XI Svētdienā pēc Trīsvienības dienas

Un dažiem, kas sevi uzskatīja par taisniem, bet pārējos nicināja, viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki ienāca templī Dievu lūgt, viens bija farizejs un otrs – muitnieks. Farizejs, nostājies savrup, lūdza tā: Dievs, es tev pateicos, ka neesmu kā pārējie cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības apgānītāji vai arī kā šis te muitnieks; es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, ko iegūstu. Bet muitnieks, attālāk stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet, sitot sev pie krūtīm, sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!  Es jums saku: šis nogāja savās mājās attaisnots, bet tas otrs ne, jo katrs, kas pats sevi paaugstina, tiks pazemināts, bet, kas sevi pazemina, tiks paaugstināts.” (Lk. 18:9-14)

Tie, kuri ir dzīvojuši padomju laikos labi atcerēsies rindas. Tās bija visur; tās bija garas; tajās bija jāstāv ilgi un nereti pat vairākas reizes. Pats sliktākais bija iestāties nepareizā rindā. Piemēram, kādā valsts iestādē bija neērti uzdot jautājumus un izskatīties pēc muļķa. Un tā jūs iestājāties rindā, stāvējāt stundu vai divas un beigās izrādījās, ka šeit jūs nevarat dabūt to, kas ir vajadzīgs. Bija jāiet citur, jāstājas citā rindā un jāgaida atkal no jauna.

Tas varbūt izklausīsies pārsteidzoši, bet arī baznīcā daudzi nokļūst nepareizajā rindā. Kad kalpoju Pārdaugavas draudzē nereti kāds cītīgi gaidīja līdz dievkalpojuma beigām, lai paprasītu naudu. Šie ļaudis uzskatīja baznīcu par slaucamu govi. Citi gribēja dabūt malku vīna pie Vakarēdiena. Par Dievu un viņu pašu stāvokli Dieva priekšā tiem nebija ne jausmas un tik pat maz izpratnes tiem bija par to, kā īsti baznīca tiem varētu palīdzēt. Vienkārši nebija naudas un tie bija nolēmuši izmēģināt laimi baznīcā. Tie bija ļaudis, kas bija nokļuvuši nepareizajā rindā. Tad bija vēl citi, kas vienkārši stājās rindā īsti nezinādami kāpēc. Rinda bija, tad jau kaut ko tur dod un tā tie stājās rindas galā. Daži stājās rindā tādēļ, ka tur bija stāvējuši viņu vecāki vai vecvecāki. Tā bija laba tradīcija, un viņi darīja to pašu. Rindā tie sastapa savus draugus un radus un tas vairoja pārliecību, ka viņi atrodas pareizajā rindā. Viņi neuztraucās, ja kāds tiem pielīda priekšā, viņi nesteidzās un varēja atnākt arī vēlāk. Un tā viņi gan stājās rindā, gan pameta to, kad apnika stāvēt. Šie ļaudis reti sagaidīja savu kārtu un reti nokļuva līdz atbildīgajai personai aci pret aci.

Citi stājās rindā sociālu vai politisku apsvērumu dēļ. Viņi izmantoja baznīcu, lai iegūtu kādas izziņas, piemēram, par mantojumu vai saņemtu atbalstu savām programmām un mērķiem. Ierastās sociālās iestādes bija zudušas un tagad bija baznīca, kas varētu tās aizstāt; bija iespēja pat par brīvu doties braucienā uz ārzemēm, saņemt humanitāro palīdzību utt. Citi vēlējās, lai tiktu svētīti viņu īpašumi, automašīnas un gandrīz visi vēlējās svētīt Latvijas un dažādu biedrību karogus. Reiz pat nācās piedalīties pasākumā, kur ļaudis vēlējās iesvētīt kuģi. Tas bija pavisam nopietns pasākums, jo kuģi var piemeklēt vētra, tas var nogrimt, var gadīties kāda cita ķibele un augstāko spēku pasargājums bija visnotaļ nepieciešams. Līdzīgas domas cilvēku prātos ir vēl tagad, varbūt gan nedaudz citādos veidos – katram gadījumam varētu laulāties baznīca, jo laulība arī ir diezgan nedroša lieta, kas tik nevar gadīties. Turklāt varbūt debesu spēki pasargās no slimībām, palīdzēs darījumos un citos plānos un nodomos. Tomēr visi tie, kas vēlas baznīcu izmantot savās interesēs stāv nepareizajā rindā.

