Kristus dzimšanas svētku vakars

Tajās dienās nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. Un visi devās ceļā, lai tiktu pierakstīti, katrs uz savu pilsētu. Arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta. Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā. Tajā pašā apvidū gani nomodā zem klajas debess sargāja savus ganāmpulkus. (Lk. 2: 1-8)

Svētā Gara mudināts, evaņģēlists Lūka ir rūpīgi izpētījis un pārbaudījis ar Jēzus dzīvi saistītos notikumus, uzklausot aculiecinieku liecības un paskaidrojot notikušo. Lielāko daļu no sava stāsta viņš būs dzirdējis no Jēzus mātes, svētās Jaunavas Marijas. Mēs esam lielu pateicību parādā ne tikai evaņģēlistam, bet arī visiem tiem rakstvežiem, kas Lūkas stāstu ir saglabājuši un rūpīgi pārrakstījuši, lai mēs to varētu dzirdēt tieši tādu, kādu evaņģēlists to pierakstījis un kādu to aizgrābtībā bija klausījušies senās baznīcas svētie vīri un sievas. Kopā ar visu laiku kristīgo baznīcu arī mēs šovakar uzklausīsim Lūkas stāstu visā tā diženajā vienkāršumā. Stāsts ir par to, ka pienākot Dieva noliktajam laikam, viņš pats nāca pie mums, saviem noklīdušajiem bērniem cilvēka miesā, lai glābtu mūs no velna, elles un nāves un vestu atpakaļ uz Tēva mājām.

Savu stāstu Lūka sāk ar vārdiem “tajās dienās”. Mūsu domāšanai pārsteidzoši, bet evaņģēlista nodoms nav sniegt mums konkrētu Jēzus dzimšanas datumu, bet paskaidrot kāpēc Jāzeps un Marija devās ceļā no no Nācaretes uz Betlēmi, proti, nāca cēzara Augusta pavēle pierakstīt iedzīvotājus visā zemē. Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs. Daudzi pētnieki šeit ir saskatījuši Lūkas nodomu pretstatīt Jēzu Romas Cēzaram, kurš tika dēvēts par “visas pasaules glābēju”. Kāds uzraksts senā grieķu pilsētā vēsta, ka Augusta dzimšanas diena esot dieva dzimšana, kas iezīmē visas pasaules miera sākumu. Tāpat kā visus imperatorus viņu sauca arī par Kungu, turklāt Augusta dzimšanas diena kļuva par lieliem, plaši svinētiem svētkiem grieķu-romiešu pasaulē, uzskatot to arī par gada sākumu. Kā apgalvoja kāds Romas pārvaldnieks Āzijā - pasaule savā aklumā būtu gājusi bojā, ja nebūtu piedzimis Augusts. Ir interesanti Augusta slavināšanu un pompozo dzīvi pretstatīt Jēzus pazemīgajiem dzimšanas apstākļiem, bet mēs nevaram viennozīmīgi izsecināt no Lūkas vārdiem, ka viņš patiešām to vēlējies. Tas, ko varam pasacīt droši ir, ka evaņģēlists vēlējās norādīt ārējo iemeslu, kāpēc Jāzeps ar Mariju devās uz Betlēmi. Tam tā bija jānotiek, jo Dievs jau sen iepriekš to bija noteicis un pasludinājis caur pravieti Mihu, ka Kristus piedzims Dāvida pilsētā Betlemē. Paši to pat nezinot šīs pasaules valdnieki bija spiesti kalpot Dieva plāniem. Viss, ko Augusts sasniedza ietilpa Dieva nodomos radīt piemērotu situāciju viņa Dēla nākšanai pasaulē un vēlākai baznīcas attīstībai.

