XX svētdienā pēc Svētās Trīsvienības dienas

Jesajas, Amoca dēla, redzējums, ko redzēja par Jūdu un Jeruzālemi Jūdas ķēniņu Uzijahū, Jotāma, Ahāza un Jehizkijāhu dienās. Klausies, debesis, un sadzirdi, zeme, jo Kungs runā! Par dēliem gādāju, audzināju, bet tie dumpojās pret Mani! Vērsis pazīst saimnieku un ēzelis zina saimnieka sili, bet Israēls nezina un Mana tauta nejēdz! Vai! grēcīgā tauta, ļaudis apkrauti ar smagu vainu, ļaundaru sēkla, samaitāti bērni - pametuši Kungu, nicinājuši Israēla Svēto, pilnīgi novērsušies! Kādēļ gribat, ka jūs vēl sit? Kādēļ pretojaties? Ik galva ir slima, ik sirds sasirgusi! No kāju pēdām līdz galvai nav veselas vietas! Brūces un rētas, situmi un pušumi! Jūsu zeme ir izdeldēta, jūsu pilsētas ugunī nodedzinātas, zemes augļus jums acu priekšā apēd sveši - zeme izdeldēta un svešinieku nopostīta! Pamesta Ciānas meita kā būda vīnadārzā, kā patvertne gurķu laukā, kā aplenkta pilsēta! Ja Pulku Kungs nebūtu ļāvis izbēgt kaut dažiem no mums, mēs būtu kā Sodoma, Gomorai līdzīgi! Klausieties Kunga vārdus, Sodomas varenie! Sadzirdiet mūsu Dieva bauslību, Gomoras ļaudis! -Kam gan jūsu daudzie upuri, prasa Kungs, Man līdz kaklam jūsu dedzināmie upurauni un nobaroto lopu treknums! Vēršu, jēru un āžu asinis Es nekāroju! Kad nākat rādīties Mana vaiga priekšā, kas jums prasa šo Manu pagalmu mīdīšanu!? Nenesiet vairs veltas dāvanas, Man riebj jūsu kvēpināmais! Jaunu mēnesi, sabatu un svētku sapulces - jūsu krāšņās, grēcīgās svinības Es nevaru ciest! Tās ir kļuvušas Man par nastu, esmu paguris nest! Kad lūgšanās pletīsit rokas, Savas acis paslēpšu no jums, pat ja bez mitas lūgsities, es neklausīšos! Jūsu rokas asiņu pilnas - mazgājieties, šķīstieties, aizvāciet savus ļaunos darbus no Manām acīm, beidziet darīt ļaunu, mācieties labu, dzenieties pēc taisnības, novērsiet apspiešanu, esi taisnīgi bāriņiem, aizstāviet atraitni! Bet tagad nāciet - iztiesāsim, saka Kungs: ja jūsu grēki būtu sarkani kā asinis, tie būs balti kā sniegs; ja tie būtu kā purpurs, tie kļūs kā vilna. (Jes. 1: 1 -18)

Šodien mēs pievērsīsimies izcilā pravieša Jesajas vēstij Vecās Derības Dieva tautai, kas ir īpaši noderīga baznīcas gada pēdējām svētdienām. Pati Jesajas grāmata ieņem īpašu vietu Vecās Derības tekstos, ne tikai tādēļ, ka tā ir salīdzinoši gara grāmata, 66. nodaļas, bet īpaši tādēļ, ka tā ļoti cieši saistās ar Jauno Derību, kur tā ir citēta vismaz 346 reizes, sniedzot pravietojumus par Kristu. Jesajas grāmata ir īpaši ieteicama ikdienas lasīšanai. Vecajā Derībā tā ieņem līdzīgu vietu kā Jāņa evaņģēlijs Jaunajā Derībā. Tajā atrodamas daudzas ticības pērles, ko iegaumēt un mācīties no galvas. Ne velti plašā vēriena un skaidrā Kristus un viņa Valstības skatījuma dēļ pravieti Jesaju sauc par visu praviešu ķēniņu un pat “piekto evaņģēlistu”. Jesaja izceļas arī ar to, ka viņš nebija margināls, jūdu sabiedrībā neievērojams vīrs, bet viņš ne tikai darbojās galvaspilsētā Jeruzālamē, bet bija arī dižciltīgs un tuvs ķēniņa galmam, atradās augstākās jūdu sabiedrības dzīves centrā. Turklāt intelekta, valodas, spēju, talantu un citā ziņā, Jesaja bija patiess spīdeklis. Bet, protams, tas nebija galvenais, viņa īstais spēks. Īstais spēks bija Dieva dotie vārdi. Tas bija Dieva aicinājums būt par “Dieva muti”, “Dieva runasvīru”, nest nevis savu, bet Dieva vēsti. Un Dieva vēsts dega kā uguns, kā karsta svelme pravieša krūtīs. Tā dveš no katras viņa grāmatas lappuses, iededzot liesmu arī lasītāja sirdī.

