XI svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!  Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” (Lk. 18: 9-14)

Lai gan Jēzus stāsta par diviem dievlūdzējiem, stāsts ir ne tik daudz par lūgšanu, kā par attieksmi pret Dievu un pārējiem cilvēkiem. Viens no lūdzējiem sevi uzskatīja par taisnu, bet pārējos nicināja; otrs vispār nedomāja sevi salīdzināt ar citiem, bet nicināja un nosodīja vienīgi pats sevi. Dieva priekšā viņš nāca nevis pašpārliecināts par savu taisnumu un lepodamies ar saviem darbiem, bet ar smagu nopūtu - Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Šis ir Dieva attaisnota cilvēka piemērs, proti, tas ir cilvēks, kurš zina, ka ir nabaga grēcinieks un dzīvo tikai no žēlsirdīgā Dieva labestības. Tādēļ, kad stājamies Dieva priekšā, mums jāatceras tikai viena lieta – es esmu nožēlojams grēcinieks, kas pelna tikai Dieva dusmas un sodu. Man vajadzīga tikai viņa žēlastība, vienīgi tā var man palīdzēt.

Mūsu nelaime ir tā, ka mēs nespējam ar prātu aptvert savas dabas samaitātību un tādēļ dzīvojam nemitīgās ilūzijās par sevi. Ir arī psiholoģiski grūti dzīvot ar dziļu un patiesu grēka apziņu, tādēļ cilvēki nemitīgi cenšas radīt dažādas teorijas, kas ceļ viņu pašapziņu. Tā kā tiek uzskatīts, ka cilvēks pēc savas dabas ir labs un taisns, tad valda pārliecība, ka viņam ir arī jājūtas labi. Psihisks stāvoklis, kas raksturīgs nopietnai un patiesai grēka atziņa līdz ar to tiek formulēts kā neiroze vai depresija. Tā vietā, lai mācītu atzīt un izsūdzēt grēkus un dzīvot no grēku piedošanas, tiek ieteikts lietot medikamentus un apmeklēt psihoterapeitu, lai tas pārliecinātu, ka lietas jau nemaz tik trakas nav. Ačgārna ir pasaule! Patiesībā tā patiešām ir pat kas vairāk nekā tikai slimība. Tas ir bezgalīgs un neprātīgs cilvēka lepnums un augstprātība, cilvēka dabas samaitātība, kas saindē un izposta pat pašus labākos centienus, padarot cilvēkus par garīgi vārgiem, nožēlojamiem liekuļiem, kas līdzīgi farizejam gozējas paštaisnības saulē. Farizejs Jēzus stāstā ir modernā cilvēka prototips. Viņa lūgšanā nav neviena vārda par grēku un nožēlu. Viņš domā, ka viņam vispār nav ko nožēlot. Lūgšanā nav arī neviena īsta pateicības vārda. Tajā nav slavas Dievam. Vienīgais par ko farizejs pateicas ir, ka viņš nav līdzīgs muitniekam, par kuru viņš jūtas bezgalīgi labāks, gudrāks, taisnāks un visādi citādi pārāks. Visa farizeja lūgšana ir par viņu pašu, viņa pašslavināšanās. Farizejs ceļ pats savu pašapziņu, bet tā neatbilst patiesībai, un Dievam šādas lūgšanas ir pretīgas.

Pretēji farizejam, kurš stāv templī ar lepni paceltu galvu un slavē sevi, muitnieks stāv kaktā, nomaļus no visiem un atzīst savu pilnīgo necienību Dieva priekšā. Grēka nasta, kuru viņš nes, ir tam neizturama, un viņš izmisīgi lūdz pēc Dieva žēlastības. Pretēji cilvēku priekšstatiem, tā ir lūgsna, kuru Dievs labprāt un ar prieku uzklausa. Jo šādā lūgšanā nav luciferisku melu, bet cilvēks beidzot runā par sevi patiesību. Tādēļ Jēzus minētais muitnieks ir cilvēks, par kuru Kalna sprediķi Jēzus sacīja, ka tādi ir svētlaimīgi jeb garā nabagi. Garā nabagie ir ļaudis, kuri apzinās, ka viņiem nav nekā, ko piedāvāt Dievam. Viņi nāk pie Dieva kā tukšinieki, nabagi un ubagi, lūgdami vien pēc Dieva žēlastības. Viņi zina, ka nav cienīgi nedz nākt Dieva priekšā, nedz ko lūgt no viņa. Tā ir pati Dieva žēlastība, kas tos mudina un iedrošina un Jēzus saka, ka Dievs uzklausa šādu lūgšanu, jo pretēji farizejam, muitnieks bija atzinis, ka nekādi viņa paša darbi nevarētu glābt viņu no grēka, to spētu tikai labā un laipnā Dieva žēlastība, kas atklājusies Kristū. Tādējādi ar savu lūgšanu muitnieks pagodināja Dievu un Dievs pagodina šādus ļaudis. Kad domājam par šiem jautājumiem, mums ir svarīgi saprast, kas tad īsti ir iedzimtais jeb sākotnējais grēks.

