5. svētdienā pēc Trīsvienības dienas

Un zīmes būs uz saules un mēness, un zvaigznēm, un tautas uz zemes būs izmisumā un izbijušās, kālab jūra krāc un bango. Cilvēki pamirs no bailēm, gaidot, kas nāks pār pasauli, jo debesu spēki tiks satricināti.  Un tad viņi redzēs Cilvēka Dēlu padebesīs nākam varenībā un lielā godībā. Kad tas sāksies, tad izslejieties un paceliet savas galvas, jo jūsu atpestīšana tuvojas.” Un viņš tiem stāstīja līdzību: “Uzlūkojiet vīģes koku un citus kokus. Kad tiem pumpuri sāk plaukt, jūs paši, to redzot, zināt, ka vasara ir jau tuvu. Tāpat arī jūs, kad ieraudzīsiet to notiekam, ziniet, ka Dieva valstība ir klāt. Patiesi es jums saku: šī paaudze nezudīs, tiekams tas viss notiks. Debess un zeme zudīs, bet mani vārdi nezudīs. Bet piesargieties, ka jūsu sirdis nenotrulinās dzerot un plītējot un dzīves rūpestos un tā diena nepārsteidz jūs pēkšņi – kā slazds. Tā nāks pār visiem, kas dzīvo zemes virsū. Bet esiet nomodā, ik brīdi lūgdami, lai jūs spētu izbēgt no visa tā, kas notiks, un stāties Cilvēka Dēla priekšā.”  Tajās dienās viņš mācīja templī, bet naktis, izgājis ārā, viņš pavadīja uz tā sauktā Olīvkalna. Un visa tauta jau rīta agrumā pulcējās pie viņa templī, lai klausītos viņā. (Lk. 21: 25-38)

Jūs zināt, kad vasara ir tuvu, vai kad jau ir vasara. Vai jūs varat būt par to droši? Jā, droši, lai gan Latvijā ne vienmēr var būt drošs par to, ka ir vasara. Tas, par ko varam vienmēr būt droši ir Jēzus un ticība viņam. Šodien Jēzus mums stāsta par debesu zīmēm un vīģes koku. Vēstures gājumā nav trūcis dažādu skaidrojumu Jēzus minētajām zīmēm. Arī mēs varam mēģināt sniegt savus novērojumus un aprēķinus un tajā pašā laikā pazaudēt pašu galveno – Jēzu un ticību viņam. Tā tas notiek arī mūsdienās ar vīrusu, kurš plosās pasaulē – ir daudz un dažādu skaidrojumu par to, kā tas sācies un kā tas beigsies, bet nevienā no tiem nav vietas Jēzum un ticībai viņam. Nedaudz pārdomāsim, ko šajā laikā piedzīvo un mācās kristietis.

Sākoties publiskās dzīves ierobežojumiem, mēs atkal no jauna atklājam lielo Dieva dāvanu – ģimeni. Ģimene ir Dieva radīta īpaši ciešas tuvības sfēra, kurā balstās valstis, kultūras un civilizācijas. Ierobežojot publiskās dzīves jūkli un kņadu, saspiežot savstarpējo ģimenes tuvību tik cieši, cik vien iespējams, Dievs dāvāja kristiešiem vienreizēju iespēju dienu no dienas praktizēt ceturto bausli, kas nepārtraukti atgādina, ka neesam savas dzīves radītāji, ka mums ir pienākumi pret citiem cilvēkiem, kurus neesam izvēlējušies mēs paši, bet saņēmuši no Dieva, un ka Dievs ļoti augstu vērtē ģimeni, ar tajā iekļautajiem dažādajiem aicinājumiem. Kritiskā situācijā pavērās jauna iespēja praktizēt ticību caur mīlestību pret savu tuvāko, parādot pacietību, sapratni, izpratni, atbalstu un pašaizliedzību. Citiem vārdiem, rīkoties tā, kā rīkojas pats Dievs un tā, kā viņš sagaida, ka rīkosies viņa bērni.

