XV svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Neviens nevar kalpot diviem kungiem; vai nu vienu tas ienīdīs un otru mīlēs, vai arī vienam izdabās un otru nicinās. Jūs nevarat kalpot Dievam un mamonam. Tādēļ es jums saku: nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti? Kādēļ jūs zūdāties par savu apģērbu? Mācieties no lilijām pļavā, kā tās aug – ne tās nopūlas, ne vērpj,  bet es jums saku: pat Sālamans visā savā godībā nebija tā tērpies kā viena no tām. Ja nu Dievs pļavas zāli, kas šodien ir, bet rīt tiek iemesta krāsnī, tā ģērbj, cik gan daudz vairāk jūs, jūs mazticīgie?! Tādēļ nezūdieties, sacīdami: ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.  Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu. (Mt. 6: 24-34)

Pēc grēkā krišanas cilvēks nokļuva iluzorā šķietamības pasaulē. Tagad viņš pats mēģināja piešķirt savai dzīvei jēgu, uzstādīja pats sev mērķus un uzdevumus un pats mēģināja tos realizēt. Citiem vārdiem sakot, cilvēks pats sevi uzskatīja par Dievu, bet tā kā viņš ne tuvu nebija Dievs, tad viņa dzīve pārvērtās par šausmām un vārdos neaprakstāmu murgu. Nespēdams pacelties pāri par savu fizisko esamību, cilvēks glorificēja pats sevi un dabas pasauli – vidi, kurā tas dzīvoja, piešķirdams sev realitātei neatbilstošu nozīmi. Vienkāršāk sakot, cilvēkam tagad bija daudz dievu, no kuriem galvenais bija viņa paša vēders. Mantas kārība kļuva par pilnīgu cilvēka apsēstību. Jo vairāk cilvēkam kaut kas piederēja, jo šķietami drošāk viņš jutās un pats sev šķita svarīgāks un cienījamāks. Tomēr tā bija mānīga ilūzija un kaut kur dziļi sirdī cilvēks to labi saprata, tādēļ viņa dzīvi pavadīja nemitīgas bažas, nemiers un traka kārība pēc arvien vairāk un vairāk. Jaunie cilvēka “dievi” bija alkatīgi un neapmierināmi un nekad nedeva mieru un drošību. Tādi mēs visi esam pēc savas dabas, proti, mēs mēģinām radīt paši sev iluzoru, iedomātu pasauli un veidot dzīvi tajā un pārdzīvojam un bēdājamies, kad mūsu plāni brūk, lai gan klusībā nojaušam, ka vienīgi sabrukums var būt tā visa iznākums. Tas rada dusmas, naidu un bezpalīdzības sajūtu, kas vienlaikus mijas ar vājprātam līdzīgu optimismu. Šajās šūpolēs šūpojas kritušā cilvēka dvēsele un norit visa viņa dzīve. Nojaušot savu postu un mācoties to saprast no Dieva vārda, cilvēks Svētā Gara apskaidrots nāk pie patiesā Dieva atziņas. Tomēr tagad sākas pats bīstamākais, proti, cilvēks domā apmēram tā – Dievs ir un tas ir labi, jo tagad man būs kāds pietiekoši spēcīgs un varens, kurš palīdzēs man īstenot manus plānus. Cilvēks raugās uz Dievu kā uz kādu spēku un varu, ko varētu izmantot savās interesēs. Jāatrod tikai veids, kā to panākt. Ar šā veida meklēšanu nodarbojas visas pagānu reliģijas. Tas ir tas, no kā brīdina Kristus, sacīdams – neviens nevar kalpot diviem kungiem. Dievs ir viens vienīgs – viņš vienīgais ir tas, kurš plāno un nosaka un piešķir visam jēgu un nozīmi. Mūsu esamība, mūsu dzīve var atrasties, tikt ietverta šajā Dieva plānā un darbā, vai arī virpuļot bezjēdzīga haosa atvarā pretī sabrukumam. Lai tas nenotiktu, Kristus mums māca katru dienu lūgt Dievu – Tavs prāts lai notiek. Tas ir, mēs lūdzam, lai Dievs neļauj velnam, pasaulei un mūsu miesas prātam vaļu, bet uztur mūs pie sava svētā vārda un pa ticības ceļu vada pretī mūsu dzīves patiesajam mērķim – pašam Dievam un dzīvei kopā ar viņu jaunā pasaulē.

