XVII svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Jēzus kādā sabatā iegāja ievērojama farizeja namā maizi ēst, un tie viņu novēroja. Redzi, viņa priekšā bija kāds cilvēks, slims ar tūsku. Jēzus vērsās pie farizejiem un likuma zinātājiem un jautāja: “Vai drīkst sabatā dziedināt vai ne?” Bet tie klusēja. Tad Jēzus ņēma un dziedināja šo vīru un ļāva tam iet.  Un tiem viņš sacīja: “Kurš no jums, ja tam dēls vai vērsis sabatā iekritīs akā, to tūdaļ nevilks laukā?” Tie nekā uz to nespēja atbildēt. Tad viņš, ievērojis, ka mielastā saaicinātie cenšas sev izraudzīties labākās vietas pie galda, stāstīja tiem līdzību:  “Kad tevi aicina kāzās, nesēdies goda vietā. Var gadīties, ka ir aicināts kāds cienījamāks par tevi un ka, viņam atnākot, tas, kurš aicinājis jūs abus, tev sacīs: dod vietu viņam. Un tad tev ar kaunu būs jāieņem pēdējā vieta. Bet, kad tevi aicina, ej un apsēdies pēdējā vietā, lai tas, kas tevi aicinājis, pienācis tev sacītu: draugs, kāp augstāk. Tad tu būsi pagodināts visu viesu priekšā.  Jo katrs, kas sevi paaugstina, tiks pazemināts un, kas sevi pazemina, tas tiks paaugstināts.” Viņš sacīja arī tam, kas viņu bija aicinājis: “Kad tu rīko pusdienas vai vakariņas, neaicini nedz savus draugus, nedz brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, ka arī viņi tevi neaicinātu un nenotiktu savstarpēja atlīdzināšana. Bet, kad tu rīko mielastu, aicini nabagus, tizlus, kroplus, aklus. Un tu būsi laimīgs, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt. Tev tiks atlīdzināts pie taisno augšāmcelšanās.” (Lk. 14: 1-14)

Lai gan šīs dienas evaņģēlijam ir divas daļas, tās abas labi sader kopā. Vispirms Jēzus parāda farizejiem un likumu zinātājiem patieso sabata nozīmi – tā ir kopība ar Dievu un viņa žēlastības saņemšana. Tālāk Jēzus vēršas pret sabata jēgai pretējo garu, kas vērojams viesu vidū – tie sacenšas savā starpā par goda vietām. Ja sabata saturs ir Dieva vārda klausīšanās, mācīšanas un mīlestības darbi, tad šie ļaudis izturas pretēji – pilnīgi egoistiski. Tiem nav ne ticības, nedz mīlestības. Jēzus skarbie vārdi: „Katrs, kas sevi paaugstina tiks pazemināts, un, katrs, kas sevi pazemina tiks paaugstināts” – smagi gulstas pār mielasta viesiem. Jēzus atklāj, ka viņi ir nevis Dieva, bet pasaules ļaudis. Šajā pasaulē valda Jēzus vārdiem pretēja loģika – tiekties pēc augtākām, pirmajām vietām, tā teikt – izsisties dzīvē uz augšu. Jēzus noraida šādu attieksmi pret dzīvi un saka: „Ej un apsēdies pēdējā vietā.” Viņa līdzības par bērniem, kas ir augstākie viņa valstībā un pēdējiem, kuri būs pirmie atklāj, ka Jēzus vispār noraida šīs zemes sociālo hierarhiju un jebkādu cīņu par sabiedrisko stāvokli šajā pasaulē. To nav iespējams saprast, ja uzskatām baznīcu par šīs pasaules daļu, kas iekļaujas tajā, ko sauc par kopējo progresu. Savukārt viss nostājas savās vietās, ja saprotam, ka baznīca ir Jaunā iziešana, Jaunais Israēls, kas dodas uz Jauno Jeruzālemi – Jauno pasauli, Debesu valstību. Kristietis šajā pasaulē ir kā ceļinieks, kurš uz brīdi ir nonācis svešā pilsētā, un viņu daudz neinteresē, kas tajā notiek. Vēl mazāk viņš ir ieinteresēts radīt tajā kādas pārmaiņas, vai cīnīties par kādu vietu tās sabiedrībā. Kā ceļinieks viņš patiesībā ir ārpus pilsētas sabiedrības, jeb sēž tās pēdējās rindās. Vienlaikus ar savu ticību, tikumību, augsto morāli un prāta spējām, kristietis var atstāt ļoti pozitīvu ietekmi uz šo pilsētu un tās iedzīvotājiem pat uz gadu simteņiem vai tūkstošiem. Bet tas nav ne viņa primārais mērķis, nedz nolūks, - viņš vienkārši ir ceļinieks. Un šajā ceļā Dievs ir aicinājis arī mūs, lai mēs ikviens, kamēr vēl esam ceļā, nemeklētu pirmās vietas, bet kalpotu viens otram ar to, kas mums ir, ar to ko spējam un varam. Ievērojiet, ka Jēzus saka – ikviens, proti, ikviens kurš sevi paaugstina taps pazemots, un ikviens, kurš sevi pazemina tiks paaugstināts. Ikviens ir ikviens! Izņēmu šeit nav un nevar būt.

