Judica

Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Jēzus gāja viņiem pa priekšu, un tie bija apjukuši un baiļodamies viņam sekoja. Viņš atkal ņēma pie sevis tos divpadsmit un sāka viņiem stāstīt, kas ar viņu notiks: “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.” Jēkabs un Jānis, Zebedeja dēli, piegāja pie viņa un sacīja: “Skolotāj, mēs gribam, lai tu darītu, ko mēs tev lūgsim!” Viņš tiem jautāja: “Ko jūs gribat, lai es jums daru?” Un tie sacīja: “Dod mums, ka mēs varētu sēdēt tavā godībā, viens pie tavas labās rokas un otrs – pie kreisās.”  Bet Jēzus tiem sacīja: “Jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Vai jūs varat dzert to biķeri, ko es dzeru, vai tikt kristīti tajā kristībā, kurā es tieku kristīts?” Un tie viņam sacīja: “Mēs varam.” Bet Jēzus tiem teica: “To biķeri, ko es dzeru, jūs dzersiet, un jūs kristīs tajā kristībā, kurā es tieku kristīts, bet sēdēt pie manas labās vai kreisās rokas – to dot nav manā ziņā; tur sēdēs tie, kam tas sagatavots.” Un, kad tie desmit to dzirdēja, tie saskaitās uz Jēkabu un Jāni.  Un, viņus pieaicinājis, Jēzus tiem sacīja: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tās apspiež, un viņu varenie ir varmācīgi pret tām.  Bet tā lai nav starp jums. Kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu kalps. Un, kas jūsu vidū grib būt pirmais, tas lai ir visu vergs. Jo arī Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet lai pats kalpotu un atdotu savu dzīvību kā izpirkšanas maksu par daudziem.” (Mk. 10: 32-45)

Šīs dienas evaņģēlijā tiek sniegts trešais un pēdējais Jēzus paredzējums par viņa gaidāmajām ciešanām. Par to mums jārunā šajā Kristus ciešanu laika svētdienā, kas latīniski saucas Judica. Šis vārds nāk no šīsdienas introita “Tiesā mani, ak Kungs.” Kurš uzdrīkstas lūgt šādu lūgšanu? – Jēzus. Viscaur ciešanu laikam esam sekojuši viņam ceļā uz Golgatu. Šīs dienas evaņģēlijs stāsta par pēdējo šā ceļa posmu: Viņi bija ceļā, iedami augšup uz Jeruzālemi. Kurš uzdrīkstas doties šajā ceļojumā? – Jēzus. Mācekļi seko viņam bailēs un apjukuši. Divpadsmit mācekļi, divpadsmit Israēla ciltis. Tas, kurš vada šos mācekļus ir Isarēla Kungs. Tieši tāpat kā viņa klātbūtne - spožais mākonis vadīja Israēlu tā ceļojumā uz apsolīto zemi, kurā tika ieiets pa Jērikas ceļu, tāpat pa šo pašu ceļu Jēzus dodas uz Jeruzālemi tagad. Ceļa malā sēdēja aklais Bartimejs, kurš ar savām neredzīgajām acīm redzēja to, ko mācekļi nespēja redzēt – Jēzus ir Ķēniņš, Dāvida Dēls. Jēzus apdāvināja viņa ticību, dāvinot Bartimejam arī fizisku redzi, bet saviem mācekļiem viņš sacīja: “Redzi, mēs ejam uz Jeruzālemi, un Cilvēka Dēlu nodos virspriesteriem un rakstu mācītājiem, un tie viņu notiesās uz nāvi un nodos viņu pagāniem. Un tie viņu apsmies un apspļaudīs, tad šaustīs un nonāvēs viņu, un pēc trim dienām viņš augšāmcelsies.”