Šīs dienas evaņģēlijs sniedz mums divus piemērus par stāvēšanu rindā baznīcā. Farizejs bija pirmais un tas bija tāds rindā stāvētājs, kurš mēģināja aizspraukties citiem priekš un nokļūt pirmajā vietā. Viņam bija priekšroka līdzīgi kā Tēvijas kara invalīdiem padomju laikā. Farizejam bija vesels saraksts ar lietām, kuras viņam garantēja šīs priekšrocības. Viņš krāmēja uz Dieva galda savus papīrus, kam vajadzēja apstiprināt viņa tiesības. Farizejs zināja, ka pret augstām amatpersonām jāizturas pieklājīgi, jo tas parasti atmaksājas un tā viņš pieklājīgi pateicās Dievam. Protams, tā bija tikai pieklājība, jo no Dieva viņš patiesībā nebija saņēmis neko. Pateicība ir atbilde uz dāvanu, un pieņemt dāvanu nozīmē atzīt vajadzību un nepieciešamību pēc palīdzības. Farizejs negrasījās šādā veidā vājināt savu pozīciju. Viņā pašā bija viss, kas nepieciešams, lai nodrošinātu viņa prasības. Nekāda palīdzība viņam nebija vajadzīga. Viņš ticēja sev, tomēr bija jauki būt pieklājīgam un tādēļ viņš pateicās Dievam.

Stāvot pie Dieva galda, farizejs raudzījās apkārt uz citiem, kas gaidīja savu rindu un ievēroja, ka tie visi salīdzinot ar viņu bija diezgan nožēlojami. Viņš ievēroja kādu vīru, kurš bija ticis pie naudas apkrāpjot zemniekus. Tad tur bija kāds cilvēks, kurš nevarēja atrast priekš sevis nevienu strādnieku. Farizejs stīvi blenza uz kādu bērnu, kurš izturējās trokšņaini un vēl bargāk uz bērna māti. Raugoties apkārt, farizejs nevarēja atrast nevienu, kurš pelnītu viņa apbrīnu. Nebija neviena pat līdzīga viņam. Tas ļāva viņam justies labi un apmierināti. Tas palielināja viņa iespējas.

Daudzi no mums arī jūt nepieciešamību lūkoties uz citiem, kā uz kaut ko mazāku, zemāku par mums. Auto, ar kuru braucam, mums patīk vairāk tad, ja redzam, ka tas ir labāks nekā citiem. Kad dzīvē lietas neiet labi, mēs mierinām sevi, ka citiem iet vēl grūtāk. Lai cik samaitāti mēs būtu, mēs vienmēr varēsim atrast kādu citu, kurš būs sliktāks par mums, kādu uz kuru varēsim raudzīties no augšas. Mums ir spēcīga vēlme piedēvēt sev kaut ko īpašu, kas paaugstina mūs pār citiem. Šis pārākums tad tiek īpaši uzsvērts un izcelts. Ja mums ir lieli muskuļi, mēs nicinām mazākus un vājākus cilvēkus. Turpretī kāds ar asu prātu savukārt smiesies par muskuļaino bulli ar cāļa smadzenēm. Kāds, kurš ir apdāvināts muzikāli, ar nožēlu raudzīsies uz tiem, kuri nav. Tiklīdz mēs jūtamies kādā ziņā zemāki par kādu, mēs tūdaļ atrodam kādu citu lietu, kurā esam pārāki. Kāds varbūt ir jaukāks un sabiedriskāks, bet man ir vairāk naudas. Kādam varbūt ir izcili bērni, tomēr tie nevar iegūt to, kas ir maniem bērniem. Šādas sarunas ir patstāvīgi dzirdamas ģimenēs, beigu beigās par ko citu gan lai runā. Tas ir pierādījums tam, ka pat teorētiski komunisms, pilnīga līdztiesība nav iespējama, jo mēs justos pilnīgi nožēlojami tad, ja mums neizdotos atrast kādu zemāku, vājāku, muļķāku, mazāk talantīgu nekā mēs paši, kādu uz kuru varētu raudzīties no augšas; kādu kas padarītu mūs vērtīgākus pašus savās acīs.

