Uzmanieties no viltus praviešiem, tie nāk pie jums avju drēbēs, taču no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. Jūs viņus pazīsiet pēc augļiem; vai tad kāds lasa vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelāgs koks nes sliktus augļus. Labs koks nevar nest sliktus augļus, nedz nelāgs koks – labus. Ikvienu koku, kas nenes labus augļus, nocērt un iemet ugunī. Tātad pēc viņu augļiem jūs tos pazīsiet. Ne ikviens, kas man saka: Kungs, Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara mana debesu Tēva gribu. Daudzi tajā dienā man sacīs: Kungs, Kungs! Vai mēs tavā vārdā nepravietojām? Vai mēs tavā vārdā neizdzinām dēmonus? Vai tavā vārdā daudzus brīnumainus darbus nedarījām? Un tad es tiem apliecināšu: es jūs nekad neesmu pazinis, nost no manis, jūs ļauna darītāji! (Mt. 7: 15-23)
Ar savu brīdinājumu no viltus praviešiem Jēzus nevēršas tikai pie viņa tiešajiem tā laika klausītājiem, bet viņa vārdi ir adresēti cilvēkiem visos laikos, tādēļ varam sacīt, ka viņš tiešā veidā uzrunā arī katru no mums šodien. Arī mēs pašreiz esam viltus praviešu apdraudēti ne mazākā mērā, kā Jēzus mācekļi toreiz. Saskaņā ar paša Jēzus un viņa apustuļu vārdiem vēlākos laikos viltus praviešu skaits un maldu mācības pat pieaugs līdz tam neredzētos apmēros. Pati lielākā pievilšana, kas vērojama mūsdienās ir apgalvojums, ka viltus praviešu nemaz nav, esot tikai dažādi teoloģiski novirzieni, kas nevis šķeļot, bet papildinot baznīcas mācības daudzveidību, bagātinot baznīcu. Tomēr apustuļi skaidri runā par vienu ticību, par ticību, kas svētajiem reiz uzticēta, brīdina no maldu mācītājiem, mudina bēgt no tiem kā no plēsīgiem vilkiem un neuzņemt viņus savos dievnamos. Protams, mācītāji ir dažādi, tāpat kā evaņģēlisti un apustuļi bija dažādi. Viens runāja dziļākas lietas, otrs skaistākā un bagātākā valodā, cits runāja pavisam vienkārši, vienkāršiem vārdiem, bet sludinātā saturs arvien bija viens un tas pats: krustā sistais un augšāmceltais Jēzus, kura vārdā rodama grēku piedošana un mūžīgā dzīvošana. Baznīcas sadraudzība un kopība bija iespējama tikai šādu mācītāju un draudžu starpā.
Latviešu valodā vārds "sadraudzība" mudina domāt par sabiedriskumu, draudzību, iespējams, kopīgu maltīti un draudzīgas sarunas kādā no baznīcas palīgtelpām. Šādi saprasta baznīcas sadraudzība kļūst par parādību, kas iekļaujas vispārējā draudzīgas kopības kategorijā. Patiesībā tas ir nopietns pārpratums. Baznīcas sadraudzība kopumā nav vispārēja “sadraudzības” forma. Un runa te vispirms nav par attiecībām starp cilvēkiem. Baznīcas sadraudzība ir sadraudzība, kas raksturīga pašai baznīcai, tā ir kopība svētajās lietās. Tā ir kopība, kuru rada pats Dievs. Vēl viens vārds tam ir “komūnija, kopība”. Draudzes (un līdz ar to arī to individuālie locekļi) vai nu ir vai nav kopībā vai sadraudzībā. Ko tas nozīmē?
Šeit viss ir atkarīgs no tā, kā saprotam vārdu baznīca. Vai baznīca savā būtībā ir redzama organizācija vai hierarhija, Dieva dota pavēlniecības ķēde? Tad baznīcas sadraudzība lielā mērā būs atkarīga no kopīgām un visiem saistošām birokrātiskām struktūrām, piemēram, tā dēvētās vēsturiskā bīskapu līnijas, kas bez šķietamiem pārtraukumiem stiepjas no tagadnes līdz pat pirmā gadsimta apustuļiem. Vēl viens lietu redzējums ir tāds, ka baznīca ir tieša veida Svētā Gara darbības vieta bez ārējiem redzamiem žēlastības līdzekļiem. Tādā gadījumā baznīca ir tur, kur cilvēki šķiet īpaši “garīgi”. Tādā gadījumā iepriekš minētā “hierarhiskā redzamā baznīca” ir “paklausīgo” ārējā kompānija, bet tai nav nekādas saistības ar “īsto” vai “neredzamo” Dieva draudzi.
