II Adventes svētdiena

Esmu ļāvies neprātam; jūs mani piespiedāt. Jums gan vajadzēja mani atbalstīt, jo es ne ar ko neatpalieku no tiem pārlieku dižajiem apustuļiem, kaut gan neesmu nekas. (2. Kor. 12:11)

Latviešu valodā lietotais dubultais noliegums var radīt pārpratumu, it kā Pāvils sacītu, ka viņš kaut kas ir, nevis nav nekas. Tomēr tas, ko Pāvils šeit patiesi saka ir – es esmu nekas. Ja mums kāds vaicātu – kas tu esi? – tad parasti mēs to saprastu kā jautājumu par mūsu nodarbošanos vai sociālo stāvokli. Ja man vaicātu – kas tu esi? – es varētu atbildēt mācītājs, kāds cits varētu sacīt – es esmu inženieris, skolotājs, diriģents utt. Kad Mikelandželo jautāja - vai viņš esot gleznotājs, viņš atbildēja, ka neesot. Pēc viņa domām īstais gleznotājs esot tas, kurš apgleznojis tauriņiem spārnus, izkrāsojis debesjumu saulrietā un radījis citus līdzīgus mākslas darbus. Savā ziņā Mikelandželo saka to pašu ko Pāvils – es esmu nekas.

Ir vēl kāda valodas tendence, kas mūsdienu cilvēkus šajā sakarībā varētu nedaudz maldināt. Piemēram, latviešu, vācu vai krievu valodā vārdu “es” raksta ar mazo burtu, bet parādot cieņu vecākiem, augstākstāvošiem vai vienkārši maz pazīstamiem cilvēkiem, tos parasti uzrunā ar vārdu Jūs, ar lielo sākuma burtu. Citādi tas ir mūsdienās ļoti ietekmīgajā anglosakšu kultūrā. Anglis vārdus tu, viņš vai viņa raksta ar mazo sākuma burtu, bet vārdu “es” viņš raksta ar lielo burtu. “Es” šīs kultūras domāšanā ir kaut kas ļoti nozīmīgs, kaut kas īpašs. Apustulis Pāvils izcili zināja senebreju, aramiešu, grieķu un latīņu valodu, bet droši vien par angļu valodu dzirdējis nebija neko. Pāvila laikā tie, kurus mēs tagad saucam par angļiem, skraidīja pa mežiem, dzīvoja alās vai primitīvās celtnēs un diez vai kāds no viņiem prata rakstīt. Tādēļ Pāvils, atšķirībā no mums, būs bijis pasargāts no angļu valodas ietekmes. Un tā, Pāvils saka skaidri un gaiši – es esmu nekas.

Tas izklausās drusku biedinoši, jo izklausās tā, it kā Pāvils būtu pazaudējis visu, pats sevi ieskaitot. Mēs smagi pārdzīvojam, ja mums nākas pazaudēt kaut ko no savas mantas, dzīves ieguvumiem un, protams, visvairāk baidāmies zaudēt savu sociālo statusu – kļūt par neko sabiedrības, apkārtējo cilvēku acīs. Tādēļ par kaut ko tādu nemaz nevēlamies domāt un beigu beigās mums jau tam nav arī laika. Bet bija kāds vīrs, kuram bija pietiekoši laika domāt un kurš juta dziļu iekšēju nepieciešamību saprast šos Pāvila vārdus – es esmu nekas. Viņš bija mācītājs un savas ticības dēļ bija ieslodzīts komunistu cietumā. Tur viņš pavadīja garus 14 gadus, trīs pēdējos no tiem vieninieku kamerā, dziļi pazemē. Tur viņam nebija nekā. Sauli, mēnesi un debesis viņš nebija redzējis gadiem ilgi, tāpat kā savu ģimeni, bērnus, meitenes, pavasari, ziedus, kokus un jūru. Viņam bija atņemts pat ierastais apģērbs un tā vietā uzvilktas pelēkas cietumnieka drēbes. Arī kameras sienas bija pelēkas, tā kā viņš vairs neatcerējās kādas īsti izskatās krāsas. Savas dienas viņš vadīja pilnīgā klusumā, jo cietumsargi staigāja apavos ar mīkstām zolēm, lai neradītu skaņas. Ilgstošs, nomācošs klusums bija viens no spīdzināšanas veidiem. Tādējādi šim vīram nebija iespēju arī dzirdēt skaņas. Klusumu gan brīžiem iztraucēja cietumnieku savstarpējā sazināšanās, klaudzinot pa biezajām kameras sienām. Pārējā laikā valdīja biedinošs, nomācošs klusums. Tiesa, ieslodzītie laiku pa laikam vienatnē mēdza skaļi dziedāt baznīcas dziesmas un sacīt lūgšanas. Tās tur skanēja daudz biežāk nekā lielākā daļā mūsdienu baznīcu. Bez visa cita šim vīram nebija arī vārda, jo vārda vietā viņam bija piešķirts numurs. To gan bija viegli atcerēties – ieslodzītais “Nr. 1”. Pats par sevi saprotams, viņam nebija arī Bībeles un nekādu citu grāmatu, papīra un rakstāmlietu.