Bībeles izpratnē sākotnējais grēks nav kāds mērāms lielums, kuru var noteikt kā cilvēka dabas samaitāto daļu, pārpalikumu atstājot žēlastības rīcībā, ka to uzskata dažas baznīcas. Bībeles izpratne, kā tā ir skaidri atspoguļota Augsburgas ticības apliecības II artikulā, vēsta, ka tajā paša brīdī, kad cilvēka sākotnējā atkarība no Dieva zūd, cilvēks nokļūst grēka varā, „ar visu kas mums ir un kas mēs esam.” Tas attiecas arī uz cilvēka prātu un visām citām augstākajām cilvēka spējām, kas patiesībā kļūst visbīstamākās. Tas, kurš ir pakļauts grēkam, nevar neko citu, kā tikai grēkot. Viss cilvēks ir grēcinieks, nevis tikai kāda daļa no viņa. Tādēļ cilvēku var glābt tikai Dievs un šī glābšana nenotiek pakāpenisku pārmaiņu ceļā, pamazām uzlabojot kādu daļu no sabojātās cilvēka dabas, - glābts tiek viss cilvēks kopumā, Kristū atjaunojot viņa attiecības ar Dievu. Viss, ko mēs varam darīt savas glābšanas labā, ir atzīt, ka mēs nevaram darīt pilnīgi neko! Tieši to Bībele saprot ar terminu ‘grēku nožēla – pazemīgi un godīgi atzīt, kas tas, ko Dievs saka par mums, ir patiesība un ka mēs nespējam darīt neko – pilnīgi neko -, lai palīdzētu sev vai glābtu sevi. Vienīgā pareizā atbilde uz Bībeles vēsti par grēku ir muitnieka lūgšana Jēzus stāstā: „Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs”.

Mūsdienu medicīnas un psiholoģijas filozofiskie priekšstati par cilvēku ir balstīti uz pavisam cita pamata un tādēļ tie nekad nevar pārsniegt pilsonisko jeb ārējo ļaunuma un taisnības izpratni. Tikmēr, kamēr teoloģija atrodas līdzīgu filozofisku priekšstatu gūstā, tās izpratne par grēku un taisnību un patiesa atgriešanās no grēka vienkārši nav iespējama. Tādēļ lielā daļā mūsdienu kristietības valda farizejiska liekulība un šāda farizejiska atgriešanās arvien ir neīsta atgriešanās. Kristiešiem ir jāapzinās, ka runa šeit nav par uzskatiem un viedokļiem, bet gan par Dieva cīņu ar Sātanu, „kuras centrā atrodas grēku nožēla kā vienīgā iespēja no iedzimtā grēka lāsta glābties svešā taisnībā” – Kristus žēlastības taisnībā.

Ja mūsu sirds ir satriekta grēka dēļ un mēs ceram uz Dieva žēlastību, tad noteikti to saņemsim Kristus dēļ. Dievs ir apsolījis mūs pieņemt, mīlēt un darīt atkal dzīvus caur savu Dēlu Jēzu Kristu. Mūsu darbi, lai cik šķietami diženi tie būtu, nevar mums palīdzēt tikt taisnotiem Dieva priekšā. Tādēļ Dievs sūtīja savu Dēlu Jēzu Kristu, lai viņš glābtu mūs. Viņa nāve un augšāmcelšanās ir tas darbs, vienīgais darbs, kurš var šķīstīt mūs no grēka, un darīt Dievam pieņemamus. Tā ir Kristīgā ticība, kurai nav nekā kopīga ar pus-pagāniskām ilūzijām par cilvēka labestību un darbu nopelniem.

Mums arī nekad nevajadzētu pieļaut farizejiski muļķīgo kļūdu un mēģināt salīdzināt sevi ar citiem, lai iegūtu pārliecību par Dieva labvēlību. Jēzus mūs īpaši brīdina no tā šā stāsta sākumā. Kad mēģinām attaisnot sevi, salīdzinot ar citiem, mēs dabiski beidzam ar to, ka paši paaugstināmies un citus nicinām. Vienīgais standarts, ar ko drīkstam sevi salīdzināt ir pats Jēzus, un mēs ikviens esam tālu jo tālu no viņa pilnības. Patiesībā, tur jau nav ko salīdzināt – Jēzus ir svēts, mēs esam nešķīsti lopiņi, un ja nebūtu Jēzus, tādi arī paliktu, - īsti ēzeļi, kā Luters bieži trāpīgi saka.

