XIX svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Tad Jēzus, iekāpis laivā, pārcēlās pāri un nonāca savā pilsētā. Un, redzi, tie atnesa pie viņa kādu paralizēto, kas gulēja gultā; un Jēzus, viņu ticību redzēdams, sacīja paralizētajam: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Tad kādi no rakstu mācītājiem pie sevis sacīja: “Šis zaimo.” Jēzus, viņu domas noprazdams, sacīja: “Kādēļ jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – sacīt: tev tavi grēki piedoti! – vai sacīt: celies un staigā! – Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot,” – un viņš sacīja paralizētajam: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” Un tas piecēlies gāja uz mājām. Ļaužu pūlis, to redzēdams, izbijās un slavēja Dievu, kas devis tādu varu cilvēkiem. (Mt. 9: 1-8)

Tas, kas Mateja stāstījumā beidzās ar Dieva slavēšanu, sākās ar kādu paralizētu grēcinieku, kas gulēja gultā. Paralītiķis bija vadījis savas dienas bezrūpīgi, aizņemts ar pasaules lietām un vienaldzīgs pret Dievu un ticības lietām. Taču tad viņu ķēra trieka un nu viņam bija jādomā par dzīves beigām, nāvi un gaidāmo Dieva tiesu. Vienaldzība bija zudusi. Nebija jau tā, ka triekas ķertais vīrs būtu bijis kāds ļaundaris, blēdis vai dzīvojis kādos citos lielos atklātos grēkos. Kopumā viņš būs bijis ļoti līdzīgs mums visiem – dienu no dienas krādams savus grēkus un grēciņus, līdz mugura to vairs nevarēja panest. Tagad viņš bija pārbijies, uztraucies un nobažījies par savu likteni, grēka apziņas nomākts. Tagad viņš labprāt steigtos uz baznīcu, bet vairs nevarēja. Tas, kas pirmajā brīdī varētu šķist kā briesmīgs sods, tomēr izrādījās liela Dieva žēlastība. Dievs ne tikai nebija ļāvis viņam turpināt bezjēdzīgi izšķiest savu dzīvi, bet bija devis arī ticīgus draugus, kas bija gatavi nešus aiznest viņu pie Jēzus. Tomēr tad, kad tie atnesa triekas ķerto līdz namam, kur atradās Jēzus, nams bija pārpildīts un tie netika iekšā. Tad paralizētā vīra draugi uzkāpa uz jumta, atvēra to un nolaida paralizēto tieši Jēzus priekšā. Tas ir brīnišķīgs, uzskatāms ticības piemērs. Jēzus tūdaļ to novērtēja, saprazdams, pēc kā triekas ķertais ilgojas visvairāk: “Esi drošs, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Ja triekas ķertais būtu aiznests pie kāda Romas baznīcas priestera, tas viņam nekad neteiktu – esi drošs, bet sacītu tieši pretējo. Līdzīgi izturētos jebkurš mūsdienu skeptiķis, kas uzskata, ka cilvēks ne par ko īsti nevar būt drošs. Paldies Dievam, šis nelaimīgais cilvēks tika aiznests pie Jēzus, un Jēzus viņam saka – esi drošs! Tas ir tas pats, kas notiek mūsu draudzēs, kur sekojot Lutera katehismam, pēc grēksūdzes mācītājs vaicā – vai tu tici, ka mana piedošana ir Dieva piedošana? Citiem vārdiem, mācītājs jautā – vai esi drošs, ka Dievs piedod tev tavus grēkus?

Mūsu tulkojums – tavi grēki tev piedoti, - diemžēl zaudē daudz ko no tā spēka, kas ietverts evaņģēlista lietotajā grieķu vārdā, jo burtiski Jēzus saka – tavi grēki ir atlaisti, paņemti prom, aizsūtīti prom un paliek tādi uz visiem laikiem. Citviet Raksti to paskaidro ar tādiem tēlainiem piemēriem, kā - grēki tiek sūtīti prom tik tālu, cik rīti ir no vakariem; nogremdēti jūras dziļumos; izkliedēti kā vējš izdzenā mākoņus; kaut ar bijuši sarkani kā asinis, kļuvuši balti kā sniegs. Īsi sakot, Dieva tiesas dienā nebūs neviena grēka. Tas ir tas, ko Jēzus saka par sev ticīgajiem, ka viņi netiks tiesāti. Visus grēkus Jēzus būs ņēmis uz sevi un aiznesis prom, it kā to nemaz nebūtu bijis. Tā ir pilnīga drošība, kuru garantē Jēzus, drošība, kas nepieļauj ne mazākās šaubas.