Mācekļi to nesaprata, viņi neredzēja. Tas, kas padarīja viņus garīgi aklus bija viņu alkas pēc varas un bailes, ka viņu cerības varētu nepiepildīties un viņi varētu pat zaudēt savas dzīvības. Vispirms Jēkabs un Jānis, tad pārējie pauda savas bažas, ka tie varētu ieņemt tikai trešo vai ceturto vietu vai >pat, lai Dievs pasargā, pēdējo, divpadsmito vietu. Viņi vēlējās ieņemt galvenās, augstākās vietas: viens pie Jēzus labās rokas un otrs – pie kreisās. Abi brāļi vēlējās, lai īpašās goda vietas tiek viņu ģimenei. Cīņa par galveno vietu - pie labās rokas tika atlikta uz vēlāku laiku. Pagaidām svarīgākais bija, lai to saņemtu viens no viņiem. Pārējie mācekļi dusmojās. Kāpēc? Tāpēc, ka arī viņi katrs cerēja uz šīm vietām. Kad mēs redzam šādas lietas notiekam mūsdienās – cīņu par varu, par augstām vietām, savstarpēju – roka roku mazgā, mums kļūst pretīgi līdz nelabumam, un mēs nicinājumā novēršamies. Kāpēc? Vai tad katrs nesapņo par veiksmīgu karjeru un goda vietām? Mūsu nicinājums un novēršanās parasti nav nekas cits kā skaudība. Jēzus nenovēršas! Viņš pazīst mūsu dabu un tieši tādēļ dodas uz Jeruzālemi un velk mūs sev līdzi.

Maigi, bez pārmetuma Jēzus pievēršas abiem saviem mācekļiem – jūs nesaprotat, ko jūs lūdzat. Viņi lūdza vietu pie Jēzus labās un kreisās rokas. Mēs zinām, kuriem šīs vietas tika. Tad, kad Jēzus tika kronēts ar ērkšķu kroni, pasludināts par jūdu ķēniņu un celts tronī pie krusta, pie viņa labās un kreisās rokas bija tie, kuri līdz ar viņu tika krustā sisti. Visi trīs viņi tika pieskaitīti pārkāpējiem, sodīti kā noziedznieki. Viens no laupītājiem, kurš karājās blakus Jēzum pie krusta izsmēja viņu: “Ja tu esi Kristus, glāb pats sevi un mūs” (Lk. 23:39). Otrs norāja viņu sakot – mēs patiešām saņemam taisnīgu sodu pēc nopelniem, bet šis neko ļaunu nav darījis (Lk. 23:41). Jā, viņš nebija darījis neko ļaunu, Taisnais cieta par netaisnajiem. Jēzus tika tiesāts, jo viņš nesa mūsu visu pārkāpumus. Viņš tukšoja līdz pašam dibenam Dieva dusmības kausu par cilvēces grēku. Dieva dusmu priekšā viņš drebēja Ģetzemanes dārzā – Mīļais Tētiņ, tev visas lietas ir iespējamas, ņem prom šo kausu no manis; tomēr ne tas ko es, bet Tu gribi, lai notiek. (Mk 14:36). Tomēr Tā Kunga prāts bija satriekt viņu ciešanās. Viņš pakļāva Jēzu dziļām, sāpju pilnām, sirdi plosošām bēdām. Jā, Jēzus pats tām pakļāva sevi, kad viņš labprātīgi kļuva par upuri par mūsu grēku. Kristus vienreiz ir cietis par grēku, taisnais netaisno vietā, lai vestu mūs pie Dieva. (1 Pēt. 3:18)

Šos vārdus Pēteris vēlāk rakstīs savā vēstulē, bet Ģetzemanes dārzā, kad Jēzum tik ļoti bija nepieciešams drauga plecs, arī viņš gulēja, viņu visu acis krita ciet, raksta evaņģēlists (Mk 14:40). Pēc tam Pēteris vēlējās palīdzēt savam draugam un mācītājam ar savu zobenu. Iepriekš Pēteris bija apliecinājis Jēzu kā Dieva Kristu, bet tūdaļ pēc tam viņš uzstājās kā Sātana runas vīrs. Viņš negribēja neko dzirdēt par krustā sistu Kristu. Šīsdienas evaņģēlijā lasām, ka viņš kopā ar citiem bija noskaities uz Jēkabu un Jāni par to, ka tie meklēja sev goda vietas. Kādēļ jums, bet ne mums!