Tomēr mūsdienu lasītājam Jesajas grāmata nesola vieglu pastaigu. Šķiet, grāmatā trūkst noteiktas secības, hronoloģijas, grūti saprast, kas aiz kā seko, trūkst arī mums ierastās loģikas. Pravieša vēsts, protams, nav romāns vai vēstures grāmata. Pravietis savij laikus, tagadni, pagātni un nākotni tā, ka mūsu racionāli domājošais prāts samulst. Pats Jesaja savu rakstu sauc par “vīziju” jeb “redzējumu”. Dievs vispirms lika pravietim redzēt, dāvāja viņam redzējumu un pēc tam Gara spēkā lika ietērpt to īstajos vārdos. Taču vīzijas ir vīzijas, tās nav viegli saprotamas. Viens veids, kā domāt par šīm Jesajas vīzijām ir kā par kalnu grēdām ar tuvām un tālām virsotnēm, kuru attālumus ir grūti noteikt. Pats pravietis kā kalnu kaza lēkā pāri tuviem un tāliem notikumiem. Brīnumainā veidā tas rāda Dieva valdīšanu pār visu, kas notiek. Pravietim ir dots skats pāri laikiem un notikumiem, ko varam saukt par episku skatījumu – skatījumu, kā lietas redz pats Dievs, kam pasaules pēdējā diena ir kā mums vakardiena un kurš visu pasaules gājumu redz vienlaicīgi. Pravietis rāda gan grēka dziļās aizas un neaptveramos bezdibeņus, gan arī skaistās, augstās Dieva žēlastības debesīm tuvās virsotnes. Šīs vīzijas ir visaptverošas, sniedzoties no pasaules radīšanas līdz pat visu lietu piepildījumam, no pirmās līdz pēdējai pasaules dienai.

Saņēmis Dieva redzējumu,Jesaja nāk pie tautas, lai sludināto redzēto ar lielu kaisli. Viņš sludina tā, it kā tālie nākotnes notikumi jau būtu notikuši. Dievs ar Savu Garu bija iededzis viņā sava redzējuma liesmu un pravieša sirds deg un ir redzētā pārpilna. Viņš grib aiznest līdz saviem klausītājiem ne tikai pašu redzējuma saturu, bet arī spēku, kas līdz ar to nāk. Vārdi, ko pravietis sludina, nav tukši, lieki vārdi, bet katrs no tiem nes sev līdz arī sacītā piepildījumu. Dievs nekad neviļ, nemāna, nemaldina! Tas, ko viņš saka vienmēr notiek, un tādēļ pravietis ir pati nopietnība. Redzētais viņu ir satraucis ne pa jokam. Tas ir izbiedējis viņu līdz nāvei. Tas ir kaut kas tik liels, ka pravietis sāk ar pārdabiski svinīgu nopietnību: Klausies, debesis, un sadzirdi, zeme, jo tas Kungs runā!

Tomēr pretruna starp Jesajas vēsti un dzīvi sākumā ir pārāk liela. Ļaudis vēl neko ļaunu nenojauš. Ārēji viss šķiet labi, klusi un mierīgi. Ekonomika plaukst, tiek celtas lepnas mājas un nami. Šis laiks Israēlā daudz neatpaliek no ķēniņu Dāvida un Salamana zelta laikiem. Sajūta ir tāda, ka vismaz tuvākajā laikā nekas ļauns notikt nevar. Mūsu labklājība taču ir paša Dieva svētība! Kas gan slikts var notikt? Laicīgā labklājība ir iemidzinājusi, pat citādi nopietni ļaudis ir kļuvuši garīgi miegaini, slābani, remdeni un dzirdot Jesajas vārdus, vienkārši tiem netic. Turpretī pravietis redz pie Isarēla debesīm savelkamies tumšus un draudīgus mākoņus. Tie sola nenovēršamu vētru, bet citi ir savas acis pievērsuši tikai zemei un tos neredz. Tādēļ Dieva pamodinātais pravietis grib modināt arī citus.

