XVIII svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Bet farizeji, padzirdējuši, ka viņš saduķejus apklusinājis, sapulcējās vienkopus.  Tad viens no viņiem, likuma zinātājs, Jēzu izaicinādams, jautāja: “Skolotāj, kurš ir pats nozīmīgākais bauslis bauslībā?”  Jēzus atbildēja: “Mīli Kungu, savu Dievu, ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un visu savu prātu. – Šis ir pats lielākais un pirmais bauslis.  Bet otrs ir tam līdzīgs: mīli savu tuvāko kā sevi pašu. – Šie divi baušļi ir pamatā visai bauslībai un praviešu mācībai.” Un Jēzus jautāja farizejiem, kas bija sapulcējušies: “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Tie viņam atbildēja: “Dāvida.” Viņš tiem jautāja: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. –Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?” Un neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt. (Mt. 22: 34-45)

Šīs dienas teksts kodolīgā veidā apkopo visu kristīgo vēsti – bauslību un evaņģēliju. Vispirms viens no farizejiem, kurš bija arī rakstu mācītājs – likumu zinātājs jeb jurists izaicina Jēzu ar jautājumu par augstāko jeb svarīgāko bausli bauslībā. Tā kā Jēzus bija aizbāzis mutes saduķejiem jautājumā par mirušo augšāmcelšanos, ko saduķeji noliedza, bet kam farizeji ticēja, tad tie nolemj uzdot Jēzum vēl vienu aktuālu jautājumu, kas saistās ar bauslības jeb Dieva likuma izpratni. Problēmas būtība īsumā ir tā, ka sarežģītās dzīves situācijās likumu starpā rodas pretrunas, proti, ko viens likums pavēl, cits likums aizliedz. Tādēļ rakstu mācītāji bija radījuši veselu juridisku sistēmu, kas skaidroja kā rīkoties katrā konkrētā gadījumā un visi farizeji centās šos likumus skrupulozi izpildīt. Jēzus rīkojas pilnīgi citādi – likdams lietā savas pilnīgās Rakstu zināšanas un likuma izpratni, tā vietā, lai no viena likuma atvasinātu citus, viņš visus likumus reducē uz vienu principu – mīlestību. Vispirms tā ir mīlestība pret Dievu un pēc tam cilvēku jeb tuvākā mīlestība. Tā kā mīlestība ir bauslības jeb likuma būtība, tad tā arī nosaka, kā katrs likums attiecīgā brīdī pielietojams dzīvē. Piemēram, no slima cilvēka nevar prasīt to pašu, ko no vesela; no vājā to pašu, ko no stiprā, no vecā to pašu, ko no jaunā un no nabaga to pašu, ko no bagātā. Burtiska likuma piemērošana šādās situācijās kļūst par pašu lielāko netaisnību. Likums nedrīkst kļūt par bomi vājprātīgā rokās, ar ko tas vicinās pa labi un kreisi. Lai gan likums pats par sevi ir labs, tas nereti rada nežēlīgus fanātiķus un ar likumu iespējams arī manipulēt savās interesēs. Tas ir tas, ko Jēzus pārmeta farizejiem un tas ir tas, ko mēs visi būsim novērojuši savās dzīvēs, proti, ka likums kļūst par netaisnības ieroci. Tā vietā Jēzus mācīja sirds godīgumu, krietnumu un labestību. Atšķirīgā likuma izpratne bieži nostādīja Jēzu konflikta situācijās ar farizejiem. Jēzus nebūt necentās mazināt likuma prasības. Tieši otrādi – viņš nereti paplašināja tā laika izpratni par bauslības prasībām, piemēram, norādot ka likums prasa mīlēt arī savus ienaidniekus un dusmas un iekāre jau ir likuma pārkāpšana.

