XVI svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Drīz pēc tam viņš devās uz pilsētu, sauktu Naine, un kopā ar viņu gāja mācekļi un liels ļaužu pūlis. Kad viņš jau tuvojās pilsētas vārtiem, redzi, iznesa kādu mirušo, mātes vienīgo dēlu, un viņa pati bija atraitne, un līdz ar viņu bija liels pūlis pilsētnieku. Atraitni ieraudzījis, Kungs iežēlojās par viņu un tai sacīja: “Neraudi!” Pienācis klāt, viņš aizskāra zārku; nesēji apstājās, un viņš sacīja: “Jaunekli, es tev saku, celies augšā!” Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Visus pārņēma bailes, un viņi slavēja Dievu: “Liels pravietis ir cēlies mūsu vidū; Dievs ir uzlūkojis savu tautu.” Šī vēsts par viņu izgāja pa visu Jūdeju un tās apgabalu. (Lk. 7:11-17)

Evaņģēlista Lūkas stāsts saturiski ir viegli saprotams, bet tas raisa arī vairākus grūtus jautājumus. Tātad, kādai sievietei, kas jau bija zaudējusi savu vīru, bija nomiris arī dēls. Tā laika sabiedrībā šī sieviete atradās neapskaužamā stāvoklī, un viņa, protams, gauži raudāja gan par savu zaudēto dēlu, gan par to, kas viņu tagad sagaidīja. Sērojošo sievieti pavadīja liels pūlis pilsētnieku, kas liecina, ka viņi būs bijuši cienījami pilsētiņas iedzīvotāji. Pretī bēru procesijai nāca Jēzus ar saviem mācekļiem un lielu pulku pavadītāju. Tādējādi sekojošajiem notikumiem bija daudz liecinieku. Nu un notikums bija tāds: ieraudzījis atraitni, kura bija zaudējusi arī savu dēlu, Jēzus viņai mierinoši sacīja – neraudi! Tas jau ir pārsteidzoši, jo normāli būtu, ja viņš pievienotos sērotāju asarām un raudātu kopā ar tiem, kas raud. Tālākie notikumi paskaidro, kādēļ Jēzus sacīja – neraudi! Pēc tam viņš pienāca klāt un aizskāra zārku. Arī tas bija neparasti, jo mirušos parasti neviens neaiztika, lai nekļūtu ceremoniāli nešķīsts. Nesēji pārsteigti apstājās un Jēzus sacīja - Jaunekli, es tev saku, celies augšā! Protams, arī šie vārdi ir neparasti, bet vēl daudz neparastāk ir tas, kas sekoja: Mirušais piecēlās sēdus un sāka runāt, un Jēzus atdeva viņu mātei. Te nu mūsu prāts apstājas un par spīti daudzajiem lieciniekiem, kuru liecības evaņģēlists Lūka bija rūpīgi pārbaudījis un salīdzinājis, mums gribas saukt – tas nevar būt! Kādēļ nevar būt? Tādēļ, ka zinātnieki saka, ka nāve ir neatgriezeniska. Bet tas ir muļķīgi, jo to, kas ir, nenosaka mūsu domas par to, kas var un kas nevar būt. Katrs jauns lielāks zinātnes atklājums taču apgāž priekšstatus par to, kas var un kas nevar būt. Jautājums drīzāk ir – kam mēs ticam un kam neticam. Cilvēki, kuri šo notikumu redzēja paši savām acīm, protams, nešaubījās, bet slavēja Dievu, kurš viņiem bija sūtījis tādu vīru, kura priekšā pat nāvei jāatkāpjas. Nav pārsteigums, ka vēsts par šo notikumu izplatījās plašā apkārtnē. Tā sasniedza arī Jāni Kristītāju Hēroda cietumā un sniedza viņam īpašu mierinājumu. Šī vēsts sniedz mierinājumu arī visiem tiem, kam jāsastopas ar nāvi – ir kāds, kuram ir vara pār nāvi un viņu sauc Jēzus Kristus.