Tālākie Jēzus vārdi ar uzskatāmu piemēru atklāj atšķirību starp Dieva Gara un pasaules gara vadītiem cilvēkiem. “Kad tu rīko pusdienas vai vakariņas, neaicini nedz savus draugus, nedz brāļus, nedz radus, nedz bagātus kaimiņus, ka arī viņi tevi neaicinātu un nenotiktu savstarpēja atlīdzināšana. Bet, kad tu rīko mielastu, aicini nabagus, tizlus, kroplus, aklus. Un tu būsi svētīgs, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt. Tev tiks atlīdzināts pie taisno augšāmcelšanās.” Šie vārdi ir smaga apsūdzība arī mums visiem, atklājot pasaulīgu liekulību un neticību. Pasaules gars tiecas pēc goda, slavas un varas, bet Dieva gars vada uz mīlestību, kas darbojas ticības spēkā, jo zina, ka saņems algu pie taisno augšāmcelšanās. Egoisms - šīs pasaules mīlestība ir dziļi saistīts ar neticību, proti, cilvēki stūrgalvīgi dzīvo tā, it kā nāves nemaz nebūtu un vēl mazāk tie tic uz taisno augšāmcelšanos un dzīvi jaunā pasaulē. Šī ticība tomēr izšķir visu.

Bībeles stāsta centrā ir viena cilvēka – Jēzus nāve, četras reizes rūpīgi atstāstīta detalizētos pārskatos. Tie ir stāsti, kas savāc sevī un apkopo visas ciešanas un sāpes, ko rada nāve. Jēzus ne tikai izcieš savu nāvi, to, ka Dievs viņu pamet miršanai, bet arī tie daži no viņa draugiem, kuri uzdrošinās būt kopā ar viņu līdz pašām beigām, cieš no viņa nāves. Šajos stāstos ir gandrīz neizdzēšamas sāpes, ir atvadīšanās un izolācija, un pamestība. Draudi, ka viss ir bijis veltīgi, viss bijis bezjēdzīgs ir pavisam reāli, un nav viegla mierinājuma. Augšāmcelšanās nav dabisku procesu atspoguļojums. Tā seko nevis kā diena seko naktij vai pavasaris seko ziemai. Jēzus augšāmcēlās no mirušajiem ir kā izšķiroša Dieva ielaušanās nāves valdījumā, dzīvībai pārraujot nāves straumi. Vēl vairāk - mirstības straume tiek pagriezta atpakaļ. Turklāt tāpat kā nāvi nevar attiecināt tikai uz dzīves beigām, tāpat to nevar darīt arī ar augšāmcelšanos. Patiesībā augšāmcelšanās iet pa priekšu mirstīgajām dzīvēm, piepildot tās ar jēgu un cerību, atceļot pamestību, izraujot nāves dzeloni, izgaismojot ēnu, kuru nāve met pār visu dzīvo, iespīdinot pati savu spožo gaismu nāves tumsībā. Mūžīgā dzīve, augšāmcelšanās dzīve ielaužas ikdienas dzīves un nāves dialektikā. Tā vēršas pret draudiem, ar kuriem nāve aptumšo visu dzīvo. Tā atbrīvo dzīvību kalpošanai dzīvei, nevis nāvei. Un tur, kur nāve cenšas pakļaut dzīvi pati savai bezjēdzībai, augšāmceltā Kristus dzīvība, Dieva Gara dzīvība pakļauj pašu nāvi un spiež to kalpot dzīvībai. Tā ir atslēga neparasto apustuļa Pāvila vārdu izpratnei: “Mēs nesam savā miesā Jēzus nāvi, lai arī Jēzus dzīvība atspīdētu mūsu miesā.” (2Kor.4:10) Pārdzīvojot mentālu un garīgu spriedzi un pārgurumu, kas patstāvīgi lika Pāvilam atrasties nāves tuvumā, Pāvils to uztvēra kā Jēzus miršanu, kas notiek viņa miesā tā, ka augšāmceltā Jēzus dzīvība var atklāties Pāvila dzīvē un tikt dāvināta, kļūt pieejama citiem. Pāvils nebēg no nāves ielaušanās viņa dzīvē. Viņš nemēģina to noliegt, bet dzīvo apzināti skatīdamies tai acīs, jo viņa sekošana Jēzum ved pie ciešanām citu labā. Tajā pašā laikā jaunā, augšāmceltā Kristus dzīve ir klātesoša kā vara pār nāvi tieši šajā vājuma un mirstīguma