Skeptiķi jau vairāk nekā simts gadus turpina apgalvot vienu un to pašu, proti, ka Lūkas sacītais neesot vēsturiski korekts un labākajā gadījumā tas esot jāsaprot kā reliģiska satura līdzība. Visi pārējie skeptiķu argumenti ir viegli apgāžami, bet pats karstākais strīds ir par to, ka citi vēstures avoti neapliecina, ka tajā laikā būtu notikusi tautas skaitīšana Palestīnā izņemot plaši zināmo Kirēnija izsludināto tautas skaitīšanu 6. gadā pēc Kristus, kas radīja sacelšanos jūdu vidū. Pirms Hēroda nāves, kad piedzima Kristus, Kirēnijs nebija Sīrijas gubernators. Diemžēl mums ir pieejama tikai fragmentāra vēsturiska informācija, kas neļauj izdarīt noteiktus secinājumus. Pats vienkāršākais un iespējams pareizākais šā jautājuma risinājums atrodas paša Lūkas vārdos, proti, teikumu - Šī pirmā pierakstīšana notika laikā, kad Sīrijā valdīja Kirēnijs – ir iespējams tulkot citādi, proti, šī bija pierakstīšana pirms Kirēnijs valdīja Sīrijā. Atšķirība rodas no tā, kā tulkojam grieķu vārdu prōtos, kas var nozīmēt gan pirmais, gan galvenais, gan arī agrāk vai pirms. Gramatika neuzspiež viennozīmīgu tulkojumu. Savukārt vēsturiskais konteksts ne tikai mudina, bet pat liek secināt, ka teikums patiešām nozīmē to, ka tā bija nevis pirmā tautas skaitīšana, bet tautas skaitīšana, kas notika pirms Kirēnijs valdīja Sīrijā.

Mēs, protams, nebalstām savu ticību nedrošos vēsturiskos datos. Lai cik interesants varētu būt jūdu vēsturnieka Jozefa Flāvija, romiešu vēsturnieku Tacita un Svetonija rakstītais, vai arī kāds teorētiski iespējams vēsturisks atklājums, kurš kādu dienu varētu sniegt jaunas, līdz šim nezināmas ziņas par tautas skaitīšanu Hēroda laikā vai ar to saistītām lietām, tajā nepamatojas mūsu ticība. Ticība balstās pārliecībā, ka Dieva vārdi ir Svētā Gara iedvesmoti, pilnīgi patiesi un uzticami. Mūsu ticība balstās Dievā, kurš uzmodināja Jēzu no miroņiem un iedvesmoja viņa agrīnos sekotājus sniegt tālākajām paaudzēm drošas un uzticamas ziņas par Jēzus dzīvi un darbību. Vēsturiskais fons šājā gadījumā mums palīdz pareizi izvēlēties iespējamos gramatikas pieļautos variantus. Tātad šī bija nevis pirmā pierakstīšana, bet pierakstīšana pirms Kirēnijs valdīja Sīrijā.

Tālāk evaņģēlists raksta, ka arī Jāzeps no Galilejas, no Nācaretes pilsētas, gāja uz Jūdeju, uz Dāvida pilsētu, ko sauc Betlēme, tādēļ ka viņš bija no Dāvida nama un dzimtas, lai tiktu pierakstīts kopā ar Mariju, savu saderināto, sievu, kas bija grūta.

Mateja evaņģēlijā sacītais, ka Jāzeps bijis taisns vīrs pilnīgi apstiprina viņa vēlmi paklausīgi doties uz Betlēmi, reģistrēties un samaksāt nodokļus, kas bija maksājami. Un tā viņš kopā ar Mariju devās apmēram trīs dienu garā ceļojumā no Nācaretes uz Betlēmi. Lūka nesaka, ka viņiem bijis ēzelis, kas parasti redzams mākslas darbos un visticamāk viņi abi vairāk par 100 kilometriem garo ceļu būs mērojuši kājām. Lūka nemin iemeslus, kādēļ Marija devās ceļā kopā ar Jāzepu. Tie varēja būt dažādi, bet mēs nezinām tieši kurš. Evaņģēlists Marijas došanos ceļā kopā ar Jāzepu uzskata par pilnīgi dabisku, kaut ko, kam nav vajadzīgs paskaidrojums. Attiecībā uz pašu Jāzepu Lūka saka, ka viņš bijis no Dāvida cilts un tādēļ viņam bija jādodas uz Dāvida pilsētu Betlēmi. Tādējādi juridiski arī viņa audžudēls Jēzus skaitīsies ķēniņa Dāvida pēcnācējs. Pēc apmēram trīs dienām Jāzeps un Marija sasniedza Betlēmi.