Mūsdienās Jēzus nereti tiek pārprasts, uzskatot, ka viņš ir mazinājis likuma prasības, līdzīgi kā, piemēram, tiek uzskatīts, ka Romas baznīca ir stingrāka savās prasībās nekā luterāņu baznīca. Patiesībā viss ir tieši otrādi, Romas baznīca vairākos būtiskos jautājumos ir mazinājusi bauslības prasības tā, lai tās varētu tikt izpildītas, bet luteriskā baznīca ir uzstājusi uz radikālu bauslības prasību paturēšanu. Ne viens cits bez Jēzus nebūs izpratis bauslību tik skaidri, kā bijušais farizejs - apustulis Pāvils, kurš raksta: “Jo mēs jau agrāk spriedām par jūdiem un grieķiem, ka tie visi ir zem grēka.  Kā ir rakstīts: nav neviena taisna, neviena paša. Nav neviena, kas saprot, nav neviena, kas meklē Dievu, visi ir aizgājuši no Dieva, visi kļuvuši vienlīdz nederīgi; nav neviena, kas dara labu, pat viena nav. Viņu rīkle ir atvērts kaps, ar savām mēlēm tie vienmēr ir krāpuši, čūsku inde ir zem viņu lūpām;   viņu mute ir pilna lāstu un rūgtuma,   viņu kājas ir žiglas, kad tie steidz izliet asinis. Posts un ciešanas visos viņu ceļos, miera ceļu viņi nepazīst. Dieva bijības nav viņu acu priekšā. Bet mēs zinām, ka viss bauslībā teiktais ir sacīts tiem, kas ir zem bauslības, tā ka visiem mute ir aizdarīta un visa pasaule ir pakļauta Dieva tiesai.  Tādēļ viņa priekšā neviens cilvēks ar bauslības darbiem attaisnots netiks, jo caur bauslību nāk apziņa par grēku. Bet tagad neatkarīgi no bauslības ir atklājusies Dieva taisnība, par ko liecina bauslība un pravieši, –  ka Dieva taisnība ticībā uz Jēzu Kristu ir visiem, kas tic; tur nav nekādas atšķirības, jo visi ir grēkojuši un visiem trūkst dievišķās godības. Dieva žēlastībā visi tiek attaisnoti bez nopelna, jo viņš tos atpircis Kristū Jēzū, viņā, ko Dievs licis par izlīgumu viņa asinīs, ko saņemam ticībā, lai Dievs parādītu savu taisnību. Un Dievs piedod grēkus, kas darīti iepriekš dievišķās pacietības laikā, lai parādītu savu taisnību tagadējos laikos – ka viņš pats ir taisns un attaisno to, kas tic Jēzum.” (Rom. 3)

Nu lūk, tātad Dievs ir svēts un taisns, bet mēs nesvēti, netaisni grēcinieki. Tādēļ mēs esam nošķirti no Dieva, ka nevaram izpildīt viņa taisnības prasības. Vienīgā iespēja, kā Dievs varētu atgūt kopību ar cilvēku, ir kļūt par grēcinieku. Taču tas šķiet kaut kas neiedomājams un neiespējams, bet tieši tas notika – lai gan Dievs nekad negrēkoja, viņš kļuva par pašu lielāko grēcinieku. Kristū pieņēmis cilvēka dabu, Dievs tajā uzņēma visus grēkus un izpirka tos, samaksādams mūsu parādu. Tas ir mūsu glābiņš, un par to Jēzus tālāk runā ar farizejiem, mudinādams tos uz ticību nevis sev, savām spējām, bet gan Kristum. Jēzus to dara meistarīgā veidā.

Vispirms viņš jautā farizejiem “Ko jūs domājat par Kristu, kā dēls viņš ir?” Farizeji daudz nedomādami atbildēja: “Dāvida.” Tas bija visiem zināms. Bet tad Jēzus uzdod negaidītu jautājumu: “Kā tad Dāvids viņu Garā sauc par Kungu, sacīdams: Kungs sacīja manam Kungam: sēdies pie manas labās rokas, līdz es tavus ienaidniekus nolieku tev par kājsolu. – Ja Dāvids sauc viņu par Kungu, kā tad viņš var būt tā dēls?”