Nav grūti noprast, ka Jēzum ejot uz Jeruzālemi, bija garš ceļš pa kuru vilkt savus mācekļus sev līdzi. Šajā ceļā viņš runā ar tiem par kausu, kas viņam jādzer savās Kristībās, viņa nāve ir tas, kas viņam jādara. Vai jūs varat to dzert? – jautā Jēzus. Varam – atbild mācekļi. Labi, jums nāksies saņemt šo kausu un Kristību, bet tad jūs vairs neizturēsieties kā sveši, bet gan kā mani ļaudis. Tad pienāks gals jūsu raizēm par goda vietām. Tie, kuri nav manējie uzskata sevi par diženiem un lieliem vadoties pēc tā, cik cilvēku tie var sapulcēt sev apkārt, valdīt pār tiem, likt sev kalpot, bet tas nav tas, ko dara Jēzus. Viņš labprātīgi stājas pašā apakšā, zemāk par visiem. Viss svars gulstas pār viņu. Viņš ir vienots ar visiem grēciniekiem. Visa grēka verdzība savažo viņu; viņš tiek notiesāts un nolādēts.

Pats Jēzus par to runā, kā par izpirkšanas maksu par daudziem. Izpircējs ir Pestītājs un izpirkuma cena ir Pestītāja dzīvība. Tā tiek atdota par daudziem, kā pravietis Jesaja pravietoja (53), kas ņemot vērā valodas īpatnības šeit nozīmē – par visiem. Ar saviem vārdiem Jēzus velk savus mācekļus šo daudzo pulkā līdzīgi, kā viņš to dara ar mums, liekot mūsu mutēs savu miesu un asinis Altāra Noslēpumā. Viņa asinis ir izlietas par daudziem, grēku piedošanai. Mūsu liturģija seko Lūkas tekstam un saka – izlietas par tevi. Un kā mums māca katehisms, vārdi “par tevi” prasa ticību. Jā, patiesi, arī par mani. Mēs sakām “āmen”, saņemot no Jēzus viņa miesu un asinis. Tie, kuriem mūsu Kungs dod savu miesu un asinis var līdz ar viņu lūgt – tiesā mani, Dievs. Ja Dievs izmestu tevi no savas valstības, viņš izmestu arī sava Dēla miesu un asinis – un to viņš nevar darīt un nekad nedarīs. Dievs tiesāja tevi tad, kad viņš tiesāja Jēzu par taviem grēkiem. Viņa nāve kā izpirkuma maksa par taviem grēkiem tika dāvināta tev. Tā kļuva par tavu tavās Kristībās. Viņa kauss, viņa Kristība kļuva par tavējo.

Tu tiki pagremdēts nāvē savās Kristībās ar vārdiem un ūdeni, un jauns cilvēks, jauns tu piedzima mūžīgai kopībai ar Dievu. Jauns cilvēks, kas vairs nav grēka vergs. No tā brīža Kristus dzīvo tevī un tu dzīvo ticībā viņam, kurš tevi mīlēdams, atdeva savu dzīvību par tevi (Gal.2:20). Tas, ko tas Kungs liek tavā mutē Vakarēdienā nav mirusi, nedzīva viela. Viņa miesa un asinis piedod tev grēkus un vairo dzīvību tevī. Viņa miesa un asinis ir dzīvas tevī tādā pašā veidā kā tad, kad viņš par to runāja kā par izpirkuma maksu par daudziem. Dzīvības maize, zāles pret nāvi nes, dāvā tev dzīvību, nevis lai citi kalpotu tev, bet lai tu kalpotu citiem. Tas ir tas, kā mums šajā, kā kāds žurnālists saka – pazemojošajā un traģiskajā laikā – pietrūkst visvairāk. Mēs tiekam pazemoti kopā ar pasauli. Mūsu gadījumā pazemojošais un traģiskais ir tas, ka esam spiesti palikt bez Vakarēdiena, bez zālēm pret nāvi, cerībā uz brīdi paildzināt savu laicīgo eksistenci. Tas izklausās absurdi, bet prāts šeit nerod izeju izmisīgi šaudoties starp bailēm no laicīgas nāves un ilgām pēc tās kopības, ko mums dāvā Kristus miesa un asinis. Varbūt esam to pelnījuši…

