X svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Kad viņš pienāca tuvāk pilsētai, uzlūkojis to, viņš sāka raudāt, sacīdams: “Ak, kaut tu šodien būtu sapratusi, kas nes tev mieru. Bet tas vēl ir apslēpts tavām acīm. Nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki cels ap tevi nocietinājumus, tevi ielenks un spiedīsies uz tevi no visām pusēm. Tie notrieks tevi zemē un tavus bērnus, kas ir tevī, un neatstās akmeni uz akmens, tādēļ ka tu neapzinājies laiku, kad Dievs tevi apmeklēja.” (Lk. 19:41-44)

Dievišķi pravietiskā skatījumā Jēzus raugās uz Jeruzālemi un raud par tās nākotni. Lepnuma un augstprātības pārņemta Dieva tauta ir kļuvusi garīgi akla, vairs nepazīst savu Dievu un neredz ne glābšanas ceļu, nedz draudošo postu. Dievam riebj cilvēka augstprātība, tādēļ Tas Kungs piemeklē tos ar nelaimēm un beigu beigās iznīcina. „Varenos Kungs gāza no troņa un iecēla lēnprātīgos; ar saknēm Kungs izplēsa tautas un vietā stādīja pazemīgos. Valstis Kungs apvērsa un sagrāva līdz pamatiem, no zemes izcēla un satrieca, ne piemiņas neatstājot virs zemes.” (Sīr. 1014-17) Jūdu tauta paļāvās uz savu gudrību un spēku, bet tas bija tieši tas, kas tai nebija vajadzīgs. Tādēļ Jēzus raud par svēto pilsētu. Viņš raud par tās aklumu – tā neredz Dieva piedāvāto žēlastību Kristū. Tā neredz un nepazīst savu Dievu, kurš tagad ir tās vidū kā cilvēks Jēzus, un tādēļ no tās nepaliks pāri pat akmens uz akmens. Dieva pilsētu bija pārņēmis garīgs pagrimums un tas arī noteica tautas likteni.

Tautas liktenis nav atkarīgs tikai no tās vadītāju politiskās izveicības, ekonomiskajiem vai tirdzniecības panākumiem, bet vispirms no Dieva labvēlības. Un te arī atklājas tā šķietamība, kas cilvēkus padara aklus, proti, ļaudīm šķiet, ja viņiem laicīgā dzīvē klājas labi, tad arī Dievs viņiem ir labvēlīgs un otrādi, laicīgas grūtības tiek uzskatītas par Dieva nelabvēlības zīmi vai sodu. Jēzum nepiemīt šāda cilvēciskās loģikas nepilnība. Viņš nepakļaujas šķietamības iespaidiem, bet redz lietu būtību – ārēji plaukstošā Jeruzaleme garīgi mirst un sekas tam būs traģiskas.

Šīsdienas evaņģēlijā Jēzus mudina arī mūs izvērtēt savas prioritātes, pareizi saprast baznīcas nozīmi, celt godā Dieva vārdu un uzturēt skaidru vārda sludināšanu. Dievs tam dod lielus apsolījumus – svētlaimīgu mūžīgo dzīvi jaunā pasaulē, kā arī pasargājumu no kariem, bada un posta šajā pasaulē. Tomēr viņš arī ļoti nopietni piedraud, ka tas viss nāks pār mums, ja neņemsim viņa brīdinājumu nopietni. Tādēļ mums ir jāaizver acis uz šīs pasaules šķietamību un no visas sirds jāmācās un jāklausās Dieva vārds, kas dara acis redzīgas un dod visu, ko tas apsola.

Apdāvinot un svētījot ar Svēto Vakarēdienu, Dievs vienlaicīgi māca mūs pareizi vērtēt dzīvi un neticēt visam, kas mums šķiet labs un patiess un nenicināt to, kas mūsu acīm šķiet zems un nevērtīgs. Tā Vakarēdienā acis gan redz maizi un vīnu, bet neredz Dieva vārdu, kas mudina ticēt tam, kas slēpjas aiz ārēji redzamām lietām, proti, Kristus miesu un asinis. Te prāts seko acīm un domā – ko gan man dos mazs gabaliņš maizes un malks vīna? Gudrība māca, ka acu vietā tagad ir jālieto ausis, kas dzird, ka tā ir Kristus miesa un asinis, kas dos grēku piedošanu, dzīvību un svētlaimi. Kas šiem vārdiem tic, tas saņem visu, ko tie apsola. Tā nav psiholoģija vai iedomas, bet ticībai vienkārši piemīt spēja redzēt to, ko neredz acis. Ticība nav akla, bet īpaši redzīga! Turpretī cilvēka prāts bieži vien ir gauži akls, īpaši garīgās lietās un Dieva valdīšanas pazīšanā. Prāts arvien grib ņemt, iegūt, paturēt un to zaudē, ticība paļaujas uz Dievu un atdod, dāvina, upurē un iegūst. Pats grūtākais ir tas, ka mūsu ticība nemitīgi tiek kārdināta un mēs nemitīgi tiekam mudināti uzticēties paši sava prāta spriedumiem un iluzorajiem pasaules apsolījumiem. Prāts nekad nesaprot, ka zaudēšana var būt iegūšana.