Otrkārt, pandēmija pēkšņi atgādināja, ka ir tāda lieta kā valsts. Katru dienu mums bija nācies dzirdēt, ka valsts nedara vai nevēlas darīt šo un to, ir vairāk vai mazāk samaitāta. Bieži vien valsts vara patiesi nav pamanāma aiz dažādiem departamentiem un iestādēm, birokrātu pulkiem, ar nereti konfliktējošām interesēm un pašiem pilsoņiem, sniedzot vienīgi fonu politiskām diskusijām, un ietekmīgu ekonomisko grupējumu interešu lobijiem. Tomēr kritiskā stundā, pārvarot politisko un ekonomisko grupu intereses un nebeidzamās diskusijas par dažādiem plāniem, projektiem un dokumentiem, valsts pēkšņi atklājās redzamā veidā ātri pieņemot vairākus skaidrus un noteiktus lēmumus sabiedrības pasargāšanai, ļaujot atkal ieraudzīt šajā korumpētajā pasaulē valsti kā kalpojošu, Dieva iedibinātu institūciju visu tās iedzīvotāju aizsargāšanai, nepieciešamā minimuma sniegšanā, visā tajā, kas nepieciešams, lai glābtu fizisko dzīvību. Vīruss radās un izplatījās pa visu pasauli cilvēku muļķības, nolaidības vai, iespējams, pat apzinātas ļaunprātības dēļ, tas ir, grēka dēļ. Tagad Dievs pats izlietojot valsts varu kā savu ieroci spieda tautas pārstāvjus cīnīties pret grēka sekām. Tas tika darīts, lai pasargātu Dieva radīto pasauli un radītu drošu telpu arī viņa baznīcai, lai Dieva varētu turpināt kalpot savai tautai. Valsts nespētu stāties pretī vīrusa radītām sekām, ja Dievs pats nebūtu licis tās rokās zobenu, ar kuru īstenot nepieciešamos pasākumus un aizstāvēt savu radību.

Treškārt, ja Dievs caur laicīgo varu darbojas šķietami anonīmi un slēpti ar varas zobenu, tad caur baznīcu Dievs darbojas atklāti, publiski ar sava vārda spēku. Pandēmija šajās dienās uzskatāmi atklāja, ka baznīca nav hierarhija, rituāli, greznas telpas, satraucošu un skaļu pārdzīvojumu vai izklaides vieta. Baznīca nav arī vieta, kas tikai dod iespēju satikties vienam ar otru un parunāties, bet tā ir Dieva Vārda Valstība. Tā ir Kristus valstība, viņam klātesot tur, kur divi vai trīs ir sanākuši kopā viņa vārdā. Daudziem kristiešiem šajās dienās nācās pulcēties tikai uz īsu brīdi, mazās grupās, atmetot visu, kas ir virspusējs un nav absolūti nepieciešams, bet paturot pazemīgu un tajā pašā laikā pasauli uzturošu un glābjošu Dieva vārda, Kristus pamatu, uz kura stāv baznīca.

Īpašas grūtības kristiešiem sagādāja un joprojām sagādā skaidri redzamais Sātana uzbrukums Svētajam Vakarēdienam. Dieva gudrības svētīti mēs atradām veidu, kā palikt pie Dieva vārda un Vakarēdiena un nezaudēt tā būtību – Kristus miesu un asinis, mūsu grēku piedošanai un dzīvībai. Baznīca nevar dzīvot bez Vakarēdiena. Atbildot uz apkārtējo apsūdzībām, ka viņa mācekļi negavē, Jēzus reiz sacīja: “Kā gan līgavaiņa viesi var gavēt, kamēr līgavainis vēl ir kopā ar tiem? Tie nevar to, tik ilgi, kamēr viņš vēl ir kopā ar tiem. Bet nāks laiks, kad Līgavainis tiks paņemts prom no tiem un tajā dienā tie gavēs.” (Mk.2:19-20) Tas sniedz mums vēl dziļāku izpratni par kāzu svinībām, kuras tiks svinētas pēdējā un galīgā Kristus valstības uzvaras dienā, un kuru jau tagad kā priekšvēstnesi tai lielajai dienai kristieši svin Svētajā Vakarēdienā. Šeit, Vakarēdienā Līgavainis joprojām ir ar mums, un mēs nevaram gavēt. Mēs arvien dziļāk atklājam arī šā mielasta būtību – tā nav telpa, grezni rotājumi, noteikti rituāli, trauki, ārējas formas, bet pati Kristus miesa un asinis, kas tiek dota kopā ar maizi un vīnu pamatojoties Vakarēdiena iedibināšanas vārdos – par jums dota un izlietas grēku piedošanai.