pieredzē. Pāvila gatavībā doties nāvē citu labā, dzīvība uzvar nāvi. Pāvila cerībā, kas sakņojas Dievā, kurš uzmodina mirušos, dzīvība svin uzvaru pār nāvējošo bezcerību, dzīves veltīgumu un tukšumu, visu, kas ir pakļauts nāvei. Pat zūdot Pāvila miesas spēkiem un spējām, dzīvība viņā kļūst arvien dzīvāka. Tā kūsā pāri malām no viņa dzīves ielaužoties citu cilvēku dzīvēs. Spriedze starp dzīvību un nāvi līdz ar to nav atcelta. Drīzāk tā kļūst arvien izteiktāka – dzīvībai parādot savu spēku un varu tieši nāves vaiga priekšā. Atslēga tā visa izpratnei slēpjas Pāvila vārdos “Jēzus miršana”. Pāvils sastopas ar nāvi ne tikai kā ar nāvi, ne tikai kā savu paša nāvi, bet kā ar līdzdaļu Jēzus nāvē. Jaunās derības autori, sastopoties ar nāvi jebkurā tās izpausmē, vienmēr atgriežas pie četrreiz stāstītā stāsta par Jēzus miršanu, jo tas bija tieši tur – Jēzus nāvē, kur Dievs reizi par visām reizēm satrieca nāves varu un piespieda pašu nāvi kalpot dzīvībai. Šajos stāstos daži uzticīgi sekotāji pavada Jēzu līdz galam un tādējādi piedzīvo viņa miršanu un nāvi. Nāve, iespējams, ir visvientuļākā pieredze. Neviens tajā nedalās kopā ar citiem. Bet tie, kas mīl un pavada mirstošos, piedzīvo nāvi, lai gan atšķirīgā veidā. Nevis tā pati pieredze, kāda ir mirstošajam, bet šī cilvēka nāves pieredze citādā veidā. Arī mēs Jēzus nāvi varam izjust tāpat kā tie, kas stāvēja pie krusta. Evaņģēliju stāsti ir rakstīti, lai mēs to darītu. Mēs varam dalīties tajā, kas šķita nāves bezjēdzība, visu lielo cerību beigas, kuras viņa sekotāji bija likuši uz Jēzu. Tā kā ar viņu saistījās cilvēces cerības, tad Jēzus nāve ir sava veida universāla nāve. Tas, ka pat Jēzum ir jābeidz dzīve šādā veidā, iesaista viņa nāvē visas skumjas, bezcerību un bezjēdzību, ar kuru nāve aizēno visu dzīvi. Visus nāves draudus, kas vērsti pret mums, mēs redzam Jēzus nāvē.

Pieņemsim, ka mēs sekojam sievām viņu ceļā no krusta līdz kapam. Pieņemsim, ka mēs uzzinām par Jēzus augšāmcelšanos. Tad mēs varam darīt to, ko nevar izdarīt dzīvē, bet ko var izdarīt lasītāji: mēs varam atgriezties pie Jēzus ciešanu stāstiem un pajautāt sev, ko nozīmē tas, ka Dievs šo cilvēku ir augšāmcēlis no nāves. Tas nozīmē, pretēji visam tam, ko redzam, ka Dievs ir šajā mirstošajā. Šajā nāvē, kas apkopo visu to, kas pašā sliktākajā nāvē var notikt un tikt izdarīts, ir klāt Dievs. Jēzus nāves šausmas netiek atceltas. Jēga ir tieši tā, ka Dievs ir klātesošs šajās drūmākajās no visām šausmām. Ja mēs šajā nāvē atrodam Dievu, tad katru citu nāvi mēs piedzīvosim atšķirīgi. Ja mēs varam atrast Dievu Jēzus nāvē, tad mēs atradīsim Dievu arī savējā, lai cik atšķirīga tā citādi arī būtu. Laiks, kad Dievs noslaucīs katru asaru, vēl ir nākotnē. Pagaidām mēs joprojām ciešam no dzīves un nāves savstarpējās spriedzes. Mēs joprojām saskaramies ar nāves draudiem visu savu dzīvi, visu mūžu. Bet, ja mēs pazīstam Dievu, kurš augšāmcēla Jēzu no mirušajiem, tad mēs dabiskās dzīves gaitā vienkārši nevaram vairs samierināties ar nāvi. Ticība Jēzus augšāmcelšanai ietver mūs Dieva lielajā uzbrukumā nāvei. Tas ir tas, kas dod cerību nāves priekšā, un kas uztur mīlestību, ar kuru mēs varam rūpēties par mirstošajiem un mierināt sērojošos.