Un tā kādu dienu šis ieslodzītas “Nr. 1”, kam nebija nekā, sāka prātot par Pāvila vārdiem – es esmu nekas. Viņš mēģināja tos saprast, jo viņam nebija nekā un viņš arī nebija nekas – bezpersonisks “Nr. 1”, pelēkās cietumnieka drēbēs. Tad kādu dienu viņš iedomājās par Jēzus apsolījumiem būt kopā ar saviem ļaudīm katru dienu, katru brīdi līdz pasaules galam. Būdams luterāņu mācītājs, viņš zināja, ka Dievs nerunā un nedarbojas tiešā veidā, bet caur savu vārdu un sakramentiem. Tomēr tas tā bija un tam tā vajadzēja būt normālos apstākļos, bet ieslodzītā “Nr. 1” apstākļi nebūt nebija parasti un normāli. Un tad savā lielajā vientulībā viņš sāka lūgt - lai Jēzus ar viņu parunājas.

Un tā reiz viņš pēkšņi izdzirda jautājumu – kā tevi sauc? Tā kā viņš bija pilnīgi viens, tad viņš saprata, ka jautātājs varētu būt Jēzus. Ieslodzītais sāka drudžaini apdomāt atbildi. Ja viņš nosauktu savu īsto vārdu, tad tas varētu tikt saistīts ar kādu izcilu vēsturisku personu un viņš jutās neērti nosaukt šo vārdu. Tad viņš iedomājās, ka varētu sacīt, ka viņš ir mācītājs, bet kas gan šādos apstākļos viņš bija par mācītāju. Ko tad viņš te mācīja? – Pratināšanu laikā starp lamām un sitieniem savus mocītājus, bet tas arī bija viss. Varbūt sacīt – es esmu kristietis? – viņš domāja. Tomēr arī tas nešķita īsti piemērots vārds, pārāk augsts vārds. Un tad ieslodzītais “Nr. 1” atcerējās Pāvila vārdus – es esmu nekas. Viņš zināja, ko Pāvils ar tiem bija gribējis sacīt, proti, kā viņš kādā citā vietā saka – nu vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus. Tātad Pāvils pats vairs nav nekas, bet viss kas viņš ir, ko dara un domā ir Kristus. Un ieslodzītais atbildēja īsi – mani sauc Jēzus. Tā viņš savā vieninieku kamerā sāka savas sarunas ar Jēzu Kristu, ar kuru viņš jutās tik bezgalīgi dziļi saistīts, ka identificēja viņu pats ar sevi. Ieslodzītais sāka arī pie sevis spriest, ka “nekas” nemaz nav kaut kas tik mazs un niecīgs, kā pirmajā brīdī šķiet. Beigu beigās, debesis un zeme, viss ir radīts no nekā. Tātad no “nekā” Dievs var radīt brīnišķīgas lietas. Ieslodzītais atcerējās arī vārdus no Ījaba grāmatas, ka zeme karājās gaisā pie nekā. Ja zemi piesietu pie varenas troses, tā noteikti pārtrūktu, bet šis “nekas” bija tik izturīgs, tik spēcīgs, ka pie tā varēja turēt piekārtu zemeslodi. Protams, Ījabs vienkārši vēlējās pasacīt, ka Dievam atšķirībā no cilvēka nevajag neko. Viņam nevajag kaut ko piesiet pie kaut kā, lai tas turētos gaisā. Būtībā ieslodzītā doma bija pareiza - Dievam nevajadzēja neko, jo viņš pats bija viss. Maz pamazām “Nr. 1” sāka saprast, ka viņa tagadējais “nekas” ir kaut kas pat daudz vairāk un kaut kas daudz varenāks nekā viss, kas viņam līdz šim bija bijis.