Bet kas ir nāve? Pozitīvi aprakstīt to nav iespējams, jo, lai gan mēs visapkārt vērojam miršanu, nāve šķiet pati par sevi neeksistē. Par nāvi laicīgi cilvēki sauc dzīvības trūkumu, dzīvības procesu apstāšanos. Tādēļ par spīti mēģinājumiem nāvi personificēt, piemēram, kā kaulainu vecu sievu ar izkapti rokās, nāves it kā nemaz nav, un tomēr mēs redzam, ka tā noslēpumainā veidā valda šajā pasaulē un pamatoti bīstamies no tās. Vārds “nāve”( mawet) Vecajā Derībā sastopams 150 reizes un parasti tiek lietots kā pretstats dzīvībai. Grēkā dēļ nāve ienāca pasaulē un sāka valdīt pār to. Pasaule kļuva par “nāves ēnas ieleju”, līdz pravietis Jesaja pavēsta, ka pilnā mērā īstenojoties Dieva valdīšanai, nāves varai pienāks beigas (25:8). Apustulis Pāvils apgalvo, ka tas jau ir noticis, Jēzum augšāmceļoties no nāves (1Kor.15:54). Kopumā Raksti par nāvi runā kā par velnišķu varu, kas valda šajā pasaulē. Dievs to pieļauj grēka dēļ ierobežojot cilvēka dzīves ilgumu (1Moz.6:3). Protams, ja nāve pati par sevi nepastāv, tad muļķīgi ir to saukt par dabisku parādību vai procesu. Ja nāve ir pilnīgas beigas un tā ir neatgriezenisks process, kam pakļauts viss dzīvais šajā pasaulē, tad jau dzīvība nemaz nevarēja pat rasties. Citādi būtu jāsecina, ka dzīvība ir radusies no nāves, bet tas jau būtu galējs absurds.

Tā kā Bībele māca, ka nāve ir grēka sekas, tad bezdievji mēģina izraut nāvei tās biedinošo dzeloni. Tie māca, ka nāve ir neizbēgama, kaut kas tāds, ko jācenšas pieņemt, ar ko jācenšas samierināties. Laicīgi domājoši cilvēki rūpīgi gādā par to, lai nāve neradītu bezcerīgu pesimismu, negrautu un nepostītu dzīvi un tādēļ cenšas to iekļaut dabiskajā lietu kārtībā, piemēram, pasludinot nāvi kā nenovēršamu evolūcijas nepieciešamību. Līdz ar to nāve vismaz šķietami kļūst nekaitīga. Pasaulīga domāšana šajās lietās ir tikpat dumja, cik agresīva. Tā ir nāves kultūras balss, tādēļ mums bieži par to jārunā gan sprediķos, gan kristīgās mācības stundās, lai pasargātu sevi no pasaules maldiem un paliktu pie vienīgā jēgpilnā dzīvības un nāves skaidrojuma, kas ir sniegts Bībelē un iztirzāts kristīgās teoloģijas ietvaros. Dzīvība ir žēlsirdīgā un laipnā Dieva dāvana, tā nerodas pati no sevis. Savukārt nāve nav dabisks process, bet tā ir grēka sekas. Tā kā visiem ir kritušā cilvēka daba un visi ir grēkojuši, tad visiem ir arī jāmirst, mēs iznīkstam Dieva dusmu priekšā. Tomēr šīs dienas evaņģēlijs mūs mierina un iedrošina, sakot ka nāvei nepieder pēdējais vārds.