Luterāņu baznīca nepieņem nevienu no šīm galējībām. Augsburgas ticības apliecības septītais artikuls ir pirmā dogmatiskā baznīcas definīcija, kas vispār sniegta baznīcas vēsturē. Līdz 1530. gadam baznīca apmierinājās ar Niīkajas ticības apliecinājumu, ka ir “viena svēta katoliska un apustuliska baznīca”. Augsburgā luterāņiem bija jāsāk jauns sākums, jo visi strukturālie, birokrātiskie mēģinājumi nodrošināt baznīcas vienotību un viņas sludināšanas patiesumu vairs nebija derīgi, tie bija samaitāti. Piemēram, gadsimtu pirms Lutera Romas baznīcā bija veseli trīs pāvesti. Konstances koncils 1416. gadā tos visus aizstāja ar ceturto. Augsburgas apliecības 7. artikuls sniedzas līdz jautājuma būtībai, definējot baznīcu kā “svēto (ticīgo) sapulci, kurā Evaņģēlijs tiek skaidri sludināts, un sakramenti tiek pareizi pārvaldīti." Šeit, tāpat kā pašā Jaunajā Derībā, visa Dieva tauta tiek saistīta ar visu Dieva glābjošo patiesību. Tā kā ir tikai viens Kristus, tad ir tikai viena draudze, kas ir viņa miesa. Tikai ar ticības palīdzību cilvēki ir Kristū un tādējādi ir viņa miesas locekļi. Zari ir savstarpēji savienoti tikai tāpēc, ka tie, pirmkārt, ir kopībā ar pašu vīna koku, visas garīgās dzīves avotu (Jņ. 15: 1-8). Šī ir viena Kristus baznīca un sadraudzība jeb kopība Kristū, bet tai ir divi aspekti: iekšējais un ārējais:
“Baznīca ir ne tikai ārēju lietu un rituālu apvienība, tāpat kā citas pilsoniskās organizācijas, bet tā galvenokārt ir ticības un Svētā Gara sadraudzība cilvēku sirdīs. Tomēr tai ir arī savas ārējās pazīmes, lai to varētu atpazīt, proti, tīra, skaidra evaņģēlija mācīšana un sakramentu pārvaldīšana saskaņā ar Kristus evaņģēliju. " (Apoloģija).
Žēlastības līdzekļi – sludināšana, Kristības, Grēku atlaišana un Vakarēdiens neļauj abiem baznīcas aspektiem sadalīties atsevišķās “redzamās” un “neredzamās” draudzēs. Baznīca ir iekšēja ticības un Svētā Gara sadraudzība; bet ticība un Svētais Gars nāk tikai caur ārējiem līdzekļiem: sludināšanu, Kristību, Absolūciju, Tā Kunga mielastu. Baznīca ir ticības artikuls. Mēs nevaram to redzēt, bet mums ir jātic vienam “svētajam templim Tajā Kungā” (Ef. 2:21). Tomēr mēs skaidri varam "redzēt" vai atrast "apustuļu un praviešu mācīšanu un sakramentus, kur pats Jēzus Kristus ir galvenais stūrakmens "(20.p. 20).
Tagad mēs varam atbildēt uz diviem būtiskiem jautājumiem: (1) Kas ir baznīcas sadraudzība? un (2) kāds ir tās pamats un ierobežojumi?
Oriģinālajā evaņģēliju valodā, grieķu valodā vārds “koinōnia” nozīmē dalīšanos, dalību kopīgos dārgumos, ar kulmināciju Tā Kunga miesas un asiņu kopībā, svētajā lietās (1.Kor. 10:16). Tikai Dievs var saskatīt visu kristiešu iekšējo vienotību Kristū. Draudzes sadraudzība savukārt runā par to, ko mēs kā cilvēki varam redzēt un zināt: kopīgu sakramentu pārvaldi un dalību Evaņģēlija bagātībās, ar kuru palīdzību tiek dibināta, saglabāta un uzturēta baznīca. Tas nozīmē, ka baznīcas sadraudzība, kopība un vienība būtībā ir kanceles un altāra sadraudzība, kas pēc tam izpaužas dažādos konkrētos veidos, piemēram, kopīgos dievkalpojumos, misijas darbā un tamlīdzīgi.
Kāds tad ir pareizais pamats Dievam patīkamai draudzes kopībai? Mūsdienu ekumēniskās neskaidrības gaisotnē var būt tikai viena Augsburgas ticības Apoloģijas sniegta atbilde, kas ir īpaši nepieciešama:
"Jo ar to pietiek kristīgās baznīcas patiesajai vienotībai, ka tur Evaņģēlijs tiek vienprātīgi sludināts saskaņā ar tīro izpratni un sakramenti tiek pārvaldīti saskaņā ar dievišķo Vārdu. Un kristīgās baznīcas patiesajai vienotībai nav nepieciešams ievērot vienādas ceremonijas, kuras ieviesuši cilvēki." (Apol., VII, 2, 3, vācu valodas tulkojums).