Tomēr ar vārdu “nekas” jābūt piesardzīgiem. Patiesībā „nekas” pastāv tikai kā metafizisks jēdziens. Fiziskajā tāpat kā garīgajā pasaulē viss ir kaut kas, bet „nekas” nepastāv. „Nekas” radītajā pasaulē ir velnišķīgs mēģinājums izpostīt Dieva radību. “Nekas” ir elks – izdomāta dievība. Bībeles mācība ir skaidra – nav nekā cita kā tikai Dievs un tas, ko viņš ir radījis. Elkdievība ir lojalitāte nekam, tukša, nedzīva nāves bezdibeņa pielūgšana, kas ir pretstats Dieva derībā apsolītajai nākotnei. Šā iemesla dēļ elkdievība ir visu grēku māte un tas ir tas, kādēļ Pāvils pirmajā nodaļā Vēstulē romiešiem sauc elkdievību par galveno jeb iedzimto grēku. Bet kādēļ tad Pāvils sauc pats sevi par “neko”? Atbilde ir vienkārša – grēkā krišana bija novēršanās no tā, par ko Dievs mūs bija radījis un mēģinājums pašiem veidot sevi, pašiem piešķirt sev jēgu un saturu, kas ir velnišķais ceļš uz iznīcību. Tādēļ, lai mēs kļūtu par kaut ko, mums tagad vispirms jākļūst par neko. Vecajam cilvēkam ir jāmirst, lai jaunais varētu augšāmcelties. Pāvila “nekas” nav elkdievības “nekas”. Tas nav grēka ceļš pretī iznīcībai, bet tā ir atteikšanās no visa, visa zaudēšana Kristus dēļ, kļūšana par tādu “neko”, no kura Dievs tad visu rada jaunu pēc sava Dēla līdzības. Pāvils nav nekas un viņam nevajag neko, jo viņam ir viss – Jēzus Kristus.

Paradoksāli, bet kā kādā vietā saka Jēzus, pieķeršanās kaut kam beigu beigās ved pie tā zaudēšanas. - Kas savu dzīvību gribēs paturēt, tas to zaudēs. Bet kas to zaudēs manis un evaņģēlija dēļ, tas to iegūs. Gribot iegūt un paturēt paša spēkiem, zaudējam visu, un tas, kas tiek iegūts ir nekas, - velnišķais, sātaniskais nekas, no kā nekas jauns nevar tikt radīts. Savukārt visa zaudēšana Kristus un savas ticības dēļ, kļūšana par neko viņa dēļ, tiek tūkstoškārtīgi atlīdzināta, Dievam Kristū visu radot jaunu. Šis “nekas” ir īpašs “nekas”, no kā Dievs rada un pie kā viņš piesien zemeslodi, ka tā nekrīt. Tas ir Dieva varenais radošais spēks, kam nekā cita nevajag. Lūk, šo izpratni mums jāmācās no jauna atgūt.