Atteikšanās, atdošana, kas sagatavo saņemšanai, ir skaidri redzama Kristus ciešanās, nāvē un pie viņa augšāmcelšanās. Lielās Piektdienas notikumi īsteno to, ko Dievs pavēl, bet pēdējā brīdī aptur uz Morijas kalna, kur Ābrahāms dodas upurēt Īzaku. Lieldienu rīts pabeidz Īzaka atdošanu Ābrahāmam. Svētais Pāvils šo Lieldienu dinamiku attiecina uz visiem mums. Mēs mirstam līdz ar Kristu, lai varētu viņā celties augšām. Dievs atņem mums mūsu veltīgo, tukšo atkarību no šīs zemes spēkiem. Kristībā mūsu grēka važu gūsts pats tiek sagūstīts. Mūsu pasaulīgo cerību važas tiek savažotas Kristū, tieši tāpat kā Īzaks tika sasaistīts, lai tiktu upurēts uz Morijas kalna. Un tā, upurēti Kristū, mēs netiekam nogādāti spektrālā viņpasaules vietā; mēs netiekam pārvērsti par upura dūmiem, ko vienīgi Dievs var baudīt. Tāpat kā Īzāks tiek atdots atpakaļ miesā, mēs augšāmceļamies Kristū savās miesās. Mēs neesam palikuši bez apģērba, bet no jauna ietērpti, „ka dzīvība aprītu to, kas mirstīgs.” (2. Kor. 5: 4)

Cilvēkiem patīk komfortabls Dieva tēls, kaut kas līdzīgs kosmiskam terapeitam, kura mīlestība paceļ mūsu vērtību mūsu pašu acīs, jo mēs drīzāk vēlamies paturēt savu dzīvi, nekā to zaudēt. Tīri materiālie Rietumu kultūras panākumi var likt mūsu fantāzijai lidot arvien jaunos augstumos, cerēt ka pasaules lietas un spēki var aizvest mūs līdz pašos pamatos jaunai un pārmainītai nākotnei. Medicīnas zinātne izskaudīs slimības. Jaunas lauksaimniecības tehnoloģijas paēdinās pasauli. Demokrātiskas institūcijas atpestīs mūs no politiskas apspiešanas un konfliktiem. Reproduktīvās tehnoloģijas pilnveidos cilvēci. Šādos un līdzīgos veidos tiek zvērēta uzticība laicīgiem, pasaulīgiem spēkiem. Tas ir tas, ko Pāvils sauc par bauslības darbiem, atzīstot to nederību Dieva priekšā. Tas ir dzīves veids, kas tic tikai tādai nākotnei, kuru mēs varam iztēloties paši priekš sevis.

Taču, ja mēs paļaujamies uz šīs zemes spēkiem un laicīgiem labumiem, tad viss ir zaudēts – pat šķietami nepārvaramais vairošanās impulss, pat patiesi labā vecāku mīlestība pret bērniem. Gudrais Salamans ar atvēsinošu skaidrību novēro – šīs zemes spēki un laicīgie labumi zūd, sairst, iet bojā un nevar aizsargāt pret nāves nesto iznīcību. Šī patiesība ir viegli pamanāma. Bagātās, bet bērniem nabagās Rietumu sabiedrības liecina, ka nākotnes veidošanā vairs nevaram paļauties uz seksuālo dziņu spēku. Vai arī, kā Pavils to atkala un atkal norāda, nekas cits kā Dieva spēks nespēj atpestīt mūs no pašu radītās grēka verdzības, kas savā saknē ir elkdievīga vēršanās pie šīs pasaules spēkiem kā pie mūsu cerības avota. Piemēram, ir jānodrebinās no domas vien par tehnoloģiskajiem barbarismiem, kas parādīsies, lai sniegtu to, ko sievietes klēpis vairs nerada. Tādēļ mēs varam gaidīt jaunus piemeklējumus un postu, jo pārbaudījumi un piemeklējumi nav pretrunā ar Dieva mīlestību. Tie darbojas kā zāles pret mūsu bezcerīgo, apmātības pilno cerību, ka ierobežotie šīs pasaules spēki spēs gādāt par mums un mūsu nākotni. Tikt pārbaudītam, Dieva piemeklētam nozīmē tikt vestam atpakaļ pie patiesās dzīves realitātes. Tas ir pliķis, kura nolūks ir likt mums attapties.

