iepriekšējo vērtēju kā zaudējumu tā pārākuma dēļ, ko dod Kunga Jēzus Kristus iepazīšana – viņa dēļ viss pārējais man ir zudis un es to uzskatu par mēsliem. Lai tik es iemantoju Kristu un lai es tieku atrasts Kristū nevis ar savu taisnību pēc bauslības, bet ar to, kas nāk caur ticību Kristum, ar to taisnību, kas ir no Dieva un ir iegūta ticībā! Lai es atzīstu Kristu un viņa augšāmcelšanās spēku un līdzdalību viņa ciešanās, darīts līdzīgs ar viņu viņa nāvē, tā ka es varētu sasniegt augšāmcelšanos no mirušajiem!” (Fil. 3: 3-11).

Lūk, šī ir pavisam cita taisnība! Tā ir Kristus taisnība, kas izcīnīta priekš mums pie krusta un tiek mums dāvināta ticībā Kristum. Tātad mēs esam taisnoti ticībā Kristum, un Dievs nepielīdzina mums mūsu grēkus, bet piešķir Kristus taisnību bez mūsu nopelniem. Ko nu? Turpināsim grēkot, jo esam attaisnoti un glābti? Pāvils citviet pievēršas arī šim jautājumam:

“Vai varam grēkot, ja vairs neesam padoti bauslībai, bet gan žēlastībai? Nē, taču! Vai tad nezināt, ka, nodevuši sevi verdzības klausībā, jūs esat vergi tam, kam paklausāt, – vai nu grēkam, kas ved nāvē, vai paklausībai Dievam, kas ved uz taisnību. Bet lai pateicība Dievam, ka, reiz būdami grēka vergi, jūs no sirds esat paklausījuši tai mācībai, kas jums nodota, un, atbrīvoti no grēka, jūs paklausāt taisnībai. Jūsu cilvēciskā nespēka dēļ es runāju vienkāršā cilvēku valodā. Tāpat kā jūs, ļaunu darīdami, reiz nodevāt savus locekļus kā vergus nešķīstībai un ļaundarībai, tā tagad nododiet savus locekļus kā vergus taisnībai uz svētumu. Kad jūs bijāt grēka vergi, jūs nekalpojāt taisnībai. Kāds tad toreiz bija jūsu auglis? Tāds, par ko jums tagad jākaunas; tas viss ved nāvē. Bet tagad, kad esat atbrīvoti no grēka un kļuvuši par kalpiem Dievam, jūsu darba auglis ir svētums; tas viss ved mūžīgajā dzīvībā. Jo alga par grēku ir nāve, bet Dieva dāvana ir mūžīgā dzīvība Jēzū Kristū, mūsu Kungā.” (Rom. 6)

Ievērojiet atšķirību, proti, Pāvils saka, ka nāve ir alga, bet mūžīgā dzīve ir Dieva dāvana. Nopelnīt varam tikai nāvi, bet mūžīgo dzīvību saņemt tikai kā dāvanu. Pāvils runā arī par jaunu dzīvi Kristū, par to, kas notiek pēc tam, kad esam saņēmuši dāvanu un Kristībās piedzimuši no jauna un iemantojuši jaunu - Kristus prātu. Mēs zinām, ka esam izglābti Kristus dēļ un mācamies dzīvot jaunu dzīvi. Mēs vairs nedomājam un neprātojam par kauna lietām; nenododam savus miesas locekļus kaunpilnai kalpošanai grēkam, bet, kalpodami jaunā garā, tiecamies uz augšu, kur ir Kristus. Te mums atkal nav labāka padomdevēja par apustuli Pāvilu, kurš Svētā Gara iedvesmots raksta:

“Tātad mēs, brāļi, ne jau miesai esam parādā, ka būtu jādzīvo pēc miesas. Ja jūs dzīvojat pēc miesas, jūs mirsiet, bet, ja jūs miesas darbus Garā nonāvējat, jūs dzīvosiet, – jo tie, ko vada Dieva Gars, ir Dieva dēli. Jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal baidītos, bet esat saņēmuši dēlu tiesības un Garu, kurā mēs saucam: Aba! Tēvs! Un Gars pats kopā ar mūsu garu liecina, ka mēs esam Dieva bērni. Bet, ja bērni, tad arī mantinieki – Dieva mantinieki un Kristus līdzmantinieki, ja vien līdz ar viņu ciešam, lai līdz ar viņu nāktu godībā.”

