XIV svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Ceļā uz Jeruzālemi viņš nonāca apvidū starp Samariju un Galileju. Viņam ieejot kādā ciemā, pretī nāca desmit spitālīgi vīri. Tie apstājās iztālēm un skaļā balsī sauca: “Jēzu, Mācītāj, apžēlojies par mums!”  Tos ieraudzījis, viņš tiem sacīja: “Ejiet un rādieties priesteriem.” Un notika, ka tie ceļā tapa šķīsti. Viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts, griezās atpakaļ, skaļā balsī slavēdams Dievu. Un, Jēzum pateikdamies, tas krita uz sava vaiga pie viņa kājām; tas bija samarietis. Jēzus vērsās pie tā un sacīja: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības? Kur ir tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas grieztos atpakaļ un pagodinātu Dievu, kā vien šis cittautietis?” Viņš tam sacīja: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” (Lk. 17: 11-19)

Spitālība ir briesmīga slimība, kas ne tikai sagrauž cilvēka miesu, bet izstumj slimo arī no sabiedrības. Tādēļ spitālīgie pulcējās mazās grupiņās, kas aizstāja tiem ģimenes, draugus un visu, kas saistījās ar agrāko dzīvi. Šķiet, ka šajā spitālīgo kopienā vairs netika ievēroti arī jūdu dzīves ierastie likumi – jūdi nesagājās ar samariešiem, bet spitālīgo grupā bija arī kāds samarietis. Kopīga nelaime tos bija satuvinājusi. Cerības, tikt glābtam no spitālības saistījās tikai ar tiešu Dieva iejaukšanos. Cilvēki te palīdzēt neko vairs nevarēja. Šīs dienas evaņģēlijā Lūka mums atstāsta šādu tiešu dievišķā spēka un cilvēciskās bezpalīdzības satapšanos. Kad Jēzus bija iegājis kādā ciematā, viņš satapis desmit spitālīgus vīrus, kas, iztālēm stāvēdami, lūdza viņa žēlastību. Īsā un tiešā Jēzus atbilde – ejiet un rādieties priesteriem – liecina, ka viņš ir apžēlojies par slimajiem. Tikai tas, kurš visu pamests pats ir atradies bezcerīgā situācijā sapratīs, cik liela bija Jēzus žēlastība. Evaņģēlista sacītais, ka Jēzus devies uz Jeruzālemi pa ceļu starp Samariju un Galileju liecina, ka šī sastapšanās nav bijusi nejauša, proti, Jēzus ar nolūku būs meklējis sastapšanos ar šiem spitālīgajiem. Kā īstais Labais Gans viņš meklē un glābj savas pazudušās avis. Vienlaicīgi šis notikums paver baismu lappusi kritušās cilvēces posta grāmatā – nepateicības lappusi - deviņi no desmit dziedinātajiem traucas atpakaļ pēkšņi atgūtajā dzīvē un neko vairs nevēlas zināt par savu Glābēju. Diemžēl mēs visi esam bijuši spiesti novērot līdzīgu postu – reiz glābti, cilvēki vieglprātīgi aizmirst to, kuram pirms brīža tie bija lūguši žēlastību. Kā izbadējušies klejojoši suņi tie paķer Dieva žēlastības kumosu un metas prom atpakaļ agrākajā posta dzīvē, neapjauzdami, ka Jēzus vēlējās vēl daudz vairāk ko tiem dot – ticību un mūžīgo dzīvību. Nepateicība padara cilvēku aklu un stulbu un ir viena no kritušā cilvēka posta iezīmēm.

Tomēr tā tas nenotiek ar visiem – no šiem desmit bija viens, kurš atgriezās pie Jēzus, lai viņam pateiktos. Tieši šis cilvēks ir šā baznīcas gada svētdienas uzmanības centrā. Arī viņš, tāpat kā Žēlsirdīgais samarietis, izrādās sveštautietis, samarietis, nevis jūds. Kaut ko līdzīgu savā dzīves pieredzē vērojam arī mēs, proti, tie cilvēki, no kuriem sagaidām ticības atbildi nereti liek mums vilties, bet par uzticīgiem Dieva ļaudīm kļūst tie, no kuriem vismazāk to gaidījām. Tas liek jautāt – vai samarieši ir kāds īpašs cilvēka tips, vai viņos ir kaut kas tāds, kas ļauj tiem drīzāk nekā citiem nākt pie ticības Jēzum? Atbilde ir samērā vienkārša – daudzi jūdi bija kļuvuši garīgi augstprātīgi, pašpārliecināti un paštaisni. Samarieši acīmredzot tādi nebija, un tādēļ mēs evaņģēlijos lasām par vairākiem gadījumiem, kad samarieši un pat pagāni parāda lielāku ticību un dievbijību, nekā jūdi. Pašapmierinātība un augstprātīga paštaisnība ir postoša ticībai. Tā ir pazudinājusi un turpina pazudināt ne vienu vien cilvēku. Pretēji ticībai, kas dod godu Dievam un par visu pateicas viņam, augstprātība visu piedēvē sev, paļaujas tikai uz sevi un izraisa vislielāko izbrīnu Dievā. Būdama neprātīga un pārgalvīga, augstprātība nevēlas dot Dievam godu un viņam pateikties.