Pārbaudījumi un piemeklējumi ne tikai šķīsta no maldīgiem priekšstatiem, bet arī sagatavo pareizai attieksmei pret pasauli un tās laicīgajiem labumiem. To parāda skaidrs Jaunās Derības analogs Ābrahāma pārbaudījumam – Jēzus kārdināšana tuksnesī. Sātans vēlētos, lai Jēzus liek savu cerību uz maizi un pasaules kundzību, ko Jēzus noraida. Beidzot, Sātans mēģina panākt, lai Jēzus visas cilvēces vārdā nostātos mainītās lomās ar Dievu. Tā vietā, lai ļautu Dievam pārbaudīt mūs un pārveidot pēc sava prāta, Sātans mudina Jēzu lekt zemē no tempļa jumta un tādējādi pārbaudīt Dievu.

Maizei un šīs pasaules varai Jēzus norāda īsto vietu, un tieši tā ir pārbaudījuma būtība. Tieši tāpat kā Īzaks tiek atdots Ābrahāmam, tāpat maize un politiskā vara, no kuras Jēzus atsakās atgriežas no jauna, lai ieņemtu pareizo vietu kristieša dzīvē. Tikt pārbaudītam, nozīmē tikt atbrīvotam no maldīgām pasaulīgām cerībām, bet nevis no pasaules realitātes. Šādā veidā Dievs panāk to, ka maize beidzot tiek uzskatīta tieši par to, kas tā ir un nekas vairāk: laicīgs barojošs spēks un kopīga dabiska mielasta objekts. Tas pats attiecas arī uz politiku. Mums nav jāpielūdz un jāvergo kādam politiskam spēkam, kā iedomātam cilvēces pestīšanas avotam, it kā mēs varētu ar likumdošanu nodrošināt savu ceļu uz laimīgu nākotni, paradīzi zemes virsū. Tā vietā mēs varam atbalstīt un līdzdalīties valsts varā to laicīgo labumu dēļ, ko tā var sniegt, tajā pašā laikā necerot no valsts saņem vairāk, kā tā spēj dot. Kad tiekam pārbaudīti un mūsu veltīgās cerības tiek pārvērstas pelnos, mēs varam dot ķeizaram to, kas pienākas ķeizaram, bet ne vairāk! Tā ir daļa no brīvības, ko mums dāvājis Kristus. Ar šādu šķīstītu cerību mēs varam mīlēt pasauli un būt tai lojāli saskaņā ar tās patieso dabu un mērķi, nevis ar tiem nereālajiem iedomu tēliem, par kādiem mūsu elkdievīgā cerība vēlas pasauli pārvērst.

Protams, nav viegli kopā ar Jēkabu sacīt: „Turiet to par lielu prieku, mani brāļi, kad jūs tiekat kārdināti.” (Jēk. 1:2) Mēs reti raugāmies uz pārbaudījumiem un kārdinājumiem kā uz kaut ko labu, gan kad lasām par tiem Rakstos, gan kad piedzīvojam tos savā dzīvē. Mēs dabiski cenšamies izvairīties no jebkura pārbaudījuma, kas šķīsta mūsu sirds iekšējo samaitātību un šķir mūs no pārmērīgi dedzīgās šīs pasaules mīlestības.