Te Pāvils jau otro reizi piemin ciešanas kopā ar Kristu, ticīgo līdz-daļu tajās. Bet zinādams, ka vārds “ciešanas” daudzus padara bailīgus, Pāvils turpina: “Es domāju, ka šī laika ciešanas ir nenozīmīgas tās nākamās godības priekšā, kas mums tiks atklāta.” Lūk, tāda ir jaunā, Kristus taisnība – tai seko Kristus svētīta dzīve un brīnišķīga debesu godība. Tajā pašā laikā šeit uz zemes mēs joprojām jūtam savu nespēku un nevarību. Un te atkal Apustulis nāk mums palīgā: “Es esmu pārliecināts”, viņš saka, “ka nedz nāve, nedz dzīve, nedz eņģeļi, nedz varas, nedz tagadne, nedz nākotne, nedz spēki, nedz augstumi, nedz dziļumi, nedz kāda cita radīta lieta mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības, kas ir Kristū Jēzū, mūsu Kungā.” Vārds “pārliecināts” ir ļoti spēcīgs. Pāvils nesaka, es domāju, man šķiet, es ceru, bet es esmu pilnīgi drošs. To nozīmē ticība – droša pārliecība, kas nešaubās, bet Kristus žēlastībā ietērpta paļaujas uz Dievu.

Nu, lūk, tagad mēs zinām pašu svarīgāko cilvēka dzīvē, proti, ka Kristus dēļ esam taisni Dieva priekšā. Ja šī taisnība mums ir, tad varam būt droši un bez bailēm. Ja tās nav, tad ir jātrīc un jādreb. Tātad Kristus dēļ Dievs ir piedevis mums visus mūsu grēkus un apsolījis mūžīgu dzīvi kopā ar viņu. Kristus ir mūsu taisnība. Tālāk mēs tiekam Jēzus un viņa apustuļa pamācīti, stiprināti un pamudināti – cītīgi turpināt to cīņu, kas svētajiem reiz uzticēta, līdz saņemsim apsolīto mantojumu, nebeidzamu godības pilnu dzīvi kopā ar mīļo Debesu Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Patiesībā tā cīņa, kas notiek mūsos, ir paša Dieva cīņa pret velnu, grēku, mūsu miesas prātu un pasauli. Mēs tomēr neesam tikai neitrāli vērotāji, jo šī cīņa notiek mūsos, mūsu sirdīs un dvēselēs, mūsu dzīvēs. Šajā cīņā mums ir apsolīta uzvara, ja vien nekļūstam pārdroši, nolaidīgi, kūtri un remdeni, neļaujam velnam ievilināt mūs savā bandā, bet uzticīgi paliekam Uzvarētāja Jēzus karapulkā.

Īsi sakot, mēs ieradāmies šajā pasaulē ar no saviem tēviem mantotu aklumu. Tad Svētajā Kristībā ieguvām redzi, bet vēl joprojām visu redzam mīklaini un neskaidri, līdz pienāks diena kad, Dieva gaismas apspīdēti, skaidri redzēsim jauno, brīnišķīgo Dieva apsolīto pasauli, savu patieso Tēvzemi. Par to mēs varam būt droši pateicoties tam, ka Jēzus ir mums ticībā dāvājis savu taisnību, kas tagad pieder arī mums un patiesi ir daudz, daudz pārāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību. Tā mūs sargā kā vairogs un bruņas pret nemierīgu sirdsapziņu, velnu elli un nāvi. Tā ir diženākā patiesība un lielākā dzīves gudrība, kas mums jāzina – Jēzus dēļ tev tavi grēki ir piedoti. Āmen.