Ja uzmanīgi lasām evaņģēliju, tad noprotam, ka lietas varētu būt bijušas apmēram šādas: Kad desmit spitālīgie, sekojot Jēzus pavēlei devās pie priesteriem un ceļā pēkšņi pamanīja, ka kļuvuši veseli, tie apstājās. Viņi droši vien sāka apspriesties – ko tagad darīt? Beigu beigās deviņi sacīja - iesim pie priesteriem, - pats Jēzus taču mums lika to darīt! Viņi dodas pie priesteriem, tie uzklausa un pārbauda viņus un saka – jūs esat veseli, pienesiet pateicības upuri Dievam un slavējiet viņu, bet Jēzu aizmirstiet. Tā nu šie deviņi būs kļuvuši priecīgi un kad sirdsapziņa tos sāks mocīt, tie iedrošinās viens otru: „Mēs esam slavējuši Dievu, pateikušies viņam un darījuši tā, kā priesteri mums lika, un pats Jēzus arī teica.” Neticība vienmēr meklē pati sev attaisnojumu, un lai cik muļķīgs tas būtu, viss der. Problēma, kuru redzam pie šiem deviņiem ir tā, ka viņi pārāk maz atcerējās. Ņemot vērā viņu briesmīgo slimību, nožēlojamo stāvokli un neglābjami tuvās nāves apziņu, varētu domāt, ka tam visam vajadzēja pamatīgi iespiesties atmiņā. Tomēr, tiklīdz tie tapa dziedināti, viņi tūdaļ aizmirsa visu. Pēc tam, kad tie bija kļuvuši veseli, viņi kļuva gluži vai citi cilvēki. Pirms tam tie cerēja uz Jēzu kā uz vienīgo savu palīgu un glābiņu, tagad viņi pilnībā aizmirsa ne tikai savas agrākās problēmas, bet arī šo problēmu Atrisinātāju. Tagad tie domāja tikai par atgūto dzīvi un iespējām, kuras tā dod, un atgriešanās pie Jēzus un pateicība viņam, tiem galīgi vairs nebija prātā. Savos mācītāja darba gados līdzīgus cilvēkus, kas sirgst ar atmiņas zudumu, esmu redzējis bieži, un tiem neko vairs nevar palīdzēt. Jo kā tu palīdzēsi tam, kurš neko vairs neatceras?

Citāds ir samarietis. Viņš ir ticības apgaismots un viņam ir laba atmiņa. Viņš ne tikai labi atceras no kādām šausmām ir ticis izglābts, bet saprot arī, ka Dievu nav iespējams savādāk slavēt kā tikai caur Jēzu. Dievu nav iespējams vairāk godināt, kā ticot viņa Dēlam Jēzum Kristum. Tādēļ viņš nāk atpakaļ pie Jēzus, metas viņa priekšā pie zemes un slavē Dievu, kas viņam parādījis tādu laipnību, atdevis veselību un atgriezis dzīvē. Šis cilvēks vienkārši ir ticīgs cilvēks. Un Jēzus viņa ticību cildina un uzslavē. Tā arī mums jāmācās savās dzīvēs, kā to māca otrais bauslis, par visu labo pateikties Dievam caur Jēzu Kristu. Mēs nekad to nevaram darīt par daudz, jo tik ārkārtīgi daudz laba viņš mums ir darījis. Un tas attiecas ne tikai uz baznīcu, bet uz visu mūsu sabiedrību, jo, ja nebūtu Jēzus, mēs dzīvotu nežēlīgā, varmācīgā, mežonīgā un pagrimušā pasaulē, pasaulē, kurā neviens no mums nevēlētos dzīvot.