Farizejam nebija grūti atrast cilvēkus, kuri bija zemāki par viņu, un viņš jutās ļoti labi. Pats pie sevis viņš uzskaitīja lietas, kas apliecināja viņa pārākumu: viņš gavēja divreiz nedēļā, kamēr parastie ļaudis labākajā gadījumā tikai vienreiz. Papildus gavēšanu farizejs uzskatīja par citu cilvēku grēku izpirkšanu. Parastie cilvēki bija tādi nožēlojami grēcinieki, ka farizeji, kam bija maz vai vispār nebija grēku, ko izpirkt, gavēja citu grēku dēļ. Un šiem citiem vajadzēja saprast, cik grēcīgi tie bija salīdzinot ar farizejiem. Tādēļ bija ierasts otrdienās un ceturtdienās gavēt publisku lūgšanu un dievkalpojumu pavadībā. Otrdienas un ceturtdienas bija tirgus dienas un tad Jeruzālemē pulcējās daudz ļaužu un tie varēja redzēt izcilos farizejus, kuri publiski gavēja par pārējo cilvēku grēkiem.

Līdzīgi farizeji rīkojās ar desmito tiesu. Dieva likums paredzēja desmito daļu no ienākumiem vai produkcijas ziedot Templim. Daudzi zemkopji un tirgoņi to pienācīgi nedarīja. Lai norādītu uz šo grēku, farizeji deva ne tikai desmito tiesu no saviem ienākumiem, bet arī desmito tiesu no visa, ko tie pirka. Kad farizejs pirka labību vai avi, viņš zināja, ka visticamāk pērk labumus, par kuriem nav samaksāta desmitā tiesa. Lai nebūtu līdzdalīgi šajā Tā Kunga aplaupīšanā farizeji maksāja desmito tiesu arī par šiem pirkumiem. Tas tiem maksāja dārgi. Mēs zinām kopā ar Luteru, ka nauda parasti ir lieta, kas pēdējā tiek pakļauta Kristus mīlestībai. Maks atgriežas pēdējais, ja vispār tas notiek. Un tā jūs redzat, ka farizejiem bija daudz kas ko parādīt. Mums ir jābūt piesardzīgiem, lai nenicinātu viņus. Viņi dzīvoja tīru, pieklājīgu, derīgu dzīvi un nopietni rūpējās par savas tautas labklājību. Viņi darīja arī visu iespējamo, lai piepildītu Dieva likumu.

Pirms mēs paužam savu nicinājumu pret viņiem, mums vajadzētu salīdzināt viņu priekšzīmīgās dzīves ar savējām. Cik daudzi no mums ir gatavi dot divreiz 10% Tam Kungam? Mēs nevaram arī apgalvot, ka esam pārāki tādēļ, ka viņiem bija labie darbi, kas Dieva priekšā neko nenozīmē, bet mums ir ticība, kas nozīmē. Tas ir populārais slinko luterāņu domāšanas veids. Mēs redzam, ka citi daudz pūlas misijas darbā, uzņemas darbus sabiedrības labā un sakām: jā, tas tā ir, bet mums luterāņiem ir tīrais evaņģēlijs. Mēs esam taisnoti tikai ar ticību, bez darbiem. Mēs patiecamies Dievam, ka neesam tādi kā citi – Romas katoļi, kas pielūdz Mariju, anglikāņi, kas saduļķo evaņģēliju, baptistu entuziasti, kam nav Vakarēdiena. Mēs pareizi izšķiram starp bauslību un evaņģēliju, starp taisnošanu un svētdarīšanu, un ja vajadzīgs mēs varam parādīt visu citu kļūdas un maldus.