Baismīgā daļa, kas joprojām ir dzīva mūsu kritušajā dabā ir nemitīgas bailes un raizes par savu dzīvību, laicīgo iztikšanu – ēdienu, dzērienu, pajumti un apģērbu. Pret šīm bailēm nemitīgi cīnās ticība, kas zina, ka Dievs ne tikai visu ir radījis, bet arī uztur un mūs ik dienas apgādā ar visu, kas dzīvībai un miesai vajadzīgs, aizsargā un glābj no visām briesmām un ļauna. Citiem vārdiem, ticība zina, ka Dievs ir labs, gādīgs un žēlsirdīgs un lai gan neesam viņa laipnības cienīgi, viņš tomēr ir pilnīgi uzticams un turpina ik dienas mūs glābt no visa ļauna un apbērt ar savas labvēlības veltēm. To saprast, nozīmē izprast visu dzīvi, - tā ir dziļākā gudrība un pats augstākais padoms. To nesaprast, nozīmē krist muļķības bezdibenī un kļūt līdzīgam pagānam, kurš dzenas pēc iznīcīgām, zūdošām lietām, tukša goda un slavas, nemitīgi baiļodamies, raizēdamies un zūdīdamies.

Mūs mierinādams un iedrošinādams, žēlsirdīgais Kungs Jēzus norāda uz dabas pasauli – putniem gaisā un puķēm pļavā, par ko rūpējas un ko uztur Dievs. Jēzus māca, ka cilvēks ir atkarīgs nevis no dabas pasaules un savas izveicības, bet no Dieva. Un ja jau Dievs uztur un gadā par mazāk vērtīgām lietām – putniem debesīs un zāli pļavā, vai tad viņš negādās par saviem bērniem? Eksistenciālās bailes par laicīgo dzīvi Jēzus sauc par mazticību, jeb šaubīgu, svārstīgu ticību. Turpretī patiesa ticība ir droša un nešaubīga. Tā paļaujas uz savu Debesu Tēvu visās lietās. Citiem vārdiem, Jēzus māca ik brīdi nožēlot savu bezdievību un nemitīgi ticībā atgriezties no grēka, tas ir, no sevis un pasaules dievišķošanas. Bet kas tad paliek pāri no mūsu dzīves? Šis jautājums ir apmēram tas pats, kā jautājums – par ko tad lai runā, ja nevienu neaprunā? Kristus mums žēlsirdīgi atbild – nerocies kā cūka pa šīs pasaules dubļiem, bet meklē vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Šos vārdus mums vajag rūpīgi pārdomāt un pareizi saprast.

Tātad Kristus saka, ka vispirms, tas ir, pirmajā vietā kristiešu dzīvēs ir jābūt nevis raizēm, pūlēm un rūpēm par laicīgo dzīvi un laicīgām lietām, bet par debesu valstību un Dieva taisnību. Mums ir jāmācās skatīties nevis uz apakšu, bet uz augšu, staigāt nevis uz četrām, bet divām kājām, kā patiesiem Dieva bērniem. Labs piemērs citviet evaņģēlijā ir stāsts par Martu un Mariju: Reiz Jēzus ar mācekļiem iegāja kādā ciemā un kāda sieviete, vārdā Marta, uzņēma viņu savā namā. Viņai bija māsa, vārdā Marija. Tā apsēdās pie Kunga kājām un klausījās viņa vārdos. Bet Marta, nopūlējusies, daudz kalpodama, nostājās viņa priekšā un sacīja: “Kungs, vai tev nerūp, ka mana māsa ir pametusi mani vienu, lai es kalpotu? Saki taču viņai, lai viņa man palīdz!” Kungs viņai atbildēja: “Marta, Marta, tu par daudz ko esi norūpējusies un satraukusies, bet ir tikai viena lieta nepieciešama. Marija sev izvēlējusies labāko daļu, tā viņai netiks atņemta.” (Lk.10:38-41) Šis piemērs un daudzi citi evaņģēlija teksti māca, kas ir galvenais cilvēka dzīvē un kā notiek Dieva valstības un viņa taisnības meklēšana, proti, tā ir labās vēsts jeb evaņģēlija uzklausīšana – iepretī šīs pasaules rosībai tā ir ļoti pasīva nodarbe. Vecajā Derībā, piemēram, lasām par pasaulīgi ļoti aktīvo Ēsavu un dievbijīgo viņa brāli Jēkabu, kas sēž teltī, studē un pārdomā Dieva vārdu un lūdz Dievu. Mēs esam Jēkaba jeb Isarēla bērni, kas klausās evaņģēlija vēsti. Kas tā ir par vēsti? Tā ir vēsts, ka Kristus ir miris par mūsu grēkiem un augšāmcēlies grēku piedošanai. Viņa dēļ Dievs ir mums labvēlīgs un visu pārējo kā saviem mīļiem bērniem pavisam vienkārši iedod. Bet man nedod, - kāds sacīs. Jēzus brālis Jēkabs tam atbild šādi: “No kurienes kari un no kurienes cīņas jūsos? Vai ne no tieksmes pēc baudām, kas karo jūsu locekļos? Jūs iekārojat, bet neiegūstat, jūs nogalināt un degat skaudībā, bet nevarat sasniegt, jūs cīnāties un karojat, bet jūs neiegūstat, tādēļ ka jūs nelūdzat, jūs lūdzat, bet nesaņemat, tādēļ ka lūdzat aplami, lai tērētu savām baudām. Laulības pārkāpēji, vai jūs nezināt, ka mīlestība uz pasauli ir Dieva nīšana? Ikviens, kas grib mīlēt pasauli, top par Dieva ienaidnieku. Vai jūs domājat, ka Raksti runā tukšu, sacīdami: tas gars, ko Dievs ielicis mūsos, dzenas uz skaudību.  Bet viņš grib dot vairāk žēlastības. Tādēļ Raksti saka: Dievs stājas pretī augstprātīgajiem, bet pazemīgajiem dod žēlastību. Tad nu pakļaujieties Dievam un stājieties pretī velnam, un tas bēgs no jums. Tuvojieties Dievam, un viņš tuvosies jums, notīriet rokas, grēcinieki, un šķīstiet sirdis, jūs, kas esat divkoši dvēselē! Bēdājieties, vaimanājiet un raudiet! Jūsu smiekli lai pārvēršas vaimanās un prieks bēdās! Pazemojieties Kunga priekšā – un viņš jūs paaugstinās!” (Jēk. 4:1-10)