Paklausieties, piemēram, ko iepretī virspusējam pasaules mierinājumam – nedomājiet par nenovēršamo - saka apustulis Pāvils. "Jo tas Kungs pats atskanot pavēlei, ercenģeļa balsij un Dieva bazūnei, nāks no debesīm; tad pirmie celsies tie mirušie, kas ir Kristū. Tad arī mēs, dzīvie, kas dzīvojam, kas esam palikuši, kopā ar viņiem tiksim aizrauti gaisā, padebešos, pretim Kristum; un tā mēs vienmēr būsim pie tā Kunga" (1. Tes. 4:16,17). Lasot šos vārdus, pats no sevis raisās jautā¬jums - ko tas viss nozīmē? Kas tā par bazūni? No kurienes un kādēļ padebeši? Bet tūdaļ pat kļūst skaidrs, ka šie jautājumi ir nevajadzīgi. Jo šīs rindas rakstījis gudrākais no pašiem gudrākajiem Kristus lieciniekiem. Tas ir teksts, kas rakstīts ar tā bērniņa vārdiem, par kuru nekļūstot, kā sacījis Kristus, mums neieiet Debesu valstībā. Šie vārdi ir nevis tikai vārdi, bet pats prieks, prieks par Kristu un viņa uzvaru: "Tā mēs būsim kopā ar to Kungu vienmēr." Kas gan vēl vairāk mums būtu jāzina? Šajos vārdos taču ir pateikts viss par dzīvību un nāvi, par mūsu katra mūžī¬go dzīvību. Un šie vārdi nav tikai skaidrojums, bet prieka vēstījums, Augšāmcelšanās svētku gaisma, spēks un ticība. Šajos vārdos tiek svinēta uzvara pār nāvi smejoties tai tieši sejā – nāve, kur ir tava uzvara? Nāve, kur ir tavs dzelonis? Tie ir arī dzīvības mielasta, pateicības mielasta vārdi, kurus dzied un bauda baznīca un tās ticīgie. Tie ir grēku piedošanas vārdi, no kuriem dzīvo baznīca – vārdi, kas liecina, ka nāve ir aprīta uzvarā – „paldies Dievam, kas mums uzvaru devis Jēzū Kristū.” (1. Kor. 15: 57)

Atšķirībā no pasaules, kristietība nemāca samierināties ar nāvi. Kristietība ir Dieva atklāsme par dzīvi un dzīvību - Jēzu Kristu. Nāve ir lielais cilvēka ienaidnieks, kas ir Kristus uzvarēts un sakauts. Tādējādi kristieši nāvi uztver nevis kā kaut ko dabisku un nenovēršamu, bet kā ienaidnieku, kurš ir sakaujams un iznīcināms Dzīvības Valdnieka, Dzīvā Dieva spēkā. Laicīgā pasaule cenšas nāvi legalizēt un attaisnot, padarīt to par saprotamu un normālu dzīves daļu, kas pieņemama samierinoties ar to. Protams, tie ir meli, bet šādi meli – mums sacīs – ir nepieciešami, lai uzturētu vismaz kaut kādu kārtību un mieru šajā pasaulē. Kristietība turpretī lietas sauc īstajos vārdos – nāve ir briesmīga, nenormāla parādība, sātana vara šajā pasaulē, kas atklāj visas velna, elles un grēka šausmas. Kristietība nemāca samierināties ar nāvi, uztvert to stoiski vienaldzīgi vai pat priecāties par to. Pats Jēzus divreiz raudāja nāves priekšā un pārdzīvoja šausmu brīžus. Tad, kā gan kristieši ir iemanījušies pievienoties pasaules un maldu reliģiju mācībai par samierināšanos ar nāvi? Kā gan var samierināties ar velna varu un uzvaru? Kā var aizmirst, ka dzīvojam prātam neaptverama mēroga kapsētā; ka visa pasaule ir viena vienīga milzīga kapsēta, uz kuras tiekam mudināti celt savu īslaicīgo šīs dzīves laimi? Turklāt laime šajā pasaulē taču ir ilūzija. Pasaulē, kur cilvēks negausīgi