Viņiem tur esot, tai pienāca laiks dzemdēt. Un viņa dzemdēja Dēlu, savu pirmdzimto, ietina viņu autiņos un guldīja silē, jo tiem nebija vietas augšistabā.

Lūkas stāstījums par Jēzus dzimšanu ir ļoti īss un atturīgs, necenšoties sniegt intīmas detaļas un sīkumus. Viņš labi saprot par ko runā – Dieva Dēla miesā nākšanu no Jaunavas Marijas. Evaņģēlists neko nesaka arī par dzīvnieku klātbūtni, kūti un viesnīciņas īpašnieku, kurš varēja būt gan cietsirdīgi vienaldzīgs, gan nobēdājis par to, ka mājvietā trūkst vietas. Stāstījumā ir minētas trīs lietas – autiņi jeb paladziņam līdzīgs auduma gabals, sile un viesnīciņa, kurā nebija brīvu vietu.

Autiņi liecina, ka Marija rūpējās par Jēzu tādā pašā veidā, kāda to būtu darījusi ikviena atbildīga tā laika sieviete rūpējoties par savu jaundzimušo. Autiņi neliecina ne par nabadzību, nedz tiem ir kāda cita apslēpta garīga nozīme, bet tie bija parastais līdzeklis, ar kuru mātes pasargāja jaundzimušos no aukstuma. Pastāv arī uzskats, ka bērni tīti autiņos, lai turētu viņu locekļus taisnus. Ja autiņi bija parasta lieta šādos gadījumos, tad bērna guldīšana silē ir neparasta. Būtu iespējams nedaudz variēt ar Lūkas lietotā vārda tulkošanu, bet evaņģēlists būs vēlējies norādīt, ka tā bijusi tieši sile, kas kalpojusi par kaut ko līdzīgu gultiņai vai šūpulim. Sile varēja atrasties zem klajas debess, lopu aplokā mājas tuvumā, mazā alā vai arī mājas daļā, kas tika izmantota dzīvnieku turēšani. Lūka mums nesniedz vairāk detaļu, kas ļautu precizēt vietu un apstākļus. Agrīnā kristīgā tradīcija kopš 2. gs. vēsta, ka Jēzus dzimšana notikusi alā. Iemesls, kāpēc Jēzu vajadzēja guldīt silē tiek minēts – mājvietā nebija citas vietas. Toties mājvietas veids netiek sīkāk aprakstīts un nav iespējams droši spriest par to, kāda tā tieši bijusi. Zināms ir tikai tas, ka nebija normālas dzemdību vietas, kuru Jāzeps ar Mariju bija cerējuši atrast.

Abi apstākļi – silīte un piemērotas telpas trūkums ir negaidīti. Kādēļ paša Dieva Dēlam, gaidītajam Dāvida cilts Mesijai jeb Kristum bija jāpiedzimst šādos apstākļos? Šie sākotnējie patiesi skandalozie apstākļi norāda uz Jēzus nākotni – viņš tiks savas tautas noraidīts, nodots pagānu rokās un mirs kaunpilnā nāvē. Jēzus dzimšanas neparastie apstākļi norāda arī uz neparasto veidu, kādā viņš kārtos lietas Dieva radītajā bet kritušajā pasaulē. Viņa dzīve un nāve nepiepildīja cilvēku cerības. Viņš nepiedzima kā ķēniņš un pavisam noteikti viņš nemira kā ķēniņš. Tajā pašā laikā viņš bija Dieva apsolītais un cilvēku ilgi gaidītais Ķēniņš no Dāvida cilts.