Atgriežoties pie Pāvila domām par nāvi un dzīvi 2Kor., mēs atrodam šos ārkārtējos vārdus: “mēs nezaudējam drosmi; kaut arī ārējais cilvēks mūsos iznīkst, iekšējais – atjaunojas no dienas dienā.“ (4:16) Mēs nezaudējam drosmi. Kaut arī mūsu fiziskā daba, mūsu miesa iznīkst, mūsu iekšējā daba tiek atjaunota katru dienu no jauna. Pāvils, tāpat kā mēs visi, bija pakļauts dabiskajai nāves virzībai. Bet tas, ko Dievs dara Pāvilā, notiek pavisam citā, pretējā virzienā. Tā ir ikdienas atjaunošana. Tas nozīmē, ka Dieva radošais spēks rada jaunu radību, glābj savu radību no nāves, atjauno to kopībā ar paša Dieva mūžīgo dzīvi. Dievs nevis rada citu pasauli, bet atjauno šo pasauli, dodot tai mūžīgu nākotni, pār kuru nāvei vairs nav varas. Pāvils redz, ka šī dievišķā dzīves radīšana no nāves notiek viņa paša dzīvē, vienlaikus piedzīvojot parastus deģenerācijas un miršanas procesus. Katru dienu viņš piedzīvo šo nāves un dzīves savstarpēji pretrunīgo spriedzi. Tātad ir divas dialektikas. Pastāv parastā mirstīgās dzīves un nāves dialektika. Tā darbojas visos. Tas mūsos rada tādu dzīves izpratni, kas nāvi padara par traģēdiju. Lai cik ļoti mēs cīnītos pret nāvi savā mirstīgajā miesā, cīņas iznākums ir mums bezcerīgs. Nāvei piederēs pēdējais vārds. Turpretī kristiešiem, tāpat kā Pāvilam, ir cita nāves un dzīves dialektika - Jēzus miršana un augšāmceltā Jēzus dzīve. Piedzīvojot Jēzus nāvi, mēs tiekam iesaistīti šajā viņa nāves un dzīves dialektikā. Šī nāve ved uz dzīvību. Tā beidzot ved uz to dienu, ko paredzēja pravietis Jesaja, sacīdams ka Dievs izdeldēs nāvi uz mūžīgiem laikiem, aprīs to uzvarā un noslaucīs visas asaras no visiem vaigiem (Jes 25: 8). Šīs ir lietas, kuras mums vajag rūpīgi pārdomāt, līdz mēs tās labi saprotam un esam pamatīgi apguvuši. Ja mēs saprotam šīs mūžības lietas, tad mums nebūs grūti saprast arī to, ko Jēzus sacīja par netiekšanos pēc šīs pasaules goda vietām un mēs sapratīsim arī Jēzus vārdus: “kad tu rīko mielastu, aicini nabagus, tizlus, kroplus, aklus. Un tu būsi laimīgs, jo viņiem nav ar ko tev atlīdzināt. Tev tiks atlīdzināts pie taisno augšāmcelšanās.” Mēs sapratīsim, ka Jēzus šeit māca novērsties no nāves ceļa un tiekties pretī dzīvībai. Tā ir atblāzma no tā, ko viņš pats ir darījis tavā labā un turpina darīt, aicinot tevi uz ticību un uzturot tajā, aicinot tevi uz baznīcu, lai arī šajā svētdienā tizlais, kroplais un aklais tiktu izrauts no šīs pasaules muklāja, no nāves važām, un lai tava nāve tiktu pārvērsta Jēzus mūžīgajā dzīvībā. Ja mēs uzmanīgi lasām evaņģēlijus, jā, visu Bībeli, tad redzam, ka tas viss kopumā ir stāsts par dzīvību, par tās cīņu un uzvaru pār nāvi, par Jēzu Kristu. Iepretī iluzorajiem dažādu reliģiju teiksmainajiem stāstiem vai mūsdienu pasaules naivajai ticībai tehnoloģiskajam progresam, kas patiesībā ir tikai jauna nāves stāsta versija, Bībeles stāsts ir ne tikai patiess un reāls stāsts par dzīvības uzvaru, bet caur to Dievs arī dāvina dzīvību un vada uz jaunu, īstu dzīvi. Kad esam to saņēmuši, Jēzus mudina mūs aicināt uz to arī citus tizlus, kroplus, aklus un visiem viņš sola atlīdzināt pie taisno augšāmcelšanās. Āmen.