VII svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Tanīs dienās, kad atkal liels ļaužu pūlis pulcējās un tiem nebija ko ēst, Jēzus pieaicināja savus mācekļus un tiem sacīja: “Man ļoti žēl šo ļaužu, jo tie jau trīs dienas ir pie manis un tiem nav ko ēst. Un, ja es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, viņi ceļā novārgs, jo daži ir nākuši no tālienes.” Uz to viņa mācekļi sacīja: “Kas šeit tuksnesī šos ar maizi var pabarot?” Bet viņš tiem jautāja: “Cik maizes jums ir?” Un tie atbildēja: “Septiņas.” Tad viņš lika ļaužu pūlim apsēsties zemē. Un, paņēmis šīs septiņas maizes, viņš pateicās, lauza un deva saviem mācekļiem, lai viņi tās pasniegtu, un viņi pasniedza tās ļaudīm. Un vēl viņiem bija arī nedaudz zivtiņu, un pateicies viņš lika tās izdalīt. Un viņi paēda un bija sāti, un tie salasīja ar pārpalikušajiem maizes gabaliem septiņus lielus grozus. Paēdušo bija ap četri tūkstoši. Un viņš tos atlaida. (Mk. 8:1-9)

Populārā frāze – mēs nedzīvojam, lai ēstu, bet ēdam, lai dzīvotu – mudina pareizi veidot dzīves prioritātes, proti, izšķirt to, kas ir svarīgāks, kas ir galvenais dzīvē un to, kas ir mazāk svarīgs vai pakārtots galvenajam. Pārlapojot evaņģēlija lappuses nebūs grūti ievērot, ka kristiešu izpratnē pirmajā vietā ir Dieva valstība un Dieva taisnība, un tikai pēc tam seko miesas vajadzības – dienišķā maize. Pasaulīgi cilvēki turpretī parasti domā tieši otrādi, proti, vispirms rūpes par maizi, bet dvēsele, lai rūpējas pati par sevi. Kā ir ar mums? Jautājums tātad ir lielais maizes jautājums – ko ēdīsim?

Kā tas rodas? Šīs dienas evaņģēlijā lasījām, ka cilvēki nonāca maizes trūkumā tādēļ, ka bija pārāk ilgi palikuši pie Jēzus un klausījušies viņa sludināšanā. Tā kā viņu vidū bija pats Jēzus, tad tas īstenībā vispār nebija jautājums. Jau pēc īsa brīža visi bija sātīgi paēduši un vēl tiem bija palikuši pāri setiņi lieli grozi ar maizi un zivīm. Viss būtu labi ar mums un patiesībā tas arī nebūtu nekāds lielais jautājums, ja mēs piedzīvotu trūkumu tādēļ, ka pārāk daudz laika būtu veltījuši, lai klausītos un mācītos par Jēzus vārdiem un darbiem. Tomēr tā nekad nenotiek. Tiek uzskatīts, ka darba dēļ var neatnākt uz baznīcu, bet ka baznīcas dēļ varētu neaiziet uz darbu, tāda doma vispār netiek pieļauta. Citi kautrīgi klusē, bet citi kā pašu par sevi saprotamu pavēsta – baznīca jau nekur nepazudīs. Tā ir biedinoša doma, kas atklāti demonstrē neticību. Turklāt kā vienmēr neticība ir muļķīga. Baznīca jau patiešām nekur nepazudīs, bet tu gan vari pazust. Par to, lūk, ir runa!

Diemžēl pat tad, ja kāds teorētiski pieļauj, ka Dievs varētu būt 40 gadus ēdinājis jūdu tautu ar mannu Sina tuksnesī, ka Jēzus patiešām paēdināja tos četrus tūkstošus un kādā citā vietā piectūkstoš vīru, tad tomēr praktiski Dieva vārda dēļ ar lieku rubli neviens riskēt negrasās. Neticība triumfē un tur, kur ir neticība, nav arī brīnumu. Tiesa, pa retam gadās kāds cilvēks, kurš saprot, paļaujas uz Dievu un kuram pārsteidzošā veidā nekā netrūkst, bet tāds tad ne tikai kļūst par skaudības objektu, bet arī viņa labklājība tiek vienkārši izskaidrota ar veiksmi vai nejaušību. Tas nenozīmē, ka ticība Dievam darīs ikvienu bagātu, bet kā ķēniņš Dāvids saka: “Zēns es biju un nu esmu vecs, bet neesmu redzējis taisno atstātu, nedz viņa bērnus lūdzam maizi.” (Ps. 37:25) Dieva vārda dēļ neviens nabags nav palicis. Tieši otrādi, pasaulē, kur valda neticība, maizes trūkums rodas tieši Dieva vārda trūkuma dēļ - cilvēku mantkārības un egoisma dēļ.