Nu, mūsdienu skeptiķis sacīs – var jau tā sacīt un var jau tam ticēt, bet tie var izrādīties tukši vārdi. Evaņģēlista atstāstītais notikums ļauj mums saprast, ka šāda skepse vai neticība, kas diemžēl ielauzusies arī daudzās mūsdienu baznīcās, nav nekas jauns, proti, rakstu mācītāji, to dzirdēdami, savā starpā sprieda – Jēzus tikai tā saka, bet nekādus grēkus viņš piedot nepiedod un nemaz nevar piedot. Patiesībā viņš zaimo Dievu.

Labi – atbild Jēzus. Jūs sakāt, ka mani vārdi ir tikai tukši vārdi. Kādēļ jūs esat tik ļauni? Kas ir vieglāk – sacīt tev tavi grēki atlaisti, vai sacīt paralizētajam – celies un ej uz mājām? Un tagad, lai jūs un visi zinātu, ievērojiet, Jēzus nesaka – ticētu, bet zinātu, jo tālākais, ko viņš darīs būs acīm redzams, viņš tajā pašā spēkā un varā, ar ko piedevis grēkus saka triekas ķertajam - “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām!” Nu un, protams, paralizētais ceļas, ņem savu gultu un iet uz mājām. Savukārt apkārtējie ļaudis pārsteigti slavē Dievu, un arī mēs varam slavēt Dievu, jo Jēzus uzskatāmi parādīja daudzu liecinieku priekšā, ka viņam patiesi ir vara piedot, sūtīt prom grēku. Bet - sacīs, skeptiķis - var jau būt, ka Jēzus to darīja un varēja, bet ne nu kurš katrs mācītājs var atlaist grēkus?

Te mums jāievēro, ka Jēzus saka, ka vara piedot grēkus uz zemes ir Cilvēka Dēlam. Cilvēka Dēls ir mūsu cilvēka dabu pieņēmušais Dieva Dēls. Ar savu nepelnīto nāvi un ciešanām viņš samaksāja par mūsu grēkiem, izpirka tos, nolīdzināja parādu. Tūdaļ pēc augšāmcelšanās, Lieldienu dienas vakarā viņš saviem mācekļiem dod Svēto Garu un sūta viņus pasaulē piedot grēkus tiem, kuri tos nožēlo un lūdz piedošanu. Un citviet Jēzus saka mācekļiem – kas jūs dzird, tas dzird mani. Tātad tagad Jēzus pats turpina piedot grēkus caur viņa draudzes aicināto kalpu mutēm -Absolūcijā jeb Grēku atlaišanā, sludinātajā vārdā un Vakarēdienā. Kristus baznīcas būtība, jēga un saturs ir grēku atlaišana, ko pavada sludināšana un mācīšana, kas rada drošu pārliecību par grēku atlaišanas īstumu un patiesumu. Tas ir baznīcas galvenais jeb pamatuzdevums. Protams, ar to viss vēl nebeidzas, jo grēku piedošanai ir sekas, būtiskas sekas.

Mēs pagājušajā svētdienā runājām par to, ka taisnošana Dieva priekšā jeb grēku piedošana nav redzama un taustāma pieredzes lieta. Tomēr tai nepašaubāmi ir sekas cilvēka dzīvē. Vai paralizētais vīrs, saņēmis grēku piedošanu un ticis dziedināts, devās mājās galvu nokāris? Nē, tāds viņš tika atnests, bet mājup viņš devās pats un pavisam citāds, paceltu galvu un prieka pilns. Tagad viņa sirdī vairs nebija baiļu, bet to pildīja drosme, paļāvība uz Dievu un vārdos neaprakstāms kluss, brīnišķīgs prieks. Bija tā, ka milzīgs smagums, vesels kalns ticis novelts no viņa pleciem, un bija palicis tikai prieks un strāvojoša dzīvība, kas lika sirdij pukstēt straujāk un pašam atplaukt kā dabai pavasara saulē. Tas, kam pieskaras Jēzus dziedinošais vārds kļūst cits, jauns cilvēks. Pat tad, ja mēs vēl nespējam to izjust, nespējam aptvert pilnīgi, mēs vienmēr no baznīcas aizejam mājās citādi, nesot sevī vairāk dzīvības, vairāk miera un vairāk prieka. Par spīti tam, ka šīs pasaules smagums joprojām gulstas pār mums, mēs tomēr topam atviegloti un atspirgstam, jo kur dvēseli palīdzēts, palīdzēts tiek arī miesai. Kaut arī mūsu pieredze vēl joprojām ir ļoti ierobežota, mēs varam lasīt evaņģēlija stāstus, īpaši Jēzus augšāmcelšanās stāstus, stāstus par dzīvības uzvaru un līdzi dalīties pirmo mācekļu priekā, ko šīs pasaules rūpes un raizes, nekas vairs nespēj aptumšot. Par spīti tam, ka mūsu ārējais cilvēks brūk, jaunais cilvēks tiek atjaunots, pārradīts un stiprināts, un mēs arvien skaidrāk apjaušam gaidāmās mūžības svētlaimi – dzīvi kopā ar Dievu. Āmen.