Tas ir mūsu luterāņu ticības apliecības izteikti evaņģēliskais ieguldījums. Ne mazāk, tas ir minimums – tīrā, skaidrā Evaņģēlija mācība un sakramenti, bet arī nekas cits, kas būtu nepieciešams patiesai vienotībai un tāpēc baznīcas sadraudzībai. Cilvēku tradīcijas, piemēram, bīskapu kolēģija, kuru tik ļoti mīl mūsdienu ekumēniskā diplomātija, šeit nav atrodama un protams, nav vajadzīga.
Tīri, skaidri sludinātais evaņģēlijs, par kuru runā Augsburgas ticības apliecība ir tieši tas pats, kas "mācība un ... visi tās jautājumi" citā luterāņu dokumentā Konkordijas formulā, S.D. X, 31. Vienošanās visos ticības jautājumos un svētajos sakramentos, tā ir, evaņģēliski luteriskā ekumēniskā platformā, jo tā ir Jaunās Derības pamatnoteikums baznīcas kopībai (skat. Ap. Darbi 2:42, Rom. 16:17, Gal. 1 : 8.9 un tamlīdzīgi). Baznīcas, kas māca vai praktizē pretēji atklātajai apustuliskajai Svēto Rakstu mācībai, tādējādi sevi apzīmogo kā sektantiskas grupas, ar kuriem tie, kas apliecina apustulisko mācību, nedrīkst praktizēt sadraudzību jeb kopību garīgās lietās.
Tas nenozīmē, ka sektantisko grupu vidū nav īstu kristiešu. Tieši pretēji: viņu vidū ir arī patiesi kristieši, piemēram, Romas katoļu, austrumu pareizticīgo, baptistu un citās Svēto Trīsvienību apliecinošās baznīcās, proti, tajās, kuras atzīst Svēto Trīsvienību kā vienīgo patieso Dievu. Tomēr tas nevar kalpot kā pamats baznīcas kopībai. Patiesajai Kristus baznīcai ir uzticībā savam Kungam jānorobežojas un jāpretojas visiem oficiālajiem viltus mācību pārstāvošajiem režīmiem (viltus, sektantiskajām baznīcām) un atteikšanās kopīgi piedalīties ar viņiem draudzes dievkalpojumos nenozīmē ienīst vai nicināt Dieva dārgos cilvēkus, kuri tiek viltus praviešu apspiesti un nomākti! Mūsu ticības apliecības saprot sevi kā tādas, kas sargā Evaņģēlija apustulisko patiesību divās frontēs: pestīšana nāk tikai no Dieva žēlastības caur ticību vien, kas ir vērsta pret Romas katoļticības darbu taisnību, no vienas puses. Otrā fronte ir - žēlastības līdzekļi, īpaši Kristus patiesā miesa un asinis ir patiesi klātesošas Sakramenta maizē un vīnā. Šī otrā fronte ir cīņa pret dažādiem jūsmotājiem, Cvinglija un Kalvina uzskatu sekotājiem.
Pēdējos gadsimtos baznīcās ir atklājusies vēl dziļāka šķelšanās, jo lielākajā daļā baznīcu ir atmesta Svēto Rakstu autoritāte, neuzskatot tos vairs par Dieva vārda iedvesmotiem. Tas ir arī skumjš stāvoklis daudzās mūsdienu baznīcās arī tajās, kuras nes Lutera vārdu. Kad lesbiešu "bīskapienes" uzspiež draudzēm lesbiešu "mācītājas ", ir grūti iedomāties vēl dziļāku pagrimumu. Tā ir apgrēcība svētajā vietā.
Baznīcas sadraudzība ir baznīcas imūnsistēma. Ja skaidrs Dieva vārds vairs nenosaka sadraudzības pamatu un robežas, un, ja principā ir atļauta vai pat atzinīgi vērtējama pretošanās šim vārdam, tad līdzinieks šai situācijai fiziskajā pasaulē ir "AIDS" - slimība, kas aplaupa attiecīgo baznīcu no aizsargāšanās, pretošanās spējām, no spējām aizstāvēt sevi pret visām nāvējošajām infekcijām (skat. Ef. 4:14). Bībelei ir daudz kas sakāms par “nopietnu ticības cīņu, kas reiz tika uzticēta svētajiem” (Jūdas 3, skat. Arī Ef. 6: 10-18). Tas vairs nav populāri mūsdienās, kur šķebinoša šķiet jebkura doma par absolūtu patiesību. Baznīca tomēr neseko laika garam, bet pieķeras Tā Kunga patiesībai un dara to nevis pedantiskas "pareizības" labad, bet gan tāpēc, ka tikai Kristus mācība dod dzīvību un atbrīvo no grēka, nāves un velna varas (Jņ. 6: 63.68; 8: 31.32). Āmen.