Šeit redzama Jesajas lielā pretruna, atšķirība starp Dieva pravieti un pārējo tautu. Tas Kungs ir piešķīris savam pravietim jūtīgu sirdi. Viņa sirds jūt Dieva sāpi par visu notiekošo, bet ļaudis neko ļaunu nenojauš un, protams, nevēlas neko tādu dzirdēt. Jesajam neatliek nekas cits, kā izkliegt Dieva sāpi, kas tagad kļuvusi arī viņa sāpe, vienalga vai viņu saprot, vai nesaprot. Pravietis zina, ka atmodināt šos miegainos, garīga kūtruma pārņemtos, atkritušos ļaudis nevar citādi kā tikai ar Dieva vārdu. Tie ir jāsludina, jāsauc, jākliedz un Jesaja to dara ar nepārspējamu, pat biedējošu daiļrunību un apbrīnojami bagātīgu dzeju, kas uzrunā vēl tiešāk, spēcīgāk, neļauj ignorēt dzirdēto. Pravietis sludina tā, ka sirdīm jāpamirst, un dvēselēm jādreb. Zemes cilvēkiem, kas nekā ļauna nenojauš, viņš nones no debesīm vēsti par Dieva sāpi, pie kuras vainīgi ir tieši šie ikdienas lietās un priekos iegrimušie ļaudis. Notiek tā, kā tam šādos gadījumos jānotiek – Jesajas sludināšana tiek ignorēta un viņš pats tiek uzskatīts par traku, plānprātīgu muļķi. Ieraugot pravieti, apkārtējie izkāri mēles un rāda uz viņu ar pirkstiem, un protams – viņu ausis ir kurlas pret pravieša vēsti.

Kas tad bija tautas vaina un grēks, kas sāpināja Dievu? Jūdi bija ļoti reliģiozi ļaudis. Arī mūsdienu cilvēki ir reliģiozi, bet tā ir cita veida reliģiozitāte. Tie ir citi dievi un cits kults, kuru priekšā zemojas mūsdienu cilvēks, tomēr blakus citām ir kāda īpaša līdzība. Jeruzāleme toreiz bija svētceļinieku pilna, ik dienas tika pienesti upuri, teiktas neskaitāmas lūgšanas, templis bija ļaužu pilns. Mūsdienās tempļa vietā ir tikai drupas un upuri netiek pienesti, bet svētceļnieku tāpat netrūkst, tie gan galvenokārt grib redzēt ar Jēzus dzīvi saistītās vietas. Kas par vainu? Kas kaitēja cilvēkiem toreiz un kaiš daudziem tagad? Tas viss bija tukšs un veltīgs. Ar muti tie Dievam bija tuvu, bet sirdīs tālu jo tālu. Jesaja saka, šie cilvēki izdara reliģiskas darbības, taču pašu Dievu nepazīst. Tādēļ Dievs rūgti raud par viņiem kā tēvs par nepaklausīgiem bērniem: kā bērnus Es tos audzināju, bet tie dumpojas un mani nepazīst. Savās acīs tie šķiet gudri, taču ir dumjāki par parastu vērsi un ēzeli. Lopiņi zina savu sili un savu saimnieku, bet mana tauta mani nezin un nepazīst.

Kāds gan ir labums no dievkalpojumiem, upuriem, rituāliem un citām līdzīgām lietām, ja sirdis ir tālu no Dieva un tai trūkst patiesas ticības? Tāpēc Jesaja Dieva uzdevumā raksta: ja tā, tad labāk nenāciet, nenesiet, Es ienīstu jūsu svētkus, apnikuši un riebj tie man, jūs negodiniet mani, bet sevi. Kad ceļat rokas lūgšanā, Es novēršos, jo rokas taču netīras.. Kā lai jūs uzlūkoju? Kā lai uzklausu? Jūs taču nebeidzat darīt ļaunu… Traģiska ir šī diagnoze. Kā lai ļaudis pārmāca? Dievs jau visādi ir izmēģinājies, bet nekas nepalīdz. Izmisīga nots ieskanas paša Dieva vārdos: Kādēļ gribat, lai jūs vēl sit? Kādēļ pretojaties? Ik galva ir slima, ik sirds sasirgusi! No kāju pēdām līdz galvai nav veselas vietas! Brūces un rētas, sasitumi un pušumi! Pa kurieni vēl lai jūs sit?!