Laicīgās ekonomikas pamatā ir atziņa, ka cilvēku vajadzības arvien ir lielākas, nekā iespējas tās apmierināt. Ekonomika tad arī nodarbojas ar šīs problēmas risināšanu, bet diemžēl jautājums ne tuvu nav atrisināts, jo ikdienas mums nākas dzirdēt par lielākam vai mazākām ekonomiska rakstura problēmām. Nav grūti noprast, ka pasaulē, kur valda grēks un cilvēku egoisms citādi būt nemaz nevar – vieni savas vajadzības uzpūš pārmērīgi un cenšas apmierināt uz citu rēķina.

Viena no tā saucamās brīvās ekonomikas atziņām ir, ka ekonomika attīstās viļņveidīgi, kāpumam seko kritums. To ir iespējams izskaidrot un pamatot ar šķietami gudrām teorijām, bet kristieši ekonomikas lejupslīdē vai krīzēs nereti saskatīs Dieva sodu. Kādu laiku Dievs cieš cilvēku pārmērības, bet tad nenovēršami seko sods. Mūsdienu ekonomika kaut kādā ziņā atgādina dzērāju, kurš pavairāk iedzerdams, kļūst arvien bravūrīgāks un pārgalvīgāks, bet tad pienāk rīts ar nenovēršamām paģirām. Kad Dieva sods ekonomisko paģiru veidā piemeklē pasauli, arī kristiešiem var nākties ciest. Viņus tāpat kā visus citus var piemeklēt trūkums. Tomēr atšķirībā no pasaules, kas krīt izmisumā vai cenšas sagrābt kopējo valsts mantu, kristieši zina, kur meklēt drošu patvērumu, proti, pie sava žēlsirdīgā Kunga Jēzus. Ja savas šīs zemes dzīves laikā viņa sirds iežēlojās par viņa vārda klausītājiem, kuri cieta trūkumu, un viņš tos paēdināja, tad vēl jo vairāk viņš to darīs tagad, atrazdamies pie Tēva labās rokas un valdot pār visu universu. Protams, to nevar izskaidrot ar kādu ekonomisku teoriju, bet tas ir ticības jautājums. Tomēr tā nav akla, fanātiska ticība, bet Dieva vārds un dzīves pieredze māca, ka visās dzīves bēdās un grūtumos visdrošāk ir norimt, paļauties uz Dievu un gaidīt viņa palīdzību.

Kā lai mēs pareizi attiecamies pret lielo maizes jautājumu?

Protams, pasaule to uzskata par galveno un pašu svarīgāko jautājumu un par to dzirdam visapkārt runājam un spriežam gan gudros, gan muļķus. Cilvēki fanātiski velta visu savu dzīvi vienam mērķim - vairot savu mantu. Tas liekas pareizi un gudri, bet tajā pašā laikā dvēseles tiek atstātas novārtā un mērdētas badā. Šādiem cilvēkiem Jēzus stāsta līdzību: “Kādam bagātniekam lauki ienesa labu ražu. Un viņš sāka pie sevis spriest: ko lai es daru? Man nav kur savākt savus augļus. Tad viņš teica: es darīšu tā – nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visu labību un citus labumus. Un savai dvēselei es sacīšu: tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo! Tad viņam Dievs sacīja: neprātīgais! Šajā naktī tev atprasīs dzīvību – kam tad piederēs tas, ko esi sakrājis? Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā.” (Lk.12:15-21)

Diemžēl arī daudzi kristieši, sekodami savam miesas prātam, vēdera vajadzības stāda pirmajā vietā un dvēseles vajadzības tikai pēc tam. Sekojoši, viņi vispirms uzticas naudai un savām profesionālajām iemaņām un tikai tad kaut kādā nosacītā ziņā arī Dievam. Pirmais bauslis nepārprotami to nosoda kā elkdievību.

Šīs dienas evaņģēlijā aprakstītais brīnumdarbs Jēzus sekotājiem mācīja uzticēties viņu Kunga žēlsirdībai un neierobežotajai varai. Likdams lietā savu dievišķo spēku, Jēzus paēdināja četrus tūkstošus sava vārda klausītāju. Mēs jau dzirdējām Dāvida novērojumu, ka visā savā mūžā viņš nav redzējis nevienu taisno pamestu likteņa varā. Līdzīgi vēstules ebrejiem autors raksta: “Lai jūsu domas ir brīvas no mantkārības, lai jums pietiek ar to, kas jums ir! Pats Dievs taču ir sacījis: es tevi nekad neatstāšu un nekad nepametīšu, – tā ka mēs varam droši teikt: Kungs ir mans palīgs, tādēļ es neizbīšos…”(13:5) Citā psalmā Dāvids raksta: “Visas acis gaida uz Tevi, un Tu viņiem dod viņu barību savā laikā; Tu atver Savu roku un paēdini visus, kas dzīvo, ar labu prātu. Tas Kungs ir taisns visos Savos ceļos un svēts visos Savos darbos. Tas Kungs ir tuvu visiem, kas Viņu piesauc, visiem, kas Viņu piesauc patiesībā. Viņš izpilda, ko vēlas tie, kas Viņu bīstas, dzird viņu brēkšanu un palīdz viņiem. Tas Kungs pasargā visus, kas Viņu mīl.” Tādēļ Dāvids piebilst: “Mana mute paudīs Tā Kunga slavu, un visa miesa lai teic Viņa svēto Vārdu mūžīgi mūžam! Mēs slavējam To Kungu tagad un mūžīgi! Alelujā!” (Ps.145) Citviet, iedrošinot savus mācekļus, pats Jēzus saka: “Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi?” (Mt. 6:26)