Evaņģēlists tālāk paskaidro, ka neviens nevarēja viņam nekā atbildēt, nedz arī uzdrīkstējās kopš šīs dienas viņam ko jautāt. Protams, ne jau tādēļ, ka tie nesaprata Jēzus vārdus. Nē, tie saprata tos pat pārāk labi, bet negribēja saprast. Balstoties Psalma vārdos, Jēzus bija uzskatāmi atklājis Dieva pestīšanas noslēpumu, ka Kristum ir jābūt gan cilvēkam, gan daudz pārākam par cilvēku – cilvēka Kungam, tas ir, pašam Dievam. Ja farizeji būtu vēlējušies domāt tālāk, tie viegli saprastu, ka nav pildījuši pašu svarīgāko bauslībā – nav mīlējuši ne Dievu, nedz tuvāko un tiem ir vajadzīgs Glābējs Kristus. Tā ir traģika, ko vērojam gan pie farizejiem, gan diemžēl arī kristiešu vidū. Vārda pēc tie saucas par kristiešiem, bet netic viņa žēlastības spēkam. Lai Dievs mūs pasargā no šādiem maldiem un uztur īstenā ticībā uz mūžīgo dzīvošanu.

Visa mūsu dzīve ir pilna ar domām, raizēm un rūpēm par dažādiem darbiem. Daži no tiem ir labi, daži pavisam slikti, bet liela daļa vienkārši bezjēdzīgi, bez jēgas un satura. Tajā pašā laikā par Dievu, viņa sūtīto Glābēju – Kristu un ticības lietām mēs domājam gaužam maz. Kādēļ tas ir tā, to mums atklāj 1. bauslis.