Nē, mani mīļie draugi, mēs nevaram nosodīt farizeju, par kuru dzirdējām evaņģēlijā. Mums ir jāmācās atpazīt un nosodīt kādu citu farizeju. Šo farizeju ir visgrūtāk atpazīt, jo farizejs vienmēr raugās uz citiem cilvēkiem, vai pareizāk sakot – raugās uz tiem no augšas uz leju, pārliecinoties, ka ir par tiem lielāks un labāks . Tas pat vēl nav farizejisms tā augstumos. Īstais farizejisms slēpjas tajā, ka tiek lietota Dieva bauslību, lai glorificētu sevi. Viņi saprot bauslību ārēji, dižojas Dieva priekšā un sagaida, ka Dievs piekritīs viņu augstajam pašvērtējumam. Dievs šādi kļūst par palīgu cilvēka sevis apbrīnošanā. Šādi cilvēki ir vistālāk no Dieva, jo starp sevi un dzīvo, personisko, svēto Dievu tie liek bauslību, kuru pārveidojuši par noteikumu sarakstu pēc kura tie var pasludināt sev labvēlīgu spriedumu, glorificēt sevi, ticēt savai taisnībai un nicināt citus. Kurš ir šis farizejs? Tas esi tu, jo katrā no mums slēpjas šāds farizejs. Cik bieži mēs raugāmies uz citiem un atklājam, ka viņi ir zemāki, mazāki, sliktāki par mums? Cik lielā mērā kristietis tiek saprasts kā nekas vairāk kā jauka, pieklājīga persona, kuru citi var apbrīnot? Mūsu pateicība Dievam bieži ir balstīta nevis tajā, cik daudz mēs esam viņam parādā par to, ko viņš mums ir devis, bet gan tajā, kas esam un ko darām mēs paši? Šāda pateicība un morāle nošķir mūs no Dieva, mudinot mūs raudzīties uz Dievu, bet redzēt tikai sevi.

Tajā dienā tur bija kāds cits, kurš zināja, ka viņš stāv Dieva priekšā, personīga, dzīva, svēta Dieva priekšā. Un viņš bija pārbijies. Viņš neuzdrīkstējās pat doties iekšā baznīcā. Tā bija priekš labajiem ļaudīm, tiem ļaudīm, kuri bija pieradinājuši Dievu un pakļāvuši savai kontrolei. Šis cilvēks zināja, ka viņš neiederas baznīcā un tādēļ palika ārpusē. Viņš arī nedomāja, ka zina kā pareizi jālūdz Dievs. Viņš nesalika rokas un neaizvēra acis. Viņš vienkārši Dieva klātbūtnē izgāza uz āru patiesību par sevi. Viņš bija grēcinieks. Viņa vienīgā cerība bija žēlastība. Viņš sauca uz Dievu no sirds dziļumiem pēc tās.

Reti ir tie cilvēki, kuri nopietni apzinās, ka ir grēcinieki. Patiesa grēka atziņa nerodas no sevis salīdzināšanas ar citiem. Tā nāk esot dzīvā, personiskā un svētā Dieva priekšā. Kad stāvam Dieva priekšā bez viltības un pretenzijām, tad saprotam, ko patiesībā esam vērti. Dievs pats ir mērs, ar kuru viņš mēro. Un tas ir viņš, kurš tiesā. “Esiet svēti, jo es jūsu Kungs esmu svēts” (3.Moz.19:2). Mēs ne tuvu neesam tādi, kāds viņš ir, tas ir, mēs esam grēcinieki. Tik ilgi, kamēr raugāmies uz sevi, salīdzinot sevi ar citiem cilvēkiem, mēs nezināsim to, kas mēs patiesībā esam. Sevis pazīšana nāk tikai tad, kad raugāmies uz Dievu un stāvam tikai viņa priekšā.