Piemēram, tas pats ieslodzītais “Nr. 1” tika kāda slepenpolicijas pulkveža pratināts. Pulkvedis pieprasīja atklāt pagrīdes baznīcas noslēpumus. Kad ieslodzītais attiecās to darīt, pulkvedis saniknojās, bļāva un draudēja viņu nošaut. Tad ieslodzītais sacīja - tu man draudi ar nāvi? … pieliec roku pie manas sirds un ja tā nāves bailēs auļos, tad nekāda Dieva un mūžīgās dzīvības nav, bet ja tā pukstēs droši un mierīgi, tad zini, - Dievs ir. Pulkvedis saniknojās vēl vairāk, kļuva gluži vai traks un bļāva uz ieslodzīto, ka nekāds Jēzus viņam nepalīdzēs un viņš nekad savā mūžā vairs neredzēs Vestminsteres Abatiju. Tikai Dievs to zina, kādēļ pulkvedis draudēja ar Vestminsteres Abatijas neredzēšanu, ieslodzītajam ar to nebija nekāda sakara. Ieslodzītais atbildēja, ka viņš ticot Jēzum, Jēzus esot ne tikai džentelmenis, bet arī Dievs un ja viņš gribēs viņš viņu gan atbrīvos, gan ļaus apskatīt Vestminsteres Abatiju, kuru viņš agrāk nebija pat redzējis. Laiks gāja un pēc 14 gadiem kāda luterāņu misija izpirka ieslodzīto “Nr. 1” no cietuma. Savukārt pa to laiku pašam pulkvedim bija norauti uzpleči un viņš pats iemests cietumā, kā tas nereti gadās. Nokļuvis Anglijā, bijušais ieslodzītais “Nr. 1”, pastaigādamies pie Vestminsteres Abatijas, atcerējās seno sarunu, smaidīdams nopirka atklātni ar Abatijas attēlu un otrā pusē uzrakstīja – redzi, Jēzus ir ne tikai džentelmenis, bet arī Dievs, un viņš mani atbrīvoja. Viņš arī Tevi var atbrīvot un ļaut arī Tev apskatīt Vestminsteres Abatiju. Uzticies viņam! Tad bijušais ieslodzītais “Nr. 1” nosūtīja atklātni kādreizējam savam pratinātājam, bijušajam slepenpolicijas pulkvedim. Nav zināms vai viņš saņēma atklātni, bet zināms ir tas, ka “es esmu nekas” izrādījās daudz, daudz vairāk par to, kas bija kaut kas.

Tā vietā, lai bītos ko zaudēt, arī mums jākļūst par neko, lai mūsu dzīvi raksturotu tikai Svētajā Kristībā saņemtais jaunais vārds un Kristības spēkā Dievs, kurš rada no nekā, varētu radīt ko jaunu un īpašu – savam Dēlam līdzīgu. Tā nav kāda reliģiska ideja vai tēlaina metafora, bet ticības realitāte. Un tad, kad mēs mirsim un šķietami kļūsim par neko, no šī “nekā” uzticamais džentelmenis Jēzus, kurš ir izpircis mūs no nāves un devis mums katram savu vārdu, reiz arī cels mūs augšā jaunai dzīvei, un mēs redzēsim tādas lietas, ka salīdzinot ar tām ne tikai Vestminsteres Abatija, bet viss agrāk redzētais šķitīs pilnīgi nekas. Lai stiprinātu mūsu vājo ticību un iedrošinātu mūs, žēlsirdīgais Kungs Jēzus laiku pa laikam no pelēkām, pilnīgā klusumā grimstošām pazemes vieninieku kamerām aizved kādu uz bagātīgās krāsās krāšņi greznotu abatiju, kuras torņi stiepjas pret debesīm un sienas atbalso slavas dziesmas pestītājam Jēzum Kristum, kuram kopā ar Tēvu un Svēto Garu ir mūžīgs gods un pateicība. Āmen.