Šīs dienas evaņģēlija grieķu oriģināls atklāj arī vairākas nianses, kuras grūti pamanīt tulkojumā. Teikumā „viens no tiem, redzēdams, ka ir izārstēts…”-, grieķu valodā vārds izārstēts ir hiatha. Tas ir tīri medicīnisks termins, kas nozīmē salāpīt, salabot. Tas ir līdzīgi kā salauzts kauls beidzot ir ticis salāpīts un saaudzis. Tātad bijušie lepras slimnieki bija salāpīti, viņu miesas bojājumi bija apklāti kā ar ielāpiem. Tālāk dzirdējām Jēzus jautājumu: “Vai tad visi desmit nekļuva šķīsti no spitālības?” Te atkal ir cits vārds nekā hiatha – salāpīts. Šeit ir vārds ir katharidzo, vārda sakne ir tāda kā vārdam katetrs. Arī tas daļēji ir medicīnisks termins un nozīmē „izvadīt netīrumus”. Tātad Jēzus jautā – vai tad viss nešķīstais no tiem netika izvadīts? Jūdu izpratne par vārdu šķīsts bija saistīta ar garīgām lietām. Priestera pienākums bija konstatēt un paziņot, ka cilvēks tagad ir atkal piederīgs tempļa draudzei un var pilnā mērā apmeklēt dievkalpojumus, jo viņš ir šķīsts. Jēzus bija ne tikai salāpījis šos cilvēkus, bet darījis arī miesīgi šķīstus.

Tālāk Jēzus saka dziedinātajam samarietim: „Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi!” Pēdējais vārds sodzo nozīmē glābt un tas nav izteikti medicīnisks termins, lai gan grieķi to lietoja arī lai aprakstītu veiksmīgas dzemdības un tad, kad kāds izglābās no briesmām. Jūrnieki, kas pārdzīvoja vētru, sacīja – sodzo. Ziemassvētku stāstā eņģelis liek Jāzepam nosaukt jaundzimušo bērnu vārdā Jēzus, jo šīs vārds nozīmē, ka viņš sodzo tautu, tas ir, glābs tautu no grēka. Pāvils sakot - ja tu ar sirdi ticēsi un muti apliecināsi, tu tiksi izglābts - lietoja šo pašu vārdu – sodzo. Jēzus dziedinātais samarietis, tāpat kā pārējie deviņi, ievēroja ka ir dziedināts tikai ceļā. Sākotnēji vēl nekas nebija zināms, bet viņš bija gatavs sekot Jēzum, pirms jel kas viņa nožēlojamajā dzīvē bija mainījies; viņš vēlējās pateicību Dievam likt pirmajā vietā un Jēzus viņam pasludina pilnīgu dziedināšanu. Tagad tas vairs nav tikai ielāps uz miesas un miesas šķīstīšana, bet pilnīga visa cilvēka dziedināšana jeb glābšana. Atšķirība ir milzīga – vienas vainas vietā tiek glābts viss cilvēks. Līdzīgu dziedināšanu mēs saņemam Svētajā Vakarēdienā.

Šis lepras slimnieks nāca pie Jēzus pateikdamies un krita pie viņa kājām, ticēdams, ka Jēzū viņu glābj Dievs. Pateicībai ir būtiska nozīme, jo šādi izpaužas ticība. Svētais Vakarēdiens baznīcā bieži tiek saukts par Eiharistiju, kas nozīmē pateicība jeb Pateicības Mielasts. Svētajā Vakarēdienā mēs darām tieši to pašu, ko darīja dziedinātais lepras slimnieks, mēs nometamies Jēzus priekšā pateicībā par to labo, ko viņš mums darījis un saņemam no viņa pilnīgu dziedināšanu. Tie, kam ir laba atmiņa dara to katru svētdienu.

Atliek vēl tikai jautājums – bet kur tad tie deviņi? Vai tad cits neviens neatradās, kas atgriezies, lai pagodinātu Dievu? Mums ir žēl šo deviņu, kas paķēra kumosu no Dieva galda un nozuda krūmos, tā arī nesaprazdami, ko ieguvuši un ko pazaudējuši. Savukārt mums personiski adresētie Jēzus vārdi: “Celies un ej! Tava ticība tevi ir izglābusi.” – ir mierinoša prieka un līksmības pilni. Un kopā ar Jēzus apustuļiem mēs zinām, kurp mums jāiet, proti, mums atkal un atkal jānāk un jāmetas pie Jēzus kājām, jo viņam vienīgajam pieder mūžīgās dzīvības vārdi. Krusts, ko nesam šajā ceļā ir tas, ka mēs esam viens no desmit. Šo krustu sauc par vientulību. Piederēt Jēzum, tāpat kā Ābrahāmam, Jēkabam un Īzākam, nozīmē būt svešiniekiem šajā pasaule, piemājotājam, kam šeit nav paliekamas mājvietas. Mēs arvien meklējam paliekamo, mūžīgo, nepārejošo un šis paliekošais, vienmēr viens un tas pats – vakar, šodien un rīt, mūžīgi ir mūsu mīļais un brīnišķīgais Kungs Jēzus Kristus, kura žēlsirdīgās rokas mūs sargā un glābj no visām likstām un nelaimēm. Āmen.