Beigu beigās pandēmijas laikā Dievs mūs visus mācīja neaizrauties ar plānošanu, nākotnes paredzējumiem, sapņiem un vīzijām – šīm augstprātīgajām un grēcīgajām darbībām, kas ir pamatā lielākajai daļai mūsdienu sociālās dzīves. Cilvēki mēģina domāt, plānot, spekulēt, pastāvēt uz savu taisnību, gribu, tiesībām un spēju paredzēt savu lēmumu sekas tālā nākotnē. Mēs nemitīgi skaitļojam un rēķinām, velkam līknes un zīmējam grafikus, kas liecina par ekonomikas darbību, un izvirzām prognozes iepretī iedomāta progresa mēram. Mēs spītīgi turpinām celt savus Bābeles torņus, tomēr laiks un pēdējais vārds vienmēr pieder Dievam un viņa gribai. Pandēmija lika cilvēcei atkal no jauna saprast vienkāršo patiesību, kas tas kurš valda debesīs un uz zemes, vienmēr pastāvot uz savu gudrību, taisnību un tālredzību nav cilvēks pats, bet tas ir vienīgi Dievs, kurš valda pār visu, Jēzū Kristū dāvinot savu gudrību, taisnību, dzīvību un drošu nākotni.

Šīs dienas evaņģēlijā Jēzus vispirms saka smagas lietas, līdz nonākam pie evaņģēlija, pie Labās Vēsts. Labā vēsts ir vīģes koks. Apdomājiet, kā vīģes koks aug – pavisam panīcis ziemā, ar nobirušām lapām, sastingušiem, kailiem zariem. Ziemā vīģes koks izskatās gandrīz miris, gandrīz pagalam. Tomēr tas tā nav. Nāk pavasaris, parādās jauni dzinumi, jaunas lapas un koks aug. Uz vecajiem zariem parādās pirmās vīģes. Vēlāk tas tāpat notiek ar jaunajiem zariem, kas dod jaunu ražu. Pirms mēs pievēršamies valdzinošās līdzības skaidrojumam, ir jāatceras, ka vīģes koks ir līdzība, kas atklāj mums Jēzu, sniedzot iespēju salīdzināt: “Tikpat droši, kā vīģes kokam sāk plaukt lapas, vasara ir tuvu. Tikpat droši Jēzus tuvojas sava darba piepildījumam.” Evaņģēlijā šis darbs tiek saukts par Dieva valstību. Viss, kas pieder pie Dieva valstības pavisam noteikti tiks īstenots un paveikts.

Gan Jēzus laikabiedru paaudzē, gan šajā paaudzē, kamēr uz zemes joprojām ir jūdi, visas lietas priekš Dieva valstības tiks pabeigtas. Jēzus joprojām vēlas būt viņu Mesija, līdz pat galam, tāpat kā viņš bija Jūdasa mācītājs līdz pat nodevīgajam skūpstam Ģetzemanes dārzā. Tomēr Mesijas darbam bija drīz jātiek pabeigtam. Tam bija jānotiek tajā pašā nedēļā, kad Jēzus stāstīja šo līdzību. Pēc Jēzus nāves, augšāmcelšanās, debesbraukšanas un Svētā Gara sūtīšanas nākošā, pēdējā lielā lieta būs Cilvēka Dēla nākšana padebesī ar spēku un lielu godību, kad vasara būs pilnbriedā un raža nobriedusi pļaujai.