Kad cilvēks atkrita no Dieva, viņš no Paradīzes nokļuva apdraudējumu pilnā vidē. Tagad viņam bija jāpieliek milzīgas pūles, lai vienkārši izdzīvotu un turpinātu savu sugu. Praktiski visas cilvēka mentālās un emocionālās spējas tika veltītas šim mērķim. Ātri vien cilvēka daba tam piemērojās un pakārtojās. Mēs sākām daudz maz labi justies tikai tad, kad spējām kaut kā nodrošināt un paildzināt savas laicīgās dzīves. Visas mūsu intereses kļuva vērstas uz šo mērķi. Mēs priecājāmies tikai par to un jutāmies ieinteresēti tikai tajā, kas palīdzēja veicināt izdzīvošanu, bet viss pārējais mūs garlaikoja, uztrauca un biedēja. Īsi sakot, mēs strauji pagrimām un gandrīz bijām kļuvuši par dzīvniekiem. Sekulārā cerība, cerība dzīvei bez Dieva uzplauka līdz ar tehnoloģiju attīstību. Tagad varējām vieglāk sagādāt sev iztiku un dzīve kļuva nosacīti drošāka un garāka. Tomēr cena, kādu par to maksājam ir augsta. Mēs ne tikai postam un piesārņojam apkārtējo vidi, bet arī garīgais un morālais pagrimums kļūst arvien lielāks. Mēs kļūstam arvien seklāki, paviršāki, trulāki un arvien agrākā vecumā jūtamies izsmelti, iztukšoti un nekam nederīgi un nevajadzīgi. Dzīve arvien biežāk šķiet bezjēdzīga un nolemtības sajūta pieaug. Tas viss ir sekas tam, ka cilvēka dzīve lielā mērā ir vairs orientēta tikai uz likumu, uz bauslības darbiem. Ja kaut kas izdodas, mēs jūtamies gandarīti, ja kaut kas neizdodas, jūtam pārmetumus, sirdsapziņas mokas un bažas. Reti kurš aizdomājas, nerunājot par spēju to īsti saprast, ka tā ir tikai miesas dzīve, plika fiziska eksistence, par ko Pāvils saka – ja jūs dzīvojat pēc miesas, jums ir jāmirst. Tātad tā ir dzīve, domāšana un uzskati, kas pakļauti nāvei un ved nāvē. Protams, mēs to zinām, ka mums ir jāmirst, bet citu dzīvi nepazīstam, jēgu neredzam un mūsdienu sabiedrībā šķiet pat nekas cits nav iespējams. Tomēr izeja ir un tā ir atgriešanās no grēka, pilnīgi jauna dzīve Kristū. Uz to mūs mudina Pāvils sacīdams, lai Gara spēkā darām galu miesas dzīvei un pievēršamies Gara dzīvei, mūžības lietām, ticībai Kristum. Lai gan labi darbi ir ticības augļi, ticība ir daudzkārt pārāk par darbiem, jo tā nes grēku piedošanu un mūžīgo dzīvošanu, ko bauslības darbi nespēj. Ticība māca pazīt Kristu un caur viņu Dievu, izprast pasauli un pašam sevi, visu savu dzīvi tvert daudz dziļāk, nopietnāk un patiesāk. Ticības dzīve ir dzīve, kas nav orientēta uz darbiem un darbošanos un neko necer ar tiem iegūt, bet meklē tikai Kristu un viņā žēlsirdīgu Dievu, kurš glābj, uztur un sargā. Šī ticība ved atpakaļ pie Dieva uz Paradīzi un māca un dod spēku bīties, mīlēt un paļauties uz Dievu un Kristū saņemt visas bauslības, visu likuma prasību piepildījumu un iemantot mierīgu, drošu un paļāvības pilnu sirdi, “jo bauslības gals ir Kristus; viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic.” (Rom.10:4) Tam vairs nav jābīstas, jāuztraucas, jāraizējas un jākropļo pašam sevi, lai kaut kā nodrošinātu savu laicīgo dzīvi, fizisko esamību un piešķirtu tam kaut kādu jēgu. Tagad gars atspirgst un ticība nes brīnišķīgus garīgus augļus: mīlestību, prieku, mieru, pacietību laipnību, labprātību, uzticamību, lēnprātību un atturību, kas kā brīnišķīgi ziedi grezno ticīga cilvēka dzīvi. Par šo dzīvi Dievā zināja jau psalmists, kurš pirms gadu tūkstošiem, balstoties apsolītajā Kristū, raksta: “Tāds [cilvēks] ir līdzīgs kokam, kas stādīts pie ūdens avotiem, kas savus augļus nes pareizā laikā un kam lapas nesavīst. Viss, ko viņš dara, tam labi izdodas.”( Ps.1) Lai izvairītos no pārpratumiem, ir jāsaka vēl kāda lieta, kas daudz ko paskaidro, arī to, kādēļ ticīgo nav daudz, proti, mēs runājam par ticību, bet ticības saturs nav rokām aptaustāms, acīm redzams un mutē iebāžams. Dzīves pieredze un mūsu maņas nevar sajust un apstiprināt ticību. Pat pretēji, visur tur, kur ir ticība, seko arī krusts. Tas nozīmē, ka šajā pasaulē mēs varam pieredzēt arī bēdas, slimības, ciešanas un sāpes, cilvēku neizpratni, atstumtību un pat vajāšanas. Mēs varam šajā pasaulē pazaudēt visu, pilnīgi visu, savu laicīgo dzīvību ieskaitot. Un tomēr vēsts par Jēzu Kristu, grēku piedošanu viņa vārdā, jauno pasauli un mūžīgo dzīvošanu ir patiesība. Tā ir negrozāma Dieva griba, ko Dievs ir apstiprinājis ar savu zvērestu un tā noteikti piepildīsies, kaut arī pagaidām tā satverama tikai ticībā. Tas nenozīmē, ka ticība ir kaut kas mazāks par redzi, dzirdi vai tausti. Mūsu maņas, tajā skaitā arī mūsu prāts, kāds tas ir tagad, ir piemērojies, lai mēs izdzīvotu šajā kritušajā pasaulē. Šajā sakarībā mums jāizvairās no liktenīgas kļūdas – izdzīvot šajā pasaulē, dzīvot nosacīti ilgāk un ērtāk nav tas pats kas īsts, patiess un labs. Turpretī ticība Kristum ir īsta, patiesa un laba, tā ir kaut kas daudz vairāk par to, ko varam sajust un pieredzēt. Tā ir stipra, droša pārliecība, kas balstās Dieva zvērestā, kuru viņš deva zvērēdams pats pie sevis, jo nebija nekā lielāka pie kā zvērēt. Āmen.