Dievišķajā Komēdijā Dante attēlo sevi pašu kā septīto un pēdējo Purgatorijas Kalna dzegu. Tā ir aizsegta ar šķīstījošas liesmas sienu, kas neļauj tikt uz priekšu, uz ziedošajiem paradīzes laukiem un pie viņa mīļotās Beatrises. Virgīlijs, Dantes pavadonis, mudina viņu doties uz priekšu, sakot, ka liesmās gan varbūt būs jācieš, bet tā tomēr nebūs nāve. Dante stāv svārstīgs šķīstījošās liesmu sienas priekša, līdzīgi kā to darām mēs visi. Mēs nevēlamies atteikties no savām šīs pasaules iegribām, kas ne reti ir mums mīļākas par pašu dzīvību. Beigu beigās, šīs pasaulīgās iegribas pavisam viegli var tikt uzskatītas par cilvēciskās eksistences galveno jēgu un mērķi. Bet Dante dodas cauri uguns sienai un atgūst savu Beatrisi. Tā arī mums ir jātiek šķirtiem no savām šīs zemes iegribām un sapņiem, lai varētu tās atgūt atpakaļ, nevis kā savas laimes un cerības avotu, bet kā laicīgus Dieva radītās pasaules labumus, kādus Dievs tos sākotnēji radīja - nevis kā mērķus pašus par sevi, bet kā lietas, kas sagatavotas pilnībai – sabata kopībai ar Dievu. Atteikšanās un atgūšanas dinamika, kas nosaka, piemēram, Ābrahāma pārbaudījumu un visus garīgos pārbaudījumus Bībelē – iedrošina uz paradoksālo ticības pasaulīgumu. Mums ir jātiek atbrīvotiem no saviem impulsiem – dzīvot kā šīs pasaules bērniem - nevis tādēļ, lai mēs varētu izbēgt no laicīgās realitātes, bet lai mēs kļūtu spējīgāki dzīvot pasaulē. Tas ir tas, kas izskaidro pārpasaulīgi orientētās kristīgās ticības apbrīnojamos panākumus šīs pasaules dzīvē.

Ja, mēs vairs neieguldām savus laicīgos spēkus un spējas ar tukšu cerību, ka tie var būt mūsu dzīves jēga, mērķis un piepildījums, tad mēs patiesi varam sākt dzīvot kā laicīgas būtnes ar ķermeni, ģimeni un sociālajām institūcijām, vienlaicīgi nepadarot tās par elkiem. Šķīstīta cerība var prasīt pārbaudījumus dzīves garumā, arī kā paša izvēlētu garīgu disciplīnu, kas prasa no mums upurēt mūsu pasaulīgo mīlestību, mūsu Īzakus. Bet gala iznākums paliek tas pats. Vairs necenšoties piespiedu veidā panākt auglību, barību, bērnus, mājokli, statusu sabiedrībā, politisko uzskatu triumfu, necenšoties tos padarīt par mūsu dzīves jēgas un cerības avotiem, mēs beidzot spējam raudzīties uz pasauli reālistiski. Šā iemesla dēļ pārbaudījumi negarantē Dieva svētību kā ārēju atalgojumu par dzelzs gribas paklausību. Pārbaudījumi sagatavo augsni evaņģēlija augļiem, kā mums to atkal un atkal atgādina Jaunā Derība. Tie šķīsta to, ko mēs mīlam šajā pasaulē, kam pieķeramies. Pārbaudījumi tādējādi sagatavo mūsu sirds augsni tam, lai tajā caur evaņģēliju varētu uzdīgt un uzplaukt patiesa mīlestība pret Dievu un Dievā mēs varētu mīlēt arī cilvēkus.

Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus raud, jo jūdu tauta ir sasniegusi tādu garīgu pagrimu, ka smagi un liktenīgi pārbaudījumi kļuvuši nenovēršami. Tautu gaida briesmīgs un ilgstošs posts. Rietumu pasaule līdzīgu pagrimumu bija sasniegusi pagājušajā gadsimtā, un revolūcijas, kari, ekonomisks sabrukums un smagas krīzes sekoja kā nenovēršama Dieva rīkste. Svarīgais, pat liktenīgais šīs dienas, jaunā gadsimta jautājums ir – vai esam kaut ko no vēstures mācījušies? Vai esam gatavi pareizi saprast pasauli, nepadarīt to par elku, atgriezties pie autentiskas, patiesas ticības Dievam, pie glābjošās žēlastības Kristū, vai arī mūsu pēršana atsāksies ar jaunu, līdz tam vēl nepieredzētu spēku? Tas ir lielais un aktuālais šā laika jautājums, mūsu hamletiskais - būt vai nebūt. Lai mīļais Dievs par mums visiem apžēlojas savā brīnišķīgajā Dēlā Jēzū Kristū un sūta Patiesības Garu mūsu sirdīs, ka netiekam samaitāti un satriekti kopā ar pasauli, bet atjaunojamies patiesā ticībā un cerībā uz vienu vienīgo, kas nes patiesu mieru, prieku un piepildījumu – mūsu mīļo Kungu Jēzu Kristu. Āmen.