Šeit, šajā traģikā slēpjas izskaidrojams brīdinošajam pravieša grāmatas sākumam. Jesaja zina, kas notiks. Viņš, jā tā var sacīt, šo filmu jau ir redzējis. Viņš zina, kāda ir slimības diagnoze un zina, kādas būs grēku sekas. Ieklausieties kā pravietis runā! Viņš nerunā nākotnes formā, bet jau pabeigtā laikā, it kā tas jau būtu noticis, it kā tā jau būtu pagātne, vēl pirms tas ir noticis: Jūsu zeme ir izdeldēta, jūsu pilsētas ugunī nodedzinātas, zemes augļus jums acu priekšā apēd sveši - zeme izdeldēta un svešinieku nopostīta! – ļaudis to dzirdot smējās... Bet tad, diemžēl, kā Dieva rīkste nāca varenā Asīriešu armija. Pravieša vārdi piepildījās burtiski, bet par to runāsim citreiz.

Aiz visiem bargajiem vārdiem un brīdinājumiem Jesaja grib mums atklāt Dieva tēvišķo, kaislīgo sāpi un mīlestību pret saviem cilvēku bērniem. Dievs nebūt negrib, lai tas tā notiktu, kā viņš liek pravietim sludināt. Brīdinot, viņš grib to novērst! Taču nav šiem stūrgalvīgajiem bērniem nelīdz nekādas zāles. Tiem jāpiedzīvo savu aplamību sekas līdz pat mielēm. Tiem ir jātiek satriektiem. Tāpat kā Jēzus līdzībā par pazudušo dēlu, - tikai tad, kad viss ir pazaudēts, tikai tad nepaklausīgais dēls atceras savu mīlošo tēvu un atgriežas pie viņa. Tāda smaga un barga mīlestības loģikas darbojas šajos Jesajas ievadvārdos. Tā biedina, bet arī iepriecina, jo liecina, ka mēs neesam Dievam vienaldzīgi, viņam ļoti rūp tas, kas notiek ar mums.

Tomēr pat mūsu ausīm ir šokējoši dzirdēt Jesajas vārdus par Ciānas meitu. Kas ir Ciāna? Tas ir Jeruzālemes pakalns uz kā stāv svētais Templis, kur mājo Dieva klātbūtne? Savukārt Ciānas meita ir tēlains apzīmējums ap Templi un Dieva svētumu pulcētajai Dieva tautai? Pilsēta, kas bija tik izredzēta, svēta un Dieva greznota, ir kritusi samaitātībā. Negantība notiek vissvētākā vietā. Un tad, kad svētums tiek sagānīts, - kur būs glābiņš, no kurienes varētu nākt palīdzība? Uz šo jautājumu nav vajadzīgs atbildēt. Atbildes nav. Tāpēc tik briesmīgas un neizbēgamas ir sekas. Ko nu darīs Ciānas meita, Dieva tauta? — Pamesta ir Ciānas meita kā būda vīnadārzā, kā patvertne gurķu laukā, kā aplenkta pilsēta! — Kas labs var gaidīt nabaga būdiņu vai aplenktu pilsētu?

Taču mums ir darīšana ar Dievu, un pat šādā traģiskā situācijā viņš liek atspīdēt Saviem žēlastības stariem pār nepaklausīgo tautu. Arī sodot, viņš neaizmirst žēlastību. Kad sods nāk, Tas Kungs nenoposta visu. Kaut tikai dažus, bet tomēr viņš paglābj, - izrauj no uguns, kā tas notika pat Sodomā un Gomorā! - Ja Pulku Kungs nebūtu ļāvis izbēgt kaut dažiem no mums, mēs būtu kā Sodoma, Gomorai līdzīgi! – saka pravietis.