Cilvēki meklē dažādas atbildes un dažādus risinājumus lielajam maizes jautājumam. Mums kristiešiem, kas esam Dieva mīļie bērni, dārgais īpašums ir tikai viena atbilde – Jēzus žēlsirdīgā līdzjūtība un viņa varenais spēks, kā tas atklājas četru tūkstošu paēdināšanā. Tāpat kā Jēzus gādāja par saviem ļaudīm toreiz, viņš gādās arī par mums tagad. Viņš mācīja mums lūgt mūsu dienišķo maizi no mīļā Debesu Tēva. No viņa nāk katrs kumoss, ko liekam savās mutēs. Jā, ikdienas dzīvē mēs liekam lietā savus talantus un izmantojam dažādas iespējas, bet pašos pamatos mūsu ticība paļaujas vienīgi un tikai uz mūsu Kunga Jēzus žēlsirdīgo gādību. Tāpat kā ar Mozus starpniecību Dievs savulaik tuksnesī uzturēja un ēdināja savu tautu ar debesu maizi – mannu, tā tagad Mozus apsolītais pravietis – pats Dievs Dēls Jēzus Kristus - paēdina sapulcējušos ļaudis ar zivīm un maizi – ikdienišķo šo ļaužu pārtiku. Ar šo brīnumdarbu Jēzus māca, ka viņš ir cilvēka dzīves jēga, mērķis un piepildījums, kas aptver visu - gan fizisko, gan garīgo cilvēka dzīvi. Šis brīnums mudina uz ticības pilnu paļāvību uz Dievu visās lietās, jo, ja nespējam cerēt, ka Dievs dos mums maizi, tad kā gan spēsim sagaidīt no viņa miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu. Tikai tas, kurš paļaujas uz Dievu laicīgās lietās, spēj paļauties uz Dievu mūžības lietās. Ir svarīgi saprast, ka vingrinot ticību un paļāvību uz Dievu laicīgās lietās, Dievs gatavo mūs mūsu dzīves izšķirīgajai cīņai, cīņai ar nāvi.

Stāvēdami nāves priekšā, mēs tomēr vēlēsimies dzīvot; mēs redzēsim elli, bet ilgosimies pēc debesīm; mēs redzēsim Dieva tiesu, bet cerēsim uz žēlastību. Īsi sakot, neko no tā, uz ko cerēsim, mēs nevarēsim redzēt un ne mūsu, nedz citu cilvēku prāts tajā brīdī nevarēs palīdzēt. Ja visu dzīvi būsim uzticīgi mācījušies ticībā pārvarēt laicīgās dzīves grūtības, paļaujoties uz Dievu, tad būsim labi sagatavojušies šai pēdējai cīņai. Nāves stundā neviens nevarēs vairs skaitīt savu naudu, lopus, laukus un tīrumus; tos nu būs jāzaudē uz mūžīgiem laikiem. Ne reti pie kāda nāves gultas, savā starpā plēsdamies, stāv ļaudis, kas cer uz mirēja mantu un ilgojas - kaut viņš ātrāk nomirtu. Tā tas notiek neticīgo vidū. Turpretī kristieši mierina savējos, atgādinot tās reizes, kad Dievs ir žēlsirdīgi palīdzējis, glābis no slimībām, bada, posta un nelaimēm, stiprinot pārliecību, ka viņš palīdzēs arī šoreiz - nāves priekšā. Un kad tavi spēki būs galā un tu vairs nevarēsi neko citu, kā tikai pavērt savu muti, tad pats Kungs Vakarēdienā tevi paēdinās ar savu miesu un asinīm, ar ko viņš tevi bija uzturējis visā tavā dzīves ceļā, dodot tev pēdējo ceļa maizi ceļā uz apsolīto jauno pasauli. Un tad tu sapratīsi, ka visa tava dzīve patiesībā nav bijusi lielais maizes jautājums, bet vien ticībā pavērta maza putnēna mute, kuru Dievs nemitīgi pildījis ar dažādiem labumiem. Viņš tev bija devis dzīvību un devis arī maizi, ar ko to uzturēt un izvedīs arī cauri nāves vārtiem uz jaunu pasauli, kur nevienam nekā nekad vairs netrūks. Par to tu vari būt pilnīgi drošs. Āmen.