Pasaule, protams, to nesaprot. Pasaulei kristīgā mācība par grēku šķiet skandaloza. Tā nesaprot grēka dabu. Pasaulei, ja tā vispār atzīst grēku, šķiet, ka grēks ir tikai nepilnība, ar ko iespējams tikt galā paša cilvēka spēkiem. Tomēr grēks ir briesmīga cilvēka dabas samaitātība, ko cilvēks nevar labot pats, ne ar saviem spēkiem, nedz pat ar Dieva palīdzību. To iespējams uzveikt tikai ar nevainīgā Dieva Dēla ciešanām, nāvi un augšāmcelšanos – paša Dieva nopelniem, kurus viņš no savas žēlastības piešķir mums ticībā. Ar šo ticību mēs dzīvojam un mirstam. Tikai ar šo ticību Kristum mēs varam stāties nāves priekšā, nebīties no Dieva dusmām un elles un tikt uzņemtiem viņa godībā. Mūsu nelaime ir tā, ka vecā farizeja daba joprojām ir dzīva mūsos, un tā nemitīgi cīnās pret ticību. Mēs arvien apbrīnojam farizeju svētulību un nicinām muitnieka atzīšanos savā grēcīgumā. Kristus taisnības vietā mēs arvien vēlamies apvilkt savas paštaisnības drēbes un vairāk paļaujamies uz sevi, saviem darbiem, nekā uz Dieva žēlastību. Cīņa pret šo domāšanas veidu, cīņa pret veco cilvēku ir mūsu dzīves lielā cīņa. Par tās smagumu un nopietnumu liecina tas, ka farizeji reti kad kļūst par muitniekiem, bet muitnieki ļoti bieži pārvēršas farizejos. Cik bieži gan nākas vērot cilvēku izmisumā un bezcerībā gauži lūdzot un cerot tikai uz Dievu. Viņš ienīst pats sevi un pelnīti sagaida tikai dusmas un sodu. Šajā brīdī viņš pat nenojauš, cik patiesībā mīļš ir Dievam, cik ļoti Dievs priecājas par viņu un labprāt piedod viņam visus viņa grēkus. Bet tad, kad tas notiek, kad nāk Dieva laipnība, kad viņa žēlastība pārveido cilvēku un izmaina visu viņa dzīvi, nepateicīgais cilvēks maz pamazām kļūst pašapmierināts, lepns un augstprātīgs. Viņam šķiet, - ja nu Dievs ir labvēlīgs pret mani un mana dzīve kļuvusi labāka, tad varu arī pats sevi uzskatīt par taisnu un labu. Cik gan briesmīga ir šāda alošanās! Cik lielu muļķību cilvēks pieļauj! Un cik grūti ir no šāda garīga purva izkļūt! Tādēļ Kristus saka, ka drīzāk netikles un muitnieki nāks viņa valstībā nekā paštaisnie farizeji. Tie vairs nav garā nabagie, kas cer vienīgi uz to Kungu, bet velna apdullināti plānprātiņi, kas cer paši uz sevi un vairāk par visu baidās zaudēt savus sasniegumus, aizmirstot, ka viss, kas viņi ir un kas viņiem ir, ir vienīgi nepelnīta Dieva dāvana, un var tikt atņemta vienā mirklī. Jā, vienā mirklī augstprātīgais var kļūt kā ķēniņš Nebukadnēcars un rāpot pa zemi un ēst zāli kā lops. Dievam patiesi riebjas cilvēka augstprātība!

No šā posta Dievs mūs sargā ar pārbaudījumiem, bēdām un nelaimēm, kas palīdz savaldīt mūsu mežonīgo dabu. Pārbaudījumi ir Dieva mīlestība nevis dusmas. Tas ir veids, kā Dievs mūs sargā, turpretī mēs bieži Dieva dusmas jaucam ar mīlestību un mīlestību ar dusmām. Kad mums iet labi, mums šķiet, ka Dievam ir labs prāts uz mums. Kad mums iet slikti, mums šķiet, ka Dievs dusmojas. Parasti ir tieši otrādi! To, ko viņš mīl, viņš pārmāca, tādēļ mums jāmācās priecāties bēdās un pārbaudījumos. „Neviena pārmācība, kad to saņem, nešķiet prieks, bet gan bēdas, tikai vēlāk tiem, kas tajā vingrināti, tā rada taisnības miera augļus.” (Ebr. 12: 11) Tādēļ priecājieties par pārmācību un esiet tajā pacietīgi, un ziniet, ka Dievs, jūs pārmācot, izturas pret jums kā pret saviem mīļiem bērniem. Savukārt, kad jums klājas labi, esiet uzmanīgi un piesardzīgi. Luters vienmēr bija ļoti noraizējies, ja viss ritēja ļoti gludi un viņš neredzēja, kur velns ir, no kurienes un kā tieši viņš uzbrūk. Luters labi saprata, ka miers šajā pasaulē ir iespējams tikai Kristū, bet velns noteikti uzbruks viņam. Esiet modri un neļaujiet lepnības velnam savaņģot jūsu sirdis, bet sirsnīgi pateicieties Dievam par viņa labestību, jo viņam tas patīk, un neesiet lepni, pret citiem, bet izmantojiet katru iespēju palīdzēt ticības biedriem. „Būsim uzmanīgi cits pret citu, rosināsim uz mīlestību un labiem darbiem. Nepametīsim savas kopīgās sapulces, kā tas pie dažiem parasts, bet vēl jo vairāk pamudināsim cits citu.” (Ebr. 10: 24-25) Augsti slavēts ir mūsu mīļais Tēvs, kas izglābis mūs savā Dēlā Jēzū Kristū, apdāvinājis ar Svēto Garu un bagātīgi ik dienas piedod mums mūsu grēkus un uztur mūs īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu! Āmen.