Mazais atlikums, ticības pārpalikums, kad visi pārējie ir atkrituši, ir raksturīga tēma viscaur Jesajas grāmatai. Tā ir sajūta, mazā pulciņa sajūta, kas ir labi pazīstama arī mums šodien, un tā tas ir bijis visos laikos. Par spīti neticības un posta traģikai, kas notiek visapkārt, Tas Kungs kā savu acuraugu glābj un sargā savu mazo pulciņu, kas turas pie viņa. Šis mazais atlikums arvien paliks Dievam dārgs un vērtīgs. Pasaule par to smiesies un tas tiks pasaules nicināts un patiesi, tas ne pēc kā diža šai pasaulē neizskatās, tomēr par spīti tam un vismaz pa daļai pateicoties tam, tas ir Dieva acuraugs, viņa īpašais dārgums, ko viņš sargā kā līgava savu kāzu rotu. Un tieši šā mazā atlikuma dēļ tad Dievs sūta pravieti un liek tam sludināt. Pravietis nāk ar Dieva vēsti, lai visu gaidāmo briesmu vidū ticīgie nezaudētu dūšu, prastu vienmēr dzirdēt un saņemt Dieva žēlastības dāvanas un apsolījumus. Lai tie nebītos un nebaidītos, kad Dieva piemeklējums un bargā tiesa nāk pār cilvēku bezdievību un nepaklausību, kad viņu grēku mērs ir pilns, - tad lai mazais, atlikušais pulciņš vienmēr atgriežas pie sava Kunga un uzticas viņa apsolījumiem.

Šie pravieša Jesajas solījumi ir tik fantastiski skaisti un mierinoši, ka tie atkal un atkal parādās Jaunās Derības rakstos. Jesaja brīnišķīgi sludina Dieva providenci, Dieva gādīgo valdīšanu, kas valda pār visu, valstīm un valdībām; un pravietis sludina glābšanu ne tikai no ārējiem tirāniem, bet arī no iekšējiem tirāniem - velna, grēka un nāves. Viņš vienreizēji pravieto Kristu, šo sīko Atvasīti, kas palikusi no nocirstās Jūdas ciltskoka, kas kļūs par mūžīgo Taisnības Koku, zem kura mēs visi gūstam patvērumu.

Jesaja skaidri sludina Kristus Valstību, kura piepildīs daudz vairāk kā jebkura pasaules valsts spēj piepildīt, daudz vairāk nekā cilvēks spēj iedomāties. Pravietis mūsu acu priekšā uzbur pasakainas vīzijas par pilnīgas harmonijas, miera, saticības kopā būšanu, kur ļauna neviens vairs nedarīs, kur nebūs vairs kara un miers būs bez gala, kur šķēpi un zobeni būs pārkalti lemešos, kur vilks mājos kopā ar jēru, govs ar lauvu un mazs bērns varēs mierīgi likt roku čūsku midzenī.. Pravietis reizē sludina gan tumšu, gan gaišu nākotni. Viņš bargi runā par lāstu, bet vēl brīnišķīgāk stāsta par svētību. Viņš gan draud ar tuvojošos sodu, bet tā nolūks ir mīlestības pilns - vest pie prāta tos, kas citādi nesaprot. Arī mums jāmācas saprast, ko nozīmē smagā Dieva roka, - tā ved uz nožēlu, ved pie prāta, lai mēs zemotos zem Dieva varenās rokas, Svētā Gara spēkā atgrieztos un dzīvotu no Debesu Tēva labvēlības un žēlastības, kas tik pilnīgi atklājusies viņa Dēlā. Šodien dzirdētais pravieša teksts kalpo gan kā brīdinājums, gan iedrošinājums, kas derīgs visiem, visos laikos, arī mums. Tas beidzas šādi: “Mazgājieties, šķīstieties, aizvāciet savus ļaunos darbus no manām acīm, beidziet darīt ļaunu, mācieties labu, dzenieties pēc taisnības, novērsiet apspiešanu, esi taisnīgi pret bāriņiem, aizstāviet atraitni! Bet tagad nāciet - turēsim tiesu, saka Kungs: kaut jūsu grēki būtu sarkani kā asinis, tie būs balti kā sniegs; kaut tie būtu kā purpurs, tie kļūs kā balta vilna.” Īpaši svarīgi ir pēdējie vārdi, kas vistiešākā veidā sludina grēku piedošanu, apžēlošanu un mazgāšanu Kristus upura nopelnā, kas ietērpj mūs Jēzus pelnītās taisnības un svētuma drēbēs, ar kurām pastāvam Dieva tiesā un ieejam viņa Valstībā? Tas, ko Jesaja pravietojis, notiek arī mūsu vidū šodien, tagad. Kristū mēs esam tīri, balti, šķīsti, bez traipa un vainas. Āmen.