Mēs dzīvojam laikā, kas ir pa vidu starp šiem notikumiem. Līdzība par vīģes koku stāsta par Jēzu, par kuru varam būt droši un pārliecināti. Viss, kas mudina domāt, ka mēs nevaram būt droši par viņu, ka notikusi kāda novirze, ka iespējams viņa apsolījumiem nevar ticēt, ir pretrunā ar vēsti, kuru nes līdzība par vīģes koku. Ja kāds nevar būt pilnīgi drošs par Jēzu, tad ir kārdinājums mēģināt rast kādu skaidrojumu bez ticības. Ja mēs varam izskaidrot zīmes, tad varam parādīt, ka Jēzus ir novirzījies no kursa vai palicis iepakaļ grafikam. Mēs varam arī ietērpt tekstu tajos notikumos, tajā situācijā, kas notiek pašreiz: līdz ar atomieroču izgudrošanu jebkurā brīdī kāds muļķis var nospiest pogu un mēs tiksim noslaucīti no zemes virsas, daudz ātrāk un efektīgāk, nekā to spēs kāds vīruss vai kāda cita sērga. Protams, buboņu mēris, par kura parādīšanos dzirdam pašreiz būs efektīgāks par koronavīrusu, tomēr arī tas nespēs sacensties ar atombumbu. Visos šādos mēģinājumos skaidrot, mēs mēģinām paredzēt veidu, kādā tas Kungs varētu pielikt pasaulei punktu. Pēteris raksta “debesis ugunīs izjuks un pasaules elementi uguns kvēlē izkusīs.” (2.Pēt.3:12). Tagad mums ir bumbas, kas spēj to paveikt. Vai arī, ja pasaule netiks saules izcepināta, tad tā sasals, saulei atdziestot, vai varbūt noindēs pati sevi. Mūsu prāts ir nemierīgs meklējot skaidrojumus.

Vecā liberālā teoloģija tika aprakta Pirmā pasaules kara ierakumos. Sekularizēta Dieva valstība tagad vairs nebija aktuāla. Tad nāca utopiskais marksisms, kura vietā tagad ir stājusies reālpolitika. Nekā īpaša ko sagaidīt no nākotnes, dzīve bez lielām cerībām un sapņiem, -grābiet, ko varat un kamēr jūs varat. Pasaules pesimisms bija ieildzis un tad parādījās pavērsiens uz optimisma pusi. Tomēr to pavadīja neskaitāmi politiski skandāli, muļķīgi lēmumi un pesimisms ar savu - grāb ko vari, kamēr vari un nicinājumu pret visu pārējo atgriezās ar jaunu spēku. Protams, politiķi laiku pa laikam piesauca Dievu, bet parasti vispārīgi, nenoteikti un neskaidri. Un tad vēl šis vīruss, par kuru zināms tas, ka nav zināms gandrīz nekas. Tas viss stājas mūsu domāšanas priekšplānā un mēs aizmirstam vīģes koku, īpašo vīģes koku – Jēzu. Tikpat droši, kā jaunas lapas nozīmē vasaras atnākšanu, tikpat droši Jēzus veic savu darbu cauri visam un par spīti visam, kas notiek pasaulē, vedot pie piepildījuma Dieva valstības celšanu.

Kur ir Dieva valstība? Dieva valstība ir tur, kur ķēniņš ir Jēzus. Tur, kur dzīvoju es, saka ticīgais, Jēzus ir ķēniņš. Vēsts par vīģes koku un debesu zīmēm ir dota tikai ticībai. Tas ir drošais, uzticamais Jēzus. Visu mūsu pagātni viņš ir ņēmis uz sevi. Visa mūsu nākotne ir droša viņa dāvana, kā to vēsta vīģes koks. Un tā, mums tagad ir tagadne, Jēzus tagadne. Ne promesošs Jēzus, ne Jēzus, kurš kavējas, bet klātesošs Jēzus, jo mums ir doti viņa vārdi, kas vēsta par viņu un sniedz to, ko tie saka Svētā Gara spēkā. Debess un zeme un visi pierādījumi, ko tie var sniegt ne tuvu nav tik droši kā Jēzus vārdi.