Lūkas stāstījums par Jēzus dzimšanu ir neparasti īss, skops vārdos un detaļās, tomēr tas uzver vairākas nozīmīgas lietas. Vispirms, pasaules mērogs, kas parādās Cēzara Augusta un Romas impērijas pieminēšanā, liecina, ka Jēzus ir neparasti ietekmīga persona, un šī ietekme neaprobežosies ar Jūdeju, bet tai būs globāls raksturs. Tālāk, sākotnēji diženie politiskās skatuves apvāršņi asi kontrastē ar pazemīgajiem un vairāk nekā vienkāršajiem Jēzus dzimšanas apstākļiem. Dievs grasījās apgāzt pasauli kājām gaisā, bet ne tādā veidā, kā to sagaidīja cilvēki.

Slavas dziesmas un dzimšanas paziņojumi Lūkas evaņģēlija iepriekšējā nodaļā ir saistīti ar gaidīšanu, ar ilgām. Tās bija ilgas pēc Dieva apsolījumu piepildīšanās un cerības, ka tagad tas beidzot notiks. Ar Jēzus nākšanu Dievs iedibinās savu valdīšanu pār savu tautu. Beidzot Kristus bija piedzimis! Tomēr apstākļi, kādos notika viņa dzimšana ļauj noprast, ka šis Ķēniņš nebūt neatbildīs visu cilvēku ilgām un cerībām. Un no tā varam mācīties, ka nepamatotas vai maldīgas cerības ved pie ilūziju zuduma un vilšanās.

Ciņiķis sacīs, - ja nevēlies tik pievilts, nekad neko negaidi un nepaļaujies ne uz vienu. Tomēr šāda attieksme pret cilvēkiem un Dievu novedīs pie rūgtas un vientuļas dzīves. - Mēs esam viens otram vajadzīgi un mums ir vajadzīgs Dievs. Kas notiek tad, kad Dievs nepiepilda mūsu cerības, vēlmes un lūgumus veidā, kā esam cerējuši? Šādā gadījumā mums vispirms ir jāpārbauda savas vēlmes un cerības, - vai tās saskan ar Dieva apsolījumiem. Dievs nevienam no mums nav apsolījis, ka nekad neslimosim, ka mums būs daudz naudas un viegla, pārtikusi dzīve. Viņš nav apsolījis, ka ar labiem cilvēkiem nenotiks sliktas lietas. Viņš nav apsolījis, ka mēs un tie, kurus mīlam nekad nemirs. Tagadējā laikmetā nāve ir fatāla lieta, neviens no šīs pasaules neizkļūst dzīvs.

Ko tad Dievs mums ir apsolījis? Viņš ir apsolījis būt kopā ar mums, lai kas arī notiktu; viņš ir apsolījis, ka nekas mūs nevarēs šķirt no viņa mīlestības; viņš ir apsolījis, ka augšāmcelšanās triumfēs pār nāvi un ka reiz pienāks diena, kad viņš pats personiski noslaucīs katru asaru no katras acs un uz visiem laikiem atņems slimībām un nāvei varu pār viņa radību. Mēs ne vienmēr spēsim saprast, kādēļ lietas notiek tā, kā tās notiek. Tajā pašā laikā varam droši ticēt, ka savus solījumus Dievs turēs, jo viņš ir pilnīgi uzticīgs, tāds uz kuru var pilnīgi paļauties. Tā ir viena no pirmajām svarīgajām lietām, kuru mācamies no Kristus dzimšanas stāsta. Dievs ir pilnīgi uzticams; viņš apsolīja pats ierasties šajā pasaulē, lai glābtu mūs, un viņš arī ieradās. Neparastais un pazemīgais veids, kādā viņš to paveica bija nepieciešams mūsu glābšanai. Pati lielākā muļķība ir noraidīt vienīgo glābēju tādēļ, ka viņa rīcība neatbilst mūsu sapņiem, cerībām vai izpratnei par glābēju, kāds mums nepieciešams. To, kā pareizi sagaidāms Glābējs, rāda Jēzus mātes un ganu piemērs, par ko runāsim rītdien. Āmen.