rij, izmisīgi cenzdamies pats uzturēt savu dzīvību un mierina sevi ar meliem par nāvi, laime nav iespējama. Nav iespējama tādēļ, ka cilvēks nav izpildījis savu sūtību, nav Dieva uzdevumā valdījis šajā pasaulē ar gādīgām rūpēm, bet postījis un iznīcinājis pasauli un sevi tajā skaitā, pakļaudams visu nāves varai, dzīvības nesēja vietā kļūdams par nāves nesēju. Lai cik skaistiem vārdiem kāds arī censtos pamatot un attaisnot savu grēka darbu – nāvi, tas nav iespējams. Tas ir tas, ko mums atklāj Kristus kā Dzīvības Valdnieks, sacīdams – jūs mirsiet savos grēkos, ja neticēsiet, ka ES ESMU jūsu Glābējs, un citā vietā - pasaules grēks ir neticība Man. Citiem vārdiem, Jēzus šo uzdevumu ir izpildījis mūsu vietā, labprātīgi izcietis sodu par mūsu šausmu darbu un tā izglābis mūs no pelnītām Dieva dusmām, ar savu nāvi uzvarot mūsu nāvi. Tas ļauj mums saprast kristietības raksturu, tās patieso būtību. Kristīgā ticība runā nevis par šīs pasaules un sevis uzlabošanu, bet glābšanu. Savā dziļākajā būtībā kristietība nav savienojama ar valdošo pasaules lietu redzējumu. Mūsu ticība balstās nevis puspatiesībās, bet patiesībā - Svētajā Kristībā, kas ir vecā, grēka cilvēka miršana un pāreja jaunā pasaulē, kur Svētās Kristības spēks turpina plūst, kā nebeidzamas dzīvības straume. Vienlaicīgi Svētais Vakarēdiens nav kāda reliģiski mistiska izklaide, bet Dzīvības Maize - šīs jaunās, Kristībās dāvātās dzīvības uzturēšana un tādēļ ir pareizi to saukt par Zālēm pret nāvi. Kristīgās ticības mērķis ir nevis par kādiem gadiem paildzināt veselību, bet gan cilvēka ieiešana Dieva valstībā, jaunā pasaulē. Attiecībā uz veco pasauli Kristus iedrošina mūs, sacīdams: "Tu-riet drošu prātu, es pasauli esmu uzvarējis!" (Jņ 16: 33) Galvenā un visdziļā¬kā viņa uzvaras nozīme ir uzvara pār nāvi, kas patiesībā ir precīzs pasaules apzīmējums. Kad Dievs mums māca nemīlēt pasauli, viņš vienkārši māca nemīlēt nāvi. Mēs nākam uz baznīcu kā uz oāzi nāves tuksnesī, lai paglābtos no pasaules, lai paglābtos no nāves un gremdētos dzīvībā. Tādēļ arī ir saprotams velna un pasaules naids pret baznīcu un nemitīgie mēģinājumi aizvilināt cilvēku prom no tās. Tas ir nāves vilinājums - velna vara, kas mudina cilvēku mesties galvu reibinošā nebūtības bezdibenī. Tā ir burvestība, kas liek cilvēkam mīlēt pašu sliktāko, kas ar viņu var notikt. Tas ir velna apsolījums, ka ar nāvi viss beigsies, nekā vairs nebūs. Tāpat kā visi citi velna apsolījumi arī šis ir melīgs apsolījums. Nāve nav beigas. Velns mudina mesties elles liesmās, cerot tajās dabūt galu, bet tās ir liesmas, kas dedzina, rada sāpes, bet nesadedzina. Tās ir mūžīgas mokas. Turpretī kristietība ir mūžīga prieka vēsts – evaņģēlijs, uzvara pār nāvi. Tā sakņojas Kristus uzvarā, kas tiek izdalīta ticīgajiem žēlastības līdzekļos jeb Dieva noslēpumos. Kristīgās vēsts saturs ir ciešanu, sāpju un pašas nāves pārvēršana uzvarā! Tādēļ jau no paša sāku¬ma kristiešu skatījums uz nāvi un ciešanām ir bijis un vienmēr arī paliks neprātība