Šīs dienas teksts saka, ka muitnieks saucis uz Dievu: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs”, tas ir, viņš pieļauj, ka citi cilvēki varētu būt labi, viņš neraugās uz tiem un netiesā viņus. Viņš stāv tikai Dieva priekšā. Lieta ir starp viņu un Dievu. Kad kāds stāv Dieva priekšā, tad viņš zina, ka ir grēcinieks. Grēciniekiem nav nekādu tiesību Dieva priekšā. Mūsu lieta ir bezcerīga. Dieva priekšā neder ne mūsu pašu domas par sevi, ne citu cilvēku uzskati, rekomendācijas un vērtējumi. Dieva priekša mēs esam tie, kas mēs patiesi esam. Un mēs zinām, ka viņš zina, kas mēs esam, un arī mēs zinām, kas mēs esam. Ja mēģināsiet slēgt ar Dievu darījumu vai izvirzīt kādus argumentus sevis labā, jums nebūs cerību. Dievs ir godīgs un taisns. Viņu nav iespējams piekukuļot. Ar viņu nav iespējams noslēgt darījumu, viņu nav iespējams uzpirkt. Viss, ko jūs saņemat no Dieva ir dāvana. Ja jūs pastāvat uz savām tiesībām, jūs tās saņemsiet, bet tās būs arī jūsu beigas. Ir tikai divu veidu cilvēki, proti, tie, kuri saka – Dievs, tavs prāts, lai notiek, un tie, uz kuriem Dievs saka – tavs prāts lai notiek.

Farizejs pastāvēja uz savām tiesībām. Viņš runāja Dieva vietā un izteica spriedumu. Viņš sevi pasludināja par taisnu. Viņam Dievu nevajadzēja. Viņš apbrīnojami labi iztika bez Dieva, un tādēļ viņš devās mājup bez Dieva. Muitnieks zināja, ka visas viņa tiesības ir nekas vairāk kā ilūzija. Viņš atstāja Dieva ziņā spriest tiesu. Viņš bija grēcinieks un viņam vajadzēja Dievu. Tikai Dieva žēlastība varēja viņu glābt. Un viņš no visas sirds to lūdza Dievam. Viņš atgriezās mājās to saņēmis. Viņš atgriezās mājās ar Dievu. Muitnieks bija iestājies pareizajā rindā. Virs tās atrodas uzraksts – tikai priekš grēciniekiem. Mums vajadzētu tādu uzlikt virs baznīcas durvīm.

Protams, grēks nesniedz priekšrocības Dieva priekšā, tieši otrādi. Mūsu Kungs Jēzus nenosoda priekšzīmīgo farizeja dzīvi, nedz arī uzslavē muitnieka dzīvi. Galvenā lieta ir tā, ka farizejs tirgojas ar Dievu, mēģina slēgt darījumu, kalkulē un rēķina, un saka Dievam priekšā atbildi. Kas atliek Dievam? Dievam atliek tikai piekrītoši māt ar galvu. Dievam nav citas izvēles, kā pieņemt un apbrīnot šo spožo, izcilo personu. Muitnieks neko no tā visa nedara. Viss, ko viņš saka par sevi ir – nabaga grēcinieks. Spriedums tiek atstāts Dieva ziņā. Dievam ir tiesības viņu nolādēt, bet tādējādi Dievam ir iespēja arī parādīt viņam žēlastību. Žēlastība ir iespējama tikai tad, kad jūs pakļaujat sevi Dieva spriedumam, atzīstot ka jums nav nekā ar ko attaisnot vai cildināt sevi. Tur, kur nav Dieva žēlastības ir vienīgi elle. Farizejs nepakļāva sevi Dieva spriedumam, muitnieks to darīja. Tādēļ muitnieks atgriezās mājās attaisnots. Viņam tika parādīta žēlastība, viņam bija piedots. Tagad viņš bija brīvs, priecīgs un pateicīgs Dieva vīrs. Jums arī šodien vajadzētu jautāt – kurā no rindām es īsti stāvu? Turklāt atcerieties, ka Kristus dzimšanas baznīcā Betlēmē durvis ir mazas un zemas. Tajā baznīcā var iekļūt tikai uz ceļiem. Āmen.