Nu lūk, mums ir iespēja distancēties gan no optimistu utopiskajām ilūzijām par pasauli, gan no pesimistu – grāb ko vari, kamēr vari un izmantot laiku, lai mācītos, pētītu, studētu Jēzus vārdus. Vārdus, kas ir drošāki un uzticamāki par debesīm un zemi. Tiem, kuri ir dzirdējuši līdzību par vīģes koku un dzīvo Jēzus sniegtajā tagadnes drošībā, drošībā par viņa vārdiem, kas ir tikpat droši, cik drošs un uzticams ir pats Jēzus, nav laika, lai bēgtu optimismā vai pesimismā, kas pastāvīgi stājas viens otra vietā. Mēs gribot negribot ļaujamies laicīgu ideju ietekmei, domājot ka debesis un zeme ir kaut kas drošs, bet Jēzus vārdi - ne īsti. Tagad atkal mums ir dots uzskatāms piemērs tam, ka zeme nebūt nav droša un nu jau vairāk kā pusgadsimtu bažīgi raugāmies arī uz debesīm. Mums tiek atgādināts, ka laika ir maz, mums vienkārši nav laika par to visu spriest un prātot, jo mūsu rokas ir darba pilnas tur, kur ir drošība, tur, kur Jēzus ir ķēniņš - viņa valstībā.

Viņa uzticamie vārdi, kas paliks arī tad, kad debesis un zeme zudīs, atklāj mums arī Jēzus ķēnišķības veidu. Mēs nepieveram acis bailēs no notiekošā, jo mūsu ticībai piemīt drosme uz visu raudzīties aci nepamirkšķinot, bez informācijas pārspīlējumiem un bez slēpšanas. Lāpsta ir lāpsta un Jēzus ir vīģes koka Jēzus. No šejienes modrība, skaidra prāta reālisms, kura pamatā ir tas, ka mēs droši stāvam tā priekšā, kurš ir Cilvēka Dēls, par kuru jau pravietoja Daniēls. Šis Cilvēka Dēls – Jēzus Kristus atdeva savu dzīvību par daudziem; viņš tika pacelts pie krusta un skaļi sauca – viss piepildīts! Parāds dzēsts! Tas ir fakts, kas ir patiesi aktuāls gan pandēmijas, gan iespējama atomkara vai jebkuras citas kataklizmas laikā. Tas pats, par kuru Daniēls sacīja, ka viņš sēž uz debesu troņa, lai tiesātu, ir tas pats, kurš tika paaugstināts pie krusta troņa Golgatā. Jēzus valdīšana ir mūžīga valdīšana, kurai nebūs gala, kā apliecinām savā ticības apliecībā. Viņa valstība ir vienīgā valstība, kas netiks iznīcināta, jo tā nevar tikt iznīcināta. To nevar pieveikt ar atomieročiem, buboņu vai Sibīrijas mēri un ne ar kādiem vīrusiem. Šai valstībai nevajag arī jaunas vakcīnas, jo visi, kas ir viņa valstībā, jau ir vakcinēti ar universālu vakcīnu – Svēto Kristību, un ēdināti un dzirdīti ar īpašām zālēm pret nāvi - Kristus miesu un asinīm. Vīģes koks un vīna koks šajā valstībā sniedz augļus papilnam. Vai tā ir tā vieta, kur dzīvo tu, mācies, audz drošībā un ticībā? Vai arī tu meklē iluzoru jēgu un drošību tajā, kas zudīs – debesīs un zemē? Atbilde uz šo jautājumu nav rodama veicot mūsu aprēķinus, vai īstenojot savas gribas lēmumus. Tā nāk vienīgi no Kristus, no viņa vārdiem, no tā, kur viņš ir. Viņš ir tur, kur ir viņa vārds, Kristība, Vakarēdiens, grēku atlaišana, brālīga mierināšana – viņa bērnu valstība. Mācīsimies viņa vārdus, lūgsim viņa vārdā un celsim, nevis progresa sapņu pilis, bet patiesas dzīves uz paliekošā Jēzus vārda pamata, kas paliks nesatricināms arī tad, kad debess un zeme zudīs. Āmen.