pasaulei, jebkuram laicīgam skatījumam uz dzīvi. Tā paliks neprātība arī kristiešiem tik ilgi, kamēr vien tie būs maldīgu re¬liģisko ideju gūstā, kamēr tie nesapratīs, ka kristīgā ticība nozīmē nevis nebīšanos no nāves vai samierināšanos ar to, bet nāves pārvēršanu dzīvībā, dzīvības uzvaru, ko ar savu nāvi paveicis un atnesis Kristus. Būt kristietim un ticēt Kristum nozīmē un vienmēr ir nozīmējis vispirms pārliecību un visiem cilvēka prāta apsvērumiem pāri stāvošu ticību, ka Kristus ir pašas dzīvības dzīvība, dzīvības avots. No viņa plūst un izriet mūsu dzīvība: "Viņā bija dzīvība, un dzīvī¬ba bija cilvēku gaisma" (Jņ. 1: 4). Baznīcā Kristus pieņem mūs savā valstībā un ļauj tur iepazīt viņu pašu kā „dzīvību” un „dzīvības gaismu”. Par nāves uzvarēšanu, par aug¬šāmcelšanos un Dieva Valstību mēs zinām un vien¬mēr varēsim uzzināt tikai no Kristus, no viņa klātbūtnes pieredzes žēlastības līdzekļos un sludinātājā vārdā, no prieka par viņa otrreizējo atnākšanu, no prieka par mūsu uzņemšanu pie viņa galda viņa Valstībā. Un tas viss norisinās jau tagad un te; tas viss tiek mums dāvāts Baznīcā. Baznīca ir mūsu uzņemšana augšāmceltā Kunga dzīvē un ilgas pēc Dieva valstības nedziestošās die¬nas, kad tas Kungs atalgos mūs pēc mūsu sirds satura jeb ticības. "Viss ir jūsu," raksta apustulis Pāvils, "vai pasaule, vai dzīvība, vai nāve, vai tagadne, vai nā¬kotne, viss pieder jums. Bet jūs piederat Kris¬tum un Kristus - Dievam" (1. Kor. 3:22-23).

Mēs nemeklējām baznīcā laicīgās dzīves uzlabojumus, atsevišķu problēmu risinājumus, lai gan arī tas te notiek, tomēr vispirms un galvenokārt mēs šeit meklējam dzīvību, patieso dzīvību. Baznīcā mana nāve kļūst par kaut ko pilnīgi citu – par ieiešanu Dzīvībā. Mēs nezinām, kad pienāks un kā notiks šis pēdējais visu lietu piepildījums Dievā. Mums nekas nav zināms par šiem "kad" un "kā", taču mēs zinām, ka baznīcā kā Kristus miesā jau ir sākušies mūžīgās Augšāmcelšanās svēt¬ki, mūsu pāriešana, pārtapšana Dieva valstībā, un mūsu dzīve jau tagad ir caurstrāvota ar Augšāmcelšanās gaismu, tās mieru un prieku Svētajā Garā, jo Kristus ir augšāmcēlies un dzīvība dzīvo, nāvei pār to nav vairs varas. Tad nu mums, kas esam Kristū, vairs nav nekādas pazudināšanas, nāve mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības Kristū. Un tad, kad mūsu laicīgā miesa tiks nodota kapam, mēs beidzot būsim pilnīgi brīvi no nāves un paliks tikai Dzīvība un Prieks tādā pārpilnībā, kas nav ar prātu aptverama un saprotama šajā pasaulē. Un tur, jaunajā pasaulē mums tiks atkal dota arī miesa, bet tā būs jauna, no grēka brīva miesa, kas vairs nebūs pakļauta nāves varai. Mēs būsim līdzīgi savam Kungam, augšāmceltajam Kristum. Tā ir kristīgā ticība, tas ir tas, kāpēc mēs esam baznīcā. To nesaprotot vai nevēloties saprast, nav iespējams atgriezties no grēka un kļūt ticīgam. Lai žēlsirdīgais un mīļais Kungs Jēzus pasargā mūs no pasaules maldiem un palīdz palikt viņa uzvarā, palikt dzīvībā, mūžīgā dzīvībā. Āmen.