Tas, kurš atdeva savu dzīvību par mums un izlēja savas asinis mūsu grēku piedošanai, sacīja: Kas mīl savu dzīvību, tas to zaudēs, bet, kas savu dzīvību šajā pasaulē nīst, tas to pasargās mūžīgai dzīvībai. Šajos vārdos atklājas patiesās briesmas, kurās pēkšņi esam nokļuvuši. Tas, kurš dedzīgi pieķeras šai dzīvei ar savu sirdi, ar savām jūtām, ar savu dvēseli, tas to zaudēs. Šīs pasaules dzīve ar visiem tās priekiem un bagātībām, ar visu to, kas tiek uzskatīts par vērtīgu un dārgu, izslīd no rokām un zūd. Pasaule ir šādu aklu mīlnieku pilna, kas mīl sevi un savu bojā eju. Beigu beigās tiem nākas sevi rūgti ienīst par to, ka šajā dzīvē ir nepareizi mīlējuši un nav pareizi ienīduši. Pašreiz mūs katru dienu biedē ar draudīgu statistiku no pandēmijas smagāk skartajiem reģioniem, bet ir vēl kāda daudz briesmīgāka statistika – tie ir cilvēki, kas mirst bez ticības un tātad bez cerības. Protams, ienīst savu dzīvību šķiet nedabiski, un tas tā arī ir. Dzīvības nīšana ir gara cīņa, kas pretēji cilvēka dabiskajām tieksmēm šajā pasaulē raud un bēdājas par savu miesu, sit to krustā un nonāvē caur grēku nožēlu un atgriešanos. Var šķist, ka šāds cilvēks zaudē savu dzīvību, neko no tās negūstot, tomēr patiesībā viņš ir vienīgais, kurš savu šīs zemes dzīvību pasargā mūžīgai dzīvībai. Mūžīgā dzīvība ir pats dzīvības princips, kas saista ar dzīvības avotu Dievu. Fiziskā nāve tai nevar kaitēt, jo šī dzīvība paliek, dzīvo ar Dievu mūžīgi. Šajos Jēzus vārdos “šī pasaule” pati par sevi tiešā veidā nenozīmē grēcīgu pasauli, bet pārejošas, iznīcīgas, nabadzīgas lietas iepretī Kristus apsolītajām mūžīgās pasaules bagātībām. Dzīvības vērtība ir jāmeklē nevis tās iedzimtajā, uztveramajā vērtībā - šajā pasaulē, bet tās turpinājumā, iecerētajā tās vērtībā, šīs dzīves mērķī – mūžīgajā dzīvībā. Laicīgā dzīvība mums ir dota, lai beigu beigās tiktu pārvērsta mūžīgajā.

Mēs, protams, rūpējamies arī par laicīgo dzīvību, kā mums to pavēl 5. bauslis, bet vispirms ne sevis, bet citu dēļ. Esiet piesardzīgi, neesiet pārgalvīgi, bet neesiet arī bailīgi un ģļēvulīgi, lai tā saucamā pašizolācija nekļūtu par pašlikvidāciju. Katrs lai uzticīgi turas pie sava aicinājuma un visi kopā turēsimies pie Kunga Jēzus, lūgsim viens par otru, par ārstiem un visiem slimajiem, un īpaši par mirstošajiem. Sargāsimies no neticības, atradīsim veidus kā palikt pie Dieva vārda un Noslēpumiem, kas uztur un stiprina ticību, un droši un ar mieru sirdī paļausimies uz sava žēlsirdīgā Kunga gādību. Viņš zinās kā parūpēties par mums, pasargāt un uzturēt. Viņš taču pats savu dzīvību nežēloja mūsu dēļ, bet labprātīgi nodeva to nāvē, lai izpirktu mūsu pārkāpumus. Nekas mūs vairs nespēs šķirt no viņa mīlestības, pat nāve, nē, jo ar savu nāvi viņš ir uzvarējis mūsu nāvi un dāvājis mums mūžīgu dzīvību. Āmen.