Tomēr par spīti visiem labiem vārdiem un pamācībām mūsu miesas prāts nerimst, velns un pasaule draud un mums šķiet, ka mēs grimstam un ejam pazušanā. Te palīdzēt var tikai Dievs un viņš to dara ar brīnišķīgas gudrības pilniem Jēzus vārdiem: Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu.

Iepriekš Jēzus bija retoriski vaicājis – kurš ar savu zūdīšanos var kaut par īsu laika sprīdi pagarināt savu dzīvi? – tā norādot uz zūdīšanās muļķīgo un bezjēdzīgo raksturu. Tagad viņš saka dievišķas gudrības pilnus, viedus vārdus – liec mierā rītdienu! Ja tā vispār atnāks, tad atnāks pati un atnesīs to, ko tu tagad nevari ne zināt nedz paredzēt. Tādēļ apmierinies ar šīs dienas bēdām, grūtumiem un raizēm un nepievieno tām to, ko nevajag. Tas ir, Jēzus nesaka, ka kristieša dzīvē nav bēdu. Tieši otrādi – viņš saka tās ir un būs, bet nevajag tās šodien veltīgi un bezjēdzīgi vairot ar savu zūdīšanos. Atlieciet to uz rītdienu un tā katru dienu no jauna! Vai tas nozīmē – neko neplānot? Ne par ko nerūpēties? Nē, bet kristietis atšķirībā no bezdievja vai pagāna zina, ka nākotne nav atkarīga no viņa pūlēm un raizēm, bet atrodas Dieva gādīgajās rokās. Kā prātīgi saka gudrais Salamans: “Ja Kungs neuzceļ namu, veltīgi pūlas tā celtnieki, ja Kungs nesargā pilsētu, veltīgi nomodā sargs! Veltīgi jūs ceļaties agri un vēlu mitējaties strādāt, jūs, kas ēdat savu maizi ar rūpēm, – saviem mīļajiem viņš to bagātīgi dod miegā!” (Ps. 127) Šīs pasaules alga ir “bēdu maize”. To aizgūtnēm rij pagāni, un jo vairāk tie to rij, jo rūgtāka tā kļūst. Savukārt Dieva dāvana ir viss, kas tev miesai un dvēselei vajadzīgs šajā pasaulē un mūžīga, priekpilna dzīve kopā ar viņu jaunajā pasaulē. Protams, velns šajā sakarībā ir sacerējis veselu melu un šaubu operu, ar ko piebļāvis pilnu visu šo pasauli. Tas ir viena vai otra veida sociālisms jeb utopija par paradīzi zemes virsū. To, cik tas viss ir aplami, saprot pat mazi bērni. Pēdējā ANO vides aizsardzības samitā kāda 16 gadus veca zviedru skolniece savā runā sacīja pravietiskus un viedus vārdus: “Mēs esam masveida izmiršanas sākumā un viss, par ko jūs varat runāt, ir nauda un pasakas par mūžīgo ekonomikas izaugsmi.” Tā tas ir, velns savējos apdullina tā, ka tie kļūst akli, un liek tiem dzīties pēc nereāliem sapņiem, nopelnīt elli - smagi un bezjēdzīgi strādājot, bet mūsu mīļais Dievs Tēvs Dēls un Svētais Gars mums žēlsirdīgi dāvina visu, pat kamēr mēs guļam. Apskaidrotās ticības acis to labi redz un ticības vadīts prāts saprot. Lai mīļais Kungs Jēzus mūs uztur pie šīs īstenās kristīgās ticības, kas neseko pasaules sapņu grāmatai, bet caur Dēlu Svētajā Garā pazīst labu un žēlsirdīgu Tēvu un dzīvo viņa gādīgajā patvērumā. Āmen.